Par dižciltīgajiem kuršu ķoniņiem

Par savu dižciltīgo izcelsmi bijusī kolhoza uzskaitvede Irma Raituma uzzinājusi skolā. “Mēs katru rītu un vakaru gājām uz ēdnīcu, bet brīvdienās – uz lūgšanu. Un pēkšņi es ievēroju, ka visi uz mani raugās. Domāju, kas gan tāds noticis? Izrādījās, ka skolotāja pastāstījusi – mūsu skolā arī ir viena meitene no kuršu ķoniņu dzimtas. Un bērni gribēja redzēt, kāds tad tāds dzīvs ķoniņš izskatās.” Večiņa, uz spieķa smagi balstīdamās, aicināja mūs pie galda. Un saudzīgi izklāja uz tā izšūtu ģimenes ģerboni ar drūmu viduslaiku bruņinieka figūru. Pārsteidzoši, bet šīs vienkāršās lauku sētas saimnieces dzimta hronikā pieminēta jau 1230. gadā.

Kad Kursas valdnieki slēdza līgumu ar pāvestu Gregoru Devīto, ķoniņi zaudēja zemi, bagātību, padotos, taču saglabāja brīvību. Starp citu, vienalga vēlāk viņiem nācās kļūt par Livonijas ordeņa vasaļiem.

Ļoti gribējās redzēt seno ķoniņu kapsētu. Taču pagasta padomes priekšsēdētāja Laimdota Lauriņa pameta ar roku uz nelielas ceļmalas birzītes pusi: “Tur viņi dedzināja savus mirušos”. Rituāls acīmredzami bija pretrunā ar kristīgo tradīciju. Taču Romas pavesti pragmatiski pievēra acis, un kremācija skaitījās viena no ķoniņu privilēģijām.

“Ķoniņciemā dzīvoja Peniķi, Ziemeļciemā – Šmiti, Kalējciemā – Vidiņi, bet Pliķos – Tontegodes, un laulājās viņi tikai savā starpā,” stāsta pagasta priekšniece. Taču vislielākajā no šiem ciemiem bija tikai 13 māju. Piemērotu līgavu un līgavaiņu aizvien izmisīgi trūka. Tādēļ daudzi ķoniņu pēcteči palika vecpuišos un vecmeitās.

Kuršu ķoniņi nemaksāja nodokļus ne Livonijas ordeņa mestram, ne Kurzemes hercogam, ne krievu caram. Ķoniņu privilēģijas atcēla tikai neilgi pirms oktobra apvērsuma. Tontegodes un Peniķi uzreiz sāka appludināt cara tiesas ar iesniegumiem. Pirmās Republikas laikā sūdzību skaits sasniedza rekordu – 250! Šo Ginesa rekordu grāmatas cienīgo tiesāšanos apturēja vienīgi padomju vara.

1940. gada baigajā vasarā ķoniņu pēcteči demonstratīvi atteicās iet uz vēlēšanām. Tad viņus ar varu sadzina mašīnās un nogādāja uz vēlēšanu iecirkni vienās apakšbiksēs un basām kājām. Bet 1948. gadā Līza Tontegode vai nu trūcības, vai principu pēc pārstāja maksāt nodokļus. Taču tie vairs nebija cara laiki. Iecirtīgo kundzi aizgādāja uz Daugavpils cietumu, kur viņa ieslodzītajiem cepa bulkas.

Visi brīnišķīgie ķoniņu ģerboņi vēl šodien saglabājušies Turlavas baznīcas logos. Pagasta padomes priekšsēdētāja Laimdota Lauriņa ar milzīgu atslēgu bijīgi atslēdz senatnīgas durvis. Arī baznīca ir relikts – celta 1630. gadā. Ģerboņi ir četri – katram dižciltīgās ģimenes solam savs. Aizpagājušajā gadsimtā vietējais barons nolēmis parādīt ķoniņiem viņu vietu un izbūvējis sev augstu ložu. Tagad kā loža, tā goda soli stāv tukši.

“Kad zemes reformas sākumā kuršu ķoniņu pēctečiem atdeva mājas, zemi, viņi kļuva šausmīgi lepni,” stāsta pagasta priekšsēdētāja. “Taču darba izrādījās tik daudz un tas bija tik neizdevīgs, ka tagad es skatos – viņi ir noguruši.”

…Mēs devāmies prom. Autobusu piestātne tā arī saucās “Ķoniņi”. Bet blakus slējās no veciem laukakmeņiem celta māja ar “šķīvi” uz jumta. Kūtī īdēja govis, rukšķēja cūkas. Uz jauna sarkana traktora durvīm saules staros mirdzēja mazs kronītis.

“VESTI SEGODNJA”