Par uzņēmēju vēlmi sadarboties

Iestāšanās ES sarunu delegācijas sekretariāta vadītājs Eduards Stiprais:

Iestāšanās sarunu mērķis ir definēt, ar kādiem nosacījumiem Latvija ir gatava uzņemties ES dalībvalsts pienākumus un tiesības. Protams, uzņēmēji tieši nav iesaistīti iestāšanās sarunās. Tomēr ir skaidrs, ka bez uzņēmēju viedokļa apzināšanas un bieži arī bez viņu uzkrātās pieredzes izmantošanas sarunās ir grūti panākt rezultātus, kas atspoguļotu Latvijas tautsaimniecības intereses. Definējot Latvijas oficiālo nostāju sarunās, ir faktiski neiespējami ņemt vērā pilnīgi visu uzņēmumu vai pat atsevišķu nozaru intereses, jo vienmēr ir jāatrod veselīgs kompromiss, kas nodrošinātu pozitīvu iznākumu visas valsts mērogā. Tomēr ir daudz un dažādas iespējas, kā samazināt ar iestāšanos ES saistītos riskus un apdraudējumus. Pirmkārt, ir nepieciešams apzināt iespējamās problēmas un to apjomu. Šajā jautājumā neviens nespēj sniegt precīzākas aplēses kā konkrētās nozares praktiķi - uzņēmēji. Otrkārt, minimizēt iespējamās negatīvās sekas palīdz arī savlaicīga sagatavošanās jaunajiem darbības apstākļiem. Tas nozīmē, ka uzņēmējiem jābūt laikus informētiem par briestošajām pārmaiņām, lai varētu sākt pielāgošanos, kas dažkārt var būt saistīta ar ievērojamām izmaksām.

Tāpēc iestāšanās sarunu delegācija paredzēja nepieciešamību jau pozīciju sākotnējās izstrādes gaitā piesaistīt attiecīgās nozares profesionālo un sociālo apvienību ekspertus. Viskonsekventāk šāda pieeja ir ievērota, izstrādājot nostāju zivsaimniecības un lauksaimniecības sadaļās. Liela loma efektīva konsultāciju procesa nodrošināšanā ir attiecīgās nozares profesionālo apvienību organizētībai, īpaši, ja nozare aptver daudzus uzņēmumus.

Būtisks priekšnosacījums ir uzņēmēju vēlme sadarboties un uzticēties cilvēkiem, kuri pārstāv Latviju sarunās. Dažkārt ir jābūt gataviem dalīties arī ar konfidenciālu informāciju, iecerēm un plāniem, kas citādi būtu slēpjami no konkurentiem. Piemēram, lai panāktu Latvijas rūpnieciskajiem uzņēmumiem individuālus pārejas periodus vides aizsardzības jomā, bija jāapzina šo uzņēmumu reālās iespējas finansēt vides prasību ieviešanu.

Valdības pārstāvju un uzņēmēju sadarbību reizēm apgrūtina atšķirīgais izpratnes līmenis par ES likumdošanas normām. Jāpiebilst, ka arī ierēdņi nav bez vainas, jo gadās, ka viņi nespēj samērā pragmatiskās ES likumdošanas normas izskaidrot pietiekami vienkāršā veidā. Savukārt uzņēmēji nesteidzas izmantot jau radītās iespējas ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vai Latvijas Attīstības aģentūras starpniecību iepazīt ES likumdošanu, kas jau rīt kļūs par mūsu ikdienu.

Visbeidzot jālauž uzņēmēju un ierēdņu psiholoģiskie stereotipi vienam pret otru. Īpaši tas attiecas uz jomām, kur valsts kontrole pār uzņēmējdarbību ir ļoti spēcīga, piemēram, nodokļu iekasēšanā vai pārtikas drošības kontrolē. Arī šajās jomās valstij bez represīvās noteikti ir arī atbalstošā funkcija. Savukārt nebūt ne visi uzņēmēji domā, kā apkrāpt valsti un patērētājus. Tie ir viņi un viņu radītajās darbavietās strādājošie, kas ar saviem nodokļiem uztur šo valsti. Lai cik tas arī kādam liktos neticami, bet ES ir vismazāk ieinteresēta, lai Latvijas iestāšanās tajā pasliktinātu mūsu uzņēmumu stāvokli.

“KAPITĀLS”