Par pretsparu nacionālajai norobežotībai

Latvijas pārstāvniecības ES darbinieks mag.sc.pol. Aldis Austers:

Pēdējā laikā ar vien biežāk nākas dzirdēt dīvainus apgalvojumus par latviešu neiederēšanos Eiropas sabiedrībā, par to, ka Eiropa mūs nesapratīs un necienīs, un ka rietumnieki to vien tik vēlas, kā atpirkt mūsu īpašumus un iznīcināt Latvijas uzņēmējus. Īpašu neizpratni izraisa gados jaunu cilvēku skepticisms.

Lielākajai daļai no izvirzītajiem argumentiem trūkst loģiska pamata. Labākajā gadījumā šīs publikācijas atdarina Rietumu bulvāru preses saukļus, sliktākajā gadījumā tās ir nacionālas paranojas pārņemtas. Tiešām, Latvija ir jauna, maza un salīdzinoši nabadzīga valsts ar visnotaļ neviendabīgu sabiedrību. Taču tāpēc nebūtu jākrīt pesimismā un nepatika pret sevi jādemonstrē kā šķērslis dalībai pasaules ietekmīgākajā valstu savienībā. Sevis šaustīšana, diemžēl, nepalīdzēs uzlabot Latvijas tēlu Eiropā un neatvieglos iedzīvotāju ceļošanas režīmu. Arī “boikota” pasludināšana diez vai piespiedīs frančus, itāļus vai spāņus izjust lielākas simpātijas pret latviešu tautu.

Iestāšanās Eiropas Savienībā ir pašreiz būtiskākā nacionālā interese. Sarunās ES ir demonstrējusi, ka spēj iedziļināties Latvijas specifiskajās problēmās. Latvijai ir pavērusies unikālā iespēja kļūt par ES dalībvalsti. Paplašināšanās ir pārāk sarežģīts un dārgs process, lai ES varētu atļauties gaidīt to brīdi, kad Latvija būs iekšēji psiholoģiski nobriedusi. Šobrīd mēs iegūstam no tā, ka iestāšanās sarunās mums ir līdzīgas intereses kā Polijai, Slovākijai vai pat Lietuvai un Igaunijai. Ja Latvija nolems iestāties vēlāk, Polija un citu jauno dalībvalstu pārstāvji atradīsies sarunu galda pretējā pusē. Varu noteikti apgalvot, ka tad būs daudz sarežģītāk panākt Latvijas interesēm atbilstošu risinājumu jautājumos par piena kvotām un maksājumiem lauksaimnieku atbalstam. Tikai dalība ES spēj nodrošināt ekonomiskās attīstības perspektīvu un iespējas nacionālās intereses realizēt globālā mērogā. NATO nepalīdzēs Latvijas ražotājiem aizsargāties no globālās konkurences, nefinansēs ceļu būvniecību un nestimulēs lauku rajonu attīstību. ES ir vērtību organizācija, tā netika veidota, lai izdabātu kādām ekonomisko interešu grupām, kaut arī daži to cenšas apgalvot. Tieši pretēji – ES pastāv, lai starp tās dalībvalstīm izveidotu brīvības, drošības un taisnīguma telpu. Personas tiesību aizsardzība, nekaitīgu dzīves un darba apstākļu veidošana, arī vides aizsardzība, ir politikas, par kurām dažkārt vairāk rūpējas ES institūcijas nekā nacionālās valdības. Mūsu cilvēki ir satraukušies par to, ka vecās dalībvalstis vēlas saviem zemniekiem maksāt vairāk nekā Latvijas zemniekiem. Tanī pat laikā nav dzirdami skaļi protesti par milzīgajiem zaudējumiem, ko sabiedrībai rada noziedzība, oligarhisko grupējumu manipulācijas un pārmērīgā urbanizācija. Izskatās, ka cilvēki šīs pārejas ekonomikas parādības uztver kā pašas par sevi saprotamas, bet tas taču nav normāli! Mūsu sabiedrība nespēj ar šīm problēmām tikt galā, un vienīgi ES var nodrošināt pietiekami spēcīgu izaicinājumu, lai pārvarētu šos ekonomisko attīstību kavējošos apstākļus. Pretējā gadījumā Latvijas ekonomikā iespējama stagnācija.

Sabiedrības aktīvākajai daļai vajadzētu būt drosmīgākai un skaidri paust savu nostāju. Izglītības iestādēm būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība diskusijai par ES jautājumiem. Tas būtu tikai normāli, ja katrs Latvijas pilsonis sajustu atbildību par savu lēmumu referendumā un patstāvīgi, bez propagandas palīdzības, censtos izsvērt Latvijas iestāšanās ES nozīmi. Diskusijai vajadzētu būt pozitīvākai un fokusēties uz to, kā efektīvāk izmantot laiku pirms iestāšanās. Es ceru, ka mēs nepaliksim ārpus ES un mums nebūs jāpiedzīvo tas mirklis, kad no sarunu galda tiek noņemta Latvijas plāksnīte, kā to reiz nācās piedzīvot norvēģiem. Aculiecinieku sajūta esot bijusi tāda, it kā šī valsts būtu pārstājusi eksistēt.

DELFI