Foto: Kārlis Pakārklis — “Latvijas Vēstnesim”

Pirmā darbavieta Valdim Rūmniekam bija Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūts un pirmais nopietnākais pētnieciskais darbs — Raiņa Kopotu rakstu 19. sējuma tekstu un komentāru sagatavošana. Pēc tam viņš sakārtoja publicēšanai Aleksandra Čaka dzejoļu krājumu “Debesu dāvana”, sastādīja rakstu krājumu “Ceļā uz Čaku”, kopā ar Mildu Grīnfeldi sarakstīja monogrāfiju “Kāpēc es esmu Čaks?”, sagatavoja tekstus un komentārus Čaka Kopotiem rakstiem sešos sējumos un dzejnieka simtgades svētkos kļuva par vienu no pirmajiem Čaka jubilejas balvas laureātiem. Bet jau pirms pētnieka viņā bija modies rakstnieks, un savos piecdesmit gados Valdis Rūmnieks ir atzīts dramaturgs un stāstnieks. Vairākas viņa lugas iestudētas radioteātrī, bet vēsturiskā žanra cienītāju vidū lielu popularitāti iemantojis kopā ar Andreju Miglu sarakstītais romāns “Kuršu vikingi”. Šis tandēms pazīstams arī ar vairākiem citiem darbiem, un pašlaik roku rokā tiek rakstīts romāns ar kodolīgu nosaukumu “Čaks”. Pēc Aleksandra Čaka dramatiskās poēmas “Matīss, kausu bajārs” motīviem tapis librets operai, kas ar Imanta Kalniņa skaņu rakstu jau tuvā nākotnē tiks uzvesta mūsu Nacionālajā operā. Apgāds “Garā pupa” drīzumā laidīs klajā Valda Rūmnieka pasaku grāmatu “Kā raķete kaklu izārstēja”.

Mūsu saruna notika pēc Latvijas Rakstnieku savienības pilnsapulces, kurā Valdi Rūmnieku atkārtoti ievēlēja priekšsēža amatā. Zinot, ka viņš jau ceturto gadu vada Latvijas Radošo savienību padomi, šī gada janvārī kļuva par jaunizveidotās Valsts valodas komisijas locekli un marta sākumā nomainīja kinorežisoru Jāni Streiču Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja amatā, neviļus radās jautājums — kas mudinājis piekrist atkārtotai ievēlēšanai, un kā šos un vēl daudzus neminētos pienākumus apvienot.

— Rakstnieku savienībai es neesmu objektīvs vērtētājs. Mans ceļš nav bijis tāds, kā tas parasti notiek, kad cilvēks kaut ko publicē, kļūst par rakstnieku, iestājas radošajā savienībā utt. Es piedzimu un izaugu rakstnieku vidē. Māte bija literāte un pazīstama tulkotāja, tēvs darbojās literatūrā un žurnālistikā, savu laiku bija arī Rakstnieku savienības sekretārs. Rakstnieki bieži viesojās mūsu mājās. Bija bērnu eglītes, makšķerēšana, kopīgi izbraukumi un notikumi. Diendienā dzirdot, par ko tiek spriests un runāts literātu vidē, es uz Rakstnieku savienību vienmēr esmu skatījies it kā no iekšpuses. Kā zināms un kā to precīzi apraksta Ilgonis Bērsons, Rakstnieku savienībā ir risinājušās brīnišķīgas lietas un arī sarežģītas, pat ļoti nepatīkamas lietas. Bet es to vienmēr esmu izjutis kā daļu no sevis paša. Cilvēks taču nevar atbildēt uz jautājumu — vai tu mīli savu kāju? Tu vari to mīlēt vai nemīlēt, tā ir un paliek tava kāja, tu nevari bez tās iztikt. Līdzīgi es varētu teikt par Rakstnieku savienību. Es nevaru sev formulēt, vai es to mīlu vai ne, vai darbs tajā man sagādā gandarījumu vai ne. Tas vienkārši ir mans liktenis. Es ar to esmu saaudzis. Un es negribu teikt, ka es ar šo amatu esmu uzņēmies cietēja lomu un tagad nu strādāšu, kaut vai mani piemeklētu trīs infarkti. Es to uztveru kā savas dzīves sastāvdaļu, no kuras es nevaru tāpat vien atteikties. Sak, nu tā kāja man ir lieka, es to griežu nost un nolieku plauktā.

Jau no tiem laikiem, kad biju vēl jaunais literāts, es allaž esmu apbrīnojis Rakstnieku savienības uzdrīkstēšanos. Padomju laikos, kad oficiālā prese tika turēta stingros rāmjos un pedantiski tika kontrolēts katrs vārds un sīkākā nianse, rakstnieku atklātajās partijas sapulcēs un sekciju sanāksmēs valdīja pavisam citāds gars. Ar lielu gandarījumu es atceros, piemēram, kā notika Ulda Bērziņa “Daugavmalas” un vairāku lugu apspriešana. Arī katrs rakstnieku kongress kļuva par notikumu. Biedru skaits bija ap divsimt, bet zāle vienmēr bija pilna, jo allaž sanāca daudz interesentu. Šos kongresus uztvēra kā tādu brīvības ventili, kas pēkšņi panāk vaļā, un tad var dzirdēt runas par tādām lietām, pēc kā cilvēki neapzināti un varbūt arī apzināti ilgojušies, bet paši nebija sadūšojušies runāt. Interesantākās un brīnišķīgākās runas bija nevis par rakstniecību, bet par mūsu valodu, ekoloģiju, tautas vēsturisko atmiņu un daudzām citām lietām, kas bija svarīgas sabiedrībai kopumā un, protams, arī rakstniekiem. Radošs gars valdīja Jauno literātu apvienībā. Tas bija Klāva Elsberga laiks. Mūsu vadītāji bija gan Māra Zālīte, gan Olga Lisovska. Kā zināms, gadiem rakstniecībā nav nekādas nozīmes — jauneklīgumu vai vecišķumu nosaka attieksme pret vērtībām. Un tā mūsu audzinātājiem bija jauneklīga.

— Kā jums šķiet, kādas rakstura īpašības nepieciešamas rakstnieku līderim? Vai jums kāds no priekštečiem bijis paraugs, kam labprāt gribētos līdzināties?

— Kādu vienu es nevaru minēt, bet katram no viņiem bijušas arī tādas īpašības, kas man šķitušas ļoti simpātiskas. Piemēram, Valdi Luksu varbūt nevarēja uzskatīt par izcilu vadītāju, bet es vienmēr esmu apbrīnojis viņa dzīvespriecīgo humoru. Atceros kādu Dzejas dienu tikšanos. Tā sākās ārkārtīgi svinīgā noskaņā, un viņam tika jautāts, kādas tad ir cienījamā dzejnieka pārdomas šajos gaišajos svētkos. Un viņš visā nopietnībā sacīja: “Domāju, kā varētu ātrāk nomirt.” Sacēlās apjukums, un Lukss paskaidroja, ka Raiņa kapos tiekot samazināts rakstniekiem paredzētais vietu skaits, tāpēc nudien jāpasteidzoties, ja vēl gribot tur ietikt. Viss stīvais svinīgums izgaisa, un tikšanās noritēja ļoti sirsnīgi. Alberta Jansona brīnišķīgākā īpašība bija viņa spēja uzturēt tolerances garu, savstarpēju iecietību. Bieži tiku apbrīnojis Gunāru Priedi. Viņš nebija nekāds lielais orators, kas tā uzreiz gribētu kāpt tribīnē. Bet viņš ikvienu jautājumu prata apaudzēt ar dažādām detaļām un faktiem, tā parādot problēmas priekšvēsturi un ieskicējot jautājuma tālāko risinājumu. Tas vienmēr pārvērtās par tādu jauku tēlojumu, kas intelektuāli un emocionāli uzrunāja klausītājus un deva arī rezultātu. Dažus gadus es strādāju kopā ar Imantu Auziņu. Tas bija laikā no 1990. līdz 1992. gadam, kad notika omoniešu apšaudes un mēs sēdējām nakts dežūrās. Augusta dienās ātri bija jāaizvāc visi datori un printeri, kurus mēs noslēpām pie manis mājās. Es nevaru tieši pateikt, ko esmu guvis no Imanta Auziņa, bet mēs tajā sarežģītajā un izšķirošajā laikā bijām kopā un strādājām kopā. Toreiz bija jāsāk ar biedru karšu apmaiņu un savu statūtu izstrādāšanu, jo līdz tam jau bija tikai PSRS rakstnieku statūti. Vistuvāk man nācās sastrādāties ar Viktoru Avotiņu. Viņam piemīt īpaša spītība un dažas visai sarežģītas rakstura īpašības, bet lieliska ir viņa spēja ieklausīties pilnīgi pretējos viedokļos. Vadot savienību, viņš allaž pastāvēja uz to, lai parādītos un tiktu izteikti dažādi viedokļi. Tā bija laba demokrātijas skola.

— Viens no galvenajiem Rakstnieku savienības uzdevumiem ir aktuālā jaunrades procesa veicināšana. Kādas šai ziņā ir iestrādes, un kādas problēmas?

— Pats priecīgākais notikums ir tas, ka Kultūrkapitāla fonds atbalstījis mūsu pieteikto rakstnieku profesionālās izglītības mērķprogrammu. Tas ļāvis atjaunot literārā konsultanta statusu, un Jānis Rokpelnis un Ēriks Hānbergs jau sākuši enerģiski strādāt. Paredzēts izdot vairākas brošūras par literatūras žanriem, stiliem un citām profesionālām lietām, turklāt tā, lai tās būtu interesantas ne tikai literātiem, bet arī skolotājiem, studentiem un citiem lasītājiem. Ar jaunu sparu turpinās Dzejas dienu tradīcija. Saņemot Kultūrkapitāla fonda finansējumu, iedibinātas gada balvas visos rakstniecības žanros un balva par mūža ieguldījumu literatūrā.

Diemžēl vēl aizvien nākas pierādīt, ka rakstniecība un literatūra ir nacionālās kultūras daļa, kam vajadzētu būt valstisko rūpju lokā. Saņemot pastāvīgu finansējumu, Rakstnieku savienība varētu plašāk praktizēt tādus attīstību veicinošus pasākumus kā jauno literātu semināri un rakstnieku jaunrades vakari un vairāk rūpēties par latviešu literatūras iziešanu pasaulē. Mēs varam vērot, cik jaudīgi šajā virzienā strādā, piemēram, Gētes institūts, Dānijas Kultūras institūts un visas Skandināvijas valstis, un izteikt tikai nožēlu, ka mums līdzekļu trūkums liedz rīkot līdzīgus tulkotāju seminārus, konkursus un citus pasākumus, kas veicinātu latviešu literatūras tulkošanu un popularizēšanu.

— Šķiet, galīgā literārās dzīves nomalē mēs tomēr neatrodamies. Latvijā savu darbību atsācis PEN klubs, Rīgā notika Eiropas dzejas apaļā galda sarīkojumi, vairāki Latvijas dzejnieki piedalījās starptautiskā literatūras ekspreša ceļojumā uz daudzām Eiropas valstīm. Balvu par mūža ieguldījumu latviešu literatūras tulkošanā un popularizēšanā tikko saņēma Prāgas Kārļa universitātes profesors Radegasts Paroleks. Kā pašlaik attīstās starptautiskie sakari, kas tiek plānots tuvākajā nākotnē?

— Pats gan neesmu PEN kluba biedrs, bet Rakstnieku savienības attiecības ar to ir vislabākās. Tas bija darbojies neatkarīgajā Latvijā, rosīgi darbojās trimdā un 1989. gadā sākās PEN kluba atjaunošana Latvijā. Aktīvākie bija Pēteris Zirnītis, Uldis Bērziņš un Knuts Skujenieks. Tagad visa PEN kluba darbība pārcēlusies uz Latviju, un tā juridiskā adrese ir šeit, Kuršu ielā. Vairāki PEN kluba biedri ir arī Rakstnieku savienības valdes locekļi un daudzi jautājumi tiek risināti kopīgi. PEN kluba darbība virzīta galvenokārt uz rakstnieku starptautisko tiesību aizstāvēšanu.

Kā Eiropas Rakstnieku kongresa dalīborgnizācija un Baltijas rakstnieku padomes locekle Latvijas Rakstnieku savienība piedalās dažādos starptautiskos pasākumos. Jauns liels projekts ir semināri un konferences ap Baltijas jūru, kam finansiālu atbalstu sniegušas vairākas Eiropas institūcijas. Samērā jauns veidojums ir Triju jūru rakstnieku un tulkotāju padome. Tajā iekļāvušās ap divdesmit Vidusjūras, Melnās un Baltijas jūras reģiona rakstnieku organizācijas. Šī padome, kurā esam uzņemti arī mēs, regulāri rīko seminārus Rodas salā Grieķijā. Rakstnieku savienības dalībmaksa ir pāris simtu latu, bet ieguvums daudzkārt lielāks. Tagad arī mūsu rakstnieki un tulkotāji bez maksas var doties uz tālo Vidusjūras salu un piedalīties seminārā.

Aprīļa sākumā pie mums bija ieradušies starptautiskās dzejnieku biennāles direktors Anrī Deluī un dzejniece Liliāna Žirodona. Viņi izvēlējās divus dzejniekus, kas nākamgad brauks uz šiem tradicionālajiem dzejas svētkiem, kuros piedalās ap 50 dzejnieku no dažādām pasaules valstīm. Šīs tikšanās darīs ciešākus un kuplākus mūsu literāros kontaktus ar Franciju.

Vairāki rakstnieki 18. maijā piedalījās Latvijas dienas pasākumos Varšavas starptautiskajā grāmatu gadatirgū, lai atjaunotu latviešu un poļu literātu sapratnes tiltus, kas varbūt ir mazliet apsūbējuši.

Šī gada pats svarīgākais starptautiskais projekts ir Latvijas un Krievijas rakstnieku konference, kas notiks Ventspilī Dzejas dienu laikā no 9. līdz 12. septembrim. Piedalīsies ap divdesmit rakstnieku no katras puses. Būs sarunas par kopēju sapratni 21. gadsimtā un savstarpēju saprašanos mūsdienu situācijā pēc PSRS sabrukuma. Tiks risināti arī praktiski jautājumi – par iespējām rosināt literatūras tulkošanu, sekmēt grāmatu izplatību un tamlīdzīgi. Kā zināms, arī Latvijā dzīvo brīnišķīgi krievu rakstnieki, kā Ludmila Azarova un Roalds Dobrovenskis, kā jaunā dzejniece un atdzejotāja Milena Makarova un vēl citi. Mēs gribētu, lai viņu veikums būtu pieejams arī Krievijā. Ir sācies sabiedrības integrācijas tematikai veltīts skolēnu jaunrades konkurss, kura fināls paredzēts šīs konferences laikā.

Nākamgad ceram atkal sarīkot starptautisku tulkotāju semināru. Līdzšinējie pieci devuši labus rezultātus, un šī tradīcija ir jāturpina. Iepriekšējais notika 1998. gadā, tā ka nākamgad būtu laiks atkal saukt kopā latviešu literatūras tulkotājus.

— Visplašāko sabiedrību allaž pulcina rakstnieku atceres dienu sarīkojumi. Kāds ir šā gada kalendārs?

— Tiko atzīmējām pazīstamās dzejnieces un skolotājas Zinaīdas Lazdas 100. dzimšanas dienu. 10. oktobrī atcerēsimies Veroniku Strēlerti viņas 90. dzimšanas dienā. 15. decembrī 75 gadi būtu pāragri mirušajam dzejniekam Harijam Skujam. Bet nākamgad svinēsim Mārtiņa Zīverta simtgadi. Lielāku atceres pasākumu rīkošanā Rakstnieku savienība jau tradicionāli sadarbojas ar Rīgas Latviešu biedrību. Tā tas bija Ausekļa un Pītera Miglinīka 150 gadu atceres svētkos, kas ievadīja ciklu “Gaismu sauca!”. Pērn to turpināja jurista, žurnālista, tulkotāja un “Skroderdienu” mūzikas autora Aleksandra Būmaņa 120. gadu atceres sarīkojums. Šajā rudenī pieminēsim divas Latvijas kultūrai ļoti nozīmīgas personības. Augustā paredzēts kopīgi rīkot rakstnieka un gleznotāja Jāņa Jaunsudrabiņa 125. dzimšanas dienas atceri Rīgā un Neretā, bet ciklā “Gaismu sauca!” 9. novembrī – vācu tautības latviešu literāta, Bībeles tulkotāja Ernsta Glika 350. dzimšanas dienas atceri Rīgā un Alūksnē.

— Dažādos sarīkojumos Kuršu ielā vairāk redz sirmas galvas. Vai jaunie literāti atrod ceļu uz Rakstnieku savienību un šo jauno mājvietu?

— Vecākajai paaudzei tiešām ir lielāka vēlme biedroties un nākt kopā. Jaunākajai paaudzei, kas ļoti aizņemta savos darbos, tā ir mazāka. Nākotnē tomēr skatos ar zināmu optimismu, jo pēdējos desmit gados nav dzirdētas runas, ka nevajag tādu savienību, ka no tās nav nekādas jēgas un tā tālāk. Grūti klājās, kad Benjamiņu māju nācās atstāt un sava mājokļa vēl nebija. Toreiz apskatījām vairāk nekā 50 mājas – Vecrīgā, Pārdaugavā, Mežaparkā, visās pilsētas malās. Tur bija gan iebrukušas sienas, gan cauri jumti un pārplūduši pagrabi, gan trupes un citas nelaimes. Uz šo namu, ko Gunārs Priede kā arhitekts novērtēja visaugstāk, pārcēlāmies 1998. gada decembrī. Šajā laikā notikuši daudzi sarīkojumi, esam apguvuši Vidzemes priekšpilsētas publiku, mums ir savi pastāvīgi apmeklētāji. Rakstnieku vidū ideoloģisku pretišķību starp paaudzēm, manuprāt, nav. Ir drīzāk tehnoloģiska rakstura atšķirības.

— Šīs pārmaiņas ar ļoti labiem piemēriem raksturotas arī Janīnas Kursītes “Dzejas vārdnīcā”, kurā ir tādi šķirkļi kā “Rakstāmspalva un dzeja”, “Rakstāmgalds un dzejošana”, “Rakstāmmašīna un dzeja”, “Dators un dzeja”. Jaunajai paaudzei dators un internets ir tikpat ikdienišķa parādība kā savulaik bija pildspalva.

— Rakstnieku savienība katrā ziņā ir par atjaunināšanos, un es priecājos, ka no katras jaunas paaudzes nāk klāt jauni biedri. Tikko mēs uzņēmām Rakstnieku savienībā (un uzreiz ievēlējām valdē) jauno kritiķi Ievu Kolmani un prozaistu Arvi Kolmani. Tai pašā sanāksmē par Latvijas Rakstnieku savienības biedru kļuva mūsu dzejas patriarhs Andrejs Eglītis, kas pēc gariem trimdas gadiem ir atgriezies mājās un pilnīgi iekļāvies mūsu literārajā un sabiedriskajā dzīvē. Man šķiet, ka ar šo notikumu simboliski tika sasiets pēdējais trūkstošais mezgls latviešu rakstniecības vienotajā audumā.

— Jūs jau minējāt Rakstnieku savienības tradicionāli labo sadarbību ar Rīgas Latviešu biedrību. Tajā jūs līdz ievēlēšanai jaunajā amatā vadījāt literatūras komisiju, rūpējāties par jaunajiem literātiem. Kā notika jūsu iesaistīšanās biedrības darbā?

— Biedrībā iestājos reizē ar Pēteri Pētersonu. Tas bija pašos biedrības darbības sākumos, 1993. gada martā. Tūlīt tiku ievēlēts par domnieku. Tagad strādāju kopā ar Ainu Blinkenu, Jāni Krastiņu, Pēteri Laķi, Edgaru Račevski, Annu Žīguri un citiem ievērojamiem kultūras un zinātnes cilvēkiem. Pavisam domē ir 36 cilvēki. Stāšanās priekšsēdētāja amatā man nav bijis lēciens nezināmajā, bet tikai kāpiens pa pazīstamām kāpnēm. Mani uzmundrina biedrības auglīgais, radošais darba ritms, visu komisiju raženā darbība. Priekšsēdētājam ir trīs vietnieki: saimnieciskos jautājumus kārto Uldis Gundars, kultūras darbu vada Arnolds Skride un zinātniskās pētniecības darbu – Edgars Mucenieks. Sarīkojumu daļa ir Māras Kokinas ziņā. Tie visi ir ļoti darbīgi cilvēki, sava darba lietpratēji.

— Pirmo reizi kā Rīgas Latviešu biedrības vadītāju dzirdēju jūs sakām apsveikuma vārdus Leonīda Vīgnera vecmeistaru simfoniskā orķestra dzimšanas dienas koncertā. Toreiz jūs īpaši uzteicāt profesora Oļģerta Grāvīša vadīto Mūzikas komisiju. Arnolda Skrides lolojums ir mūzikas skolu audzēkņu konkurss “Talants Latvijai”, kas turpinās jau desmit gadus, kā arī Nacionālais vīru koris. Labi organizētās komisijas laikam arī nosaka biedrības auglīgo darba ritmu.

— Jā, Mūzikas komisija ir viena no spēcīgākajām. Savukārt akadēmiķa Viktora Hausmaņa vadītā Teātra komisija tur redzeslaukā gan profesionālo skatuvi, gan amatierteātrus, regulāri rīko pārrunas par dramaturģijas un režijas lietām. Ļoti darbīgs ir Nacionālās identitātes centrs. Tā vadītāja Edgara Mucenieka jaunākais devums ir kopā ar akadēmiķi Jāni Krastiņu sarakstītā grāmata par Rīgas Latviešu biedrību. Nopietni tiek domāts par rakstu krājumu, kam varētu sekot tiešām lepna albuma izdošana. Biedrības nama dzīvi grūti būtu iedomāties bez Jāņa Anmaņa vadītās Mākslas komisijas un Bērnu mākslinieciskās fantāzijas akadēmijas. Brīnišķīgi darbojas Ernesta Spīča vadītā Folkloras komisija, kuras auklējums ir bērnu svētki “Pulkā eimu, pulkā teku”. Īsti tautas talantu tīrradņi mirdzēja nesen notikušajā anekdošu stāstītāju konkursā. Īsi sakot, Rīgas Latviešu biedrībā ir nepārredzami plašs darba lauks, bet ir arī ļoti daudz krietnu darba darītāju.

— Līgo zālē uz savu pirmo sēdi tikko pulcējās pirmo trimdas latviešu Dziesmu svētku 55 gadu atceres sarīkojuma organizētāji. Tas, šķiet, būs viens no pirmajiem lielākajiem pasākumiem, kura sagatavošanā un vadīšanā jums būs jāpiedalās. Tālu nav arī 23. Vispārējie latviešu Dziesmu svētki...

— Tie jau pasen esam sākuši gatavoties. Vairākkārt esam tikušies ar svētku režisoru Uģi Brikmani, lai pārrunātu mūsu biedrības līdzdalību dažādās norisēs. Pieminot “Baņutas” simtgadi, 26. jūnijā Māmuļā notiks operas jubilejas izrāde. Atceroties, ka Rīgas Latviešu biedrība bija Dziesmu svētku karoga izgatavošanas iniciatore, notiks Līgo karoga godināšana. Tā kā nākamgad svinēsim svētku 130 gadu jubileju, visiem dalībniekiem paredzēts dāvināt grāmatu “130 faktu par Dziesmu svētkiem”. Un katrā ziņā nozīmīgs notikums būs arī pasaules latviešu biedrību 3. konference, kas notiks dažas dienas pirms svētku atklāšanas.

— Sarunu par jūsu darbību Valsts valodas komisijā, kur jūs esat viens no diviem komisijas priekšsēdētājas Māras Zālītes vietniekiem un darbojaties Noras Ikstenas vadītajā rakstnieku apakškomisijā, varbūt atliksim uz to laiku, kad organizēšanās rūpes būs aiz muguras un varēsim runāt par konkrēti darāmiem darbiem un konkrētām iecerēm. Šoreiz gribētos vēl pajautāt, vai paliek laiks arī nākotnes sapņiem un rakstnieciskām nodarbēm.

— Tā kā jaunākie amata pienākumi saistās ar Rīgas Latviešu biedrību, tai virzienā traucas arī mani sapņi. Kopā ar kolēģiem sapņojam par kārtīgu koncerflīģeli. Telpas mums ir normālā vai pat ļoti labā stāvoklī, intensīvi attīstās koncertdarbība. Savu gatavību viesoties mūsu namā izteikuši augstas klases mūziķi, bet — kādu instrumentu mēs varam viņiem piedāvāt! Būtu vajadzīga arī modernāka skaņu aparatūra. Un vēl mēs sapņojam par iekšpagalma izbūvēšanu un apjumšanu ar stikla jumtu. Bēniņos ir plašas neapgūtas telpas, kur varētu ierīkot mākslinieku darbnīcas, savukārt zem mūsu nama varētu iekārtot Pagraba teātri. Diemžēl nama ekspluatācijas izdevumi ir tik lieli, ka ar īres maksām, ko saņemam no “Staburadzes” veikala, restorāna, ceļojumu biroja “Impro” un citiem īrniekiem, nekādi pie bagātības netiekam. Rakstniecībai paliek tās nedēļas nogales, kad nav jāpiedalās kādā pasākumā. Tomēr katru sestdienu vai svētdienu kopā ar Andreju Miglu sēžamies pie darba un rakstām. Kādas desmit noveles jau esam sacerējuši. Tas būs romāns “Čaks”.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore