Par dzīves skatuves atklājēju

Foto: A.F.I.

Baltijas Vēstures komisijas Getingenē korespondētājloceklis, Dr.art.h.c. Imants Lancmanis:

Viss mums apkārt redzamais ir uzskatāms par vācbaltu kultūras izpausmi. Latviešu loma kultūras veidošanā līdz pat XX gadsimta sākumam bija kaut kur apakšā nogrimusi. Tā iespaidoja kopīgo kultūras izveidi, taču neparādījās tieši. Viss, kas šeit ir – ēkas, māksla, amatniecība un sadzīves tradīcijas, pat saaugušas kopā ar latviešu tradīcijām, ir vāciskas, vai, vēl precīzāk sakot, vācbaltiskas, jo vāciskais no baltiskā ir jāatdala.

Valodnieki par baltvāciešiem sauc vāciešus, kas Latvijā dzīvoja līdz Otrajam pasaules karam, bet par vācbaltiem dēvē tos baltiskās izcelsmes vāciešus un viņu pēctečus, kas šobrīd dzīvo ārpus Latvijas. Es sekoju tam, kā viņi paši grib sevi dēvēt. Pirms kara dominēja vāciskais, bet tagad viņi nostalģiski uzsver, ka pirmām kārtām ir baltieši un pēc tam vācieši. Es respektēju to, ka viņi negrib tikt saukti par baltvāciešiem.

Ja mākslas vēsture tiek uztverta tikai kā mājas, gleznas vai skulptūras vēsture, mēs ļoti sašaurinām uzdevumu. Māksla ir pakārtota dzīvei un rodas no konkrētiem cilvēkiem, tā laika vides un atmosfēras, no visa, kas ir gaisā – ikdienišķā un garīgā. Man liekas būtiski to visu parādīt. Ja es vispār kādu aicinu interesēties par lietām, kas notikušas pirms 200 gadiem, tad nepietiek parādīt māju un teikt, ka tā ir skaista. Man ir jāizstāsta, kāpēc tā māja ir skaista un kāpēc tā likās skaista cilvēkiem, kas tajā dzīvoja. Ir svarīgi, kā šie cilvēki dzīvoja un kādi bija viņu ideāli. Lai saprastu mākslu, ir jāsaprot dzīve.

Latviešu pasakās visi velni ir vācieši, viņi valkā vāciešiem raksturīgas drēbes un ir apveltīti ar nežēlību, taču patiesībā tā nemaz nav. Iedziļinoties muižu īpašnieku dzīvēs, es pamanīju, ka vācbalti ir tādi paši cilvēki kā citi, viņiem ir tie paši ideāli, prieki, ciešanas un arī netikumi. Viņu dzīvēs ir bijis bezgala daudz interesanta un daudz cildenā, kas īsti nesaskan ar latviešu folklorā pausto. Mani skumdina vērtēšana pēc nacionalitātes, jo ir tikai labi vai slikti cilvēki, nevis labi latvieši un slikti vācieši.

Šobrīd es gatavoju rakstu par Skrīveru muižu, kas visiem saistās ar šausmīgo Maksa fon Sīversa aprakstu Andreja Upīša darbos. Cilvēki būs samulsuši, kad ieraudzīs, kāds patiesībā izskatījās Makss Sīvers, ko Upīts zīmē kā velnu, kas lūr ar vienu aci. Viņš bija ļoti romantisks cilvēks, kura galvenā vājība bija koki. Sīverss bija izcils un fanātisks dendrologs, un viņa fotogrāfijas rāda maigi smaidošu cilvēku. Kultūras mantojums ir tāds, kādi ir cilvēki, kas to atstājuši. Taču uz šiem cilvēkiem katra nācija raugās ar citām brillēm. Latviešiem vācieši bija kaklakungi, bet krieviem – garlaicīgi pedanti.

Arī runājot par krievu un poļu muižām, es uzsveru skumjo lietu – mākslas zūdamību. Māksla tiek radīta laikam un cilvēkam, kas to saprot un spēj patērēt. Pēc tam māksla sāk nīkuļot, jo jaunais nepieņem iepriekšējo. Viss sabrūk un aiziet, un man šis sabrukums šķiet ļoti skumjš. Tai pašā laikā uz senās Romas drupām radās renesanses kultūra, kas it kā nozīmē to, ka sabrukums nes līdzi ko jaunu. Es cenšos uzsvērt, cik bēdīgs ir fakts, ka mums apkārt esošais skaistums pazūd. Raksti par mājām, kuru vairs nemaz nav, rāda to, cik Latvija kādreiz bija bagāta un ka to apdzīvoja spožas personības. Latvija bija kultūras zona, un ar savu rakstu palīdzību es piespiežu šim uzskatam dzīvot vēl šodien.

Es vienmēr esmu tiecies parādīt, ka Latvija nav province. Ar fotogrāfijām un vēstures liecībām rekonstruējot visu spožo, iegūstam ārkārtīgi krāšņu ainu. Latvija Ziemeļeiropā un Austrumeiropā bija teritorija ar daudz krāšņām mājām, kuras apdzīvoja nozīmīgi cilvēki. To visu vajag salikt kopā, jo cilvēki ierauga skaistu dabu, dažas mājas, bet nejūt kultūras fonu, kas tam visam sijājas cauri. Cilvēki nejūt vēstures notikumus, piemēram, karus. Kari nav nekas labs, taču arī dramatiskais kara posta un šausmu fons, no kura Latvija vienmēr ir ļoti ātri atkopusies, ir rādāms, jo nav daudz valstu, kas pēc mēriem un milzīgām iznīcināšanām tik ātri atkopās.

Mazā latviešu tauta ir ļoti sīksta un ļoti dzīvotspējīga. Mocīšana un apspiestība, par ko vaimanā latvieši, ir liela traģēdija, taču tas ir arī spēka avots. Lielās nācijas, dzīvodamas komforta apstākļos, izvirst. Tām vairs nav gribasspēka un radīšanas prieka. Latviešiem ir lielas potences, tikai jāparāda ceļš. Pateicoties milzīgam gribasspēkam un iekšējiem talantiem, īsā laikā pēc kariem Latvijā viss bija skaisti sakopts un attīstījās.

Šobrīd tas notiek ļoti mokošos apstākļos. Piecdesmit gadi pēc Otrā pasaules kara ir sagrāvuši darba tikumu, un cilvēki vairs negrib strādāt, kaut arī ir zemnieki, kurus es apbrīnoju. Lauku dzīve ir ļoti lielā postā, tāpēc Latvijai ir jāstājas Eiropas Savienībā, lai tā atrastu savu nišu un nodarbošanos un vairs nenotiktu tāda mētāšanās kā tagad.

Pilīm un muižām ir savs liktenis. Ir lietas, kas aiziet kā senā Roma – visu laiku skaistākais mākslas darbs. Gan jau pienāks brīdis, kad pilis un muižas būs vajadzīgas. Nav svarīgi, vai tie būs jaunbagātnieki vai ES kultūras programmas. Vēsture rāda, ka izeja atrodas.

Vācbaltu ģimenes mūsu muzeju uzskata par vietu, kur koncentrējas arī viņu intereses. Taču jaukākais ir tas, ka sadarbības rezultātā vācbaltus mēs ieraugām kā reālus cilvēkus, un tas ir aizkustinoši. Barons Ulrihs fon Bērs katru vasaru brauc uz Latviju un nupat, dodoties uz trešo operāciju slimnīcā, viņš man zvana, lai parunātu latviešu valodā un izjustu saikni ar mājām. Jā, viņi saka – uz mājām, jo tie, kas 30. gadu beigās Latviju pameta, Vācijā un citur Eiropā ne vienmēr atrada dzimteni.

Pirmie kontakti sākās 80.gados. Mēs rādījām visu, ko esam izpētījuši – arhīvu materiālus, senču kapa vietu fotogrāfijas utt. Viņi savukārt varēja parādīt uz Vāciju aizvestās fotogrāfijas un citas lietas. Manas grāmatas un raksti bieži top, tikai pateicoties šo ģimeņu īpašumā esošajiem materiāliem. Piemēram, Kurzemes bruņniecības fotogrāfiju kolekcijai. Arī Mārburgas universitātes arhīvā ir ap 20 tūkstošiem fotogrāfiju liels arhīvs, ko sastādījis Georgs fon Krūzenšterns, kas jau 20.–30. gados no vācbaltiešu dzimtām savāca arhitektūras un mākslas objektu fotogrāfijas. Pateicoties šiem kontaktiem, Latvijā tagad ir maz māju, par kurām nekas nav zināms. Virtuālā veidā mēs varam uzburt, ko vien gribam, un neesošas mājas parādīt no visām pusēm.

Man ir patīkami piedalīties izlīdzināšanas procesā, jo man ir svešs naids. Muzejam ir patiesi sirsnīgi draugi vācbaltu vidū, un man ir prieks arī viņus darīt laimīgus. Kad vācbalti aizbrauca, Latvija zaudēja ļoti daudz kulturālu un inteliģentu cilvēku. Nacionālā pacēluma brīdī to just nevarēja, bet, kad 1940.gadā ieradās citi partneri un līdzdzīvotāji, Latvija zaudēja eiropeiskumu. Vācbalti neatgriezīsies, taču svarīga ir izlīdzināšanās. Ir jāstrādā, lai izzustu naids. Latvieši aizmirst, ka dzimtbūšana pastāvēja arī Vācijā un ka bija laikmets, kuram dzimtbūšana bija norma, kaut no šodienas cilvēktiesību aspekta tas nav saprotams. Tas tomēr vairs nav tik liels, jo ir notikusi izlīdzināšanās. Bijušie muižas darbinieki pēc laika atceras labo un sāk kopt bijušo muižas īpašnieku kapus. Naids pastāv tad, ja to uzkurina.

Neatkarīgi no formas vācbaltiem Melngalvju nams ir sajūsmas objekts. Viņi neredz mākslinieciskās un idejiskās problēmas, ko redzam mēs. Latvijā vācbaltu mantojums kopumā ir cietis daudz mazāk nekā Austrumvācijā, jo lielākos postījumus ir nodarījuši kari. Vandalisms ir pastāvējis visos laikos. Mūsdienu vandalisms rodas uz neizpratnes un naudas trūkuma bāzes. Vecajām mājām ies grūti, līdz cilvēki apzināsies, ka veca māja ir prestiža lieta.

Veco laiku cilvēki ir tādi paši kā mēs. Dāma parūkā nav izbāzenis, kas neko nav pārdzīvojis. Šie cilvēki ir ārkārtīgi spēcīgas personības.

Māja un skaista vide jeb dzīves skatuve un tās dekorācijas ir ļoti svarīgas. Latvietis varētu teikt, ka viņam nav daļas gar kungu kaislībām muižās un pilīs. Taču arī vienkāršais latvietis nedzīvoja alā – viņam bija sēta. Un neatkarīgi no tā, vai cilvēks staigā pa greznu pili un vērpj mīlas intrigas vai koka guļbūvē cīnās par iztiku, viņš dzīvo noteiktā vidē. Esmu ļoti jūtīgs pret šo vidi, tā manī izraisa lielu pārdzīvojumu. Zemnieku sēta Brīvdabas muzejā manī izraisa tādas pašas sajūtas kā grezna muiža, jo es redzu mikrokosmosu – skaistu un piepildītu dzīvi, kurā svarīga ir vide un priekšmeti. Māja mūsdienās ir vieta, kur paēd un pārnakšņo. Tolaik dzīve bija koncentrētāka un tā notika mājā, sevišķi jau muižās un pilīs, kas bija kā skatuve tērpiem, mēbelēm vai maltītei ar speciālu dramaturģiju.

Cilvēki ir zaudējuši lielo mākslas instinktu – absolūto redzi. Zemnieka sēta mani sajūsmina, jo tajā ir izdarīts pats grūtākais. Ja pilī efektu varēja panākt ar greznumu, tad zemnieku sētā viss ir harmonisks, ieskaitot priekšmetus, kas tajā tiek ienesti. Jebkuru paksi, cibu vai lādi var ierāmēt un uzņemt kā mākslas darbu. Jebkas, kas ir mugurā zemniekam, viņam ļoti piestāv. Jā, būtu interesanti uzzināt, kur tas viss ir pazudis. Mūsdienās primārais ir modernais, skaistuma kategorija vairs neeksistē. Ja es gribu, lai māja ir skaista, mani uzskata par smieklīgu.

“DIENA”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti