• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Īrijas paraugs Eiropas mazajām valstīm. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.06.2002., Nr. 87 https://www.vestnesis.lv/ta/id/63094

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijai ir būtiska Ķīnas atbalstošā nostāja

Vēl šajā numurā

11.06.2002., Nr. 87

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Īrijas paraugs Eiropas mazajām valstīm

Latvijas Valsts prezidentes valsts vizīte Īrijā. Post scriptum

Nobeigums. Sākums — “LV” Nr.86, 07.06.2002.

Pats būtiskākais

Kas bija pats būtiskākais šajā vizītē, un ko šī vizīte deva Latvijai? — šie ir visizplatītākie jautājumi, uz kuriem pēc valsts vizītēm nākas atbildēt ne vien politiķiem, bet arī mums, žurnālistiem, kas atspoguļojuši valsts vizītes norisi.

Valsts vizītes Īrijā nozīmīgumu, bez šaubām, visvairāk noteica šīs valsts gandrīz trīsdesmit gadu pieredze Eiropas Savienībā (ES), pārveidojot vienu no ekonomiski visatpalikušākajām Eiropas valstīm. Ļoti būtisks Latvijai ir Īrijas atbalsts virzībā uz ES. Raugoties tālāk, ļoti vērtīga Latvijai var būt Īrijas pieredze, kā mazai valstij izmantot visas ES piedāvātās ekonomiskās iespējas. Šajā ziņā Īrijas prakse pozitīvi atšķiras no daudzām citām, īpaši Vidusjūras reģiona ES dalībvalstīm, kas ES finansējumu izmanto tikai par apmēram 60 procentiem.

Diemžēl tieši sekmīgā Īrija sagādājusi Latvijai un pārējām ES kandidātdalībvalstīm, kā arī pašām ES dalībvalstīm arī bažas par savienības tālāko paplašināšanos, jo īri referendumā noraidīja ES Nicas līguma ratificēšanu. Īrija ir vienīgā ES dalībvalsts, kur akcepts referendumā ir obligāts šāda līguma ratificēšanas priekšnoteikums. Šo prasību nosaka Īrijas sarežģītā konstitūcija, kas savukārt atspoguļo īru smago vēsturisko pieredzi un īpašās rūpes par savu suverenitāti, ko īri ieguvuši par ļoti dārgu cenu.

Vizītes laikā gan Latvijas Valsts prezidentei, gan arī pārējiem delegācijas locekļiem un žurnālistiem gandrīz katrā sarunā ar īriem, gan politiķiem, gan biznesmeņiem un žurnālistiem, nācās dzirdēt, ka pērnā gada referendums neatspoguļo īru patieso attieksmi pret ES paplašināšanu. Taču, protams, visplašāko situācijas skaidrojumu saņēma mūsu Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, kas vizītes saspringtajā grafikā Dublinā atrada laiku, lai, kā jau tas valsts vizītēs ierasts, tiktos atsevišķi arī ar savas valsts žurnālistiem. Un īru situācijas skaidrojums šoreiz bija arī galvenais temats Vairas Vīķes–Freibergas sarunā ar Latvijas žurnālistiem.

Varam mācīties

Vaira Vīķe–Freiberga, Latvijas Valsts prezidente — Latvijas žurnālistiem

— Vai ES paplašināšanu apdraud fakts, ka īri pērn referendumā nobalsoja pret Nicas līguma ratificēšanu?

— Jaunā Īrijas valdība, kas patlaban tiek veidota, par savu mērķi izvirzījusi informācijas kampaņu, lai informētu īru tautu, par ko viņi referendumā patiešām balso. Man izskaidroja viņu ļoti īpatnējo situāciju. Viņiem pirms referenduma bija jāizvirza pilnīgi vienāds skaits argumentu “par” un “pret”. Rezultātā šajā referendumā cilvēki būtībā esot balsojuši par ko citu, nevis tikai par vai pret ES paplašināšanu. Valdībai šajā situācijā bija ļoti grūti izskaidrot iedzīvotājiem, ka Nicas līguma ratificēšana ir nepieciešama, lai varētu turpināties ES paplašināšanas process. Īrijas sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka vairums īru atbalsta ES paplašināšanos. Šis atbalsts ir pietiekami liels, taču referenduma dienā vairums īru vai nu vispār neaizgāja balsot, vai arī viņus bija samulsinājuši referenduma pretinieku argumenti, un viņi sāka uztraukties par jautājumiem, kas vispār nav minēti Nicas līgumā. Piemēram, par Īrijas neatkarību, kas šai valstij ir ļoti jutīgs jautājums.

Īri bija arī nobažījušies, ka kopīgo Eiropas drošības spēku izveidošana varētu apdraudēt Īrijas neitralitāti, kas īriem ir bezmaz svēta lieta. Tagad Īrijas politiķi ir sapratuši, ka neitralitātes jēdziens strikti jānošķir no ES paplašināšanas procesa un ka tam nepieciešams plašs izskaidrošanas darbs.

— Vai Īrijas politiķi apsver arī iespēju mainīt savu konstitūciju, atceļot prasību pēc referenduma?

— Premjerministrs man sarunā teica, ka par šādu iespēju esot domāts, jo pēdējo gadu pieredze liecinot, ka daudzos gadījumos referendums nav labākais veids, kā risināt politiskas problēmas. Ka daudzos gadījumos tautas ievēlēti priekšstāvji attiecīgo jautājumu izlemtu daudz efektīvāk. Jo Nicas līgums ir ārkārtīgi sarežģīts, un tikai ļoti nedaudzi no īriem, kas balsoja referendumā, varot apgalvot, ka tiešām sapratuši, par ko balso.

Kāda ir Latvijas attieksme pret Īrijas pieredzi ES?

— Mēs ar Īriju vēlamies attīstīt divpusējo sadarbību. Es domāju, mūsu biznesmeņiem, kas pavada mūsu oficiālo delegāciju, ir ļoti labas sadarbības perspektīvas ar Īriju. Visi mūsu delegācijas locekļi pauda interesi par sadarbību un pieredzes apmaiņu, kā arī vēlmi gūt informāciju par faktoriem, kas īriem palīdzējuši tik efektīvi izmantot ES līdzekļus un struktūras, lai Īrija varētu uzplaukt tik strauji un tik sekmīgi. Mēs no Īrijas varam daudz mācīties. Es ar to nedomāju, ka mēs īrus kopēsim, bet mums ir jāapgūst viņu darba rīki un līdzekļi, ar ko īri guvuši tik lielus panākumus ES, lai arī mēs tikpat sekmīgi varētu integrēties ES un nodrošināt savas valsts uzplaukumu.

Tiekoties ar pasaules jaunajiem līderiem

DUBLINA1.JPG (22925 bytes) DUBLINA2.JPG (15560 bytes)

Dublinā Academy of Achievement 41.starptautiskajā sanāksmē: īru grupas “U2” līderis Bono, ASV eksprezidents Bils Klintons, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga; Valsts prezidente un Igaunijas eksprezidents Lennarts Meri
Foto: Aiva Rozenberga — “LV”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga pagājušonedēļ, 6.jūnijā, Dublinā, “Academy of Achievement” starptautiskajā sanāksmē pasniedza organizācijas zelta medaļu šā gada balvas ieguvējam bijušajam ASV prezidentam Bilam Klintonam. Otru zelta medaļu par ieguldījumu palīdzības sniegšanā Āfrikai atklāšanā saņēma īru grupas “U–2” līderis Bono.

Pasākumā piedalījās ap 200 izcilu jauniešu no 40 pasaules valstīm, kuri sevi jau pierādījuši politikā, zinātnē, kultūrā un citās jomās, un tā mērķis ir savstarpējās diskusijās un neformālās sarunās veicināt saikni starp esošajiem un jaunajiem pasaules līderiem, iedrošināt jauniešus īstenot modernās pasaules sniegtās iespējas un savus sapņus.

Sanāksmes dalībnieku vidū ir arī Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes students Roberts Paeglis. Tiekoties ar V.Vīķi–Freibergu pirms pasākuma atklāšanas, R.Paeglis pauda prieku par to, ka arī Latvija ir pārstāvēta šāda augsta līmeņa forumā. “Tas pierāda, ka Latvija var līdzvērtīgi stāvēt līdzās citu valstu pārstāvjiem, un es vēlētos, lai mūsu valsts sekmes arī turpmāk varētu parādīties dažādas jomas pasaules mērogā,” sacīja students. Viņš pastāstīja par saviem zinātniskajiem pētījumiem un vēlmi turpmāk strādāt arī sabiedrisku darbu. Prezidente pauda prieku par Roberta līdzšinējiem sasniegumiem Eiropas mērogā un novēlēja veiksmi arī nākotnē.

No 6. līdz 8.jūnijam Valsts prezidente Dublinā, Īrijā, ar runu un dalību diskusiju sesijās piedalījās “Academy of Achievement” 41.sanāksmē. Tā ir organizācija, kas par savu mērķi izvirzījusi pasaules līderu atbalstu jaunajiem līderiem politikā, ekonomikā, zinātnē, kultūrā. Starp goda viesiem šogad bija Īrijas premjers Bertijs Aherns, bijušais ASV prezidents Bils Klintons, ANO augstā komisāre cilvēktiesību jautājumos Mērija Robinsone, Čikāgas mērs Ričards Deilijs, Nobela Miera prēmijas laureāti Džons Hjūms, Henrijs Kisindžers un Hosē Ramoss–Orta, “Grammy” balvas ieguvēja Enja u.c. Latvijas prezidente runāja ar pasaules jaunajiem līderiem arī 2000.gada “Academy of Achievment” rīkotajā sanāksmē Londonā.

Valsts prezidenta preses dienests

Lauku ikdiena Eiropas Savienībā

UDRIS2.JPG (23096 bytes) UDRIS3.JPG (17948 bytes)
UDRIS1.JPG (19333 bytes)
Īrijas vēstniece Latvijā Telma Marija Dorana un “Latvijas Vēstneša” speciālkorespondents Valsts prezidentes valsts vizītē Īrijā Jānis Ūdris (attēlā pa kreisi); Latvijas Valsts prezidentes padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Dace Dūze un Īrijas prezidentes kancelejas preses sekretāre Marsela Smita (augšējā attēlā); īru fermeris Eriks Fišers sarunā ar Latvijas zemkopības ministru Ati Slakteri (apakšējā attēlā)
Foto: Jānis Ūdris

“LV” speciālkorespondentam bija iespēja arī kopā ar Latvijas lauksaimniecības ministru Ati Slakteru un latviešu zemniekiem apmeklēt īru fermera Erika Fišera saimniecību stundas braucienā no Dublinas. Šeit, ar dažādiem mehānismiem bagātīgi apgādājušies, divi brāļi saimnieko 170 hektāru platībā, kopjot piecdesmit astoņas Holšteinas šķirnes piena govis, audzē arī miežus, zemenes un vairākas citas rentablas kultūras. Pārsteidza saimniecības lielā vienkāršība. Nekas neliecināja par kādu īpašu, ar piederību ES saistītu perfektu pilnīgumu. Kādā šķūnī pat redzējām savus piecdesmit gadus vecu, pagalam nolietotu traktoru ar gludām riepām un izbirušiem lukturiem, ko saimnieks joprojām lietojot mēslu šķūrēšanai. Neformālā lietišķumā pajaunais īru fermeris mūs izvadāja pa savu praktiski iekārtoto saimniecību. Izrādīja gan betonēto govju kūti, gan senlaicīgu koka būvi, kurā gluži arhaiskā vidē salmos gozējās nesen atskrējušie teliņi. Latvijā redzētas arī daudz modernākas fermas. Aplokā pie vecās koka būves uz mums ziņkārīgi noraudzījās ķēve ar kumeliņu, un ekskursijas laikā mums pa kājām, demonstrējot savu privileģēto statusu, pinās apbrīnojami draudzīgs suns. Vienīgā atšķirība no Latvijas lauku saimniecībām bija jau jūnija sākumā vārpās ienākušies ziemas mieži — atgādinājums, ka Golfa straumes apsildītā Īrija klimata ziņā stipri atšķiras no mūsu zemes. Ne velti Īrijā līdzās ozoliem un liepām parkos un pagalmos var redzēt arī palmas. Vēl viena nianse Fišera fermas apskatē bija polietilēna kāju pārvalki, ko saimnieks mums izdalīja, pirms pāri elektriskā gana iežogotajai pļavai devāmies pie ganāmpulka.

Taču Latvijas zemkopju iespaidi bija visai emocionāli. Klusi, lai neaizskartu saimnieku, viņi ņēmās uzskaitīt visus it kā obligāto ES normu pārkāpumus, kas mūsu zemkopjiem netiekot piedoti. Lopbarība bijusi novietota pārāk tuvu minerālmēsliem, degvielas glabātava vispār neiekļaujoties nekādos drošības prasību parametros...

Protams, nav ārpolitikas redaktora pienākums izvērtēt, cik šajos vērtējumos bija emociju, cik objektivitātes. Taču radās iespaids, ka tik bieži piesauktās ES prasības, kas Latvijā dažkārt izskan vai tiek uztvertas kā drauds mūsu zemnieku nākotnei, nebūt nav tik drakoniskas un dažkārt tām piemīt ieteikumu raksturs. Jo vai nu valsts vizītes organizētāji Īrijā būtu Latvijas viesus veduši pie īpaši ļaunprātīga ES obligāto normu pārkāpēja!

Šie vērojumi tikai apstiprina atziņu, cik nozīmīgi mūsu zemniekiem ir tiešā pieredzes apmaiņā redzēt lauku ikdienu ES dalībvalstīs. Īpaši tagad, kad mums pašiem jau jāsāk domāt par eventuālo referendumu Latvijā.

Mūsu atbildība mūžības priekšā

Pats spilgtākais iespaids, līdzās vērienīgajai sagaidīšanas ceremonijai ar filigrāno goda sardzes ierindu plašajā parkā pie Īrijas prezidentes rezidences un divdesmit vienu artilērijas salūta zalvi Latvijas valsts himnas laikā noteikti bija piectūkstoš gadus senās apbedījuma vietas “Tumulus at Newgrange” apmeklējums stundas braucienā no Dublinas.

Šeit pāri plašai ielejai paceļas pakalns ar gigantisku akmens krāvumu būvi, ko veidojuši īru tālie senči vēl trīstūkstoš gadu pirms Kristus dzimšanas. Izpētīts, ka daudzas tonnas smagie akmens milzeņi atgādāti no desmitiem kilometrus tālas vietas, izmantojot tolaik vienīgo pieejamo tehniku — koka bluķus akmeņu ripināšanai.

Apejot milzīgu akmeni pie senās kapličas ieejas un krietni pieliecoties, iespējams iekļūt neregulārā akmens ejā, tik šaurā, ka brīžiem uz priekšu iespējams pavirzīties, vien sagriežoties sāniski. Pārdesmit metru garās ejas galā ir ieapaļa akmens telpa ar trim nišām sānos, kuru sienās iegravētas sensenas ķeltu liktens zīmes. Šeit notikusi rituālā apbedīšana, un vēsturnieki izpētījuši, ka vienlaikus šajā akmens cellē atradušies septiņi nelaiķi. Savā laikā zinātnieki ilgi lauzuši šķēpus diskusijās, kam parādīts īpašais gods tikt apglabātam tik ekskluzīvā būvē: cilšu virsaišiem, karavadoņiem vai arī vienkāršiem cilvēkiem. Beidzot nākuši pie secinājuma, ka aizgājēji šajā akmens šķirstā atradušies tikai noteiktu laiku, pēc tam tie iznesti un apglabāti parastā kapā. Tā augstais gods ticis daudziem aizgājējiem. Bet nelaiķa novietošanai “Tumulus at Newgrange” bijusi dziļi garīga jēga.

Eksperimentāli atklāta unikāla parādība: gandrīz augu gadu sakrālā telpa ir tumsā tīta, jo šaurā ieejas sprauga virzās augšup, norobežojot saules gaismu. Vien ziemas saulgriežu dienā saules gaisma aizsniedz rituālo telpu un apspīd septiņpadsmit minūtes. Acīmredzot senie ķeltu priekšteči šo saulstaru uztvēra kā Dieva roku, kas aiznes mīļo aizgājēju dvēseles.

Dīvainā kārtā šī informācija tur, “Tumulus at Newgrange” dziļumā, tomēr nesaistījās ar priekšstatiem par nāvi. Gribējās apbrīnot cilvēku fizisko varēšanu, jau pirms piectūkstoš gadiem radot tik gigantisku būvi, un mūsu tālo priekšteču garīgumu, tik rūpīgi izdomājot aizgājēju dvēseļu ceļu pie Dieva. Vien brīdis, kad gids, īpaši noprasījis, vai esam psiholoģiski gatavi, izslēdza gaismu un akmens celle iegrima tumsā, šķita kā iekritiens tūkstošiem gadu tālā pagātnē. Bet tad, pateicoties citam elektrības slēdzim, šaurajā ejā, it kā no ārpuses nākdama, iespīdēja spilgta gaisma, vedinot laukā, kur spodrā jūnija saule apmirdzēja neparasti skaisto, dziļas harmonijas apdvesto plašumu. Tālumā, cik vien skatiens sniedzās, stiepās pakalniem un ozolu birzīm klātas, sulīgi zaļas pļavas, kurās ganījās govis un aitu bariņi. Ļaujot skatienam slīdēt pāri šai dziļa miera apgarotajai harmonijai, nāca prātā, ka līdzīgu ainavu skatīja arī mūsu senie priekšteči. Protams, piecos gadu tūkstošos nomainījušās ne vien cilvēku, bet arī daudzas koku paaudzes, un pirms pieciem gadu tūkstošiem ainavā, droši vien, dominēja biezi meži. Taču ļoti gribējās domāt, ka arī šos no mums laikā tālos cilvēkus aizgrāba dabas varenums. Vien viņiem nebija mūsu vēsturiskās pieredzes un zināšanu, arī cilvēka un dabas iznīcināšanā. Viņi, tāpat kā šodien kristieši, ticēja dvēseles nemirstībai. Viņi domāja, ka dvēsele pie Dieva aiziet pa saulstaru ceļu. Mēs, kristieši, Jaunās Derības gaismā dvēseles ceļu iztēlojamies garīgā dimensijā. Toties mums ir konkrētāki priekšstati par saviem pienākumiem šeit pat zemes virsū, lai saglabātu šo skaisto Dieva pasauli un vairotu tās labklājību nākamajām paaudzēm.

Jānis Ūdris, “LV” speciālkorespondents Valsts prezidentes valsts vizītē Īrijā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!