Latvijas Zinātņu akadēmijā

Par cilvēciskumu mūsu atmiņā

Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA) viesojās Dr. Miroslavs Klivars. Apmeklēdams Latviju kā Eiropas Kafkas biedrības priekšsēdētājs un kā Eiropas Savienības (ES) eksperts kultūras jautājumos, M. Klivars pasniedza Kafkas medaļu pazīstamajam Latvijas ebreju rakstniekam un sabiedriskajam darbiniekam Leonīdam Kovaļam.

M. Klivars ir mākslas vēsturnieks un teorētiķis, mākslinieks, rakstnieks. Savulaik (1955) beidzis Prāgas Kārļa universitātes Filozofijas fakultāti, studējis arī Francijā, Zviedrijā, Dānijā, Itālijā, Kanādā, PSRS. Daudzu starptautisku apbalvojumu laureāts — ieguvis F. Kafkas, S. Dalī, K.H. Māhas balvas.

Tikšanās reizē LZA prezidents prof. Jānis Stradiņš un M. Klivars draudzīgā, savstarpēji ieinteresētā sarunā apmainījās domām par zinātnes un kultūras aktualitātēm, par Latvijas un Čehijas kultūras, zinātniskajiem un mākslas sakariem. Sarunā piedalījās arī Kafkas medaļu kandidātu izvērtēšanas eksperts dzejnieks un tulkotājs Marks Blūmentāls (Prāga), kura atdzejojumu kontā ir Latvijā tik populārās un iecienītās dzejnieces Ārijas Elksnes dzeja. Izrādās, šī dzeja ir ļoti tuva arī lasītājiem Čehijā. Franča Kafkas medaļas laureāts L. Kovaļs pateicībā par augsto sava darba vērtējumu ebreju tautas vēstures un it īpaši tās smagāko lappušu — holokausta — pētniecībā dāvāja Jānim Stradiņam savu jaunāko grāmatu.

Sarunā par cilvēciskuma izpratni tika skarta arī visai interesanta tēma, kuras risinājums jau aizsākts L. Kovaļa vēsturiski publicistiskās triloģijas trešajā grāmatā — “Glābēju grāmatā”.

Tās tumši sarkanajās lappusēs iespiesti to cilvēku vārdi, kuri, riskējot ar savu un savas ģimenes dzīvību, deva patvērumu vajātajiem. Šo vārdu virknē ir arī Artura Krūmiņa un viņa piederīgo vārdi.

Arturs Krūmiņš (1879 - 1969) ir viens no pirmajiem LZA locekļiem, pirmais Tehnisko zinātņu nodaļas priekšsēdētājs, arhitekts, arhitektūras teorētiķis, Rīgas Politehniskā institūta absolvents, LU mācībspēks, profesors, arhitektūras doktors. Speciālists arī arhitektūras vēsturē, rakstījis par Rīgu un par Kristapu Morbergu. Viņa daudzpusības liecinieks ir darbs, kuru zina ikviens Latvijas kultūras pazinējs, taču bieži vien nesaistot tieši ar šo radošo personību, — Arturs Krūmiņš ir pirmās latviešu oriģināloperas “Baņuta” libreta autors. Nu ir atklājusies vēl viena šķautne, par kuru nezināja profesora A. Krūmiņa laikabiedri, — genocīda laikā pašā Rīgas centrā, Marijas ielā 11, Krūmiņu ģimene (profesors, viņa dzīvesbiedre Erna, meitas Velta un Ilga, mājkalpotāja Līna Pilsroze) deva pajumti Presu ģimenei — tēvam un dēlam. Gandrīz trīs gadus…

L. Kovaļs savā grāmatā raksta: “To es pirmoreiz izdzirdēju no koncentrācijas nometņu un geto gūstekņa Meira Lēvenšteina Izraēlā. Reiz Meirs Lēvenšteins man teica: “Sirds atceras labo. Lūk, te jums profesora Presa adrese. Viņš jums izstāstīs savas brīnumainās izglābšanās stāstu profesora Krūmiņa mājā.” Es sazinājos ar profesoru Bernhardu Presu, un kopā ar Ritu Bogdanovu mēs iztulkojām viņa atmiņas no vācu valodas. Agrāk vai vēlāk dzīve pieprasa Labo. Tādi ir Atmiņas likumi.”

Atdzīvojusies kultūras dzīve profesora dzimtajā pusē Vecpiebalgā, Zosēnu pagastā. Pateicoties šīs puses kultūras cilvēkiem un ieinteresētajiem un atsaucīgajiem novadniekiem, iemūžināta “Baņutas” un viņas radītāju piemiņa. Bet pie mājas Marijas ielā 11 arī vajadzētu piemiņas plāksnīti. Atmiņas likumi prasa turpināt šī pašaizliedzīgā cilvēka un viņa ģimenes goda un cieņas iemūžināšanu. Tas vajadzīgs mums visiem.

Dr.hist. Ilga Tālberga  — “Latvijas Vēstnesim”