Satiksmes ministrijas rīkojums Nr. 102

Rīgā 2002. gada 4. jūnijā

Par Universālo telekomunikāciju pakalpojumu stratēģijas akceptēšanu

1. Akceptēt ar Satiksmes ministrijas 2002. gada 22.marta rīkojumu Nr. 56 “Par darba grupas izveidi Universālā telekomunikāciju pakalpojuma stratēģijas izstrādei” izveidotās darba grupas izstrādāto Universālo telekomunikāciju pakalpojumu stratēģiju (pielikumā).

2. Rīkojuma 1. punktā minētajai darba grupai līdz 2002. gada 10. jūnijam izstrādāt Universālā telekomunikāciju pakalpojuma vispārējos finansēšanas principus.

3. Preses un informācijas nodaļai publiskot Universālā telekomunikāciju pakalpojuma stratēģiju un informēt sabiedrību.

Satiksmes ministrs A. Gorbunovs

 

 

Pielikums

Universālā telekomunikāciju pakalpojumu stratēģija

SATURS

1. Stratēģijas vispārīgie mērķi

2. Stratēģijas sasaiste ar programmām un citiem dokumentiem

3. UP jēdziens, galvenie aspekti un mērķi

4. Latvijas telekomunikāciju nozares situācijas raksturojums

5. UP noteikšana ES likumdošanā un Latvijas telekomunikāciju tirgū

5.1. UP juridiskais statuss

5.2. Tarifu līdzsvarošana

5.3. Pieņemamas cenas noteikšanas metodikas pamatprincipi

5.4. UP tīro izmaksu aprēķināšana

5.5. UP finansēšanas mehānisms

6. Ar UP ieviešanu saistītās darbības

 

 

1. STRATĒĢIJAS VISPARĪGIE MĒRĶI

Jau apmēram desmit gadus Eiropā un arī citur pasaulē, kur telekomunikāciju tirgus ir liberalizēts, valstis saskārušās ar problēmu, kā brīvā tirgus apstākļos garantēt noteiktu telekomunikāciju pakalpojumu minimumu par pieņemamu cenu visiem attiecīgās valsts iedzīvotājiem, kuri to pieprasa, nekropļojot konkurenci. It īpaši tas attiecas uz sociāli neaizsargātāko mazturīgo iedzīvotāju slāni, kuriem telekomunikācijas nodrošina iespēju iekļauties sabiedriskās dzīves apritē.

Laikā, kad Eiropas valstu telekomunikāciju monopoloperatoriem (līdzīgi kā Latvijā) kā valsts īpašumā esošiem uzņēmumiem bija noteikti sociālie pienākumi, to pakalpojumu tarifi un cenas tika regulētas un tās nebija tieši saistītas ar izmaksām. Tāpat šiem uzņēmumiem bija pienākums nodrošināt telekomunikāciju pakalpojumu pieprasījumus arī tad, ja prognozētie ieņēmumi nesedza to izmaksas. Brīvā tirgus apstākļos jebkura uzņēmēja galvenais mērķis ir samazināt izmaksas un gūt iespējami lielāku peļņu. Tāpēc katrs uzņēmums cenšas pārdot savas preces un pakalpojumus tajos rajonos un tiem klientiem, kur tas atmaksājas vislabāk un necenšas nodrošināt pakalpojumus tiem klientiem tajos rajonos, kur attiecīgajam operatoram nav izdevīgi sniegt savus pakalpojumus, ja tam nebūtu šādu saistību.

Eiropas Savienības (turpmāk tekstā — ES) mērķis, kas paredz telekomunikāciju pakalpojumu nodrošināšanu praktiski visiem iedzīvotājiem, ir pakāpeniski jāpiemēro Latvijas apstākļiem. Saskaņā ar ES Universālā pakalpojuma principiem Latvijā jāieved minimālo telekomunikāciju pakalpojumu līmenis un kvalitāte un jāpaplašina pieeja maznodrošinātiem un lauku rajonu iedzīvotājiem telekomunikāciju pakalpojumiem par pieņemamu cenu neatkarīgi no ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Telekomunikāciju pakalpojumu nodrošināšana iedzīvotājiem visā valsts teritorijā ir būtisks valsts attīstības nosacījums.

Universālais telekomunikāciju pakalpojums (turpmāk tekstā — UP) būtībā ir ikvienam valsts iedzīvotājam garantēts telekomunikāciju pakalpojumu minimums, kura nodrošināšanas saistības tiek uzliktas noteiktam publiskā fiksētā telekomunikāciju tīkla operatoram vai operatoriem.

Lai novērstu pretrunas starp valsts un uzņēmēju interesēm, Eiropas Savienības valstis izstrādāja īpašu normatīvo aktu kopumu, saskaņā ar kuru dalībvalstīm jānosaka UP saistību apjoms, jāizstrādā tīro UP izmaksu aprēķināšanas metodika un jāizveido attiecīgai valstij vispiemērotākais UP finansēšanas mehānisms.

Latvijas stratēģiskais mērķis ir integrācija ES. Lai Latvija būtu konkurētspējīga un pilnvērtīgi varētu integrēties ES un globālajā ekonomikā, ņemot vērā straujo telekomunikāciju attīstību, tai ir jāņem vērā ES attiecīgo direktīvu prasības un jāsadarbojas ar atbildīgajām ES institūcijām.

Pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atgūšanas Latvijas valdība atzina, ka, lai nostiprinātu valsts neatkarību, balstoties uz attīstītu tautsaimniecību, ir nepieciešams strauji uzlabot valsts infrastruktūru. Priekšroka tika dota telekomunikācijām, jo šai nozarei ir svarīga nozīme uzņēmējdarbības attīstībā Latvijā, ārvalstu investīciju piesaistīšanā un iespējā valstij sekmīgi piedalīties starptautiskā preču un pakalpojumu tirgū. Moderna telekomunikāciju infrastruktūra ir pamats ne tikai jaunu un progresīvu pakalpojumu ieviešanai tirgū, bet tai ir arī būtiska nozīme Latvijas ekonomiskajā attīstībā un informācijas sabiedrības veidošanā.

Stratēģijas izstrāde galvenokārt ir balstīta uz starptautisko organizāciju un ekonomiski attīstīto valstu pieredzi un to izstrādātajiem dokumentiem, starp kuriem ir:

• ES direktīva „Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par Universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem”;

• ES rekomendācijas telekomunikāciju sektoram;

• Cullen INTERNATIONAL informācija „Par universālā telekomunikāciju pakalpojuma pētījumu ES kandidātvalstīs”;

• ES kandidātvalstu pieredze.

Šīs stratēģijas vispārīgais mērķis:

• noteikt galvenās nostādnes, kas jāietver valsts politikā UP jomā;

• noteikt vadlīnijas konkrētās rīcības plāna izstrādāšanai un nepieciešamā UP finansēšanas mehānisma izveidošanai;

• izskaidrot valsts pārvaldes institūcijām, kā arī sabiedrībai kopumā valdības nostādnes UP jomā.

 

2. STRATĒĢIJAS SASAISTE AR PROGRAMMĀM UN CITIEM DOKUMENTIEM

1998.gadā Eiropas Savienībā stājās spēkā tā sauktā 1998.gada telekomunikāciju direktīvu pakete, kurā tika atrunāts arī UP. Kopš 1998.gada gan ES dalībvalstis, gan kandidātvalstis strādā pie nacionālās likumdošanas saskaņošanas ar attiecīgo direktīvu prasībām, izstrādājot nepieciešamos sekundārās likumdošanas aktus, veidojot neatkarīgas regulējošās institūcijas un meklējot risinājumus problēmu novēršanai.

1998.gada 18.augustā Latvijas Republikas Ministru kabinets akceptēja telekomunikāciju sektorpolitiku laika periodam no 1998.gada līdz 2003.gadam.

Viens no sektorpolitikas mērķiem ir “veicināt un sekmēt ekonomikas izaugsmi valsts mērogā, kā arī panākt, lai telekomunikāciju pamatpakalpojumi kļūtu ekonomiski pieejami Latvijas iedzīvotājiem visā valsts teritorijā”. Sektorpolitika paredz arī īpaša fonda izveides iespējas UP nodrošināšanai: “Tiks izveidots īpašs fonds Universālā pakalpojuma nodrošināšanai, kas nepieciešams, lai telekomunikāciju pamatpakalpojumu minimumu varētu sniegt praktiski visiem valsts iedzīvotājiem, un kuru nodrošināšana nav komerciāli izdevīga operatoriem.”

Telekomunikāciju nozares likuma „Par telekomunikācijām”, kurš tika izstrādāts atbilstoši ES direktīvām un rekomendācijām un kuru pieņēma Saeimā 2001.gada 1.novembrī, galvenie mērķi ir:

• veicināt telekomunikāciju attīstību visā valsts teritorijā, konkurences attīstību telekomunikāciju pakalpojumu tirgū, jaunu telekomunikāciju pakalpojumu veidošanu;

• noteikt tiesiskās attiecības telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanā;

• nodrošināt telekomunikāciju pakalpojumu lietotāju, publisko telekomunikāciju tīklu operatoru un telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju interešu aizsardzību atvērtas tirgus ekonomikas apstākļos;

• veicināt UP pieejamību.

Otrs svarīgākais telekomunikāciju nozares likums — “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” — tika pieņemts 2000.gadā. Notiek darbs pie sekundāro likumdošanas aktu izstrādes un pakāpeniskas likumu ieviešanas.

2002.gada martā ES stājās spēkā jauna, telekomunikāciju nozari regulējoša, direktīvu pakete. Viena no jaunajām direktīvām tieši saistīta ar universālo telekomunikāciju pakalpojumu (“Directive of the European Parliament and of the Council on universal service and users’ rights relating to electronic communications networks and services” (Universal Service Directive)). ES dalībvalstīm šī direktīva jāievieš 15 mēnešu laikā no tās spēkā stāšanās brīža, t.i., apmēram līdz 2003.gada jūnijam.

Saskaņā ar jauno UP direktīvu ieviešanu Latvijā nepieciešams veikt UP apjoma noteikšanu, iespējamo tarifu līdzsvarošanu, paredzēt iedzīvotāju aizsardzības shēmas, noteikt UP finansēšanas mehānismu, nodibināt UP fondu, attīstīt un modificēt regulēšanas detaļas. Tikai tad, kad zināmi visi apjomi, nepieciešamais finansējums un citi faktori, var pieņemt lēmumus par pasākumiem, kas nodrošina telekomunikāciju pakalpojumu izplatību un nodrošina stabilu telekomunikāciju nozares uzņēmumu darbību.

 

3. UP JĒDZIENS, GALVENIE ASPEKTI UN MĒRĶI

Gadu gaitā izpratne par UP ir attīstījusies ļoti dinamiski, un īpaši tā ir mainījusies un attīstījusies līdz ar tehnoloģiju attīstību, kā arī atkarībā no klientu pieprasījuma.

Saskaņā ar 2002.gada 4.februāra ES direktīvu „Directive of the European Parliament and of the Council on universal service and users’ rights relating to electronic communications networks and services” (Universal Service Directive) universālais pakalpojums ir “noteikts kvalitātes pakalpojumu apjoms, kurš ir pieejams visiem lietotājiem noteiktā teritorijā, neatkarīgi no tā ģeogrāfiskās atrašanās vietas un —atbilstoši attiecīgajai situācijai valstī — par pieņemamu cenu”.

UP saistības attiecas tikai uz tiem pakalpojumiem, kurus operators, kam šādas saistības var tikt uzliktas, konkurences apstākļos nesniedz brīvprātīgi.

Nosakot UP Latvijā, jāņem vērā ES saistošie normatīvie dokumenti, kā arī, ka ikvienai valstij var būt savas nacionālās īpatnības un apsvērumi, saskaņā ar kuriem šī definīcija var tikt arī paplašināta.

Galvenais nosacījums UP definīcijai ES dalībvalstīs bija: katras valsts UP definīcijā jābūt vienādiem pamatprincipiem, kuri izriet no ES likumdošanas. Tie ir:

• vispārēja ģeogrāfiskā pieejamība (accessibility). Telekomunikāciju pakalpojuma nodrošināšana saskaņā ar klienta pieprasījumu, neatkarīgi no tā, kur, kad un kas to pieprasa;

•nediskriminējoša piekļuves nodrošināšana (availability). Tas nozīmē vienādu attieksmi pret lietotāju grupām, piedāvājot tiem līdzīgas cenas un pakalpojumu kvalitāti;

• pieņemamas cenas princips (affordabilit). UP cenām jābūt lietotājiem pieņemamām un tās nosaka saskaņā ar noteiktiem kritērijiem.

Latvijā līdz telekomunikāciju tirgus liberalizācijai ir jāizveido efektīva, nozari regulējoša vide, jānosaka iedzīvotājiem nodrošināmo pakalpojumu minimums, t.i., UP, nepieļaujot kādas sabiedrības daļas izslēgšanu no telekomunikāciju pakalpojumu saņēmēju loka, kā arī jānodrošina, lai jebkura ar regulēšanu saistītā lēmuma vai darbības rezultātā netiktu kropļota konkurence.

Likumā „Par telekomunikācijām” UP definēts kā „noteikts minimālais normām atbilstošas kvalitātes telekomunikāciju pakalpojumu apjoms, kas pieejams visiem esošiem un potenciāliem telekomunikāciju pakalpojumu lietotājiem par pieņemamu cenu”.

 

4. LATVIJAS TELEKOMUNIKĀCIJU NOZARES SITUĀCIJAS RAKSTUROJUMS

Telekomunikāciju tīkla attīstība nodrošina esošā tīkla modernizāciju, ciparizāciju, paplašināšanu, jaunu pakalpojumu un tehnoloģiju ieviešanu, kā arī esošo pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu.

Galvenie publiskā fiksētā telekomunikāciju tīkla rādītāji:

• abonentu līniju kopskaits;

• kopējais centrāļu montētais tilpums;

• ciparu centrāļu montētais tilpums;

• ciparu tīkla abonentu procenti pa rajoniem;

• ciparizācijas dinamika;

• tālruņa līniju blīvums;

• tālruņa ierīkošanas gaidītāju rinda;

• izejošais, ienākošais vietējais, iekšzemes un starptautiskais trafiks;

• starptautisko kanālu skaits;

• tālruņa līniju skaits uz vienu darbinieku un citi.

SIA „Lattelekom” ir lielākais telekomunikāciju uzņēmums Latvijā. Tas sniedz dažādus telekomunikāciju pakalpojumus, tajā skaitā balss telefonijas pakalpojumus, datu pārraides, līniju nomas, Interneta un citus pakalpojumus.

Saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu publiskā fiksētā telekomunikāciju tīkla operatoram SIA ”Lattelekom” ir ekskluzīvas tiesības līdz 2003.gada 1.janvārim pārvaldīt, attīstīt un ekspluatēt publisko fiksēto telekomunikāciju tīklu Latvijas Republikā.

Saskaņā ar SIA „Lattelekom” datiem (uz 1.01.2002.) katrā rajonā ciparu tīkla abonentu procents ir šāds:

 

Ciparu tīkla abonenti (%) pa rajoniem

Kopā (01.01.2002.) — 68,37%

1. zīmējums

Tīkla attīstība Latvijas Republikas rajonos bijusi nevienmērīga. Tie rajoni, kur ciparu tīkla pārklājums ir mazāks, var tikt uzskatīti par ekonomiski neizdevīgiem, jo nepieciešamas lielas investīcijas, lai tur nodrošinātu pieslēgumu visiem, kas to pieprasa.

Publiskā fiksētā telekomunikāciju tīkla ciparizācijas dinamika no 1995. līdz 2002.gadam redzama 2. zīmējumā.

 

Publiskā fiksētā telekomunikāciju tīkla ciparizācija

2.zīmējums

Publiskā fiksētā telekomunikāciju tīkla tālruņa līniju blīvums uz 100 iedzīvotājiem redzams 3.zīmējumā.

 

Publiskā fiksētā telekomunikāciju tīkla tālruņa līniju blīvums

3. zīmējums

Vidējais līniju blīvums pilsētās parasti ir lielāks nekā lauku rajonos. 15 rajonos vidējais līniju blīvums pārsniedz 20%. Tikai 3 rajonos tas ir zem vidējā līniju blīvuma jeb 15%.

Tālruņa līnijas ierīkošanas gaidītāju rindas dinamika no 1995.gada līdz 2001.gadam redzama 4. zīmējumā. Telefonu ierīkošanas gaidītāju rinda samazinājās no 19 000 2000. gadā līdz 14 682 2001.gadā.

 

Tālruņa līnijas ierīkošanas gaidītāju rindas dinamika

4.zīmējums

Salīdzinot ar ES dalībvalstīm, kur ekonomiski neizdevīgie klienti ir relatīvi neliela daļa no kopējā abonentu skaita, Latvijā situācija ir atšķirīga. Vidējais rēķins par telekomunikāciju pakalpojumiem ir no 1,59 līdz 24,45 latiem mēnesī.

Taksofoni arī ir viens no veidiem, kā nodrošināt piekļuvi publiskajam fiksētajam telekomunikāciju tīklam, īpaši lauku rajonos. Šobrīd taksofoni galvenokārt izvietoti pilsētās un pagastu centros. Lielākais taksofonu skaits uz 1000 iedzīvotājiem ir visattīstītākajos Latvijas rajonos. Pašreiz Latvijā ir 1,35 taksofoni uz 1000 iedzīvotājiem. Lai arī tieši Rīgā ir vismazākais taksofonu blīvums, tas nerada problēmas ar piekļuvi tīklam, tā kā Rīgā ir pietiekami liela mobilo tālruņu izplatība.

Pašlaik Latvijā darbojas divi publisko mobilo radiotelekomunikāciju tīklu operatori — Latvijas Mobilais telefons LMT un TELE2, kas nodrošina sakarus GSM 900 un GSM 1800 frekvencēs. 2002.gada 1.janvārī Latvijā bija 657 tūkst. publisko mobilo radiotelekomunikāciju tīklu abonentu. Tas nozīme, ka katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs ir publisko mobilo radiotelekomunikāciju tīklu abonents.

 

Publisko mobilo radiotelekomunikāciju tīklu abonenti

5. zīmējums

Vēl joprojām liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir pārliecināti, ka mūsdienīgas datu pārraides iespējas un Interneta pakalpojumi ir tikai lielo uzņēmumu vai valsts iestāžu priekšrocība. Patiesībā šie pakalpojumi, īpaši Interneta pieslēgums, ir pieejami gandrīz jebkuram Latvijas iedzīvotājam. Ekonomiski izmantojot Interneta pakalpojumus, jebkuram lietotājam mēneša maksa var būt līdzīga tai summai, kādu viņš šobrīd maksā par tālruņa sarunām un līnijas abonēšanu.

 

 

5. UP NOTEIKŠANA ES LIKUMDOŠANĀ UN LATVIJAS TELEKOMUNIKĀCIJU TIRGŪ

Vēsturiski biežāk UP saistības tika uzliktas bijušajam monopoloperatoram (incumbent operator). Attiecīgā operatora UP papildu izmaksas rada “ekonomiski neizdevīgo klientu” un “ekonomiski neizdevīgo rajonu” apkalpošana. Ar ekonomiski neizdevīgiem klientiem un rajoniem saprotami tie klienti un rajoni, kur attiecīgais operators nesniegtu savus pakalpojumus, ja tam nebūtu universālā pakalpojuma saistību, jo tas rada nesamērīgi lielas izmaksas. Valsts uzdevums šajā gadījumā ir atrast veidu, kā šīs papildu izmaksas kompensēt

2002.gada 4.februāra ES direktīva „Directive of the European Parliament and of the Council on universal service and users’ rights relating to electronic communications networks and services (Universal Service Directive) paredz UP apjomā ietvert šādus telekomunikāciju pakalpojumus:

• pieslēguma nodrošināšana pie publiskā telekomunikāciju tīkla fiksētās vietās;

• operatoru pakalpojumi;

• uzziņu dienesta pakalpojumi;

• operatīvo dienestu ārkārtas izsaukšanas bezmaksas iespējas;

• publisko taksofonu pakalpojumu nodrošināšana;

• īpašu iekārtu nodrošināšana klientiem ar īpašām vajadzībām (kur tas nepieciešams).

Šo minimālo pakalpojumu apjomu katra valsts ir tiesīga paplašināt, tomēr jāņem vērā, ka tādā gadījumā jāatrod arī attiecīgi līdzekļi papildu saistību finansēšanai. Viens no saistību paplašināšanas piemēriem varētu būt prasība nodrošināt noteikta ātruma Interneta pieslēgumu visās skolās UP saistību ietvaros. ES eksperti iesaka, pieņemot lēmumus, pievērst uzmanību vairākiem būtiskiem jautājumiem, kas citu valstu regulējošām institūcijām un operatoriem radījuši strīdīgas situācijas. Viens no tiem ir nepieciešamība noteikt pieslēguma punktu publiskam fiksētam telekomunikāciju tīklam, līdz kuram UP sniedzējam jānodrošina pakalpojums.

 

 

5.1. UP juridiskais statuss

Vairākumā ES valstu UP ir noteikts juridisku saistību formā šo valstu likumdošanā (piemēram, Austrijā, Beļģijā, Dānijā, Portugālē, Spānijā) vai iekļauts operatoru licenču noteikumos, saskaņā ar kuriem darbojas telekomunikāciju tīklu operatori ar būtisku ietekmi tirgū vai dominējošais operators (piemēram, Zviedrijā, Lielbritānijā, Grieķijā).

UP saistības var tikt iekļautas attiecīgā operatora licencē. Tādā gadījumā tiek formulēti saistību pamatprincipi, un tiem jābūt pietiekami vispārīgiem, lai nesarežģītu saistību pārskatīšanas procesu, jo termiņš, uz kādu izsniedz licenci, parasti ir daudz garāks par UP saistību pārskatīšanas termiņu. Tāpat jāņem vērā, ka telekomunikāciju nozare attīstās ļoti strauji. Dažas valstis (piemēram, Somija un Luksemburga) nav uzlikušas operatoriem UP saistības, jo uzskata, ka šis pakalpojums praksē jau tiek nodrošināts un tā radītās izmaksas ir relatīvi nelielas.

Parasti UP saistības tiek uzliktas bijušajam monopoloperatoram, jo tam ir vislielākās iespējas izpildīt galveno nosacījumu — nodrošināt pieeju publiskam telekomunikāciju tīklam fiksētās vietās. Jaunajā UP direktīvā uzsvērts, ka izmantotajai tehnoloģijai, šo pieeju nodrošinot, nav nozīmes. Var būt arī tā, ka UP saistības daļēji tiek uzliktas visiem licencētajiem operatoriem, tā izlīdzinot saistību nastu, vai arī tās var tikt izsolītas un uzliktas tam operatoram, kurš spējīgs tās nodrošināt ar vismazākajām izmaksām. Parasti gan tas attiecas tikai uz kādu noteiktu valsts teritorijas daļu. Latvijā šādas izsoles pagaidām nav iespējamas, jo nav paredzams, ka uzreiz pēc tirgus liberalizācijas kāds no jaunajiem operatoriem būs pietiekami spēcīgs, lai panāktu sava tīkla atbilstību UP nosacījumiem un spētu nodrošināt UP kādā no ekonomiski neizdevīgajiem apgabaliem par regulējošās institūcijas noteikto “pieņemamo cenu”.

Saistību uzlikšana kādam no tirgus dalībniekiem ir tikai viena problēmas puse, jo viens no galvenajiem nosacījumiem ir, ka UP saistības nedrīkst būt nepamatoti smagas (angl. unfair burden) ja tās netiek attiecīgi finansētas. Saistību nastai jābūt tādai, lai tā iespējami mazākā mērā ietekmē attiecīgā operatora konkurētspēju. Tas nozīmē, ka jābūt efektīvam mehānismam, kā tiek kompensētas UP radītās tīrās izmaksas.

 

 

5.2. Tarifu līdzsvarošana

Viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem godīgai konkurencei pēc tirgus liberalizācijas un UP ieviešanai ir līdzsvaroti telekomunikāciju pakalpojumu tarifi. Konkurence nozarē var sekmīgi attīstīties tikai tad, ja pakalpojumu tarifi sedz šo pakalpojumu sniegšanas izmaksas. Gan UP direktīva, gan jaunais Latvijas Republikas likums “Par telekomunikācijām” paredz vietējo, iekšzemes un starptautisko fiksēto balss telefonijas, kā arī nomāto līniju un publisko taksofonu pakalpojumu tarifu līdzsvarošanu (publiskajā fiksētajā telekomunikāciju tīklā), tuvinot tos faktiskajām telekomunikāciju pakalpojumu izmaksām.

Nosakot UP tarifus Latvijā, jāņem vērā noteikti pamatnosacījumi.

UP tarifiem jābūt:

• tuvinātiem to izmaksām,

• caurskatāmiem (skaidriem),

• nediskriminējošiem.

 

 

5.3. Pieņemamas cenas noteikšanas metodikas pamatprincipi

Ievērojot citu valstu pieredzi, pieņemamas cenas aprēķinos liela nozīme ir iedzīvotāju ienākumiem un pirktspējai, kā arī tam, cik lielu daļu ienākumu viņi ir gatavi tērēt noteiktajam telekomunikāciju pakalpojumu minimumam. Pieņemamas cenas principa galvenais kritērijs ir, kādā mērā iedzīvotājiem ir iespēja kontrolēt savus izdevumus par noteikto pakalpojumu minimumu. Tāpat ir svarīgi šādi aspekti:

• operatora piedāvātie īpaši Izvēles tarifu plāni;

• klientu iespēja saņemt detalizētu rēķinu;

• klientu iespēja atteikties no noteiktiem pakalpojumiem (piemēram, aizliegt sarunas uz 900.numuriem);

• operatora piedāvātās izdevumu kontroles iespējas: zvanu kartes, pakalpojums “maksā otra puse” un citi.

 

 

5.4. UP tīro izmaksu aprēķināšana

Telekomunikāciju pakalpojumu izmaksu definēšana un noteikšana ir sarežģīts process. ES likumdošana paredz, ka UP sniedzējiem jāizmanto īpaša UP izmaksu uzskaites sistēma, lai pamatoti varētu pieprasīt kompensēt publiskā fiksētā telekomunikāciju tīklu operatoru zaudējumus, kas radušies no UP saistību izpildes. UP izmaksas tiek noteiktas kā tīro izmaksu starpība, kura UP sniedzējam jāsedz, salīdzinot ar situāciju, kad tam šādu saistību nebūtu. Tām jābūt caurskatāmām, un tās jāatdala no pārējām izmaksām. Šīs izmaksas aprēķinot, jāņem vērā:

• ekonomiski neizdevīgie rajoni;

• ekonomiski neizdevīgie klienti;

• ekonomiski neizdevīgie taksofoni;

• nemateriālie labumi, kurus operators gūst, nodrošinot UP;

• iedzīvotāju blīvums (cilvēki uz 1 km 2 teritorijas) un citi.

Direktīvas nosaka, ka aprēķinos nedrīkst ņemt vērā attiecīgā operatora vēsturiskās izmaksas, kā arī iesaka lietot uz nākotni vērsto pilnīgi attiecināto ilgtermiņa vidējo robežizmaksu aprēķināšanas metodiku (angl. Forward Looking Long Run Average Incremental Cost Calculation Methodology).

 

Cullen International veiktais pētījums liecina, ka valstīs, kur iedzīvotāju ienākumu līmenis ir augsts, attiecīgā operatora UP saistību izmaksas ir 0,2–3 procenti no ieņēmumiem, savukārt kandidātvalstīs, t.sk. Latvijā, šis procents ir ievērojami lielāks, tādēļ tieši šīm valstīm būtu jāīsteno pārdomāts UP finansēšanas mehānisms.

 

 

5.5. UP finansēšanas mehānismi

Eksistē vairāki UP finansēšanas mehānismi.

1. Šķērssubsīdiju izmantošana (cross-subsidisation).

Šāds mehānisms iespējams tikmēr, kamēr atsevišķās pakalpojumu grupās telekomunikāciju operatoram iespējams noteikt augstākas telekomunikāciju pakalpojumu cenas, līdz ar to tiek iegūta virspeļņa, salīdzinot ar šo pakalpojumu faktiskajām izmaksām. Šī virspeļņa tiek izmantota to pakalpojumu kompensācijai, kuru cenas tiek noteiktas zem to pašizmaksas. Uzņēmumu ekskluzivitātes apstākļos izmantotais šķērssubsīdiju mehānisms nestrādā liberalizēta tirgus apstākļos, kad pakalpojumu cenas ir tuvinātas šo pakalpojumu izmaksām.

2. Starpsavienojumu maksa.

Tas nozīmē, ka kompensācija tiek ietverta starpsavienojumu līgumos, ko operators, kam ir pienākums nodrošināt UP, slēdz ar citiem licencētiem operatoriem.

3. Pakalpojumu finansē no valsts budžeta.

4. UP fonds.

UP fondā saskaņā ar Regulatora noteiktu kārtību (piemēram, proporcionāli gada apgrozījumam) iemaksas veic operatori, kas saņēmuši licences publisko telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanai. Šis ir visefektīvākais līdzeklis, lai sniegtu mērķsubsīdijas un atbalstītu vai attīstītu ekonomiski neizdevīgus telekomunikāciju pakalpojumus.

Eiropas Savienībā UP fonds tiek uzskatīts par daudz pieņemamāku izvēli, nekā mēģinājumi kompensēt UP izmaksas ar starpsavienojumu maksu palīdzību. Lai arī fonda administrēšana izmaksā dārgāk, fonds ir caurskatāmāks, tajā var tikt ieskaitīti arī valsts budžeta līdzekļi, un valsts regulējošai institūcijai to vieglāk kontrolēt. Tomēr tieši tīro UP izmaksu aprēķināšanas metodikas izstrādāšanas sarežģītības dēļ daudzās valstīs fonda izveidošanās ir aizkavējusies. UP fonds pagaidām reāli darbojas tikai Francijā un Itālijā. ES eksperti atzinīgi vērtē Itālijas UP darbības un finansēšanas mehānismu. UP fondā papildus operatoru maksājumiem var paredzēt arī iemaksas no valsts budžeta vai citiem (ārējiem) avotiem.

5. Pakalpojumu finansē pats uzņēmums.

 

 

6. AR UP IEVIEŠANU SAISTĪTĀS DARBĪBAS

Potenciālās UP izmaksas Latvijā ir prognozējamas daudz augstākas nekā vairākumā ES dalībvalstu. Tas jāņem vērā, izvēloties Latvijas situācijai un nozares attīstības līmenim vispiemērotāko un objektīvāko UP saistību finansēšanas mehānismu. Jau laikus būtu jānodrošina visi priekšnoteikumi, kas ļautu ieviest UP pēc iespējas ātrāk, neuzliekot pārāk lielu saistību nastu operatoram, kuram šīs saistības būs jāpilda līdz ar tirgus liberalizāciju. Šie priekšnoteikumi ir:

• normatīvo aktu izstrādāšana;

• licenču izsniegšana visiem potenciālajiem telekomunikāciju operatoriem;

• ES valstu, kandidātvalstu un ekspertu telekomunikāciju tirgus liberalizācijas pieredzes, ieteikumu un secinājumu izvērtēšana, nepieļaujot nelietderīgu līdzekļu izšķiešanu UP ieviešanas procesā;

• ekonomiski neizdevīgo rajonu un klientu definēšanas principu noteikšana un klientu apzināšana;

• UP apjomā ietveramo pakalpojumu noteikšana;

• UP sniedzēju noteikšanas kritēriju izstrādāšana;

• lēmuma pieņemšana par UP finansēšanas mehānismu;

• UP tīro izmaksu noteikšanas metodikas izstrāde un apstiprināšana;

• UP fonda izveidošanas un administrēšanas procedūras izstrādāšana;

• UP fonda izveidošana;

• UP tarifu noteikšanas metodikas apstiprināšana, ieskaitot “pieņemamas” cenas kritēriju definēšanu;

• likuma „Par telekomunikācijām” grozījumu sagatavošana saskaņā ar jauno direktīvu paketi;

• mobilo telekomunikāciju izmantošanas iespēju izskatīšana ekonomiski neizdevīgajos rajonos ar mazākām izmaksām par pieņemamām cenāmun telekomunikāciju pakalpojumiem;

• sabiedrības informēšana.

Satiksmes mimnistrijas Sakaru departamenta direktore I.Rudaka