Ceriņos raugoties, arī sāpju un grūtumu nešanai vairojas spēks

Maija beigās vai jūnija sākumā, cik nu kuru gadu vēlīga saule un kā iedarbojas vienas vai otras republikas malas klimata atšķirības, uzzied ceriņi. Pirms dažiem gadsimtiem tie ienākuši no Austrumāzijas un Dienvideiropas un jau kļuvuši gluži kā pašu māju iemītnieki. Stādīti un kopti, taču gatavi ziedēt arī tad, ja pietrūkst cilvēka aizbildniecības. Pār gludu, biezu lapu puduriem sablīvējas violeti mākoņi un, paši no savas smaržas gurdami, liecas pāri garāmgājēju galvām.

No smagajām, valgajām vālēm raugās tik dzīvotgribas pieplūdušas ziedu acis, ka jānokaunas jebkuram pesimistam. Tajās raugoties, arī sāpju un grūtumu nešanai vairojas spēks. Pat vecumā vēl it kā atnāk jaunība. Un tais skaistajos gados, kad visa dzīve vēl priekšā, ceriņziedu kupenas dod tādu jūsmas reibumu, ka tas neizgaist no atmiņas visu mūžu un sniedz savu veldzi, ja arī kādreiz ieper skarbā dzīves rīkste. Taču visīstāk zili violeto ziedu gaisma ienāk dvēselē, kad veidojas draudzība un mostas mīlestība. Šīm jūtām patiesi tad ir ceriņziedu smarža. Vienlaikus sulīgie ziedi neveicina nekādu bezmērķīgu ilgošanos, bet piesaista kaut kam tiešam un nezūdošam, ko žēl atstumt un grūti aizmirst. Ceriņi neniekojas, bet ziedi iespējami pilnīgi, veicinādami līdzīgas jūtas. Neviens cilvēks dzīvē jau neiztiek bez savām sāpēm, bet, ja tas ceriņziedu gaismā un smaržā kādreiz bijis laimīgs, tad no šīm atmiņām arī sāpēm var būt zināms skaistums. Ceriņi met violeto vilni, kad dabā pats augšanas un ziedēšanas laiks, aicina veikt lielākus darbus un ļauties dziļākām jūtām, kad ir mūža labākie gadi. Un, ceriņiem ziedot, tādi tie liekas vienmēr.

Allaž iedomājamies parastos zili violetos ceriņus, kuri visbiežāk sastopami. Bet pasaulē ir divdesmit piecas savvaļas ceriņu sugas. Jo krāšņi ir matainie ceriņi, to sārti violetie ziedi sedz gandrīz visu krūmu. Nākuši no tālās Korejas un Ķīnas, koši zied arī mūsu apstākļos. Matainie ceriņi veido jo skaistu aleju Tallinā no stacijas līdz pilsētai. Tālo Austrumu elpu dveš arī Amūras ceriņi, kas plaukst balti, tad notvīkst nedaudz iedzelteni. Ungārijas ceriņus savvaļā var atrast tepat netālajos Karpatos, mūsu republikas stādījumos to ziedēšana iesniedzas jūlijā kā tumši violets spēks. No savvaļas sugām, tāpat kā no savvaļas ābelēm, selekcionāri izveidojuši daudzas šķirnes. Tie visi ir bijuši lieli skaistuma cienītāji, jaunrades apgaroti cilvēki. Kā izcili talanti sevi apliecinājuši, apliecina un joprojām apliecinās vārdos, krāsā, skaņās, tāpat to darījuši, dara un darīs ceriņu kopēji ar dzīvajiem ziediem. Šai darbā viņi tiecas ielikt kaut ko no savas dzīves gudrības, vēlmēm, sapņiem. Tā mūsu slavenais selekcionārs Pēteris Upītis dažām ceriņu formām devis šādus cildenus nosaukumus: ‘Tēvzeme’, ‘Dobeles sapņotājs’, ‘Esības prieks’, ‘Gaiziņkalns’.

Ceriņu ziediem gari stobriņi. Krūma zinātniskais nosaukums — syringa grieķiski nozīmē — stabule. Katrs ceriņzieds ir tāda prieku vēstījoša stabule.

Alberts Caune