Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Sāksim Saeimas ārkārtas sēdi, kura sasaukta, balstoties uz 34 Saeimas deputātu ierosinājuma. Sēdes darba kārtībā lēmuma projekts “Par tieši vēlētām reģionālām pašvaldībām”.

Kā referentam vārds Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcijas deputātam Valdim Lauskim.

V.Lauskis (LSDSP). Augsti godātais Prezidij! Godātie deputāti! Mēs jums piedāvājam šodien pieņemt lēmumu par jautājumu, kurš faktiski ir mūsu valsts referenduma cienīgs. Jautājumu par to, lai veidotu reģionālas, vēlētas pašvaldības, un lēmumā paredzot Ministru kabinetam līdz 1.augustam parlamentā iesniegt likumprojektu, kas arī ļoti konkrētās formās parādītu, kā parlaments piedāvā sabiedrībai atrisināt jautājumu, lai blakus Rīgai garantēti attīstītos visi Latvijas reģioni un valsts kopumā.

Kāpēc mēs šodien jums piedāvājam skatīt attiecīgo lēmumu? Faktiski es gribētu šeit izteikt paralēli ar ārstniecības jomu. Dažreiz iznāk tā, ka cilvēks lieto kaut kādas zāles un ar šo zāļu palīdzību ārstē noteiktu slimību, bet tad parādās kaut kāds blakusefekts, un tās zāles rada parādību, ka arī kaut kāds cits jautājums obligāti jārisina, varbūt arī kāds cits defekts veselībā ir jānovērš. Pēc šīs analoģijas es gribētu pateikt, ka mēs nonācām arī līdz attiecīgajam lēmuma projektam šodien.

Tas ir, mēnesi atpakaļ, rūpējoties par to, lai nostiprinātu latviešu valodas statusu Satversmē, mēs izdarījām grozījumus Satversmē un pieņēmām noteiktus labojumus. Un 101.pants skanēja sekojoši, ka turpmāk pašvaldības vēlē pilntiesīgi pilsoņi. Jā, ar attiecīgo ierakstu mēs atrisinājām jautājumu par pašvaldību vēlēšanām noteiktā līmenī, mēs risinājām jautājumu par valodas nostiprinājumu, bet, domājot par vienu, mēs nonācām pie atziņas, ka faktiski mums jāparūpējas arī par kaut ko citu. Un šis cits ir tas, ka mums tagad likumdošana neatbilst Satversmē teiktajam. Ja Satversme pasaka, ka visas pašvaldības vēlē pilntiesīgi pilsoņi, tad dzīvē mēs redzam, ka pašvaldības tikai pirmajā līmenī — pagastu padomes un pilsētu domes — vēlē pilsoņi. Kas attiecas uz otru līmeni, šoreiz mēs runājam par pašvaldību līmeni, kas ir rajoni, kaut gan ir ļoti grūti rajoniem šodien dot definējumu, ka tās ir pašvaldības. Mēs redzam, ka rajonus cilvēki nevēlē. Un līdz ar to mēs nonākam pie konkrēta secinājuma, ka mums likumdošana ir jāsakārto tā, lai tā atbilstu Satversmei. Līdz ar to gan pirmā līmeņa pašvaldības, domes, padomes ir jāvēlē pilsoņiem, un, protams, mums jāpieņem likums par to, kādā veidā izskatīsies reģionālās pašvaldības, kuras arī, atbilstoši Satversmei vēlēs pilsoņi.

Lūk, šis ir jautājums, par ko mums dod uzdevumu mūsu pašu pieņemtais lēmums attiecībā uz Satversmi, un tagad ir atkarīgs no mums, kādā veidā mēs sakārtosim likumdošanu, kāda veida otrā līmeņa pašvaldības mēs izveidosim, lai tas būtu samērojams.

Lai nonāktu pie atziņas, kādam ir jābūt otrā līmeņa pašvaldību veidam, protams, ir vajadzīga neliela analīze par to, kas ir noticis. Un līdz ar to neliels ekskurss vēsturē ar nelielu analīzi.

Vispirms attiecībā tātad uz sistēmu, kura bija un kuru Latvijas valsts, atjaunojot savu neatkarību, saņēma mantojumā. Jā, bija divu līmeņu pašvaldības, abas vēlētas — gan pirmā līmeņa, pagastu, pilsētu, gan otrā līmeņa vēlētas — rajonu. Un abas bija ar noteiktām funkcijām, nodalītām, abas bija ar ļoti konkrētu nodokļu bāzi. Ja jūs atceraties — peļņas nodoklis, sociālais nodoklis, pievienotās vērtības nodoklis. Atsevišķas šī nodokļa daļas, kuras šodien ir nodotas valdības rīcībā, vēl tad kādreiz bija attiecīgo pašvaldību rīcībā.

Es domāju, ka tanī laikā, kad Padomju Savienība izveidoja attiecīgo pašvaldību sistēmu, šī sistēma apmierināja Padomju Savienību. Jāņem vērā, protams, ka apmierināja sistēma arī tāpēc, ka faktiski gan pilsētu pašvaldības, gan rajonu pašvaldības vadīja nevis deputāti, bet partiju komitejas. Un šie cilvēki atskaitījās partijas komiteju priekšā, un partijas komitejas arī pieņēma tos principiālos Padomju Savienībai raksturīgos lēmumus, kurus pēc tam realizēja uz vietas attiecīgajā pašvaldību līmenī. Jā, tā bija sabalansēta sistēma, bet atbilda noteiktam valsts attīstības modelim un struktūrai.

Atjaunojot valstisko neatkarību, saprotams, ka Augstākajai padomei radās vēlme risināt jautājumus, lai pašvaldību sistēma atbilstu mūsu valsts modelim un pašvaldības ļautu atrisināt gan valsts pastāvēšanu, gan cilvēku labklājības līmeņa nodrošinājumu, gan sabalansētību funkcijās, pienākumos starp pašvaldībām un valdību.

Attiecīgo sākuma periodu es raksturotu sekojoši, ka valsts arī caur valdību, caur toreizējo pirmo premjerministru pirmām kārtām parūpējās, lai valsts garantēti saglabātu savu nākotni. Līdz ar to arī tās nelielās funkcijas, arī to nelielo atbildību, kas bija pašvaldībām, pakāpeniski izņēma no pašvaldībām un koncentrēja savās rokās.

Īpaši tas skāra rajonu līmeni, rajonu līmenim patiešām bija ļoti nopietni izņemtas finanses, izņemti arī funkcionālie pienākumi, un līdz ar to, ja valdība bija valstī lojāla, tā garantēja lēmumu pieņemšanu visas valsts teritorijā, lai valsts attīstītos.

Tā bija tā brīža aktualitāte, protams, tas risināja valsts drošības jautājumu, bet tas nerisināja valsts attīstības jautājumu, valsts tautsaimniecības attīstības jautājumu uz vietas. Un tur parādījās nākamie elementi, tad, gribi negribi, pati dzīve sāka mūsu politiķiem diktēt, ko darīt.

Un tur parādījās jau nākamo politiķu lēmums veidot reģionālas pašvaldības atbilstoši Latvijas valsts interesēm.

Es domāju, ka tas bija interesants periods, interesants piedāvājums, interesants izvērtējums. Tajā laikā vairāk domāja, iniciēja jautājumus partija “Latvijas ceļš”, bet, parādoties ļoti nopietnam piedāvājumam uz vietas ietekmēt jautājumus, protams, parādījās no koalīcijas partneriem valdībā princips, ar kura palīdzību varēja nobloķēt jebkuru lēmumu, un tur tanī momentā “Tēvzemei un Brīvībai” neļāva “Latvijas ceļam” šo jautājumu realizēt.

Es domāju, ka “Tēvzemei un Brīvībai” bija pamats šim lēmumam, jo tad, trīs četrus gadus pēc neatkarības atjaunošanas, valstī vēl joprojām pastāvēja princips, jo par mūsu valsts pastāvēšanu, garantētu palikšanu vēl nevarēja dot pilnu, drošu atbildi. Līdz ar to šis jautājums — vienu sistēmu sajaucām, bet otru uzcelt nesākām. Sākām pirmos impulsus, bet reālas attīstības vairāk nebija.

Pagāja pāris gadi, un tad nāca nākamās valdības.

Nākamajām valdībām atkal bija nākamais modelis: reģionālo līmeni kā tādu uz noteiktu laiku likvidēt vispār, dot iespēju uz vietas izvietot gubernatorus, uz vietas ar gubernatoru palīdzību jebkuru valdības lēmumu ļoti ātri realizēt, ļoti ātri nodrošināt pārvaldi, ļoti ātri nodrošināt jebkuru lēmumu pieņemšanu, un tad, kad gubernatori savu jautājumu it kā sāk veikt, ievada šo procesu, tad atgriezties, un gubernatori sagatavo kopā ar valdību otrā līmeņa pašvaldību, reģionālu pašvaldību. Un tur bija jautājums, ka varētu skatīties par apriņķu sistēmu, un apriņķu sistēma kaut kur pārgāja uz apgabalu sistēmu. Valdība saviem ministriem, ministri — departamentiem deva uzdevumus, un pietiekami nopietni tika izdarīta analīze, kā kur darīt. Bet, vienīgais, notika Latvijai raksturīgais elements: valdības krita viena pēc otras, nostrādā savus astoņus, desmit mēnešus, un visas iestrādes, ar kurām sāk, ar tām arī pabeidz, un nākamās nepārņēma.

Ar šo posmu varētu arī faktiski beigt analīzi tādā aspektā, un var pateikt sekojošo: pirmā līmeņa pašvaldības šodien ir un strādā ar daudz samazinātāku savu finansējumu, ar daudz samazinātākiem saviem funkcionāliem pienākumiem, bet otrā līmeņa pašvaldību mums vairāk nav. Un līdz ar to mums ir izveidojusies sistēma, kura nekādā gadījumā neveicina tautsaimniecības attīstību, neveicina cilvēku labklājības līmeni, bet joprojām faktiski un tagad iezīmējas reģionu atpalicība no dienas uz dienu, no gada uz gadu. Un šodien mums ir šī iespēja šo atpalicību novērst, negaidīti pašiem, pieņemot šos labojumus Satversmē, mēs nonācām caur šo, ka jāatgriežas pie šā likuma.

Kas paliek no tiem gadiem, kuri ir, jā, varētu pateikt, tāda mīņāšanās uz vietas? Bet tomēr es gribētu pateikt, ka tajos gados bija pietiekami nopietni izanalizēta sistēma, ko dod, ja valsts veido 26 vēlētas otrā līmeņa pašvaldības, ko dod, ja valsts veido 9 vai 10 vēlētus apriņķus, ko dod, ja valsts veido 5 reģionus, 5 zemes, 5 apgabalus, kā jums labāk to patiktu nosaukt. Šī analīze ir izdarīta, un es gribētu pateikt, ka mūsu ierēdņi, ja ir saņēmuši ļoti konkrētu politisku uzdevumu, viņi ir profesionāļi, un viņi ir spējīgi attiecīgo politisko pasūtījumu arī realizēt.

No sistēmas analīzes par iepriekšējiem veidiem. 26 rajoni. Jā, tas ir jautājums, kas ir ļoti konkrēta reģionāla pašvaldība, kura var valsts līmenī realizēt tai noteiktas piešķirtas funkcijas, var paskatīties ar Satiksmes ministrijas funkcijām, satiksmes organizēšanu, var paskatīties medicīnas aprūpi, var paskatīties sociālo aprūpi, var paskatīties izglītības jautājumus. Šos jautājumus arī 26 vēlēti rajoni ir spējīgi realizēt. Protams, jebkuros apstākļos viņu bāze, nodokļu bāze ir nošķirta no pirmā līmeņa nodokļu bāzes, savā starpā tās nav saistītas, un vienai nav tiesību ietekmēt otru veidu. Jā, šis jautājums ir izanalizēts, un tas jau ir daudz labāks, nekā tas ir šodien. Bet pēc tam tika piedāvāts arī nākamais variants — izanalizēt, kāds varētu būt cits modelis otram reģionālam līmenim, 9 vai 10 apriņķi. Šie 9 vai 10 apriņķi ir labāk, un tas tika konkretizēts, nekā šie 26 rajoni, jo viņu kapacitāte kļūst lielāka gan pēc teritorijas apjoma, gan pēc iedzīvotāju apjoma, gan pēc spējas pārvaldīt viņiem piešķirtās funkcijas valsts līmenī. Un, protams, gan profesionālāk var strādāt šie cilvēki, gan noteikta naudas līdzekļu ekonomija priekš administrāciju uzturēšanas. Tas bija tā, bet kur parādās negatīvais? Negatīvais, ka joprojām arī šie apriņķi ir spējīgi strādāt, varbūt atbilstoši, kā tas bija Padomju Savienības laikā, tikai uz valsts iekšpusi. Tikai strādājot valstī un piedāvājot kopējos jautājumus darbā ar valdību, darbā ar valsts budžetu, bet ne vairāk. Un parādījās trešais variants: piecas zemes. Pieci apgabali, pieci reģioni. Kur šie plusi bija, kad tika izanalizēts un vērtēts?

Vispirms. Jā, tas ir vēsturiskais aspekts, kultūras aspekts, arī robežas ir ieteiktas. Tur parādās Vidzemes, Kurzemes, Zemgales, Latgales un Rīgas vēlētas otrā līmeņa pašvaldības. Šīs pašvaldības dod iespēju līdzīgi kā iepriekšējās strādāt ar valsti, strādāt ar valdību. Politiski šīs pašvaldības izlīdzinās, politiski Vidzemes reģionālā pašvaldība ir līdzvērtīga Rīgai, Kurzemei, Zemgalei, kļūst līdzvērtīgi partneri dialogā ar valdību. Jā, tie ir plusi, kas ir skatīti.

Vēl viens aspekts, kurš tika analizēts un kurš raksturīgs tikai Latvijas valstij, atjaunojot neatkarību, un ļoti būtiska atšķirība no Padomju Savienības. Padomju Savienība bija slēgta tipa valsts. Un nebija domājams, ka cilvēki strādās un brauks ārpus Padomju Savienības. Latvijas valsts ir atvērta valsts. Un Latvijas valsts dod iespēju, un ir nepieciešamība arī visiem pārējiem būt maksimāli atvērtiem. Un tur parādās arī reģionālo pašvaldību vieta. Reģionālajai pašvaldībai ir jābūt maksimāli spējīgai strādāt ar ārpasauli. Un tur parādās atkal šī priekšrocība, ka to var darīt maksimāli liela pašvaldība, kura ir salīdzināma ar līdzīgām pašvaldībām, otra līmeņa reģionālām pašvaldībām, ārpus Latvijas, gan Eiropas Savienībā, gan dažādās kandidātvalstīs, tur parādās šī būtiskā atšķirība. Un priekš tam ir Eiropas Savienības izveidota Eiropas statistika, un tur parādās atšķirība no Padomju Savienības, ko mēs neviens nezinājām, bet kas ir tagad tādi jēdzieni kā NUTS–1, NUTS–2, NUTS–3, NUTS–4, NUTS–5 un tā tālāk. Tā jau ir ļoti konkrēti izveidota nomenklatūra attiecībā uz konkrētām teritoriālajām vienībām. Un šeit tad parādās jēdziens, ka pie noteikta cilvēku skaita reģionā, šajā pašvaldībā, pie noteikta kilometru, kvadrātkilometru skaita šajā teritorijā šīs pašvaldības ir spējīgas strādāt ne tikai ar valsti, bet ir gaidītas daudzās citās valstīs kā līdzvērtīgi partneri. Un tur parādās šis jautājums par to, kur mums ir jādomā faktiski arī par precīzu piedāvājumu — piecu vēlētu, reģionālu pašvaldību izveidi.

Kur pie šī piedāvājuma, bija tā būtiskā atšķirība, kāpēc, kad tika iepazīstināti ar šo projektu, negribēja atsevišķi cilvēki veidot šīs piecas vēlētas pašvaldības, bet labāk aprobežojās ar 9 — 10 apriņķiem viena iemesla pēc — pilsētas savā starpā negribēja konkurēt par ietekmi apgabalā un, kā saka, nedod Dievs, palikt otrie. Un es domāju, ka skaidrs, ka šodien arī parādās jēdziens par demonopolizētiem reģioniem, kur katrā reģionā ir iespējams funkcijas piešķirt katrai no pilsētām un līdz ar to nebūs apdalīto. Tas ir tas jautājums.

Runājot par šīm otrā līmeņa pašvaldībām un saskaroties ar piedāvājumu no Eiropas Savienības, ir arī konkrēts formulējums, kā Eiropas Savienība, uz kuru mēs tā konkrēti tiecamies un apliecinām savu virzienu, strādā ar reģioniem, ko nozīmē viņu izpratnē reģionālā politika. Un Eiropas Savienība to definē sekojoši, ka Eiropas Savienības reģionālā politika tiek realizēta, izmantojot strukturālo fondu līdzekļus, kurus saņem reģioni. Tātad Eiropas Savienība strādā ar reģioniem. Un tur mums parādās... varbūt vēlreiz paskatāmies arī mūsu maldu ceļus. Tas arī ir iespējams. Ne vienmēr cilvēks piedzimstot vienmēr visu zina. Arī mums bija tiesības kļūdīties, un Latvijas valsts iziet arī šo maldu ceļu.

Un es gribētu pateikt par šiem reģioniem: vēl divus trīs gadus atpakaļ Latvijā intensīvi tika kultivēta doma, ka Latvija ir reģions, varbūt būs reģions “Latvija + Igaunija + Lietuva”. Varbūt tādā veidā kā šis reģions būs darbs ar Eiropas Savienību. Varbūt būs kāds Balkānu reģions tādā veidā. Un es gribētu pateikt par šiem mūsu apcerējumiem. Atkal ir nākamais definējums, kuru mums ļoti konkrēti pasaka priekšā. Un šis definējums ir sekojošais, ko pasaka Eiropas reģionālā asambleja: “Reģiona nosaukums ir jāattiecina uz tādu pārvaldes līmeni, kas atrodas tieši zem centrālās valdības, kuram ir politiska pārstāvniecība, ko garantē ievēlētās reģionālās padomes pastāvēšana, vai, ja to neizdodas izdarīt, tam ir asociācija vai valde, ko vietējās varas instances, kas atrodas vienu pakāpi zemāk, ir izveidojušas reģionālajā līmenī.” Tātad, kā jūs redzat, šī Eiropas reģionālā asambleja ļoti konkrēti pasaka — viņi nestrādās ar valdību. Reģionālā asambleja strādā ar reģioniem, strādā ar reģionālajām pašvaldībām, un, ja valdība uzņemas veikt reģionālo pašvaldību funkcijas, tā ir valdības problēma, bet līdz ar to tā kļūst arī valsts problēma, ka nav gatava līdzvērtīgam dialogam. Un varat ticēt, ja Eiropā saistībā ar reģionālo politiku ir Eiropas reģionālā asambleja, Reģionu kamera, Reģionu komiteja, tad uz šīm institūcijām neiet valdības, bet iet reģioni, un jautājums, vai mēs laižam šos reģionus uz priekšu.

Parādās jautājums par to, vai mēs vieni paši kļūdāmies un kļūdījāmies iepriekš, un kāpēc mēs nevirzījām savu reģionālo attīstību, neveidojām šo sistēmu. Nē, ir arī citas valstis. Un arī Zviedrija — Eiropas Savienības valsts — pasaka, ka, stājoties Eiropas Savienībā, viņi arī nenovērtēja šī reģionālisma lomu. Un viņi konstatēja, ka patiešām valdībai un Zviedrijas valstij kopumā caur parlamentu ir nepieciešams piedalīties globālos jautājumos, domāt, kā sakārtot Eiropas Savienības likumdošanu, kādas funkcijas Zviedrija deleģē Eiropas Savienībai. Un viņai nav laika nodarboties ar savu reģionālo attīstību, un līdz ar to arī Zviedrijā notiek šis no jauna izvērtējums.

Es saskāros ar nelielu daļu no reģioniem, to problēmām, kuras netiek risinātas. Gribētu redzēt valdības atbildību par šo politisko atbildību, kāpēc visus šos desmit gadus reģionālā politika valstī netiek risināta, un šīs nerisinātības dēļ varbūt vēl atsevišķus ciparus. Es minēju jums, ka bija 26 rajonu jēdziens izskatīts, 10 apriņķu jēdziens izskatīts, 5 zemju princips izskatīts, un atkarībā no tā, kura valdība kuru modeli tanī momentā virzīja uz priekšu, mums parādās reģionos visdažādākās ministriju pārstāvniecības visneiedomājamākā skaitā. Mēs saskaramies ar piecām valsts dienesta pārvaldēm, piecām apgabaltiesām, bet, domājot jau par apriņķiem, pēkšņi parādās astoņas mežsaimniecību jomas, astoņas vides pārvaldes, deviņas Uzņēmumu reģistra nodaļas, astoņas reģionālās slimokases. Lūk, tas ir piemērs vienkārši nekonsekvencei, kas valdīja šajos jautājumos, un, protams, tas nekādā gadījumā nepalīdzēja reģioniem attīstīties, un faktiski šīs sistēmas trūkums ir par iemeslu tam, ka var minēt arī nākamos ciparus, un es domāju, ka jebkuros gadījumos šodien tie nevienam nav jauni. Žēl tikai, ka reģionos dzīvojošie šos ciparus izjūt uz personīgās ādas.

Un attiecībā uz pašvaldībām. Iekšzemes kopprodukta daļa pašvaldībās saistībā ar valdību no gada uz gadu samazinās vidēji par vienu procentu gadā. Pašvaldību daļa valsts kopbudžetā atkal ar katru gadu samazinās. Tās ir pašvaldības, no kurām izņemts finansējums, izņemtas funkcijas, lūk, viņu vieta un loma, kā viņi uz vietas ir spējīgi ietekmēt cilvēku dzīvi. Bet paši cilvēki? Mēs saskārāmies ar šo jautājumu par šo cilvēku labklājības līmeni, uz kuru dod atbildi iekšējā kopprodukta svars uz vienu cilvēku.

Jā, mēs ļoti konkrēti runājām no gada uz gadu. Reģionos dzīvojošo cilvēku labklājības līmenis attiecībā pret Rīgu nepārtraukti sarūk, un cipari to rāda. Bet, ja mēs salīdzinām ar Eiropas Savienību, tie ir pietiekami iznīcinoši cipari attiecībā uz valsti kopumā, ja mēs savā starpā tikai konkurējam ar Rumāniju un Bulgāriju, ne vairāk, visas pārējās valstis mums ir priekšā, gan Lietuva, gan Igaunija... Un arī šīs reģionālās politikas dēļ.

Bet bez valsts, protams, ir attiecīgie reģioni. Labi, mēs runājam, ka mums vienmēr visatpalikušākais reģions bija Latgale. Un tur pasakām to ciparu, ka 1996. gadā Latgalei bija 16% no iekšzemes kopprodukta uz cilvēku attiecībā pret Eiropas Savienību. Pagāja trīs gadi, un zem šiem Latgales cipariem, zem 16%, šodien ir jau gan Zemgale ar auglīgo zemi — 15%, gan arī Vidzeme ar saviem 13%. Lūk, šie ir cipari, kuri ir ļoti izsmeļoši un kurus ļoti grūti neievērot.

Interesants piedāvājums, kādā veidā valdība mēģināja sabiedrībai iestāstīt, ka viņu ceļš ir pareizs, ka, tādā veidā domājot par makroekonomiskajiem rādītājiem, domājot par atskaiti Eiropas Savienībai, tiek risināti saimnieciskie, ekonomiskie jautājumi. Un gadu atpakaļ laikrakstā “Diena” bija žurnālistes Anitas Braunas raksts, un šajā rakstā, protams, viņa uzskatīja par nepieciešamu ielikt rakstam raksturīgo moto, kur faktiski atspoguļojas valdības vēlmes. Un šis moto bija sekojošais: ka trūcīgie Latvijas nomalēs nav ilgtermiņa perspektīva, kurai jāpielāgo valsts attīstība.

Es domāju, ka valdībai nevajadzēja aicināt žurnālistus palīgā, lai tik ciniski cilvēkiem pateiktu, ka iestājas par centralizētu valsti. Kaut gan programmatiski šur tur var rakstīt, ka decentralizācija ir prioritāra. Naudu ārā no Rīgas — kaut kur es to varētu atrast atsevišķu amatpersonu izteicienos. Ka žurnālists pateica to, par ko var runāt.

Ar ko valdība nodarbojas, izņemot to, ka neko nedarīja reģionālajā attīstībā šīs sistēmas izveidē. Valdības deleģēts ministrs Jānis Krūmiņš vismaz pēdējos divus gadus ņēma rokās rīksti un piespieda pirmā līmeņa pašvaldības apvienoties. Konfekšu pamaz bija. Argumentācijas piespiest cilvēkus apvienoties nebija, tikai rīkste bija. Tādā gadījumā rīkstes vicināšanu bija paredzēts sākt ar 2004. gadu. Tā bija reformas imitācija.

Es domāju, uz šo reformas imitāciju vismaz pirmā līmeņa pašvaldības noreaģēja adekvāti. 98% pašvaldību deputāti pateica, ka viņi nesaprot to valodu, kādā ar viņiem runā.

Un šeit es gribētu jums citēt vismaz divu rajonu pašvaldību viedokli.

Vispirms Jēkabpils rajona pašvaldības bija sanākušas kopā, un viņas pateica sekojošu atbildi: “Ja jūs gribat, lai mēs apvienojamies, tādā gadījumā, uzturot brīvprātības principu uz pirmā līmeņa apvienošanu līdz tam brīdim, kad jums pašiem būs skaidrs, ko jūs darāt ar otrā līmeņa pašvaldībām, ar to funkcijām, ar nodokļu bāzi, un tikai tad griezieties pie pirmā līmeņa.”

Līdzīgi, bet drusku savādāk to pateica Liepājas rajona pašvaldība. Un Liepājas rajona pašvaldība pateica sekojošo: “Ja jūs gribat, lai pirmā līmeņa pašvaldībās cilvēki dzīvotu labāk, tad izdariet vismaz sekojošo: 2002.gada budžetā, 2003.gada budžetā, 2004.gada budžetā paredziet, lūdzu, līdzekļus, lai varētu nodarboties ar ceļu programmām reģionos, ar informatizācijas programmām reģionos, ar infrastruktūras izveidošanu, ar izglītības programmām, ar veselības aizsardzību, sociālo palīdzību, attīstības plānošanu. Ja ir naudiņa šiem jautājumiem un piešķirta, tādā gadījumā var arī domāt par to, ka ir konceptuāla pieeja.”

Lūk, ir pirmā līmeņa pašvaldību viedoklis attiecībā uz šo piedāvājumu.

Mēs ar jums novadījām iepriekš vismaz divas ārkārtas plenārsēdes saistībā ar medicīnu, saistībā ar ceļiem. Es domāju, ka, izvērtējot tās un gatavojoties arī tām sēdēm, veselības aizsardzības jomā mēs konkretizējām arī, arī tur speciālisti pateica, ka viņi nekad neatrisinās medicīnas jautājumus, ja viņiem nebūs skaidra sistēma, kādos ietvaros strādāt. Parādījās jautājums par ģimenes ārstiem, par šīs shēmas nesakārtotību. Tad viņi man pateica arī sekojošo: “Ja jau mēs ņemam, piemēram, no Dānijas piemēru, kā veidot medicīnā reformu, tad arī paskatāmies par ģimenes ārstiem, to prakses uzturēšanu nodrošina pirmā līmeņa pašvaldības. Pirmā līmeņa pašvaldības nodarbojas ar ģimenes ārstiem. Un tur ir speciāla nodokļu sistēma, kas garantē ģimenes ārstiem uzturēšanu.” Ja mēs runājam par ārstniecības iestādēm, no kuras slimnieks nāks ar ģimenes ārsta nosūtījumu uz ārstniecības iestādi, tad tā ir otrā līmeņa pašvaldība, kura ar savu nodokļu bāzi uztur šo ārstniecības iestādi. Un tikmēr, kamēr šis jautājums tādā veidā nav sakārtots, tikmēr šis piedāvājums ir absolūti neprofesionāls. Ja mēs skatījāmies pagājušoreiz ceļu jautājumu, protams, ir ceļu programmas, un pašvaldībām ir jāzina, kādā veidā notiks un kas notiks ar satiksmes organizēšanu tuvākajos trijos, piecos, desmit gados, kurā vietā būs reģionālas augstskolas, kurā vietā būs ģimnāzijas, kurā vietā, organizējot, optimizējot pašvaldības, arī tāds jēdziens, optimizējot skolas, kur saglabāt sākumskolu, bet kur no sākumskolas aizvest bērnus uz pamatskolu un kur no pamatskolām viņus koncentrēt vidusskolā. Šie jautājumi ir ļoti konkrēti saistīti ar ceļiem un ar to uzturēšanu.

Gatavojoties šīsdienas plenārsēdei un mēģinot jūs pārliecināt ne tikai par to, ka šodien lēmums ir jāpieņem saistībā ar mūsu Satversmes grozījumiem, bet mēģinot pārliecināt jūs, ka faktiski ir jau gatavs modelis, kurš mums ir jāzina, tas ir, 5 reģionālas vēlētas pašvaldības... Mēs paskatījāmies arī poļu pieredzi. Un arī Polijā neatkarīgi no tā, ka viņiem nav tādas revolūcijas, kā notika pie mums, viņiem nebija nepieciešamības atjaunot Polijas valsti no jauna un iziet no okupācijas režīma, arī viņiem attiecībā uz reģioniem pastāv ļoti nopietna programma, ļoti noteikti kritēriji, un tie mainās no gada uz gadu, lai reģioni būtu simpātiski pasaulei.

Un blakus tam, ka reģioniem, protams, ir nepieciešams kvalificēts darbaspēks, reģioniem ir ļoti nepieciešama tuvu augstskola, nepieciešama profesionāla pašvaldība, parādās vēl cits jēdziens. Reģioniem ir nepieciešama atpazīstamība. Reģioniem ir nepieciešams imidžs, ar kuru tos iepazīst pasaule. Neviena pilsēta reģionos atsevišķi, neviens apriņķis reģionos atsevišķi nav spējīgs pasaulē sevi deklarēt, prezentēt un būt sadzirdēts. Reģiona līmenis to atļautu. Un tad ir jautājums: par ko ir vērts ieklausīties, domājot par šo reformu?

Pašreiz es griežos varbūt atsevišķi pie trim partijām, kas veido valdību, un pie katras partijas atsevišķi. Pie “Latvijas ceļa”. Jums programmā ir ierakstīts, ka jūs esat par reģionālajām pašvaldībām. Divas nedēļas atpakaļ jūsu premjerministrs paziņoja, izplatot visu informāciju reģionālajās avīzēs lozungu: “Naudu ārā no Rīgas.” Es domāju, “Latvijas ceļš”, jums ir pilnas tiesības šodien atbalstīt reģionālo pašvaldību izveidi. Balsot par savu programmu un savām iestrādēm. Lai jums veicas šodienas balsojumā!

Attiecībā uz Tautas partiju. Ar jūsu partijas vadību kādreiz vēlētā reģionālā pašvaldība beidza eksistēt. Jūs no rajona šodien izveidojāt butaforiju, kura pastāv bez nodokļu bāzes un tikai uz dotācijām. Un jums bija iecere — butaforiju nomainīt ar gubernatoriem, un no gubernatoriem jums bija iecere veidot reģionālās pašvaldības — vēlētas, lielas. Es domāju, šis pazaudētais laiks jums šodien ļauj balsot par to, lai šodien šīs reģionālās pašvaldības tiktu sāktas veidot.

Attiecībā uz apvienību “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Tad, kad “Latvijas ceļš” jums kādreiz piedāvāja veidot šos reģionus, domājot par valsts drošību, jūs izmantojāt veto tiesības un šī kustība nenotika. Es saprotu jūs. Bet ir pagājuši desmit gadi, un šodien nav vairāk jautājuma par valsts drošību. Šie cilvēki ir lojāli, visiem, kam bija jāaizbrauc, viņi jau ir aizbraukuši. Šodien ir jautājums par integrāciju. Par sabiedrības integrāciju. Un varat ticēt, ka Ventspils jums rāda piemēru: tautsaimniecības attīstība stāv uz vietas, cilvēku labklājības celšanās — uz vietas, tas veicina arī integrāciju.

Ja jūs dosiet iespēju reģioniem mierīgi un pilnvērtīgi strādāt, tas ir jautājums, kas veicinās integrāciju. Partiju līmenī varbūt jums būs arī atziņa, ka beigsies periods, ka cilvēki vienkārši balso par jebkuru alternatīvu, vienmēr ir protesta balsojums. Varbūt caur jums saredzēs, ka jūs esat spējīgi piedāvāt arī programmas, kuru dēļ par jums ir vērts balsot, bet nemeklēt jebkuru nākamo, ka tikai nebalsot par jums.

Līdz ar to tā nav tikai attieksme pret partijām integrācijas jautājumā. Tā nav tikai šīs plaisas pārvarēšana. Jūs visi arī deklarējāt, ka gribat, lai Latvija iestātos Eiropas Savienībā. Un varat ticēt, šī integrācija, šīs atsvešināšanās novēršana, tas arī ir jautājums, lai cilvēki referendumā nobalsotu par iestāšanos Eiropas Savienībā. Arī tā ir jūsu atbildība, ja jūs piedāvājat konkrētu programmu.

Vēlreiz gribētu pateikt, ka jautājumi, par kuriem mēs šodien runājam, ir vairākas reizes izdiskutēti. Šodien ir jautājums tikai par politisko lēmumu. Ņemot vērā, ka šie jautājumi ir izanalizēti vairākkārt, šie dokumenti atrodas politiķiem uz rokām, mūsu piedāvājums ir sekojošais. Ministru kabinetam līdz 1.augustam parlamentā iesniegt likumprojektu par vēlētām reģionālām pašvaldībām, kas ļauj uzsākt darbu, un, mūsuprāt, pilnīgi reāli, ka 2005.gadā, kad mēs vēlētu pirmā līmeņa pašvaldības, cilvēkiem būtu iespēja vēlēt arī otrā līmeņa pašvaldības, un mēs piedāvātu ļoti konkrētu, pārdomātu sistēmu, kas ir raksturīga daudz kur citur. Visās Eiropas Savienības valstīs ir šīs vēlētās reģionālās pašvaldības. Nav tikai Austrumeiropas valstīs. Austrumeiropas valstis ir labas valstis, bet tās nav mums piemērs, kādā veidā veikt savu attīstību un kā veidot savu modeli. Ja mēs veidojam reģionālās pašvaldības, piecu līmeņu reģionālas pašvaldības, pēc iedzīvotāju skaita, pēc teritorijas lieluma, šie reģioni ir lielāki par deviņu Eiropas Savienības valstu vēlētām reģionālām pašvaldībām ar viņiem atvēlēto NUTS–2 standartu, ar tiesībām strādāt ar Eiropas reģionālo kameru, ar Reģionālo asambleju, ar tām visām institūcijām, kas var nākt mums palīgā un grib nākt palīgā.

Parādījās vēl viens jēdziens par to, vai mēs jau esam pasteigušies, un varbūt jau Latvija aizvēra sadaļu ar Eiropas Savienību un vairāk nav nekur likti. Mēs pielīdzinājām savu NUTS–1 ar NUTS–2 valsti un reģionu, salikām kopā, un laiks ir nokavēts. Es domāju, ka šeit varētu pieminēt Grieķijas piemēru, ka Grieķijai arī saviem 13 reģioniem, 13 reģionālajām pašvaldībām, piešķīra šo NUTS–2 statusu, bet tās neapvienoja vienā. Neapvienoja vienā un deva katram iespēju, arī Grieķija un Eiropas Savienības komiteja neuzstāja uz to, lai notiktu šī apvienošana. Līdz ar to Latvijas valstij, arī pabeidzot visas sadaļas ar Eiropas Savienību, vēl ir iespējams gan iestrādāt nopietnu, ļoti nopietnu otra līmeņa reģionālās pašvaldības modeli, gan arī sakārtot savas attiecības ar Eiropas Savienību. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies!

Ministru kabineta vārdā vārds Jānim Krū... Atvainojiet, Viktoram Jaksonam — Labklājības ministram.

V.Jaksons (labklājības ministrs). Augsti godājamais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie deputāti! Valdības uzdevumā, šodien izpildot īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās Jāņa Krūmiņa pienākumus viņa komandējuma laikā, esmu pilnvarots informēt jūs par valdības viedokli attiecībā uz opozīcijas deputātu grupas ierosināto Saeimas lēmuma projektu “Par tieši vēlētām reģionālām pašvaldībām”. Koalīcijas valdība savos lēmumos un rīcībā stingri ievēro politisko vienošanos, kas nostiprināta valdības deklarācijā, tas ir, sekmēt pirmā līmeņa pašvaldību brīvprātīgu apvienošanos un deleģēto rajonu pārstāvniecību. Valdības deklarācija paredz pakāpeniski reģionalizēt valsts pārvaldi atbilstoši plānošanas reģioniem.

Jau 2000.gadā, izskatot valdībā jautājumu par administratīvi teritoriālā iedalījuma reformu, skaidri iezīmēta reformas gaita. Un proti, vispirms izveidot un nostiprināt piecus plānošanas reģionus, pēc tam secīgi optimizēt valsts pārvaldes iestāžu tīklu atbilstoši plānošanas reģioniem. Atbilstoši reformas koncepcijai reģionu pašpārvaldes paredzēts attīstīt pakāpeniski līdz 2005.gadam. Tāpēc valdība, izskatot šo jautājumu, Ministru kabineta sēdē 4. jūnijā nolēma: aicināt deputātus noraidīt piedāvāto lēmuma projektu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Kārlim Leiškalnam.

K.Leiškalns (LC). Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Ir pilnīgi skaidrs, ka katrai administratīvi teritoriālajai vienībai ir tiesības uz pašvaldību. Tās ir neatņemamas tiesības. Ir pilnīgi skaidrs, ka pašvaldība tikai tad ir pašvaldība, ja vietējie iedzīvotāji šo pašvaldību ievēl. Vietējie pilsoņi, teiksim precīzāk.

Tās visas ir labas lietas. Ja mēs paskatāmies Satversmi no otras puses, tad Satversmē ir rakstīts un precīzi norādīts uz tiem, kam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības. Mēs likumdošanu šobrīd vairāk vai mazāk parlamentā cenšamies aizstāt ar ārkārtas sēdēm. Un cenšamies aizstāt likumdošanu ar lēmumu projektiem, ukaziem jeb dekrētiem.

Vēl pavisam nesen mēs sanācām parlamenta ārkārtas sēdē, kurā lēmām par ceļu jautājumiem. Patiesībā deleģējām valdībai uzdevumu: iznāca it kā pēc komisijas pirmā lasījuma diezgan labs lēmuma projekts, kas valdībai uzdeva par obligātu, strādājot ar nākamā gada budžetu un tam sekojošo nodokļu paketi, iestrādāt 85% finansējuma tieši ceļu uzlabošanai.

Kas notika? Šodien Tautsaimniecības komisijas sēdē pēc savas būtības šī lēmuma projekta sagatavotāji, tie cilvēki, kas sasauca parlamenta sēdi un iesniedza priekšlikumu, šo lēmuma projektu, kurš bija diezgan labi sagatavots pirmajā lasījumā, padarīja to šobrīd komisijas redakcijā par absurdu. Vai tad mums tieši šādā veidā vajag risināt problēmas? Likumdošanas iniciatīvas tiesības, es atgādinu, ir katriem pieciem Saeimas deputātiem, tautai pašai vienas desmitās daļas vēlētāju izskatā, Valsts prezidentei, Ministru kabinetam. Tad lūdzu, kāpēc mēs neuzsākam... protams, arī katrai atsevišķai frakcijai un katrai atsevišķai Saeimas komisijai. Kāpēc tad mēs neiesniedzam likumprojektu un nedebatējām par šo pašu tēmu pēc būtības no iesniegtā likumprojekta? Nu labi, valdība, teiksim, izpildot Saeimas lēmumu, līdz 1. augustam Saeimā iesniegs likumprojektu par tieši vēlētām reģionālām pašvaldībām. Likumprojektu valdība iesniegs, tad varēs viens runāt par nodošanu komisijām, viens runāt pret nodošanu komisijām, un, ja šis politiskais lēmums nebūs nobriedis un sagatavots, tad valdības iesniegtais likumprojekts būs noraidīts.

Un mēs būsim sasaukuši formālu sēdi, pieņēmuši formālu lēmumu, valdība šo formālo lēmumu formāli izpildīs, un parlaments šo formālo lēmumu formāli noraidīs. Protams, labi, ka šodien valdības pārstāvis mums saka, kādā veidā šī reģionālā reforma notiks, un ka tad nu noteikti visas pašvaldības vai visas reģionu pašvaldības tiks vēlētas. Par to nav šaubu, jo citādāk nemaz nevar būt.

Bet mani drusciņ biedē, vai visas šīs ārkārtas sēdes nav tikai priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa. Vai tiešām tā nav tikai runāšana runāšanas pēc, un visvairāk mani uz to mudina domāt, ka iesniedzēji paši noraka komisijas labi sagatavotu lēmuma projektu par autoceļu remontu. Nu kāpēc tā?

Es, piemēram, negribu piedalīties un daudzi negrib piedalīties formālā papļāpāšanā, formālā pačalošanā. No politikas viedokļa, protams, debates ir, šodien tās varbūt nebūs pārāk garas, mēs nodosim lēmuma projektu attiecīgi atbildīgajai komisijai, un atbildīgā komisija varbūt kādai no izmeklēšanas komisijām, varbūt vēl kādam citam, un atkal būsim smuki norunājuši. Un, ja tās komisijas sagatavos lēmuma projektu, tad pēkšņi iesniedzēji iedos kādu absurdu normu, kā rezultātā lēmuma projekts nebūs realizējams. Tas nonāks pretrunā vai nu ar Satversmi, vai ar likumdošanas kārtību Latvijā, un viss. Mēs būsim, tā teikt, pie sasistas siles.

Tā ka es aicinu opozīciju: ja jau nu grib uzdot kaut ko darīt valdībai, tad konsekventi pieturēties pie tiem mērķiem, kurus jūs gribat sasniegt. Citādi izskatās, ka vienīgais mērķis ir šī gada oktobra pirmā svētdiena. Paldies!

Sēdes vadītājs. Pēteris Salkazanovs.

P.Salkazanovs (SDS). Augsti godātais Prezidij! Cienījamie deputāti! Cienījamais Leiškalna kungs! Jūs ļoti bieži piesaucat Satversmi. Interesanti, kur jūs bijāt tajā brīdī, kad mēs visi kopā pieņēmām Satversmes grozījumus 101. pantā par tieši vēlētām pašvaldībām? Likumdevējs ir teicis, ka ir jābūt tieši vēlētām pašvaldībām. Tai pašā laikā pirms šī likuma — Satversmes grozījumu — spēkā stāšanās ir pieņemti vairāki citi likumi, tai skaitā Pašvaldību likums, kura 3.pants nosaka, ka rajonu pašvaldības, rajonu (reģionu) pašvaldības ir netieši vēlētas. Tātad rodas pretruna ar Satversmi ar to grozījumu, ko mēs nesen pieņēmām.

Un tagad, cienījamais Kārli, rodas jautājums: vai tu nu nebūsi tas, kas griezīsies Satversmes tiesā par to, ka Pašvaldību likuma 3.panta otrā daļa neatbilst Satversmei un visas 26 rajonu pašvaldības pasludināsi ārpus likuma ar Satversmes tiesas lēmumu? Tādējādi tas process, kas bija ielikts iekšā jau iepriekšējās Saeimas laikā, pieņemot Administratīvi teritoriālās reformas likumu, kur nekas jauns nav uzrakstīts priekš šīs valdības, ir uzrakstīts tas, ko valdība sen jau zina... 16.pantā ir uzdots Ministru kabinetam līdz 2000.gada 31.decembrim sagatavot priekšlikumus par valsts teritoriālo iedalījumu apriņķos ar valsts pārvaldes reģionālajām un apriņķu pašvaldību funkcijām un nodot tos apspriešanai pašvaldībām. 2001.gada 1.aprīlī valdība sagatavoja šo biezo grāmatu, kur ir 26 likumi un grozījumi likumos, tai skaitā Reģionālo pašvaldību likums. Šis dokuments nav atbilstoši Saeimas gribai nodots... apstiprināts Ministru kabinetā un nodots apspriešanai pašvaldībās. Tādējādi rodas problēma ar mūsu pašu pieņemto Satversmes 101.panta grozījumu, kura sekas ir vienkārši neprognozējamas, jo vesela rinda funkciju var palikt “gaisā karājoties”, ja valdība turpinās vilcināties un nepildīt jau iepriekš pieņemtos likumus. Un šeit nav runa, Kārli, par priekšvēlēšanu kampaņu! Šeit ir runa par to, ka Satversmi mēs tikko izgrozījām, un šajā Satversmes grozījumā ir jābūt tieši vēlētām pašvaldībām nostiprinātām visos pakārtotajos likumos. Tādējādi ir jābūt grozījumiem likumā “Par pašvaldībām” un vēl 26 likumos, kas skar reģionālo pašvaldību izveidošanu valstī.

Attiecībā par tām lietām, kā valdība lemj un kā vakar lēma šo jautājumu. Gribētos teikt, ir pārsteidzoša, pirmkārt, jau premjera nostāja, izskatot valdībā šo jautājumu, jo metodiski valdības sēde tika vadīta uz to, lai šodien nepieņemtu opozīcijas iesniegtos grozījumus. Un pārsteidzoša ir premjera attieksme pret šo jautājumu un pret paša premjera “Latvijas ceļa” programmu, kas paredz: “Reģionālās reformas jāveic, ņemot vērā Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā, gan pagastu un pilsētu apvienošanās tempu. Priekšroka ir dodama tieši vēlētu reģionālo pašvaldības institūciju izveidošanai.” Citāts no “Latvijas ceļa” programmas.

Nenoliedzami, pārsteidzoša ir arī Tautas partijas rīcība vakar valdības sēdē, ministru rīcība, balsojot pret šo te dokumentu, jo Tautas partijas manifests saka, ka “mēs esam par kārtību un demokrātiju valsts pārvaldē”. Demokrātija nozīmē tautas varu. Un kāpēc tad šī tautas vara nebūtu realizējama arī reģionālā līmenī, nevis tagad ar deleģētajām pārstāvniecības lietām? Jānis saka, ka vajadzētu... Lagzdiņu Jānis saka, ka vajadzētu iecelt. Es saprotu, Jāni, ka tev tāda pozīcija personīgi ir, bet tavai partijai ir pavisam cita pozīcija. Vismaz manifestā.

Pārsteidzoša ir arī “tēvzemiešu” nostāja, ministra nostāja pagājušajā valdības sēdē vakar, jo partijas programma runā par to, ka Latvijas valsts demokrātiskās iekārtas neatņemama sastāvdaļa ir pilsoņu vēlētas pašvaldības. Kāpēc tad “tēvzemieši” balsoja savādāk Ministru kabineta sēdē vakar, ka nevajag reģionālās pašvaldības pārtaisīt atbilstoši Satversmes 101. pantam par tieši tautas vēlētām, ka tās var palikt tā, kā tās ir šodien, pretrunā ar Satversmes 101.pantu, deleģētās, ar likumu deleģētās?

Nenoliedzami, šis jautājums ir saistīts tuvākajā laikā, pēc visa spriežot, ar Satversmes tiesu. Un, lai izbēgtu no tām problēmām, kas varētu rasties pēc Satversmes tiesas lēmuma, kā jau vairākkārt opozīcija iesniedza vienu, otru, trešo priekšlikumu, arī vakardienas Satversmes tiesas lēmums ir opozīcijas iesniegtie priekšlikumi — grozījumi likumos. Valdošā koalīcija tos nodeva komisijām, bet tālākā kustība šiem priekšlikumiem nav, un Satversmes tiesai nācās izdarīt savu darbu, ko parlamenta deputāti — valdošā koalīcija — vairākkārt negrib darīt. Arī šeit laikam būs tāds pats risinājums, bet risinājums būs sāpīgs no pakalpojumu sniegšanas viedokļa, ko saņem šodien reģionālās pašvaldībās vienkāršie iedzīvotāji, jo šos pakalpojumus nebūs likumdevējs deleģējis nevienam, tie netiks realizēti. Es vienkārši neapzinos, kādā situācijā valdošā koalīcija grib novest valsti.

Sēdes vadītājs. Valdis Lauskis — kā referents.

V.Lauskis (LSDSP).Godātie deputāti! No sākuma mani, protams, pārsteidza Ministru kabineta sagatavotais lēmums uz šodienas sēdi. Konkretizēts, ka ir izveidoti plānošanas reģioni, ka viss ir kārtībā, mēs strādājam, viss notiek. Nekas nenotiek! Jautājums šodien ir nevis par to, ka tas nav nobriedis, tas ir pārbriedis sen jau! Ja jūs apmierina plānošanas reģioni, tad es neesmu pārliecināts, ka plānošanas reģioni apmierina pārējos.

Ar ko jūs šodien diskutējat plānošanas reģionā? Ar Latgali jūs diskutējat? Jūs ar Latgali diskutējāt ar vienu no pagasta vecākajiem. Un jūs apmierina tas, ka jums nav līdzvērtīga partnera pretim. Ar kādu Kurzemes cilvēku jūs diskutējāt, ar kura pagasta vecāko jūs Kurzemes vārdā diskutējāt? Tas cilvēks ir atbildīgs Kurzemes priekšā vai sava pagasta priekšā? Kura priekšā? Protams, viņš ir atbildīgs tikai sava pagasta priekšā. Un jūs runājat ar cilvēku, kas atbildīgs sava pagasta priekšā, un uzskatāt priekš sevis normāli, ka runājat ar visu reģionu? Ja tas jūs apmierina, tad nesakiet, ka tas ir normāli valstij! Ja nav šiem cilvēkiem tiesību uz līdzvērtīgu partnerību, jūs, protams, arī šajā plānošanas likumā, reģionu plānošanas likumā, jau iestrādājāt, ka viņiem nav arī tiesību pieņemt lēmumus. Viņiem ir tiesības uz ieteikumu! Viņi jums ieteiks un jūs mierīgi pārliecināsiet, paskatīsities griestos, kas jums labāk patiks Jānis vai Pēteris — un tam atdosiet prioritāti. Un tikai! Jūs atstājat sev tiesības lemt par jebkuru vietu, bez jebkuriem ekonomiskiem, finansiāliem pamatojumiem un apsvērumiem. Tad, kad divus gadus atpakaļ saskārāmies ar pirmo naudiņu, kas ienāca Latvijā reģioniem domāta, izvērtēts bija jautājums pēc kritērijiem, kam pienākas, kur lielāks bezdarbs, kur mazāks labklājības līmenis. Ar izglītības jautājumu visvairāk. Priekš kam tos kritērijus izstrādā Eiropas Savienība? Priekš jums? Lai jūs, mierīgi valdībā sēžot, pateiktu, ka Eiropas Savienībai šoreiz nav taisnība, jūs paši pieņemsiet lēmumus. Tad tā arī pasakiet, ka jums ar Eiropas Savienību nav vēlēšanās diskutēt kā ar līdzvērtīgu. Ja jūs līdzvērtīgi diskutētu, tad nauda, kas atnāk no Eiropas Savienības pēc Eiropas Savienības izstrādātiem kritērijiem, tiktu atdota tiem, kam tā pienākas. Jums bija veiksmīgs voluntārais princips. Šodien patīk Latgale — labi nepatīk, turpat blakus ir Zemgale, sadalīsim viņiem.

Kur Vidzeme? Starp Latgali un Zemgali vēl Vidzeme kaut kur ir. Tiem cilvēkiem arī iekšprodukts nekāds spīdošs nav. Atkārtojos jau? Man jau apnika atkārtoties.

Bet pozitīvais, domāju, ir no jūsu darba. Attiecībā uz plānošanas reģioniem vismaz ministrija būs spiesta pastrādāt un iezīmēt robežas. Ja mums ir robežas attiecībā uz vēlēšanu apgabaliem, jā, tas ir ļoti nopietns jau piedāvājums, jau ir pieturas punkts caur plānošanas reģioniem, kur dota iespēja cilvēkiem strādāt ar ieteikuma rakstura saimnieciskajām programmām, ko izvērtēs valdība, protams, bet vismaz robežas būs skaidras, kurš pie kura pienākas. Ja šis darbiņš būs izdarīts, tad nākamais darbiņš pie vēlētām reģionālām pašvaldībām, protams, būs jau daudz vairāk sagatavots. Bet, protams, paturot prātā, ka no 1940.gada ļoti daudz ūdeņu ir aiztecējis, un ļoti daudz mūsu cilvēki ir izcietuši, dzīvojot uz vietas. Līdz ar to, protams, pirmā līmeņa pašvaldībās dzīvojošiem jādod iespēja vēlreiz izvērtēt, kādā veidā viņi sasaistīs savu likteni ar Latgali, kādā veidā ar Vidzemi, ar Kurzemi, ar Rīgu. Šie jautājumi, protams, ir skatāmi, bet priekš tam ir vēl laiks. Un tāpēc mēs arī sakām šodien, ka lēmums ir jāpieņem, lēmums ir pārbriedis sen jau, bet ir arī konkrēti risinājumi, kā strādāt uz priekšu.

Attiecībā par populismu. Mēs jums varam, protams, arī likumprojektu piedāvāt. Nu un? Viens — par, viens — pret, un saruna beidzas? Mēs jums speciāli saaicinājām ārkārtas plenārsēdi attiecībā uz satiksmi, uz ceļu programmu, lai tik vienkārši neizietu cauri. Un satiksmes ministrs Gorbunova kungs iesniedza Ministru kabinetā sagatavotu, kur tā ir? Nav. Ministru kabinets neredz dažādu iemeslu pēc, savu iemeslu pēc. Varbūt šī ārkārtas plenārsēde palīdzēja Ministru kabinetam pieņemt lēmumu, un pieņems lēmumu tādu, kādu parlaments nodiktēs, un satiksmes ministrs saņems tiesības strādāt ar naudu. Tikai es nesaprotu, kāpēc satiksmes ministrs tik cītīgi pretojas pret šo saņemamo naudu. Nevis Satiksmes ministrijai šī nauda ir domāta, šī nauda ir domāta ceļiem, tiltiem, pilsētām, pašvaldībām, ciemiem, ko parlaments atrisinās, ja to nevar atrisināt Ministru kabinets. Un tur ir attiecīga ārkārtas plenārsēžu vieta. Paldies!

Sēdes vadītājs. Jānis Bunkšs.

J.Bunkšs (LC). Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi deputāti! “Latvijas ceļam” pagājušās nedēļas nogalē bija kongress, kurā mēs apstiprinājām savu programmu nākamajam vēlēšanu etapam, un skaidri un gaiši esam savā programmā ierakstījuši, ka “Latvijas ceļš” atbalsta vēlētas otrā līmeņa pašvaldības. Tas ir mūsu stratēģiskais mērķis ne jau pirmo gadu. Tas ir bijis vairāku gadu garumā, un no šī te mērķa mēs neatkāpjamies un to uzturam.

Taču, no otras puses, es gribu teikt, ka mēs esam arī reālisti un negribētu darboties tikai tādā melnbaltā režīmā. Tādēļ arī mūsu nelielajā, īsajā programmā tāpat ir tēzes par to, ka mēs atbalstām plānošanas reģionu stiprināšanu, jo šādi plānošanas reģioni reāli pastāv, un tās ir tās reālās lietas, ko mēs varam jau nevis gaidīt, kad tiks pieņemti kaut kādi jauni likumi, un tikai sāks darboties reģionālā līmenī, teiksim, vairākas programmas, bet to jau varam darīt uzreiz.

Ja paskatāmies uz šodienas plenārsēdi, tad ir pilnīgi skaidrs, ka šī sēde vispirms ir politiska akcija. Vispirms tā ir politiska akcija. Nav ko slēpties, un es neredzu tur arī nekā slikta, lai, teiksim, tiem, kuri uzskata, ka šī otrā līmeņa pašvaldība ir nopietna problēma, lai varētu izteikt šeit savu viedokli, aicinātu šos jautājumus neatlikt uz ilgāku laiku, piedāvātu risinājumus. Tā kā pirmkārt ir šī politiskā akcija, es domāju, tas arī ir galvenais uzsvars, it sevišķi sakarā ar to, ka vēlēšanas ir tik tuvu. Un, kā es jau teicu, es nesaskatu šajā pašā procesā, ka tajā būtu kaut kāds īpašs ļaunums. Bet otra lieta ir tie tehniskie risinājumi, ko mēs varam izdarīt. Es stipri šaubos par to, ka šajā priekšvēlēšanu gaisotnē uzdodot valdībai sagatavot... es atvainojos... pietiekoši formāli šādu te nopietnu likumu, un kā te šeit kolēģis Salkazanovs norādīja, ka ne tikai viena likuma grozījumus, bet veselu komplektu ar likumiem, ka mēs to kaut kādā veidā varēsim novest līdz sekmīgām beigām.

Es domāju, ir pilnīgi normāli, ka mēs šeit iezīmējam savus stratēģiskos mērķus un to, ko mēs vēlamies sasniegt, nevis sasteigti pirmsvēlēšanu gaisotnē ķeramies klāt nopietnai reformai.

Bez tam es gribu teikt, ka es nedomāju, ka “Latvijas ceļā” un tāpat daudzās citās frakcijās un partijās kāds šobrīd domā, ka mūsu nākotne ir arī pašreizējo 26 rajonu šāda nostiprināšana un ka pašreizējais rajonu pašvaldību statuss ir tikai pārejas forma. Tā tas ir. Un šī pārejas forma ir nosacīta ar to, ka mēs neesam pabeiguši savu administratīvi teritoriālo reformu. Jebkura reforma, un tajā skaitā pašvaldību administratīvi teritoriālā reforma, ir nopietna sociāli ekonomiska problēma, kura prasa līdzekļus. Pati reforma prasa līdzekļus. Un tā atdeve, tā var nākt tikai ilgāku gadu laikā.

Paskatīsimies, kādas citas reformas un kādi citi, teiksim, pasākumi mūs tuvākajos gados sagaida.

Gan nepieciešamība nodrošināt valsts budžeta aizsardzības izdevumu atbilstošu līmeni, kas vienlīdzīgs nu ne mazāk kā diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta. Tās saistības, kas mums papildus ir saistībā ar Eiropas Savienības paplašināšanos, tas viss prasīs tuvākajā laikā naudu. Tāpēc es tiešām esmu reālists, un es domāju, ka mēs tikai pēc divu šo valstī nozīmīgo — NATO paplašināšanās, Eiropas Savienības paplašināšanās jautājumu atrisināšanas tad varēsim nopietni pieķerties jautājumam, kas saistīts ar pašvaldību administratīvās struktūras sakārtošanu gan vietējā, gan arī reģionālā līmenī.

Šobrīd gan tā ir iznācis, ka jauši vai nejauši, grozot Satversmi, mēs esam iebalsojuši normu, uz kuru mēs atsaucamies sakarā ar šodienas ārkārtas plenārsēdi. Piedodiet man, es varbūt tik tiešām visas debates Satversmes grozījumu laikā neesmu dzirdējis, un varbūt kaut kur uz kādu mirkli esmu no šīs zāles izgājis un neesmu pamanījis, bet es kaut kā neatceros, ka no šīs tribīnes, grozot Satversmi, kāds šeit runāja par otrā līmeņa pašvaldību nostiprināšanu. Par 101. pantu šādā kontekstā.

Es saku, atvainojiet, ja tas tik tiešām tā bija, es varbūt esmu kaut ko palaidis garām.

Bet man šķiet, ka es īpaši nemaldos, ka nopietnas debates tieši par šo jautājumu šajā Satversmē nebija.

Tādēļ “Latvijas ceļā” mēs arī frakcijā esam šodienas sēdes situāciju arī analizējuši un domājam, ja ir radusies juridiska problēma, tad ar juridiskiem līdzekļiem šobrīd vajadzētu šīs neatbilstības mēģināt novērst.

Un tādēļ mēs piedāvājam, ka šo jautājumu varētu nopietni izdiskutēt arī ekspertu klātbūtnē Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā, un, ja ir nepieciešams, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija varētu nākt ar nepieciešamajiem grozījumiem gan likumā par pašvaldībām, gan arī, iespējams, Administratīvi teritoriālās reformas likumā. Protams, pastāv risks. Pastāv risks, es negribu šeit slēpties, viena iespēja ir tā, ka, balstoties uz šo neatbilstību, mēs gluži vienkārši pašreizējās rajonu padomes varam nolikvidēt.

Es aicinu no šīs tribīnes pirms vēlēšanām neķerties klāt šādam te pārgalvīgam solim. Un es domāju, ka mums pietiks veselā saprāta, lai tik tiešām šajā priekšvēlēšanu karstumā mēs neizdarītu pārsteidzīgus soļus.

Tā ka es aicinu šo jautājumu īstenībā nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai dziļākai analīzei un sagatavot, ja ir iespējams un ja ir nepieciešams, tīri juridiskus risinājumus tajā gadījumā, ja tik tiešām šī te Satversmes un Pašvaldību likuma nu it kā pretruna, vismaz gramatiskā pretruna, ir nepārvarama. Paldies!

Sēdes vadītājs. Egils Baldzēns.

E.Baldzēns (SDS). Godājamie Latvijas Republikas pilsoņi! Iedzīvotāji! Es gribēju šeit norādīt arī Bunkša kungam, ka Sociāldemokrātu savienība, gatavojot Satversmes grozījumus, norādīja valdības partijām vairākas reizes par šo problēmu, kāda veidojas ar tieši vēlētām pašvaldībām ar šo grozījumu, un ka ir nepieciešams šo problēmu labot. Gan Pētera Salkazanova iebildumus, gan arī manus, Egila Baldzēna iebildumus mēs izteicām, un valdībai arī ieteicām, ka būtu ļoti labi, ja būtu arī Satversmes grozījumiem šie pavadošie likumi. Jā, iespējams, varbūt mēs to neteicām šeit, plenārsēžu zālē, jo mēs nenodarbojamies ar pašreklāmu, bet mēs strādājam pie likumiem. Un, ja jau reiz mēs ķērāmies pie Satversmes un tik nopietniem grozījumiem, tad varēja arī pamainīt šos likumus. Un tā ir tā pati galvenā būtība.

Otrs, es gribētu norādīt uz to, ka valdības partijas pašreiz ar savu valdības deklarāciju, ar šo politisko vienošanos, kā jau šeit minēja ministra kungs, ir nonākušas pretrunā ar Satversmi. Arī to jūs neesat labojuši, jo tur nav šīs situācijas par tieši vēlētām pašvaldībām, un viennozīmīgi tā. Tas, protams, ir ļoti bēdīgi, ja politiskā vienošanās un valdības deklarācija ir kļuvusi zināmā mērā pretkonstitucionāla, vismaz šajā saturiskajā daļā, un to vajadzētu strauji labot, un tas būtu daudz labāk, nekā vienkārši muti dzesēt, vai vispār vajag šo jautājumu pacelt. Tā ka valdības partijām ir jāķeras klāt pie šīs situācijas gan savā valdības deklarācijā, gan arī likumos. Par šiem tempiem, jā, par to mēs varam attiecīgi strīdēties.

Es gribētu vēlreiz norādīt uz to, ko mūsu kolēģi jau norādīja, ka gan “Latvijas ceļam”, gan “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ir šī tēze par tieši vēlētu reģionu pārvaldes institūciju izveidi, “Latvijas ceļam” un attiecīgi “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK — Latvijas valsts demokrātiskās iekārtas neatņemama sastāvdaļa ir pilsoņu vēlētas pašvaldības. Tā ka, kolēģi, šī situācija arī attiecīgi ar valdības deklarāciju ir pretrunā ar “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un “Latvijas ceļa” programmām, tā ka arī tas būtu jāņem jums vērā, un ne tikai Satversmi, ko mēs jums norādām. Šeit, protams, mēs varam runāt arī par tiešo demokrātisko būtību, ka tik tiešām nopietna pašvaldība var būt tikai tad, tai ir, no vienas puses, pilsoņu dots mandāts, no otras puses, arī zināms finansējums un pietiekami nopietnas funkcijas. Un tad tās būs demokrātiskas pašvaldības. Pretējā gadījumā ir diezgan grūti šo principu realizēt, ja tie pašvaldību deleģēti pārstāvji. Tas ir viens.

Ko es vēl šeit gribētu uzsvērt? Kādi ir daži nosacījumi šīs administratīvi teritoriālās reformas jautājumā? Vispirms, ja mēs skatāmies vietējo pirmā līmeņa pašvaldību, kāpēc šī reforma ir iestrēgusi, tad katrā ziņā viens no tiem pamatiem, kas ir bijis aplams valdībai, ir tas, ka savu projektu par pagastu apvienošanu cenšas vairāk vai mazāk realizēt piespiedu kārtā tā vietā, lai ieinteresētu pirmā līmeņa pagastu pašvaldības, attiecīgi materiāls stimuls noteikti, personiski ieinteresēt pašvaldības, mainīt situāciju. Diemžēl šī piespiedu kārtība zināmā mērā ir dominējošā.

Otrs, ko es gribētu teikt, ka pirms pirmā līmeņa reformas — un tas, manuprāt, ir galvenais kavēklis, — nebija veikta arī reģionālās pārvaldības reforma. Es domāju, ka šim jautājumam bija jābūt risinātam, un pašvaldību sakārtošanas secībai bija jābūt drīzāk otrādai nekā pašreiz. Un arī pašreiz ir attiecīgi sagatavots šis reģionālais projekts jau sen. Es domāju, ka tas būtu arī jāīsteno. Lai notiktu efektīva, patiešām nopietna teritoriālās pārvaldes reorganizācija, jāparedz finansu līdzekļu sadrumstalotības pārtraukšana un to mērķtiecīga novirze reģionu galveno problēmu risināšanai. Ir jāparedz arī valstisko funkciju deleģēšana, tātad decentralizācija reģionu pārvaldībai, tai skaitā arī vienas daļas nodokļu administrēšanai. Eiropas Savienības strukturālo fondu izmantošana jāparedz bez centrālās pārvaldes tādas subjektīvas ietekmes. Un galu galā būtu jāvienojas arī par to, cik tad būs šie reģioni — 5 vai 9.

Varētu runāt arī par to, ka, izveidojot tieši vēlētas reģionu pašvaldības, būtu beidzot jāatrisina tādas lietas, lai plānošanas reģionu izveide būtu vienotās teritoriālās robežās, valsts dienesta reģionalizācija arī vienotās teritoriālās robežās un daudzi citi jautājumi.

Un katrā ziņā valdības darbības atbrīvošana no tādu lokālu jautājumu risināšanas būtu jāvērš par labu stratēģiskiem. Diemžēl valdība pie stratēģiskiem jautājumiem strādā nepietiekami un nodarbojas ar veselu virkni lokālo, teiksim, jautājumu risinājumu, ko varētu attiecīgi veikt attiecīga līmeņa pašvaldības.

Nākamais, ko es gribētu uzsvērt, ka būtu jāatrisina arī tas, lai būtu pietiekami cilvēku resursu, un to iesaistīšana kā politiskajā, tā praktiskajā valsts un tās reģionu pārvaldībā.

Vēl ir viens jautājums, ka tik tiešām mēs atbalstām arī Latvijas vēsturisko zemju iedzīvotāju vēlēšanos uzņemties atbildību par savu teritoriju nākotni un pārvaldīšanu. Un tajā pašā laikā nekādā gadījumā mēs nedrīkstētu šeit ietvert kaut kādus federālisma iedīgļus un apstrīdēt to, ka Latvija ir vienota. Ja valdība būtu savlaicīgi rīkojusies un atbildīgi rīkojusies, tad, es domāju, oktobrī vienlaikus ar Saeimas vēlēšanām varētu arī rīkot reģionālo pašvaldību vēlēšanas. Un tādā gadījumā iegūtu Latvijas attīstība un arī būtu pietiekami daudz naudas līdzekļu ekonomijas. Diemžēl tā visa nav, bet pie tā ir jāstrādā! Un pirmām kārtām tā ir valdības partiju un arī pašas valdības atbildība. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Kārlis Leiškalns — otro reizi.

K.Leiškalns (LC). Salkazanova kungs un Baldzēna kungs! Es tiešām atbalstu vēlētas pašvaldības, jo es uzskatu: kas nav vēlēta, tā nemaz nav pašvaldība. Ja mēs runājam par pašreizējām rajona administrācijām, tad tās ir drīzāk pašvaldību apvienības kaut kādu noteiktu uzdevumu, kopēju uzdevumu veikšanai. Tas ir pilnīgi skaidrs. Un ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijā neglābjami ilgi turpinās un bezcerīgi ilgi turpinās pašvaldību jeb valsts administratīvi teritoriālā reforma. Tā turpinās, un katras vēlēšanas liek atlikt lēmumu pieņemšanu, un tā mēs ejam.

Baldzēna kungam es gribu teikt, ka nevajag nekādā gadījumā sajaukt pašvaldības un centrālās varas pārvaldes apgabalus, administratīvos apgabalus, kur tie ir izvietoti. Tiem ir pilnīgi citas funkcijas, un tie var nesakrist ar pašvaldību robežām vai apvienot savās robežās vairākus citus. Vēlreiz es atkārtoju. Bet tas, ko es gribēju teikt, Salkazanova kungs, Baldzēna kungs, opozīcija, ir tas, ka Latvijā likumi ir jālabo ar likumu labojumiem, nevis ar lēmumiem. Nu mēs nevaram nonākt beigu galā tik tālu, ja angļi nevar atrisināt savu problēmu, vai Anglijā būt monarhijai vai republikai, tad beigu beigās kāds lūgs Latvijas parlamentam pieņemt lēmumu par to, ka Anglija turpmāk būs republika. Mēs ejam pilnīgi nepareizā virzienā. Mēs mēģinām valsti salāpīt ar ukaziem jeb lēmumu projektiem. Nu tas nekādi nav... nu tad drīzāk iesniedziet likumprojektu! Tad drīzāk diskutēsim par likumprojektu, kas, kādā veidā. Ja likumprojekts ir vajadzīgs, to labi zina gan Baldzēns, gan Salkazanovs. Ar Bunkša kungu vēl pagājušajā Saeimā vai šīs Saeimas sākumā izstrādāts likumprojekts. Nu nāksim un runāsim ar likumiem! Nu nevar pieņemt lēmuma projektu! Un atkārtošos: un vēlāk, otrajā lasījumā lēmuma projektu novest līdz pilnīgam absurdam. Līdz ar to tā ir tukšu salmu kulšana, nevis mēģinājums atrisināt kādu neatrisinātu problēmu. Nu neizsludināsim mēs pašvaldību vēlēšanas! Citādi varētu būt, ka mums šoruden ir jāiztaisa vismaz 3 referendumi par četrām tēmām — pašvaldību vēlēšanas un vēl Saeimas vēlēšanas. Tas nebūs, un tas arī nav vajadzīgs, tā ir lieka resursu un laika tērēšana! Tā kā, es domāju, īstenībā šo lēmuma projektu nu mīļā miera labad, protams, varam nodot attiecīgai komisijai, lai paskatās, ko var dabūt laukā. Paldies!

Sēdes vadītājs. Pirms turpinām debates, jāizskata desmit deputātu ierosinājums turpināt sēdi bez pārtraukuma līdz vienīgā darba kārtībā iekļautā jautājuma galīgai izskatīšanai. Vai ir iebildumi? Iebildumu nav.

Nākamajam vārds debatēs Leonam Bojāram.

L.Bojārs (LSDSP). Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Latvijas Republikas iedzīvotāji! Cienījamais Leiškalna kungs! Formālā runāšana pirms vēlēšanām. Tā tas nav. Ja neko nerunā, neko nedara, visi klusē, tad arī nekas diemžēl nenotiek. Jā! Un kāda ir valdība? Valdība ir mums kūtra, un viņa nevēlas darīt to, ko vajadzēja darīt. Ir pagājuši desmit gadi, diemžēl mēs tā arī stāvam uz vietas ļoti daudzās lietās. Un viņa arī nelabo savas kļūdas, bet diemžēl tās vairo. Un kā tad izskatās tā reģionālā valsts teritorijas sadalīšana? Vai tie būs apgabali, apriņķi, novadi, rajoni, pagasti, zemes, vai tikai vēsturiskā sadale — Latgale, Vidzeme, Zemgale un Kurzeme?

Reģionālā reforma Latvijā, tas ir rēgs. Diemžēl. Nav ekonomiski aprēķināts, nav pārdomāts, nav piesaistīti zinātnieki, kas varēja ļoti labi palīdzēt, un pats galvenais — mēs vēl nezinām, ko tas dos nākotnē. Bet, protams, ka tas dos laikam nelabojamas kļūdas.

Un, ja mēs tagad paskatāmies, desmit gadu laikā kas tad ir noticis un kā ir sakārtota valsts? Diemžēl tā nav sakārtota. Katrs Saeimas deputāts un arī valdības darbinieki ik dienu saņem ļoti daudz vēstuļu un sūdzību no mūsu iedzīvotājiem. Kāpēc? Tāpēc, ka reģionos, ko mēs varam nosaukt, vai pagastos, vai rajonos notiek darbības, kas diemžēl nav mūsu iedzīvotāju interesēs. Kas pie tā ir vainīgs? Te mēs varam mierīgi nosaukt 5., 6.Saeimu, 7. vēl kaut kā mēs kaut cik esam tomēr sakārtojuši, bet pats galvenais — lielākās kļūdas ir mūsu bijušajām valdībām un arī esošajai valdībai.

Ministri vispār ir attālinājušies no valsts dzīves. Viņi diemžēl neredz mūsu iedzīvotājus, nezin, kas ar viņiem notiek, kāda notiek darbība. Un galvenais, kad ir vajadzīgi mūsu valsts iedzīvotāji? Viņi ir vajadzīgi tad, kad sāk aprēķināt nodokļus. Tātad, lai varētu vairāk iekasēt nodokļus, vienmēr atceras cilvēkus, jo viņiem vienmēr papildus uzliek kaut kādu nodokli, nodevu, vai palielina kādu kārtējo maksājumu, un to ir bez savas jēgas. Par cilvēku eksistēšanu, viņu problēmām un vispār izdzīvošanas jautājumiem pārāk nevēlas ne dzirdēt, ne redzēt, ne just viņu ļoti smago stāvokli. Tāpēc arī reitingi, rādītāji valdībai un pašvaldībām ir ļoti zemi. Un, ja mēs paskatāmies arī pašvaldības, kā tad viņas strādā? Diemžēl darbs ļoti daudzās pašvaldībās ir ļoti slikts. Jo kā var novērtēt labi darbu, ja pašvaldība ir bankrotējusi? Vai viņa ir noslēgusi tādus neapdomātus līgumus, kuri ir ļoti kaitīgi tai pašvaldībai un ļoti kaitīgi iedzīvotājiem. Un kā var to saprast, ka mierīgi vienā no pašvaldībām vadītājs pateica: “Nu jums ir jāņem vairāk aizdevumu, jo mums pateica, ka pašvaldības, vienalga, apvienosies, un tad tos visus parādus mūsu pagastam norakstīs.” Redziet, kā notiek! Un pašvaldības iedzīvotāju demokrātiskie instrumenti ir tautas nobalsošana, pilsoņu sapulces un citi atļauti pasākumi. Vēlēšanām pašvaldībās ir jābūt tiešām.

Otrā līmeņa pašvaldības. Diemžēl tas bija izskatīts, un tas ir arī iestrādāts dokumentos, bet 7.Saeimas deputāti ir aizmirsuši to, ko mēs esam darījuši. Un, ja mēs paskatāmies tālāk, kas tad ir noticis arī mūsu 7.Saeimas laikā, un arī jāatceras 1990.gada 4.maija deklarācija par Latvijas neatkarību. Tad mēs neesam pavirzījušies tik tālu, cik vajadzēja pavirzīties šajos 10 gados. Mūsu kaimiņi un citas valstis ir sakārtojušas valsts iekārtu un vietējās pašvaldības divos līmeņos vai citādā veidā strādā. Un, ja jau nevienam nav sapratnes, tad arī var jau nošpikot, aizbraukt, paskatīties, kā tad notiek mūsu Eiropas Savienības valstīs, uz kurām mēs ejam, un kā notiek arī citās valstīs, varbūt tur tomēr tā nošpikošana būtu tāda... dotu labākus rezultātus.

Un iedzīvotāju jautājumi. Kas tos risina? Teiksim, lauku cilvēka jautājumus kas risina? Pagasti? Ļoti maz.

Jauniešu jautājumi laukos vispār ir aizmirsti. Lauku skolotājs. Kas domā, kā izdzīvo mūsu lauku skolotājs? Kāda ir viņa kvalifikācija?

Zemnieku problēmas. Zemnieku problēmas netiek risinātas, jo mēs atveram durvis Eiropas Savienības valstīm, lai tās var ievest vairāk šeit pārtikas produktus, un rīt mēs izskatīsim dokumentus, kur ir vispār brīnumi iestrādāti.

Lauku bibliotēkas. Par kuru bibliotēku mēs te raudam, ka ir jāceļ tas stikla kalns vai jāuzceļ ir piemineklis. Bet kas domā par lauku bibliotēkām? Cik tad tur ir jauno grāmatu, vai tur ir avīzes, un kāda tad viņiem ir interneta saslēgšana? 7% no lauku bibliotēkām ir internets, pārējām nekā nav.

Kādas te nejēdzīgas cenas ir lauku veikalos? Kas tad par to domā? Neviens nedomā. Pašvaldības domā? Diemžēl vietējās pašvaldības nenodarbojas ar šo jautājumu, jo viņas atbalsta tās lielās celtnes...

Alkohola nekvalitatīvā izplatīšana laukos — tas taču sasniedz briesmīgus apmērus. Visi tie punkti, kas ir, kas par to domā? Neviens nedomā.

Kur ir kultūras nami palikuši? Kur ir sporta zāles, kuras ir vajadzīgas kā jaunatnei, tā arī citiem cilvēkiem? Diemžēl par to arī mēs nedomājam.

Un tagad, ja mēs paskatāmies — deju un dziesmu kolektīvi, kā tad atbalsta tos cilvēkus, kuri brauks uz Rīgu, uz Latvijas Vispārējiem dziesmu svētkiem? Neviens par to nedomā.

Un kādā veidā atmaksāt tiem entuziastiem, kas izpilda tos pasākumus? Neviens arī par to nedomā, arī Kultūras ministrija. Bunkša kungs teica, ka ir maz līdzekļu. Jā, maz līdzekļu. Ja jūs paskatāties Smilšu ielā, kādas skaistas mašīnas ir sapirktas. Kur tad būs tie līdzekļi? Ja mēs iepērkam vairāk par 100 augstākās klases limuzīnu un pašgājēju visādu...

Tagad, kas attiecās par Aizsardzības ministrijas līdzekļiem. Kur tad būs līdzekļi, ja mēs sāksim palaist mākslīgos zemes pavadoņus desmit miljonu vērtībā un pēc tam ierīkosim to punktu, kas ar to nodarbosies. Tikai tāpēc, lai trīs tūkstošu zaldātu varētu runāt pa radiotelefoniem. Un tagad mēs runājam, ka lielas naudas ies Eiropas Savienībai un NATO. Bet kāpēc tie līdzekļi nav norādīti dokumentos? Kāpēc to nezina iedzīvotāji? Kāpēc par to nezina pat Saeimas deputāti?

Un pēdējais, ko es gribētu pateikt. Redziet, kā mēs rūpējamies. Pat to, kad tiks atslēgta otrā programma.... par to jau nevienam iedzīvotājam neuzprasīja, jo nav jau informācija vajadzīga. Bet tagad ir pasaules futbola sacensības ,un arī tās cilvēki neskatās.

Tā ka, redziet, mēs absolūti nedomājam ne par pilsētu iedzīvotājiem, ne par lauku iedzīvotājiem. Un pašvaldību vēlēšanu otrais līmenis... viņam ir jābūt, un diemžēl pašvaldības ir jāsakārto. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Pēteris Salkazanovs, otro reizi.

P.Salkazanovs (SDS). Augsti godātais Prezidij, cienījamie deputāti! Es gribētu vērst uzmanību uz to, ko teica Kārlis.. Leiškalns Kārlis. Attiecībā par likumiem.

Jā, var iesniegt šo pašu paketi, ko valdība ir izstrādājusi savā laikā. Visos 26 likumos grozījumus, visu to var darīt, bet laiks jau ir pagājis no tā 2001. gada aprīļa, kad šis dokuments tika sagatavots.

Tagad ir vienkārša situācija un mazliet savādāka. Ar Satversmes grozījumiem ir radusies ārkārtas situācija. Un var jau darīt tā, kā to Bunkša kungs piedāvā — gaidīt iestāšanās brīdi NATO un Eiropas Savienībā un pēc iestāšanās sakārtot likumos visu to, ko vajag. Bet par laimi mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, un sabiedrība var griezties Satversmes tiesā, un Satversmes tiesa var pieņemt lēmumu, ka Pašvaldību likuma 3. pants neatbilst Satversmei.

Tādējādi demokrātiskā sabiedrība, lai arī kā Bunkša kungs aicina politiskās partijas pirms vēlēšanām būt mierīgām un gaidīt to brīdi, kad iestāsimies NATO un Eiropas Savienībā un tad sakārtosim likumdošanu, ne no mums, simts deputātiem, tas ir atkarīgs, vai no tām partijām, ko mēs pārstāvam. Tas ir saistīts ar to, ka sabiedrība var griezties tiesā, un varētu būt arī cits risinājums.

Nenoliedzami, attiecībā par reģionālo pašvaldību izveidošanu situācija ir tāda, ka jau sen, kā to paredzēja likums, bija jābūt iesniegtai no Ministru kabineta likumdošanai, kas reģionālo pašvaldību jautājumu atrisina.

Pašlaik ir izveidotas reģionālās attīstības aģentūras, Teritorijas plānošanas likums nosaka, ka ir jābūt reģionālajiem plāniem. Tuvākajā laikā Satiksmes ministrija iesniegs Ministru kabinetā jaunu likumu par pasažieru pārvadājumiem, kur ir paredzēta reģionālo aģentūru izveidošana, un pašvaldībām uz brīvprātīgas deleģēšanas pamata šādas aģentūras jāveido. Labklājības ministrija domā par psihoneiroloģisko pansionātu nodošanu pašvaldībām un tā tālāk. Vesela rinda funkciju būtu kaut kam jānodod, bet nevar nodot tukšai vietai! Ir jābūt pretī likumam, ir jābūt pretī institūcijai, kas šīs funkcijas sāk pārņemt un reāli arī strādā. Ar šādām pašreiz esošajām reģionālās attīstības aģentūrām mēs katrā gadījumā tālu nevarēsim tikt. To jau liecina pieredze, ka vajag likumdošanā balsot par 50 000 piešķiršanu šīm aģentūrām, lai viņiem nodrošinātu finansējumu katru gadu budžetā, tad vienmēr ar šo problēmu saskaras, jo sākas ļoti asas diskusijas — vai dot viņiem naudu vai ne. Un, ja nu gadās politiskā griba neiedot naudu, tad šīs aģentūras vienkārši pārstāj darboties. Nevar turēt funkcijas šādu aģentūru pārziņā, nepārtraukti manipulējot ar naudas līdzekļiem, ar politisko gribu, vai tā aģentūra ir laba vai slikta vienam vai otram politiskajam spēkam, aģentūrai var pārtraukt finansējumu jebkurā brīdī, tai skaitā arī Satversmes 81.panta kārtībā, izņemot gan, jāsaka, budžetā to nevar izdarīt, par laimi, pašlaik.

Var runāt dažādi par politiskām lietām šī lēmuma projekta sakarībā. Bet jautājums ir pavisam elementārs: kas notiks tajā brīdī, kad cilvēks X griezīsies Satversmes tiesā par to, ka rajona pašvaldības šodien nav tieši vēlētas atbilstoši Satversmei?

Šī situācija jāprognozē, un operatīvi ir jārīkojas parlamentam, lai tās sekas, kas var iestāties pēc šāda Satversmes tiesas lēmuma, vienkārši nepieļautu.

Aicinu atbalstīt likumprojektu un nodot komisijām!

Sēdes vadītājs. Kristiāna Lībane.

K.Lībane (LC). Cienījamie kolēģi, es jūs ilgi neaizkavēšu, pavisam īsi. Divi diezgan svarīgi apstākļi, kas var ietekmēt jūsu balsojumu vai vismaz tā motivāciju.

Pirmais ir tas, ka opozīcijas iesniegtā lēmuma projekta teksts ir, maigi izsakoties, pārdrošs, spēcīgāk izsakoties — viltīgs, jo apriori prezumē lietas, kuras Satversmes 101.pantā vienkārši nav, izliekoties, ka tās tur ir. Kāpēc? Tāpēc, ka Satversmes 101.pantā nav ne vārda par reģionālajām jeb otrā līmeņa pašvaldībām. Tur ir rakstīts par pašvaldību kā tādu. Tāpēc konkrētais opozīcijas iesniegtais teksts nav atbalstāms.

Otrā lieta. Jau šobrīd Saeimā ir iesniegts cits, pēc būtības šim alternatīvs, lēmuma projekts, kurš diemžēl nav izskatāms šajā ārkārtas sēdē, bet kurš tiks izskatīts kādā no tuvākajām kārtējām sēdēm. To atbalstīt tiešām varētu, un jūs visi būsiet aicināti to darīt. Tajā ir runa par ko citu, kaut ko daudz tuvāku īstam dialogam starp Saeimu un Pašvaldību savienību. Tur būs uzdevums Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai izvērtēt Satversmes un Pašvaldību likuma savstarpējo atbilstību. Un tikai gadījumā, ja tas ir nepieciešams, ja tas patiešām ir nepieciešams, griezties ar grozījumiem, ar likuma grozījumiem Saeimā.

Lūk, jums vēl viens arguments, kāpēc šodien ir jābalso “pret”.

Sēdes vadītājs. Modris Lujāns.

M.Lujāns (PCTVL). Cienījamie kolēģi! Es, protams, saprotu “Latvijas ceļa” aktīvistu un kolēģu satraukumu. Ir jānes atbildība! Un tas, ka Latvijā nav notikusi pašvaldību reforma, tā ir nomirusi klusā nāvē, tā ir “Latvijas ceļa” atbildība. Tās ir cienījamā Birkava kunga, Gaiļa laikā sāktās visas reformas, kuras turpinās un nav beigušās vēl šodien. Un, piedodiet, Lībanes jaunkundze! Šodien mēs varam mierīgi šo priekšlikumu nosūtīt komisijām. Nevajag? Nē, tieši tā — Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija var strādāt pie šā projekta, un kopsummā nāks arī jūsu alternatīvais priekšlikums, bet mēs neaizmirstam vienu lietu, ko diemžēl “Latvijas ceļa” pārstāvji mēģina Saeimai iestāstīt. Drīzumā būs vasaras pārtraukums, kad Saeima nepulcēsies. Tātad pie šā jautājuma labākajā gadījumā mēs atgriezīsimies septembrī. Nu, tas ir labi, Jāni, protams, mēs strādāsim visi individuāli, varbūt būs atsevišķas komisijas, bet Saeima kā tāda, iespējams, nepulcēsies, izņemot ārkārtas sēdes. Līdz ar to pie pašvaldību reformu jautājuma mēs varam labākajā gadījumā atgriezties septembrī. Es neticu, ka vēlēšanu gadā, cienījamie kolēģi, ja šis jautājums netiks tagad iniciēts, ka tas vispārībā vēlreiz tiks iniciēts. Vai arī, ja tas tiks iniciēts, tas tiks pieņemts tādā formā, ka pēc tam jaunajai Saeimai būs šis jautājums jāpārskata.

Tādēļ es aicinu... Mani arī pietiekami daudz momentu neapmierina šajā projektā, bet es noteikti aicinu cienījamo Lagzdiņa komisiju normāli pastrādāt pie tā vasaras laikā, kā Jānis teica. Un es domāju, uz rudeni mēs varētu saņemt jau loģiskus priekšlikumus. Es ceru arī, ka “Latvijas ceļš” koncentrēs savu smadzeņu potenciālu radošam darbam, veiksmīgi piesaistīs bijušos pašvaldību ministrus, gan arī piesaistīs to pašu Krūmiņu — bezpartijisko, un varēs kopīgi piedāvāt kādu normālu shēmu. Jo patiešām nav vajadzīga tāda ļoti īpatnēja shēma, kāda ir šodien, ka pašvaldību vadītāji paši vēlē reģionālo pašvaldību vadītājus, tas nebūtu pareizs piegājiens. Bet es vēlreiz saku: vasara ir pietiekami garš periods, varēs normāli pastrādāt.

Es aicinu šo priekšlikumu nosūtīt uz komisijām, bet nu arī es šinī brīdī aicinu nediskutēt par to, kas ir vainīgs pie tā, ka Latvijā nerāda futbolu, kāpēc daudzas mašīnas ir Smilšu ielā un vai vajadzētu pašvaldību vai pārējos ierēdņus pārsēdināt uz velosipēdiem. Paldies!

Sēdes vadītājs. Egils Baldzēns — otro reizi.

E.Baldzēns (SDS). Godājamie kolēģi! Manuprāt, ir jāstrādā, nevis jāslinko. Es saprotu, ka tuvojas vasaras brīvdienas, bet tomēr darbs tāpēc nepazūd. Arī mums, Saeimas deputātiem, īstenībā jau atvaļinājuma nav. To jūs ļoti labi zināt. Tas attiecas arī praktiski uz Ministru kabinetu, jo viņiem nevajadzētu būt tagad atvaļinājumam. Satversme ir grozīta, un likumi ir jāsakārto atbilstoši šiem grozījumiem. Es atgādināšu to, ko varbūt dažs labs līdz galam nav izpratis.

Likuma “Par pašvaldībām” 3.pants. Ar to vajadzētu valdības deputātiem ļoti rūpīgi iepazīties, un tad viņi saprastu, ka viņiem diemžēl ir jābalso “par”. Likuma “Par pašvaldībām” 3.pants nosaka, ka vietējās pašvaldības ir pašvaldības. Tātad viens pašvaldību veids.

Otrs, ka rajoni (reģioni), ir pašvaldības. Tātad runa šeit ir par pašvaldībām. Un te ir skaidrs, ka tām jābūt vēlētām, un nevaram mēs runāt par kaut kādu pašvaldību kā tādu, neskatoties uz vietējo pašvaldību vai rajonu, reģionu kā pašvaldību.

Es gribētu atgādināt arī to, ka Latvijas Pašvaldību savienības kongresa rezolūcija arī viennozīmīgi pieprasa, lai būtu šīs tieši vēlētās reģionālās pašvaldības. Un par to balsoja arī “Latvijas ceļa” pašvaldību vadītāji, arī daudzi citu valdības partiju pašvaldību vadītāji. Tā ka vajadzētu mums, Saeimai, nevis ignorēt Latvijas Pašvaldību savienības kongresa rezolūciju, bet strādāt sadarbībā ar Latvijas Pašvaldību savienību. Es citu ceļu neredzu, bet, ja gribam šo jautājumu novelt nezināmā nākotnē, balsojiet “pret”! Es kategorisku esmu pret šādu balsojumu.

Sēdes vadītājs. Debates beidzam. Vai referents Valdis Lauskis vēlas? Lūdzu!

V.Lauskis (LSDSP). Augsti godātais Prezidij! Godātie deputāti! Gribu jums visiem pateikt paldies par izteiktajām domām. Varbūt bija arī asākas, bet vajadzīgas.

Attiecībā uz dzirdēto vēl. Protams, ir pretruna starp Satversmi un likumdošanas iestrādi, un var arī nerunāt, apspriežot Satversmes grozījumus, par pašvaldībām, vienkārši ir jālasa teksts, ko mēs iestrādājam Satversmē. Un, ja mēs izlasām šo 101.pantu, tad vēlreiz konkretizējam — pašvaldības vēlē pilntiesīgi pilsoņi. Tur ir punkts.

Ir divi varianti, kā aiziet no šīs pretrunas. Pirmkārt, attiecībā uz Satversmi un attiecībā uz likumiem. Viens ir — atgriezties pie grozījumiem Satversmē. Manuprāt, jūs pateiksiet, ka tas nav labākais risinājums. Otrs — mainīt likumus. Manuprāt, tas ir perspektīvi, ko mēs jums arī piedāvājam.

Un ir otrs veids, kā tomēr likumdošanu sakārtot atbilstoši Satversmei. Mēs varam likumā ierakstīt, ka mums vispār nebūs otrā līmeņa pašvaldību, un paliekam tikai pie pirmā līmeņa pašvaldībām, un tad likumi atbildīs Satversmei. Un atkal, es domāju, jūs pateiksiet, tas nav perspektīvs variants. Un es jums piekritīšu un pateikšu: jā, mums jāveido patiešām otrā līmeņa pašvaldības un jāveido līdz ar to likumos izmaiņas. Jautājums — kad? Protams, var pateikt, ka mēs stratēģiski esam “par”, atgriežamies pie Padomju Savienības. Viņiem bija arī no sākuma sociālisms, attīstītais sociālisms, un beigās kaut kad pārredzamā nākotnē — komunisms. Jums arī plānošanas reģioni un pēc tam pārredzama nākotnē — reģioni. Varbūt iestāsimies NATO, pēc tam Eiropas Savienībā, un tikai tad atgriezīsimies. Es gribu pateikt, par ko es jau iepriekš runāju, un atgriezīšos. Mēs runājam par tautsaimniecības attīstību valstī kopumā un reģionos, kas dod nopietnus impulsus integrācijas procesiem valstī. Un pie integrācijas procesiem tas būs atkarīgs jautājums, vai cilvēki speciāli, izdarot sliktu sev, bet atriebjoties politiķiem, nenobalsos par Eiropas Savienību, un tad jūs vispār netiksiet klāt ne pie kādiem reģionāliem likumiem un reģionāliem līmeņiem. Jūsu plāns paliks absolūtā miglainā nākotnē. Bet vienmēr teikt, ka mēs esam par, mēs joprojām esam par naudas izņemšanu no Rīgas, tikai balsojiet par mums!

Attiecībā uz Ministru kabineta un mūsu piedāvājumu — iesniegt likumprojektu. Mēs to varam izdarīt. Tikai precizēsim, kāpēc parlamentam ir jāveic Ministru kabineta darbs? Ministru kabinets nav spējīgs iesniegt likumprojektu? Tad mēs, parlamenta atsevišķi deputāti, esam gatavi strādāt Ministru kabineta vietā. Bet tad tādā gadījumā pasakiet, Ministru kabineta pārstāvji, ka jūs negribat iesniegt šo likumprojektu. Ja jūs gribat, tādā gadījumā jūs arī pateiksiet, ka jūs saprotat, par ko šodien ir runa. Un šodien ir runa par ļoti konkrētu reģionālu pašvaldību izveidi ar visām tām iestrādēm, kas visus šos gadus atradās Ministru kabinetā. Paņemiet no augšējā plaukta kreisā stūrīša un atnesiet uz parlamentu. Vairāk nekas cits no jums netiek prasīts.

Vai jums nav apnicis dzīvot nepārtrauktā pretnostatījumā ar Latvijas Pašvaldību savienību? No pirmās dienas, kad Latvijas Pašvaldību savienība ir izveidota, katrā kongresā ir pieņemts lēmums visu līmeņu pašvaldību darbinieku izpausmē — pagasti, pilsētas, mazpilsētas, izpilddirektori, rajoni un tā tālāk. Grib viņi redzēt divu līmeņu pašvaldību sistēmu izveidotu ar atbildību, ar nodokļu bāzi, ar funkciju, ar subsiditātes principu. Jūs apzināti neredzat, kas jums notiek blakus? Jūs necienāt pašvaldības? It kā cienāt. Braucat uz kongresiem. Vienmēr mājat, mēs jūsos ieklausāmies, mēs kaut kad padomāsim par jums. Nu ir laiks sākt reāli darboties. Mēs varam atgriezties septembrī, oktobrī, un varam vispār neatgriezties un pateikt: “8.parlaments — uz priekšu! Mums savs laiks ir noiets. Mums nepietika politiskās drosmes pateikt, ka mēs šoreiz paši apzināmies šo 10 gadu kļūdu, klupienu periodu.”

Pēdējais. Mēs jums piedāvājam, jā, konceptuālu risinājumu, kā varētu būt normāla, decentralizēta valsts ar reālām darba vietām uz vietām, ar reālu perspektīvu, kad cilvēki nebrauks prom no reģioniem uz Rīgu, no Rīgas prom, no valsts... Var atgriezties atpakaļ savās darba vietās, būs izpildīti jautājumi par Kurzemi, Vidzemi, Zemgali un Latgali. Mēs arī piedāvājām, ļoti konkrēti dodot tieši reģioniem kā vēlētām pašvaldībām strādāt, iezīmēt arī vienu jautājumu, kurš šodien neizskanēja, bet par kuru mēs zinām.

Ir arī vēl Sēlija. Un par Sēliju mums ir jādomā, kamēr cilvēki apzināsies savas kultūras saknes. Un šeit arī mūsu projektā mēs palīdzēsim Ministru kabinetam, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā iestrādāt šo jēdzienu, kur beidzas NUTS–2 — atbildība un darbs un kur sākas NUTS–3 — priekš Sēlijas, varbūt arī priekš citām republikas pakļautības pilsētām — Liepājas, Rēzeknes, Daugavpils un tā tālāk.

Tas viss ir iespējams. Šodien mēs gribam redzēt šo politisko gribu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies!

Saeimas Prezidijs ir saņēmis divus iesniegumus. Par vienu jau tikko runāja deputāte Lībane, kurš šīsdienas sēdē nav izskatāms, — “Latvijas ceļa” desmit deputātu ierosinājums ir izskatāms kā patstāvīgais priekšlikums Kārtības ruļļa 117. pantā paredzētajā kārtībā.

Bet mums ir jāizskata Sociāldemokrātu savienības un LSDSP frakcijas deputātu lūgums: Saeimas lēmuma projektu “Par tieši vēlētām reģionālām pašvaldībām” nodot Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai.

Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsojam! Lūdzu rezultātu! Par — 29, pret — 3, atturas — 55. Priekšlikums noraidīts.

Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par lēmuma projektu “Par tieši vēlētām reģionālām pašvaldībām”.

Lūdzu rezultātu! Par — 28, pret — 6, atturas — 49. Lēmuma projekts noraidīts.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm!

Kamēr tiek gatavoti reģistrācijas rezultāti, daži paziņojumi.

Informēju jūs, ka tūlīt pēc sēdes beigām notiks Frakciju padomes un Saeimas Prezidija kopīga sēde.

Godātie kolēģi! Šodien mēs sveicam Dzintaru Ābiķi 50 gadu jubilejā! (Aplausi. )

Arni Razminoviču — 30 gadu jubilejā! Un Gunti Dambergu — 39 gadu jubilejā! (Aplausi.)

Saeimas sekretāres biedru lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

A.Bartaševičs (7.Saeimas sekretāres biedrs). Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Jānis Ādamsons, Rišards Labanovskis, Aija Barča, Jānis Leja, Inese Birzniece, Andrejs Panteļējevs, Edvīns Inkēns, Jānis Škapars, Māris Sprindžuks, Ņiņa Savčenko, Rihars Pīks, Jevgēnija Stalidzāne, Silvija Dreimane, Ainārs Šlesers, Ingrīda Ūdre. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Sēde ir slēgta.

 

Pēc 2002.gada 5.jūnija ārkārtas sēdes

— “Par tieši vēlētām reģionālām pašvaldībām”. (Dok.nr.4597) Balsojums: 28 par, 6 pret, 49 atturas.

Saeimas preses dienests