Kad arī māksla atveras kā noslēpums

Mākslinieks Jānis Anmanis savas izstādes atklāšanā Latvijas Zinātņu akadēmijā vakar, 11.jūnijā Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Mākslinieki Jānis Anmanis, Uldis Zemzaris un LZA prezidents Jānis Stradiņš Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

“Mana Latvija”. Ar šādu visaptverošu nosaukumu vakar, 11. jūnijā, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) mazajā izstāžu telpā tika atklāta Jāņa Anmaņa izstāde. Pretenciozs nosaukums? Jā, noteikti.

Kas tad redzams šajā izstādē, kuras atklāšanu apmeklēja kupls skaits Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļu un mākslinieku. Vispirms tie ir simboli, kuri katram no mums asociējas ar tik pierasto un mīļo, — Rīgas panorāma, maizes klaips, atslēgas, zirga un eņģeļa figūras, perfekts pastelis, skaista klusā daba, laikabiedru portreti. Zīmīgi, ka īsi pirms izstādes atklāšanas J. Anmanis, atnesis tikko ierāmētu Krišjāņa Barona portretu, teica: “Viņam te ir jābūt…”

Fonā skanot mākslinieka paša ierakstītajām klavieru improvizācijām, LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš, atklājot izstādi, uzsvēra Jāņa Anmaņa talanta daudzpusību kā trīsvienību — te ir viņa glezniecība, mūzika, dzeja un viņš pats. Bet te ir arī viņa darbs bērnu mākslinieciskās fantāzijas raisīšanā, liels darbs, kuru viņš dara un kurš radis lielu atbalsi. Novēlot māksliniekam turpmākas sekmes, LZA prezidents aicināja kolēģus teikt kādus vārdus.

LZA goda locekles Džemmas Skulmes vārdi skanēja kā fragments no aizraujošas mākslas vēstures grāmatas. “Es atceros Jāni no tā laika, kad viņam bija kādi 20… Mākslas dienu ideja un īstenošana, Latvijas bērnu mākslinieciskie rezultāti ir padarījuši Jāni tautā iemīļotu un pazīstamu.

Viņš cieši tveras pie skaistā, romantiskā, pat papildinās sentimentālismā. Viņš vairās no visa raupjā, rupjā, neprot būt ekspresīvs — viņš no tā organiski vairās. Es kādreiz esmu jutusi gandrīz vai izaicinājumu —

viņš ir kautrs, neprot atbildēt uz izaicinājumu… Jānī ir kaut kas noslēpumains, nepabeigts. Dažkārt tu paliec neziņā. Viņš negrib konfliktus un ir pratis tos apiet. Apbrīnojama ir viņa spēja ļaut bērniem fantazēt. Jānim nav vienaldzīga sabiedrība, kurā mēs dzīvojam. Viņš pārvalda savu mākslu. Es to pieņemu nekritiski, kā viņa būtību. Jānim ir savs tēls, viņam piemīt kautrs savs svētums.”

LZA goda loceklis, pazīstamais kinorežisors Jānis Streičs salīdzināja abus Jāņus — Stradiņu un Anmani, uzsverot, ka Latvijas kultūras ainava bez šo vispusīgo, ar laiku un sava mūža dienām rīkoties protošo cilvēku darbības būtu nabadzīga.

Tēlnieks, Raiņa balvas laureāts Indulis Ojārs Ranka, aplūkojis autora jaunāko, pēdējos gados tapušo darbu tehniku, atzina, ka J. Anmanis “laužas no glezniecības uz tēlniecību”. Uz to vēlāk autors atbildēja, ka viņš tiešām jau strādājot pie medaļu cikla.

Akadēmiķe Valentīna Skujiņa, pateicoties par haikām, uzdāvināja J. Anmanim savu jaunāko grāmatu, lai tā lieti noderētu, kārtojot Bērnu fantāzijas akadēmijas lietas.

Jānis Anmanis, pateicies skatītājiem par uzmanību un mīlestību, atzina, ka viņam ir tiešām interesanti dzīvot, jo — “es pats sev esmu noslēpums”. Mēs visi esam radoši — latviešu tautai ir fantāzija, pat mūsu valoda ir kā dziesma. Kad bērni ir mazi, viņiem ir lidojums, fantāzijas lidojums. Saglabāt to, saglabāt radošo garu — kas var būt vēl labāk?

Un tiešām labi, ka pašā vasaras plaukumā, Jāņu priekšvakarā, Latvijas Zinātņu akadēmijā skatāms viens fantāzijas lidojuma piemērs.

Ilga Tālberga — “Latvijas Vēstnesim”