Ar sekmīgu darbu par svētību Tēvijai

Par otro Latvijas sūtni Lielbritānijā

Dr. habil.hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Raibs kā dzeņa vēders — tā mēdz sacīt par cilvēka dzīvi. Tāda tā bija arī 1875. gada 10. aprīlī pasaulē nākušajam Rundāles pagasta lauksaimnieka dēlam Fridriham Vesmanim. Viņš piedzīvoja emigrāciju Anglijā un izsūtījumu Padomju Savienībā. Strādājis par Saeimas spīkeru un diplomātu kādreizējā trimdas zemē. Ticis ievēlēts par Jelgavas pilsētas galvu un pa divi lāgi bijis senatora godā. Darbojies presē un dažādās koporganizācijās.

Viens no pirmajiem latviešu sociāldemokrātiem

Absolvējis Jelgavas ģimnāziju, jaunais zemgalietis devās uz daudzu latviešu Atraitnes dēlu sapņu pilsētu Pēterpili, kur 1897. gadā sāka studēt tieslietas turienes universitātē. Prestižajā augstskolā tās prestižās profesūras vadībā F.Vesmanis vēlējās iegūt teicamu akadēmisko izglītību. Taču tas nebija vienkārši, jo jauneklis jau pirms studijām bija iepazinies ar sociālisma priecas mācību un sācis korespondēt jaunstrāvnieku laikrakstam “Dienas Lapa” Rīgā. Tas nevarēja palikt bez sekām. Lūk, kā tas izskatījās praksē.

… 1897. gada 28. novembris. F.Vesmani apcietina kā jaunstrāvnieku.

… 1898. gada 28. janvāris. Atbrīvo no apcietinājuma un var turpināt studijas.

… 1899. gada 9. februāris. F.Vesmani sakarā ar studentu nemieriem izsūta no Pēterpils.

… 1899. gada 1. marts. Jauneklis atgūst tiesības turpināt mācības.

… 1899. gada 31. marts. F.Vesmani notiesā uz pieciem mēnešiem cietumā un trim gadiem nometināšanā policijas uzraudzībā.

… 1899. gada aprīlis. F.Vesmani izslēdz no universitātes un pa otram lāgam izsūta no galvaspilsētas.

Pārliecinājies, ka represiju vilnis nedomā mitēties, Fridrihs Vesmanis izlemj, ka pienācis laiks emigrēt. Tas notiek kopā ar citu jaunstrāvnieku Frici Roziņu. Par aizbraukšanu no Latvijas F.Vesmanis savos nepublicētajos memuāros raksta: “Mūs kāds Raibenieku saimnieks Andersons noveda uz Liepāju, kur mūs gaidīja draudzīgi jūrnieki, kurinātāji uz angļu preču kuģa. Bija sarunāts, ka tie mūs novedīs uz Londonu (..). Mūsu draugi bija mūs novietojuši pašā kuģa dibenā zem tvaika katliem, un tur palikām vairākas dienas, līdz radās iespējamība pārvietoties uz ogļu telpām. Par mūsu atrašanos kuģī neviens nekā nedabūja zināt, un nemanīti mēs arī pēc nedēļas Londonā tvaikoni atstājām, lai meklētu rokā 1897. gada emigrantus, “Dienas Lapas” līdzstrādniekus Pungu un Rolavu, kuru adreses mums bija un kur vispirms bijām nodomājuši apmesties. Tāpat kā mēs, bija arī Punga ar Rolavu jau jaunstrāvnieku prāvas sākumā (1899. gadā — R.T.) nokratījuši Krievijas pīšļus no kājām un devušies uz Eiropas brīvajām zemēm ar nodomu kaut ko no šejienes darīt Krievijas brīvības cīņu labā.”

Tā kā pēc Jaunās strāvas sagrāves vairs nebija domājams izdot Latvijā legālu sociālistisku avīzi, F.Vesmanis un F.Roziņš stājās pie brīvas preses veidošanas ārzemēs, kura nebūtu pakļauta cariskajai cenzūrai un represijām. Viņi 1899. un 1900. gadā izdeva Londonā mēnešraksta “Latviešu Strādnieks” astoņus numurus 2000 eksemplāru lielā metienā. F.Vesmanis, kas dienā strādāja krievu emigranta Čertkova spiestuvē, savās atmiņās stāsta: “Pēc pulksten pieciem, kad beidzu savu maizes darbu, stājos pie latviešu manuskriptu salikšanas, kādu darbu parasti turpināju līdz pulksten desmitiem vakarā. Lai paātrinātu salikšanu, man vēlāk nāca palīgā arī Roziņa kundze, kura burtu salikšanu drīzi iemanījās un vēlāk visus daudzus gadus kā burtlice viena pati veica visus latviešu brošūru salikšanas un aplaušanas darbus.” Iespēju robežās “Latviešu Strādnieku” sūtīja arī uz Latviju.

Kad šis izdevums dažādu iemeslu dēļ izjuka, F.Roziņš noorganizēja Londonā žurnālu “Sociāldemokrāts” (tas iznāca līdz 1905. gadam, arī Ženēvā un Bernē). F.Vesmanis strādāja arī šā mēnešraksta redakcijā un savās atcerēs raksta: “Par lētu naudu noīrējām tur (Anglijas dienvidu piekrastē — R.T.) nelielu vasarnīcu (..). Šī vasarnīca bija ļoti līdzīga mūsu Ķeizarmeža — Meža parka vasarnīcām Ķīšezera malā, ar pāris istabām un ķēķi apakšā un četrām istabām augšstāvā, kurās tad atradās mūsu dzīvokļi, istaba burtu liktuvei un telpa gatavo brošūru novietošanai (redakcija izdeva arī šāda tipa literatūru — R.T.). Roziņa kundze bija pastāvīgi nodarbināta burtu liktuvē, bet mēs pārējie varējām ziedot izdevniecības darbam tikai brīvlaiku.” F.Vesmanis daudz darīja “Sociāldemokrāta” transporta organizēšanā uz Latviju. Viņš vairākkārt brauca uz Tilzīti, Klaipēdu uz Štetinu, kur ar vācu biedru palīdzību kārtoja revolucionāro izdevumu nelegālu ievešanu Krievijā.

1904. gadā (pēc citām ziņām, 1903. gadā) Fridrihs Vesmanis atgriezās dzimtenē, kur, neraugoties uz vajāšanām, kas turpinājās, rosmīgi iesaistījās revolucionārās preses izdošanā. Viņš bija legālā kreisā laikraksta “Pēterburgas Latvietis” (1905–1906) redakcijas loceklis, viens no sociāldemokrātiem tuvu stāvošo žurnālu “Nākotne” (1906) un “Izglītība” (1909–1911) vadītājiem. Tā kā tālaika latviešu presē gandrīz visas publikācijas bija bez paraksta, F.Vesmaņa spalvai piederošo rakstu atšifrēšana paliks nākotnes uzdevums.

1909. gadā F.Vesmanim beidzot izdevās pabeigt Pēterburgas universitāti un saņemt jurista diplomu. Darbs atradās advokatūrā Jelgavā. Par viņa sabiedrisko aktivitāti šajā laikā nav gandrīz nekādu ziņu, ja neskaita to, ka pēc Februāra revolūcijas viņu ievēlēja Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas jaunajā sastāvā (jādomā, ka šajā laikā Fridrihs Vesmanis neatradās Jelgavā, jo pilsētu jau 1915. gadā bija okupējis vācu karaspēks).

Viņam — jau pietiekami pieredzējušam tiesībniekam, sociāldemokrātijas darbiniekam un žurnālistam — īstā karjera, šā vārda labākajā nozīmē, sākās tikai pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanas. No 1918. gada 10. decembra F.Vesmanis bija Jelgavas apgabaltiesas loceklis (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.f., 14. apr., 1656. lieta, 2. lp.; turpmāk LVVA). Ar Ministru kabineta 1921. gada 29. septembra lēmumu viņu iecēla jau par Latvijas augstākās tieslietu iestādes — Senāta — locekli (turpat, 7. lp.). Pa vidu dažus mēnešus vajadzēja pastrādāt par Jelgavas pilsētas galvu.

Senatora darbu kādu laiku vajadzēja likt pie malas, kad 1920. gada aprīlī F.Vesmani ievēlēja par Latvijas pirmā parlamenta — Satversmes sapulces — locekli. Par deputāti kļuva arī viņa dzīvesbiedre Berta.

Pirmā parlamentārā darba prakse

F.Vesmanis, kā jau pienācās piektgadniekam, kopā ar laulāto draudzeni darbojās Augstā nama lielākajā — 40 vīru un sievu — LSDSP frakcijā. Viņa frakcijas un partijas biedrs Fēlikss Cielēns tā raksturojis kolēģi: “Kluss, citu nepamanīts, mierīgi nosvērts bija Fricis Vesmanis, kas plašāk bija pazīstams tikai kā solīds, korpulents Jelgavas advokāts, bet bija piedalījies cīņā par tautu no Jaunās strāvas laikiem. Piecus gadus pavadījis emigrācijā, aktīvi rūpējoties par nelegālās literatūras iespiešanu un transportu uz dzimteni. Blakus viņam viņa laulātā draudzene Berta, klusa partijas darbiniece.”

F.Vesmanis bija darbīgs parlamentārietis. Viņš strādāja piecās (!) komisijās: agrārlietu, juridiskajā, izmeklēšanas, mandātu pārbaudīšanas un centrālajā Saeimas vēlēšanu komisijā. F.Vesmanis Satversmes sapulcē referēja par četriem nozīmīgiem likumiem: muižnieku korporāciju slēgšana, Krievijas 1917. gada 9. jūnija pilsētu pārvaldīšanas nolikuma papildināšana, Vidzemes muižnieku, muižu kredītsavienības un Kurzemes kredītsabiedrības likvidācija un samierināšanas kameru agrārlietās atcelšana. Par tikpat daudziem aktiem viņš runāja debatēs: agrārā reforma, Satversmes sapulces locekļu vēlēšanas no igauņu okupācijas atsvabinātos Ziemeļlatvijas apgabalos, pagasta pašvaldības un Latvijas teritorijas iedalīšana apriņķos. Deputāts iesniedza vairāk nekā 20 priekšlikumu. Viņa aktivitātes augstajā namā nepalika bez ievērības — Fridrihu Vesmani ievēlēja arī par I Saeimas deputātu.

Parlamenta vadītāja augstajā krēslā

Saeimas I sesijas pirmo sēdi 1922. gada 7. novembrī pulksten 12 dienā atklājot, Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste teica: “Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes ievešanas likuma 7. pantu man šī sapulce ir jāvada līdz tam brīdim, kad viņa ievēlēs savu priekšsēdētāju. Es lūdzu minēt kandidātus uz Saeimas priekšsēdētāja amatu. Es esmu saņēmis priekšlikumu no sociāldemokrātu frakcijas, kura liek priekšā kā kandidātu uz Saeimas priekšsēdētāja amatu Fridrichu Vesmani. Vairāk kandidātu netiek uzstādīti? Piemērojoties Satversmes sapulces kārtības ruļļa 23. pantam, vēlēšanas tiks izdarītas slēgti, pie kam es atļaušos paskaidrot, ka Saeimas locekļu kungus es lūdzu palikties uz vietām. Viņiem tiks izdalītas zīmītes, un, kad zīmītes būs izpildītas, kad tanīs būs ierakstīts attiecīgais kandidāts, tad viņas atkal no vietām saņems atpakaļ. Es lūdzu balsu skaitītājus izsniegt zīmītes.”

Par Vesmani tika nodotas 72 balsis, pret 12, bet 14 atturējās. Šāds rezultāts liecināja, ka par sociāldemokrātu kandidātu balsoja arī ne viens vien pilsoniskais deputāts, kas apstiprina pretendenta lielo autoritāti parlamentā.

Pirmās Saeimas pirmais priekšsēdētājs savā programmas runā teica:

“Augsti godātie deputātu kungi! Ievēlot par Saeimas priekšsēdētāju strādnieku frakcijas kandidātu, tās frakcijas kandidātu, kura ir mazākumā šinī augstā namā un atrodas asā opozīcijā pret pārējām augstā nama frakcijām, augstais nams devis lielu politiskas iecietības piemēru. Kādā mērā šis vēlamais, mūsu sarežģītos dzīves apstākļos tik nepieciešamais virziens izveidosies tālāk šinī augstā namā, kādā mērā tas atbalsosies ārpus šī augstā nama visās mūsu dzīves nozarēs, to mums rādīs nākotne. Bet mums visiem tagad skaidrs, ka priekš tā lielā darba veikšanas, kāds stāv Saeimai priekšā, šāds virziens ir vairāk nekā nepieciešams. Mums no Satversmes sapulces nāk kā mantojums diezgan daudz nepabeigta darba. Mums ir jānostiprina agrārreforma, jāizveido politiskās brīvības, jāķeras pie mūsu saimnieciskās dzīves atjaunošanas, jāveic visu to likumu pārveidošana un piemērošana mūsu brīvvalsts vajadzībām, kurus mēs esam pārņēmuši no agrākās Krievijas.

Viss šis darbs prasīs lielas un nopietnas pūles, saskaņotību augstā namā, lai mēs sekmīgi varētu viņu veikt. Tagad atļaujiet man pateikties par dāvāto uzticību, kura man uzliek par pienākumu atteikties šai augstā namā no tiešas līdzdarbības manā frakcijā, lai nodrošinātu Saeimas priekšsēdētāja pienākumu izpildīšanai nepieciešamo objektivitāti un vienādu izturēšanos pret visām augstā nama frakcijām un visiem viņa virzieniem.”

Par parlamenta priekšsēdētāja pirmo biedru deputāti ievēlēja zemsavieti Arturu Alberingu, par otro biedru — sociāldemokrātu Andreju Petrevicu, Saeimas pirmā sekretāra pienākumus viņi uzticēja Jānim Vesmanim (Demokrātiskais centrs), otrā sekretāra — Francim Trasunam (Latgales Kristīgo zemnieku savienība) un trešā sekretāra — Egonam Knopam (vācu baltiešu partija).

Pulksten trijos dienā I Saeimas pirmā sēde bija beigusies. Tai sekoja daudzas citas, kurās vadības groži atradās Fridriha Vesmaņa vai viņa palīgu rokās.

F.Cielēns par parlamenta vadītāja darba stilu raksta: “Fridrihs Vesmanis veica savu grūto un atbildīgo Saeimas priekšsēža amatu ar cieņu un tehnisku lietpratību, kas nebija nemaz sliktāka par Čakstes sēžu vadīšanas meistarību. (..) F.Vesmaņa prestižu cēla arī viņa apsvērtās un ļoti labi sacītās runas valsts svinamo dienu aktos, kas notika Saeimā 1. maijā, ko Satversmes sapulce pārvērta par svinamo dienu, un 18. novembrī.”

Kā valsts otrajai augstākajai amatpersonai F.Vesmanim vajadzēja dažu labu reizi doties ārzemju vizītēs. Latvija tolaik nebūt nebija bagāta zeme, tāpēc šādu braucienu bija ļoti maz. Bet arī ielūgumu tikpat kā nebija… Lai gan poļu karaspēks bija palīdzējis atbrīvot Latgali 1920. gadā, kaimiņvalsts nepamatotu teritoriālu pretenziju dēļ attiecības starp Latviju un Poliju pakāpeniski pasliktinājās. Tomēr 20. gadu vidū tās sāka pamazām uzlaboties. Latvijas sūtnis Varšavā M.Nukša 1924. gada 21. oktobrī secināja — starpvalstu sakari ir kļuvuši labāki, un poļi ir apmierināti, ka latvieši nav nostājušies lietuviešu pusē Viļņas dēļ.

F.Vesmanis, izmantojot Polijas Valsts prezidenta S.Voicehovska ielūgumu, 1924. gada decembrī — Ziemassvētku laikā — ieradās Varšavā, kur tikās ar prezidentu un premjerministru V.Grabski. Lai gan šai vizītei bija neoficiāls raksturs, tā sekmēja labāku sapratni starp abām valstīm. Tas pats sakāms par F.Vesmaņa braucienu uz Kauņu 1925. gada janvāra sākumā, kam arī nebija politisks saturs, bet sava loma domstarpību pārvarēšanā bija.

Lai cik augstus amatus 20. un 30. gados arī ieņēma F.Vesmanis, savu revolucionāro pagātni viņš neaizmirsa. F.Vesmani ievēlēja par 1923. gadā nodibinātās Latvijas vēstures pētīšanas biedrības priekšsēdētāju. Organizācijas uzmanības centrā bija 1905. gada revolūcijas notikumi. Tā vāca dokumentus, atmiņas, izdeva grāmatas utt. F.Vesmanis publicēja kreiso literātu žurnālā “Domas” plašu rakstu “Emigrantu literatūra” (1925, 1. nr., 54.—62.lpp., 2. nr., 137. — 142.lpp.), kurā stāstīja par sociāldemokrātisko avīžu, žurnālu un grāmatu izdošanu ārzemēs un to sūtīšanu uz Latviju. Mēnešraksts “Jaunais Laiks” ievietoja Vesmaņa apceri “Drauga piemiņai” (1929, 3.nr., 89.—92.lpp.), kas apskatīja Friča Roziņa dzīvi un darbību.

Acīmredzot darbs augstajā namā F.Vesmanim tomēr pakāpeniski ieguva rutīnas raksturu, un viņš izteica vēlēšanos turpināt strādāt Latvijas labā Rietumeiropā, kuru Saeimas vadītājs labi pazina.

Diplomāta frakā

Ar Valsts prezidenta J.Čakstes 1925. gada 12. februāra rīkojumu Nr. 381 F.Vesmani iecēla par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru pie Viņa majestātes Lielbritānijas karaļa. 27. aprīlī viņš iesniedza savas akreditācijas grāmatas britu impērijas augstākajai personai (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.f., 14.apr., 14.l., 2.lp.; turpmāk — LVVA).

Jaunajam sūtnim darbs ritēja ne tikai Londonā, bet bieži vien arī Ženēvā, kur atradās Tautu Savienības sekretariāts. Ministru kabinets 1929. gada 1. septembrī apstiprināja F.Vesmani par Latvijas delegācijas locekli šīs organizācijas gaidāmajā gadskārtējā asamblejā. Tādā pašā statusā viņš devās uz Ženēvu 1926. gada martā, lai piedalītos ārkārtējā asamblejā, un tā paša gada septembrī uz kārtējo asambleju (min. lieta, 2.—3.lp.).

Vēl atbildīgāku uzdevumu valdība uzticēja F.Vesmanim 1926. gada 28. janvārī — izbraukt uz Ženēvu, lai tur kopā ar Latvijas sūtni Romā Vili Šūmani un savas valsts delegātu Tautu Savienībā Kārli Ducmani šīs globālās organizācijas padomē aizstāvētu Latvijas intereses vācu muižnieku sūdzības lietā (min. lieta, 2.lp.). Kā zināms, tas tika sekmīgi izdarīts, un Tautu Savienība noraidīja baronu žēlabu it kā par netaisnīgu agrāro reformu Latvijā.

F.Vesmaņa, tā teikt, pirmā akcija jaunā kapacitātē Londonā bija vienošanās ar Angliju par brīvības kara parādu atmaksu. 1923. gadā briti nolēma sākt forsēt parādu lietu, lai atgūtu vismaz daļu no tā, ko valdība bija “ieguldījusi” Latvijā. Viņi pieprasīja no Latvijas 1 985 800 mārciņu par piegādātajiem ieročiem un kara materiāliem, admiralitātes izdevumu atlīdzināšanai 24 240 mārciņu un tirdzniecības padomei 9060 mārciņu, kopsummā 2 019 100 mārciņu. Latvijas valdība jutās nepatīkami pārsteigta. Briesmu brīdī latvieši bija lūguši angļu palīdzību, bet nu saņēma bargu rēķinu. Latvijas eksperti uzskatīja britu prasības par nepamatotām. Kara materiāli nebija saņemti uz līguma pamata. Uz britu kvītīm bija atzīmēts tikai saņemto materiālu daudzums, bet ne cenas un vērtība. Kvītis bija izsniegtas, lai virsniekiem būtu pierādījums par ieroču saņemšanu. Latvieši toreiz saprata, ka ieročus viņiem dod bez atlīdzības, bet...

1925. gada 28. maijā sākās britu valsts kases finansu kontroliera vietnieka F.V.Lita–Rosa un F.Vesmaņa sarunas, patiesību sakot, tirgošanās. Tagad angļi prasīja arī 130 064 mārciņas par latviešu karavīru pārvešanu no Vladivostokas uz Latviju, kā arī 5% augļu par visām aizdotām summām. Sūtnis gan aizrādīja, ka no Anglijas piegādātos tankus bojājumu dēļ nevarēja izmantot, daļu nolietoto ieroču nevarēja salabot un daļa atvesto uniformu bija nevalkājama. 1. jūlijā F.Vesmanim devās palīgā arī kara saimniecības eksperts ģen. Jēkabs Ruškevics.

1925. gada 13. augustā Lits–Ross un F.Vesmanis beidzot parakstīja vienošanos par kara parādu atmaksu, pamatā saglabājot britu prasības. Par Troickas un Imantas pulka karavīru pārvešanu no Tālajiem Austrumiem Latvijas valdība samaksāja pasažieru kuģa 2. klases biļešu cenas, kaut gan karavīrus atveda preču kuģis. Tā kā Anglija pieskaitīja arī augļus, Latvijai bija jāmaksā kopsummā 2,3 miljoni mārciņu līdz 1956. gadam (!). Līguma parakstīšanas laikā Latvija bija atmaksājusi 375 tūkstošus mārciņu. Saeima norēķināšanās līgumu apstiprināja tikai ar 48 pret 30 balsīm, daudziem deputātiem atturoties vai nepiedaloties balsošanā.

Nepatīkams bija arī Rīgas pilsētas parāds angļu bankai “Lazard Brothers”, kas bija viens no lielākajiem starptautiskajiem finansu uzņēmumiem un ar ko arī bija jānodarbojas F.Vesmanim. Īsi pirms kara 1914. gadā Rīga aizņēmās no minētās bankas 1 322 751 mārciņu uz 4,5%. Līdz kara sākumam pilsēta paspēja izlietot tikai daļu aizņemtās summas, bet atlikušo daļu Krievijas valdība izmantoja kara vajadzībām. Līdz 1917. gadam bija pagūts bankai atmaksāt 40 911 mārciņu. 1922. gada pavasarī kreditors sāka pieprasīt parāda atdošanu. Londonā ieradās Rīgas pilsētas galva Alfrēds Andersons, lai panāktu vienošanos ar lielo sabiedrību, bet tās noteikumi bija pārāk smagi. 1923. gada aprīlī labāk neveicās arī finansu ministram Ringoldam Kalningam. Finansu ministrs Voldemārs Bastjānis 1927. gadā ierosināja Latvijas valdības palīdzību 25% apmērā Rīgas parādu nokārtošanai, bet pilsēta atteicās jebko maksāt. Latvijas valstij šī parāda lieta sagādāja lielas neērtības kredītu saņemšanā.

Turpmāk — vēl