Kad visas kārtis uz sarunu galda

Andris Ķesteris, Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā sarunu vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

— Kādas ir pašreizējās Latvijas sekmes sarunās par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES)? Vai Latvija spēs izpildīt savu mērķi un kopā ar sekmīgākajām kandidātvalstīm slēgt sarunas līdz šā gada beigām?

— Līdz sarunu noslēgumam atlicis slēgt vēl septiņas sarunu sadaļas, un tajās, izņemot sadaļas “Lauksaimniecība” un “Budžeta nosacījumi”, nav saskatāmas nekādas lielas problēmas. Protams, ir vēl daži jautājumi, kas jāatrisina sarunu laikā, bet tas nav nekas tāds, kas varētu aizkavēt sarunu beigšanu šā gada nogalē. Mums nav lielu neatrisinātu jautājumu, kādi ir vairākām citām kandidātvalstīm.

— Kādas ir jaunākās aktualitātes sarunās?

— Šobrīd ir pamatotas cerības, ka jau nākamajā sarunu posmā 11. jūnijā (intervija ierakstīta pirms 11. jūnija. Par 11. jūnija sarunu raunda iznākumu lasiet “LV” nr.88, 12.06.2002. — red.) Latvija varētu slēgt trīs sarunu sadaļas: par nodokļu politiku, iekšlietām un tieslietām un par reģionālo politiku.

Sarunas par nodokļu politiku ir gandrīz pabeigtas. Aptuveni pirms mēneša Ministru kabinetā tika izdiskutētas pēdējās lietas, kas attiecas uz nodokļiem speciālajās ekonomiskajās zonās (SEZ) un brīvostās. Šī pozīcija jau nosūtīta uz Briseli, un ir saņemta Eiropas Komisijas piekrišana slēgt šo sadaļu.

Nodokļu jautājumi iet kopā ar sadaļu “Konkurences politika”. Slēdzot konkurences politikas sadaļu, ES atzina SEZ un brīvostas par leģitīmiem valsts atbalsta instrumentiem, bet, tā kā gandrīz viss atbalsts tiek sniegts nodokļu atlaižu veidā, šā jautājuma galīgais risinājums palika nodokļu politikas sadaļā.

Bet pēc nesenā valdības lēmuma ir paredzams, ka SEZ un brīvostas tiks iekļautas mūsu iestāšanās līguma pielikumā kā leģitīmi valsts atbalsta instrumenti. Šis ir vērtējams kā labs Latvijas panākums, jo daudzām kandidātvalstīm vēl nav izdevies šo jautājumu sekmīgi atrisināt.

Otrs svarīgais jautājums nodokļu politikas sadaļā bija par akcīzes nodokļa minimālo likmi cigaretēm. Arī šis jautājums ir atrisināts veiksmīgi. Panākts visai ilgs pārejas periods — līdz 2010. gadam.  Šajos septiņos gados cigarešu akcīzes nodoklis un līdz ar to arī cena palielināsies pakāpeniski. Panāktais pārejas periods ir garāks nekā lielākajai daļai kandidātvalstu. Vēl tikpat garš pārejas periods panākts tikai mūsu kaimiņvalstī Lietuvā.

Septiņos gados smēķētājs var pakāpeniski sākt veidot veselīgāku dzīvesveidu un atradināties no pīpēšanas, bet, ja nu nav nekādas vēlēšanās atmest smēķēšanu, tad var arī pakāpeniski pieradināties  pie augstākas cigarešu cenas.

Jautājumā par reģionālo politiku viss norit sekmīgi. Šajā nozarē iepriekš bija vērojamas dažādas problēmas, bet tās ir atrisinātas. Arī sadaļā par tieslietām un iekšlietām viss attīstās ļoti normāli, nekādas papildu problēmas nav identificētas, un paredzams, ka tuvākajās dienās sarunas šajā sadaļā tiks slēgtas.

— Kā risinās Latvijas sarunas sadaļā “Institūcijas”? Kā zināms, atsevišķas kandidātvalstis (Čehija un Ungārija) sarunu laikā paudušas neapmierinātību par it kā pārāk mazo vietu skaitu, kas tām noteikts Eiropas Parlamentā. Kāda ir Latvijas nostāja šajā jautājumā, jo, kā atceramies, pēc Nicas līguma (kurā tika noteikts šis vietu sadalījums) parakstīšanas arī Latvijā izskanēja runas par to, ka mūsu valsts pārstāvniecība ES institūcijās būs pārāk maza salīdzinājumā ar citām kandidātvalstīm, piemēram, Lietuvu?

— Problēma, ka Latvijai Eiropas Padomē  iedalītas četras  balsis, bet mūsu kaimiņiem, lietuviešiem, septiņas, slēpjas faktā, ka Latvijai diemžēl nav pēc iedzīvotāju skaita ekvivalentas dalībvalsts, kāda Lietuvai ir Īrija. Tādēļ bija grūti Lietuvai iedot mazāk balsu nekā Īrijai, kurai jau bija piešķirtas septiņas balsis.

Protams, no vienas puses, Latvija šajā situācijā varētu justies apdalīta, taču, no otras puses, sadalot balsis uz iedzīvotāju skaitu, redzams, ka šis dalījums ir izdevīgāks tieši mazajām valstīm. Piemēram, Vācijai  Padomes balsu skaita proporcija pret iedzīvotāju skaitu ir daudz sliktāka nekā Latvijai.

Tomēr fakts, ka Lietuva ir ieguvusi vairāk balsu, ir vērtējams kā veiksme arī Latvijai, jo grūti iedomāties, ka varētu būt daudz tādu jautājumu, kuros Latvijas un Lietuvas pozīcijas atšķirtos.

Kas attiecas uz Čehijas un Ungārijas prasībām par papildu vietu piešķiršanu Eiropas Parlamentā, tad ES Padome līdz šim ir kategoriski noraidījusi šīs prasības, un es nedomāju, ka šā nostāja varētu mainīties. Kā zināms, Nicas līgums vēl aizvien nav ratificēts, tādēļ grūti iedomāties, ka šī līguma noteikumi varētu tikt mainīti. Īrijā otrais referendums par Nicas līguma ratifikāciju ir plānots vienā laikā ar sarunu noslēgumu, un es nedomāju, ka līdz tam šajā jautājumā varētu tikt pieņemtas kādas būtiskas izmaiņas.

— Pēdējā laikā masu medijos ir izskanējušas prognozes, ka saskaņā ar Eiropas Komisijas (EK) piedāvātajiem finansu nosacī-jumiem jaunajām dalībvalstīm Latvijas un arī citu kandidātvalstu finansiālais ieguvums, iestājoties ES, būs visai neliels, bet atsevišķas valstis, kā Slovēnija un Kipra, varētu kļūt par maksātājvalstīm. Jūsu viedoklis par šo jautājumu?

— Eiropas Savienībā ir valstis, kuras vairāk maksā ES budžetā, un valstis, kuras vairāk saņem. Runājot par Slovēniju, ja šī valsts ir tik bagāta, tad lai arī maksā. Kā zināms, strukturālo palīdzību saņem tās ES dalībvalstis un reģioni, kuru iekšzemes kopprodukts (IKP), rēķinot uz vienu iedzīvotāju, ir mazāks par 75% no ES vidējā rādītāja. Saskaņā ar ES budžeta plānojumu vēl līdz 2006. gada beigām būs spēkā pašreizējais budžets un šie 75% tiks aprēķināti no pašreizējo dalībvalstu vidējā rādītāja. Bet no 2007. gada šajos aprēķinos tiks iekļautas arī visas jaunās dalībvalstis. Pēc šiem aprēķiniem, Slovēnijas IKP uz vienu iedzīvotāju būs jau virs 75% no ES vidējā rādītāja un Slovēnija kļūs par maksātājvalsti.

— Pēc dažādiem aprēķiniem un finansu prognozēm pašreizējās dalībvalsts Īrijas ieguvums no ES budžeta arī pēc 2007. gada būs lielāks nekā maksājumi, bet, kā zināms, šajā valstī IKP uz vienu iedzīvotāju jau pašlaik ir viens no augstākajiem Savienībā. Kādēļ tas tā?

— Šāda situācija iespējama tādēļ, ka strukturālā palīdzība tiek piešķirta galvenokārt pēc reģionālā principa, un Īrijā ekonomiskā attīstība galvaspilsētā Dublinā ir daudz augstāka nekā pārējā valstī, kur IKP uz vienu iedzīvotāju ir zem ES vidējā rādītāja. Līdz ar to, lai gan vidējais IKP valstī ir augstāks par ES vidējo, Īrijas reģioni tomēr saņem strukturālo fondu līdzekļus. Bet Slovēnijas problēma ir tā, ka šī valsts ir ļoti neliela un tādēļ netiek dalīta reģionos.

— Kāda maksājumu bilance būs Latvijai, kļūstot par ES dalībvalsti?

— Latvija šobrīd caur pirmsstrukturālajiem fondiem ISPA, SAPARD un PHARE saņem vidēji aptuveni 100 miljonus eiro ik gadu. Bet, pēc dažādiem aprēķiniem, pēc pievienošanās ES Latvija varētu saņemt ap 200 miljoniem latu, savukārt iemaksas ES budžetā būs ap 60 miljoni latu. Līdz ar to finansiālais ieguvums varētu sasniegt 140 miljonus latu, kas neapšaubāmi ir krietni lielāks nekā pašreizējie 100 miljoni eiro.

Bet, domājot par strukturālo fondu līdzekļiem, neviens nenovērtē to blakuslabumu, ko sniegs šis finansējums. Proti, Latvijai nāksies ieguldīt līdzekļus sociāli visvārīgākajās nozarēs, kurās pašlaik  netiek iegul-dīts  pietiekami. Piemēram, lauku attīstībai šogad atvēlētais finansējums ir tikai pieci miljoni latu, kas ir tikai tik, cik nepieciešams SAPARD projektu līdzfinansēšanai. Bet, iestājoties ES, finansējums šai nozarei jau pirmajā gadā būs vairāk nekā 50 miljoni eiro un tam būs vajadzīgs arī ievērojami lielāks līdzfinansējums. Tādējādi iestāšanās ES liks Latvijai atbalstīt tās nozares, kuras ir sociāli vārīgākās un kurām valdība pagaidām nespēj dot pietiekamu atbalstu. ES sniedz atbalstu tieši ekonomiski visvairāk atpalikušajās  vai izšķirošajās nozarēs un neļauj to izšķiest tur, kur attīstība jau tāpat noris gana labi.

— Tuvojoties brīdim, kad Latvija kļūs par ES dalībvalsti, sabiedriskajās diskusijās viens no galvenajiem jautājumiem ir par to, ko Latvija zaudēs, iestājoties ES. Valdībai pārmet, ka integrācijas process tiek atspoguļots pārāk pozitīvi un neatklāj iespējamos zaudējumus, ko sagādās dalība šajā organizācijā.

— Neviens nespēj ticēt tam, ka iestāšanās ES nav saistīta ar būtiskiem mīnusiem. Ir jāsaprot, ka ES nav konstruēta tā, lai radītu principiālas problēmas kādai dalībvalstij. Protams, iestājoties ES, arī Latvijā noritēs dažādas pārmaiņas, bet ir ļoti grūti identificēt kādus būtiskus mīnusus. Valdībai būs jāpiestrādā pie tā, lai atrastu un akcentētu kādus zaudējumus, citādi cilvēki netic.

Par personīgo ieguvumu. Jautājums ir nevis par to, vai Latvija kopumā būs ieguvēja, bet gan par to, kādas izmaiņas notiks katra konkrētā cilvēka dzīvē. Šis, protams, ir visai sarežģīts jautājums, un to iespējams atrisināt, tikai aktīvi diskutējot ar cilvēkiem, bet galvenais, kas būtu jāsaprot ikvienam, ir tas, ka nekādas negatīvas radikālas pārmaiņas lielākajai daļai iedzīvotāju nav gaidāmas.

Varētu runāt par radikālām pārmaiņām laukos un lauksaimniecībā, bet, vai šīs pārmaiņas būs negatīvas, tas ir cits jautājums. Dzīve kļūs citāda, un tas,  nenoliedzami,  būs psiholoģiski visai sarežģīti.

— Kādas tad būs galvenās pārmaiņas Latvijas laukos?

— Piemēram, pēdējā laikā viens no aktuālākajiem jautājumiem, par kuru tiek diskutēts masu medijos, ir par to, vai, iestājoties ES, drīkstēs vai nedrīkstēs slaukt govis ar rokām. Bet runa jau nav par to, vai piens tiek slaukts ar rokām vai kā citādi, bet gan par somatisko šūnu daudzumu izslauktajā pienā. Ja, slaucot ar rokām, ir iespējams iekļauties noteiktajās kvalitātes prasībās, tad nevienu neinteresē, kādā veidā piens tiek izslaukts. Jebkurā gadī-jumā izslauktais piens tiek analizēts un noteikts baktēriju daudzums. Bet visai skaidri zināms, ka, neslaucot ar slaukšanas aparātu, ir ļoti liela iespējamība, ka piesārņojums pienā būs par lielu.

Latvijas lauksaimniecībā, neapšaubāmi, ir lielas problēmas, jo lielākā daļa saimniecību ir ļoti nelielas, līdz četrām govīm. Valdībai ir jādomā par speciālu programmu, kā, izmantojot vietējos un ES līdzekļus, reformēt šo lielā mērā naturālo lauksaimniecības sektoru. Šī ir ļoti sarežģīta problēma, un tās risinājums lielai daļai lauku iedzī-votāju būs diezgan sāpīgs. Bet risinājums ir jāmeklē, un ES piedāvā savu finansiālo palīdzību, lai mēs to darītu.

Ir jāsaprot, ka šīs problēmas nav saistītas tikai ar Latvijas iestāšanos ES, tās ir problēmas, kuras eksistē pašas par sevi, un, saasinoties starptautiskajai konkurencei, tās tikai kļūst vairāk redzamas.

Neviens jau neaizliedz pastāvēt šādām četru govju saimniecībām, bet jautājums ir par to, kur realizēt saražoto pienu. Jau šodien piens, kas tiek saražots šajās mazajās saimniecībās un lielākoties neiekļaujas augstākā labuma kvalitātes prasībās, piena pārstrādes uzņēmumiem nav vajadzīgs. Piemēram, mūsu kaimiņvalsts Igaunija, kur situācija līdzīga, ir pateikusi, ka viņiem nevajag nekādu pārejas periodu piena kvalitātes nodrošināšanai, jo tas tikai paildzinās šīs nozares problēmu risinājumu.

Tāpat aktuāls ir jautājums par piena pārstrādes kvotu, Latvijai iestājoties ES. Jāatzīst, ka pašreiz Latvijai piešķirtā pārdošanas kvota — 489   tūkstoši tonnu — ir noteikta tehniski pareizi un atbilst pašreizējiem pārstrādes apjomiem Latvijā. Bet ir skaidrs, ka, ieviešot stingrākas piena kvalitātes prasības, tuvākajos divos trīs gados šis tiešā patēriņa jeb, precīzāk, pašpatēriņa sektors samazināsies un aizvien biežāk cilvēki pienu iegādāsies veikalā. Līdz ar to pieprasījums pēc pārstrādes uzņēmumu saražotā piena tikai pieaugs. Ja mums nebūs iedota pietiekami liela pārstrādes kvota, izveidosies situācija, ka daļa piena būs jāpērk ārzemēs. Lielsaimnieki jau spēs saražot nepieciešamo daudzumu piena, bet viņi to nedrīkstēs darīt, jo ierobežos kvota.

Bet to mēs nevēlamies pieļaut, un tādēļ notiek cīņa par to, lai šī kvota būtu lielāka, pēc iespējas tuvāka reālajam patēriņam. Tādēļ mēs sarunās sakām: ja pašreiz Latvijā kopumā tiek saražots aptuveni 850 tūkstoši tonnu, tad šai kvotai ir jābūt diezgan tuvu šim rādītājam. Protams, visās valstīs neliela daļa saražotā piena ir pašu vajadzībām, bet nav normāli, ka Latvijā aptuveni divas piektdaļas no visa saražotā ir pašpatēriņam.

Katrā ziņā piena kvotas ir viena no galvenajām Latvijas prioritātēm atlikušajā sarunu laikā, un mēs ļoti aktīvi cīnīsimies, lai panāktu Latvijas zemniekiem iespējami izdevīgākus nosacījumus.

— Janvāra bei-gās EK publiskotie priekšlikumi par finansu nosacījumiem lauksaimniecībā izraisīja diezgan vētrainu reakciju masu medijos un sabiedrībā, tādēļ arī bija vērojams manāms kritums sabiedrības atbalstā par Latvijas dalību ES. Vai, tuvojoties sarunu noslēgumam, vēl kāds jautājums varētu radīt līdzīgu sabiedrības reakciju?

— Es domāju, ka nekāds jauns sabiedrības saviļņojums nav gaidāms, jo jau tagad visas kārtis ir uz sarunu galda. Tieši jautājums par lauksaimniecību ir vissmagākais, un zināmā mērā šāds sabiedrības šoks bija paredzams jau iepriekš. Vēl 1999. gada beigās Berlīnē tika nolemts, ka jaunajām dalībvalstīm tiešie maksājumi vispār netiks piešķirti, tādēļ EK piedāvājums šā gada sākumā ir vērtējams pat kā pozitīvs pavērsiens šajā jautājumā.

Arī sarunu noslēgumā smagākās diskusijas paredzamas tieši par lauksaimniecības jautājumiem, jo galu galā būtu visai muļķīgi cerēt, ka sarunas varētu būt vieglas nozarē, kurai tiek tērēti gandrīz puse ES budžeta līdzekļu. Lauksaim-niecība Eiropā ir ļoti jutīgs jautājums ar milzīgu sentimentālo uzslāņojumu, un jaunu konkurentu ienākšana kopējā tirgū tiek uztverta diezgan sāpīgi.

— Atskatoties nedaudz senākā pagātnē, aptuveni pirms gada tika slēgta sarunu sadaļa “Brīva kapitāla kustība”. Bet vēl šā gada sākumā Saeimā visai aktīvi tika diskutēts par to, vai nebūtu lietderīgi šo sadaļu no jauna atvērt un pieprasīt pārejas periodu attiecībā uz zemes tirgus liberalizāciju. Kādēļ Latvija neprasīja pārejas periodu par lauksaimniecības zemes un mežu pārdošanu ārvalstniekiem, kamēr vairākas Viduseiropas valstis šajā jautājumā panāca septiņu gadu pārejas periodu, bet Polija — pat 12 gadu pārejas periodu?

— Latvija šajā jautājumā nevarēja prasīt nekādu pārejas periodu. Proti, jau 1996. gadā Latvijā tika pieņemts uzlabotais likums “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, kurš  de facto atbrīvoja zemes tirgu Latvijā. Tādēļ pārejas periods šajā jautājumā būtu pretrunā ar Latvijas likumdošanu un starptautiskajām saistībām. Bet, mainot šo likumu, Latvijai rastos ievērojamas problēmas ar  vairāk nekā 30 valstīm, ar kurām noslēgti investīciju aizsardzības līgumi.

Jautājums par to, kā šāda brīva pieeja Latvijas zemei ietekmē un nākotnē ietekmēs Latvijas zemes tirgu un ekonomisko situāciju, kopumā ir jāizlemj valdībai un Saeimai. Bet, cik es personīgi esmu runājis ar dažiem zemniekiem, kuri uzskata, ka zemes tirgus aizsardzība ir līdzeklis, kā atrisināt zināmas problēmas, tad vaina jau nav tajā apstāklī, ka šeit atbrauc ārzemnieki un nopērk kādu zemes platību, bet gan  tur, ka nav līdzīgi finansu nosacījumi attiecībā uz zemes iegādi. Piemēram, uz Latviju atbrauc dānis, kurš saņēmis valdības veicinātu kredītu uz ļoti zemiem procentiem, un viņš ir ārpus konkurences, jo latviešu zemniekam nākas ņemt kredītu komercbankās ar likmi pat līdz 16% gadā. Šajā gadījumā pārejas periods nebūtu nekāds risinājums, jo problēma ir pavisam cita. Jautājums ir par valdības finansiālu atbalstu lauksaimniecības zemes iegādei.

Artis Nīgals, “LV” Eiropas lietu redaktors