Par Ministru
kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumu Nr. 73
“Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumi” daļā
par pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegumu atbilstību Latvijas
Sodu izpildes kodeksa 47. panta pirmajai daļai un Latvijas
Republikas Satversmes 111. pantam
Latvijas Republikas Satversmes
tiesas spriedums
Latvijas Republikas
vārdā
Lietā Nr. 2001–15–03 Rīgā
2002. gada 12. jūnijā
Latvijas Republikas Satversmes
tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš,
tiesneši Juris Jelāgins, Romāns Apsītis, Ilma Čepāne, Andrejs
Lepse un Ilze Skultāne,
pamatojoties uz Latvijas
Republikas Satversmes 85. pantu, Satversmes tiesas likuma
16. panta 3. punktu, 17. panta pirmās daļas
11. punktu, 19.2 un 28.1 pantu,
pēc Borisa Klopcova
konstitucionālās sūdzības (pieteikuma) rakstveida procesā
izskatīja lietu
“Par Ministru
kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumu Nr. 73
“Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumi” daļā
par pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegumu atbilstību Latvijas
Sodu izpildes kodeksa 47. panta pirmajai daļai un Latvijas
Republikas Satversmes 111. pantam”.
Konstatējošā
daļa
Līdz 1999. gada
1. aprīlim saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa
(turpmāk — Kodekss) 47. panta otro daļu to priekšmetu
sarakstu, kurus notiesātajiem aizliegts saņemt ar sūtījumiem,
pienesumiem un bandrolēm, noteica “Brīvības atņemšanas iestāžu
iekšējās kārtības noteikumi”.
Kodeksa 5. pants paredzēja,
ka tiesu spriedumus par brīvības atņemšanu izpilda Latvijas
Republikas Iekšlietu ministrijas (turpmāk — Iekšlietu ministrija)
iestādes. 1995. gada 28. jūnijā ar Iekšlietu
ministrijas pavēli Nr. 245 tika apstiprināti “Brīvības
atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumi”. Šie noteikumi
neaizliedza pārtikas produktu sūtījumus un pienesumus.
Ar 1998. gada
14. oktobra likumu “Grozījumi Latvijas Sodu izpildes
kodeksā”, kas stājās spēkā 1999. gada 1. aprīlī,
brīvības atņemšanas iestādes tika nodotas no Iekšlietu
ministrijas Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas (turpmāk —
Tieslietu ministrija) pārraudzībā.
Ar šiem grozījumiem Kodeksa
47. pants tika izteikts jaunā redakcijā. Šā panta otrā daļa
kļuva par trešo daļu. Saskaņā ar jauno otro daļu sūtījumus vai
pienesumus var aizstāt ar naudas pārvedumiem, kuru vērtība
nepārsniedz pusi no Latvijas Republikas Ministru kabineta
(turpmāk — Ministru kabinets) noteiktās minimālās mēnešalgas, un
par šādu summu notiesātais var iegādāties preces brīvības
atņemšanas iestādes veikalā.
Ar grozījumiem Kodeksā jaunā
redakcijā tika izteikts arī 11. pants. Tagad šā panta piektā
daļa noteic, ka “Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības
noteikumus” apstiprina Ministru kabinets.
2001. gada 9. martā ar
tieslietu ministres rīkojumu Nr. 1–1/114 tika apstiprināti
“Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības pagaidu noteikumi”
(turpmāk — Pagaidu noteikumi).
Pagaidu noteikumu 37. punkts
noteica, ka notiesātajiem ir tiesības uzglabāt pie sevis
priekšmetus un pārtikas produktus administrācijas noteiktajā
sortimentā un daudzumā saskaņā ar 5. pielikumu “Priekšmetu
un pārtikas produktu, kas var atrasties pie notiesātajiem,
saraksts”. Tā 13. punkts paredzēja, ka pie notiesātajiem var
atrasties iestādes veikalā iegādātie produkti.
Arī Pagaidu noteikumu
1. pielikumā “Sūtījumos un pienesumos atļauto priekšmetu
saraksts” pārtikas produkti nebija minēti.
Pēc Borisa Klopcova (turpmāk —
iesniedzējs) konstitucionālās sūdzības 2001. gada
12. oktobrī tika ierosināta lieta “Par Tieslietu ministrijas
2001. gada 9. marta “Brīvības atņemšanas iestāžu
iekšējās kārtības pagaidu noteikumu” 1. pielikuma atbilstību
Latvijas Sodu izpildes kodeksa 47. panta pirmajai daļai un
Latvijas Republikas Satversmes 111. pantam”.
2002. gada 19. februārī
Ministru kabinets izdeva noteikumus Nr. 73 “Brīvības
atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumi” (turpmāk —
Iekšējās kārtības noteikumi), līdz ar to Pagaidu noteikumi
zaudēja spēku.
Iekšējās kārtības noteikumu
46. punkts noteic, ka notiesātajiem ir tiesības glabāt pie
sevis priekšmetus un pārtikas produktus 3. pielikumā
noteiktajā sortimentā un daudzumā. Savukārt noteikumu
61. punkts paredz, ka sūtījumos un pienesumos atļauts
iekļaut tikai tos priekšmetus, kuri saskaņā ar 3. pielikumu
var atrasties pie notiesātā. Iekšējās kārtības noteikumu
3. pielikums “Priekšmeti un pārtikas produkti, kuri var
atrasties pie notiesātā”, tāpat kā Pagaidu noteikumu
5. pielikums, noteic, ka pie notiesātajiem var atrasties
tikai brīvības atņemšanas iestādes veikalā iegādātie pārtikas
produkti.
Konstatējot šādus apstākļus,
Satversmes tiesa tiesvedību lietā neizbeidza, jo tādā gadījumā
netiktu pēc būtības izskatīts iesniedzēja lūgums izvērtēt
pārtikas sūtījumu un pienesumu aizlieguma atbilstību Latvijas
Sodu izpildes kodeksa 47. panta pirmajai daļai un Latvijas
Republikas Satversmes (turpmāk — Satversme) 111. pantam.
2002. gada 9. aprīlī Satversmes tiesa atbilstoši
grozīja lietas nosaukumu.
Iesniedzējs uzskata, ka
Pagaidu noteikumos, respektīvi, tagad spēkā esošajos Iekšējās
kārtības noteikumos, paredzētais pārtikas sūtījumu un pienesumu
aizliegums neatbilst Kodeksa 47. panta pirmajai daļai un
Satversmes 111. pantam, jo Kodeksa 47. pants paredz
notiesātajiem tiesības ar sūtījumiem vai pienesumiem saņemt arī
pārtikas produktus.
Iesniedzējs izsaka viedokli, ka
pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegums padarījis nežēlīgāku
soda izciešanu lielai daļai ieslodzīto, kuru radinieki ir
maznodrošinātas personas un iepriekš bija nesuši vai sūtījuši
ieslodzītajiem savās saimniecībās izaudzētus pārtikas produktus.
Pieteikumā norādīts, ka, atņemot ieslodzītajam tiesības saņemt
augstvērtīgus un kalorijām bagātus pārtikas produktus ar
pietiekamu vitamīnu saturu, tiek nodarīts kaitējums viņa
veselībai un aizskartas viņam Satversmes 111. pantā
paredzētās pamattiesības uz veselības aizsardzību.
Ministru kabinets atbildes
rakstā izsaka viedokli, ka iesniedzēja izvirzītās pretenzijas ir
nepamatotas un apgalvojumi, ka, aizliedzot pārtikas sūtījumus un
pienesumus, notiesātajiem ir liegta iespēja saņemt cilvēka
organismam nepieciešamo minimālo pārtikas daudzumu un tāpēc viņu
veselība ir apdraudēta, neatbilst patiesībai.
Ministru kabinets uzskata, ka
iesniedzēja apgalvojums par pārtikas sūtījumu un pienesumu
aizlieguma neatbilstību Satversmes 111. pantam nav pamatots,
jo:
1) visi notiesātie ir pilnīgā
valsts apgādībā un trīs reizes dienā saņem siltu ēdienu, kas
nodrošina normālu organisma dzīvības funkciju norisi un satur
nepieciešamo proteīnu, taukskābju, minerālu un vitamīnu daudzumu.
Uztura normas ir sastādītas atbilstoši Eiropas Padomes Ministru
komitejas rekomendācijas Nr. R(87)3 “Eiropas ieslodzījuma
vietu noteikumi” 25. punktam un saskaņotas ar Latvijas
Republikas Labklājības ministrijas Pārtikas centru. Uztura normas
notiesātajiem ir diferencētas atkarībā no vecuma un veselības
stāvokļa;
2) notiesātajiem ir iespēja
papildus iegādāties kvalitatīvus pārtikas produktus, tostarp
augļus un dārzeņus, cietuma teritorijā esošajos veikalos. Veikalu
sortiments ir analogs pilsētas veikalos esošajam preču
sortimentam, bet cenu līmenis — bieži vien pat zemāks nekā
pilsētas veikalos.
Atbildes rakstā norādīts, ka
pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegums noteikts arī tādēļ, ka
cietumu administrācijai nav iespēju veikt ar sūtījumiem un
pienesumiem piegādāto pārtikas produktu kvalitātes pārbaudi un
tādējādi var sākties infekcijas slimību uzliesmojumi ieslodzīto
vidū, un tādēļ, ka liela daļa narkotisko un psihotropo vielu
cietumos nonāk noslēptas pārtikas produktos. Ministru kabinets
uzskata, ka vērā jāņem arī tas, ka visos attīstīto Eiropas valstu
cietumos pārtikas sūtījumi un pienesumi ir sen atcelti.
Ministru kabinets paskaidro, ka
1995. gada 28. jūnijā ar Iekšlietu ministrijas pavēli
apstiprinātajiem “Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības
noteikumiem”, kas izdoti pirms brīvības atņemšanas iestāžu
pāriešanas Tieslietu ministrijas pārraudzībā, par paraugu bija
ņemti padomju laika normatīvie akti. Atbildes rakstā norādīts, ka
šie noteikumi bija acīmredzami novecojuši, neatbilstoši mūsdienu
prasībām un starptautiskajiem standartiem, kā arī to
terminoloģija bija novecojusi, tāpēc radās nepieciešamība
operatīvi izstrādāt jaunu tiesību aktu. 2001. gada
9. martā tieslietu ministre ar savu rīkojumu apstiprināja
jaunu instrukciju — Pagaidu noteikumus.
Ministru kabinets informē, ka ne
Kodeksa 47. pantā, ne arī kādā citā pantā nav norādīts, ka
sūtījumos vai pienesumos ir iekļaujami pārtikas produkti.
Ministru kabinets norāda, ka
Pagaidu noteikumos notiesātajiem bija paredzēta iespēja saņemt
sūtījumus un pienesumus Kodeksā norādītajā daudzumā un svarā,
taču grozīts sūtījumu un pienesumu sortiments un pārtikas
produkti no tiem izslēgti. Iekšējās kārtības noteikumos ir
izmantota analoga pieeja.
Secinājumu
daļa
1. Kā norādīts atbildes rakstā,
pārtikas produkti no sūtījumu un pienesumu sortimenta izslēgti,
pamatojoties uz Kodeksa 47. panta trešās daļas nosacījumiem,
kas paredz, ka priekšmetu sarakstu, kurus notiesātajiem
aizliegts saņemt ar sūtījumiem un pienesumiem, reglamentē
Iekšējās kārtības noteikumi.
Priekšmetu saraksts, kurus
notiesātajiem aizliegts saņemt ar sūtījumiem un pienesumiem, kā
Iekšējās kārtības noteikumu pielikums nav izstrādāts. Noteikumiem
ir pievienots 3. pielikums “Priekšmeti un
pārtikas produkti, kuri var atrasties pie
notiesātā”.
Pārtikas sūtījumu un pienesumu
aizliegums izriet no šā pielikuma 13. punkta, kurš noteic,
ka pie notiesātā var atrasties “brīvības atņemšanas iestādes
veikalā iegādātie pārtikas produkti”.
2. Kodeksa normu analīze liecina,
ka termins priekšmets ne reizi nav lietots tādā nozīmē,
kas aptvertu arī pārtikas produktus. Kodeksā šie termini
vienmēr ir lietoti atsevišķi un ar patstāvīgu nozīmi.
Piemēram, Kodeksa 41.1 panta
trešā daļa noteic, ka nav atļauts nodot notiesātajiem mantas,
pārtikas produktus, naudu, kā arī priekšmetus,
kurus aizliegts lietot cietumos; 43. panta trešā daļa
noteic, ka to pārtikas produktu un pirmās nepieciešamības
priekšmetu sarakstu, kurus atļauts pārdot notiesātajiem,
reglamentē Iekšējās kārtības noteikumi.
Arī Iekšējās kārtības noteikumos
termina priekšmeti saturā nav ietverti pārtikas
produkti. Piemēram, šo noteikumu 6. pielikuma
“Produkti un priekšmeti, kurus notiesātais var
iegādāties brīvības atņemšanas iestādes veikalā”
1.–8. punktā ir minēti pārtikas produkti — maize,
piena produkti, žāvēta gaļa, speķis, sālītas zivis, žāvētas
zivis, cukurs, dārzeņi, augļi, ievārījumi, tēja, kafija, sula un
citi produkti, bet, sākot ar 9. punktu, ir minēti
priekšmeti — kancelejas preces, galda piederumi, drēbju un
apavu sukas, apavu krēms, personiskās higiēnas piederumi u.c.
Tādējādi Kodeksa 47. panta
trešajā daļā terminu priekšmets nevar interpretēt
paplašināti, ietverot tajā arī pārtikas produktus.
3. Ministru kabinets atbildes
rakstā norāda, ka Kodeksā nav paredzēts, ka sūtījumos un
pienesumos iekļaujami pārtikas produkti. Šis arguments ir
nepamatots turpmāk minēto iemeslu dēļ.
3.1. Izvērtējot šo Ministru
kabineta argumentu, būtiska nozīme ir apstāklim, ka notiesātajiem
atļauts saņemt ne vairāk kā astoņus sūtījumus vai pienesumus gadā
un viena sūtījuma vai pienesuma svars nedrīkst pārsniegt astoņus
kilogramus. Līdz 1994. gada vidum bija atļauti ne vairāk kā
četri sūtījumi vai pienesumi gadā un nebija paredzēta iespēja
saņemt papildu sūtījumus un pienesumus.
Ar Ministru kabineta
1994. gada 2. augusta noteikumiem Nr. 148, kas
tika izdoti Satversmes 81. panta kārtībā, un 1994. gada
15. decembra likumu “Pargrozījumiem Latvijas Labošanas darbu
kodeksā” atļauto sūtījumu un pienesumu skaits notiesātajiem tika
dubultots. Ar šiem grozījumiem ieviešot sodu izpildes progresīvo
sistēmu, notiesātajiem par labu uzvedību un godīgu attieksmi pret
darbu un mācībām tika dota iespēja papildus saņemt ne vairāk kā
sešus sūtījumus vai pienesumus gadā. Tātad gada laikā
notiesātajam ir iespēja saņemt 64 kilogramus preču, bet par labu
uzvedību — vēl 48 kilogramus, pavisam — 112 kilogramus preču.
Šāds preču apjoms liecina, ka
sūtījumi un pienesumi galvenokārt paredzēti pārtikas preču, nevis
apģērba, apavu, personiskās higiēnas un citu preču saņemšanai.
Bez tam jāņem vērā apstāklis, ka notiesātie atrodas pilnā valsts
apgādībā un nepieciešamais apģērbs un apavi, kā arī mazgāšanas un
personiskās higiēnas līdzekļi tiek izsniegti cietumā (sk.
Ministru kabineta 2002. gada 7. maija noteikumus
Nr. 155 “Noteikumi par notiesāto uztura un sadzīves
vajadzību materiālā nodrošinājuma normām”).
Iepriekšējo gadu statistika
apliecina, ka pirms aizlieguma noteikšanas sūtījumu un pienesumu
saturu galvenokārt veidoja pārtikas produkti. Piemēram,
Centrālcietumā 2000. gadā sūtījumu un pienesumu veidā
pieņemtas 136 tonnas, bet 2001. gada pirmajos piecos mēnešos
— 60 tonnas pārtikas produktu (sk. 2001. gada
19. decembra Satversmes tiesas spriedumu lietā
Nr. 2001–05–03).
3.2. Kodeksa 47. panta otrā
daļa paredz, ka sūtījumus un pienesumus var aizstāt ar naudas
pārvedumiem. Notiesātais par šo naudu var iegādāties preces
brīvības atņemšanas iestādes veikalā tajā mēnesī, kad viņam ir
tiesības saņemt sūtījumu vai pienesumu.
Saskaņā ar Kodeksa 43. panta
trešo daļu Iekšējās kārtības noteikumu 6. pielikums nosaka,
kurus pārtikas produktus un pirmās nepieciešamības priekšmetus
atļauts pārdot notiesātajiem brīvības atņemšanas iestāžu
veikalos. Ja par naudu, kas saņemta ar pārvedumu, kurš aizstāj
sūtījumu vai pienesumu, notiesātais var iegādāties pārtikas
preces un pirmās nepieciešamības priekšmetus, tad tas nozīmē, ka
šīs pašas preces notiesātais var saņemt arī ar sūtījumiem vai
pienesumiem.
3.3. Iespēja saņemt pārtikas
produktus ar sūtījumiem un pienesumiem izriet arī no Kodeksa
77. panta ceturtās daļas, kas paredz, ka grūtniecēm, mātēm,
kas zīda bērnus, nepilngadīgajiem, kā arī slimajiem “ar ārstu
komisijas slēdzienu var atļaut papildus saņemt produktu sūtījumus
un pienesumus”.
Iztulkojot šo normu kopsakarā ar
Kodeksa 47. panta pirmo daļu, secināms, ka minētās personas
bez tiem sūtījumiem un pienesumiem (arī pārtikas), ko tām paredz
47. pants, var saņemt arī papildu pārtikas sūtījumus un
pienesumus.
4. Kodeksa normu gramatiskā un
sistēmiskā iztulkošana liek secināt, ka likumdevējs, nosakot
notiesātajiem tiesības saņemt sūtījumus un pienesumus, nav
vēlējies izslēgt no šiem sūtījumiem un pienesumiem pārtikas
produktus un ir paredzējis arī pārtikas produktu iekļaušanu
tajos.
Ministru kabinets nav pareizi
iztulkojis Kodeksa 47. panta pirmo daļu. Pārtikas sūtījumu
un pienesumu aizliegums Iekšējās kārtības noteikumos ir pretrunā
ar augstāka juridiskā spēka tiesību normu. Tāpēc izvērtēt šā
aizlieguma atbilstību Satversmes 111. pantam nav
nepieciešams un Satversmes tiesa to nedara.
5. Ministru kabinets kā vienu no
galvenajiem iemesliem pārtikas sūtījumu un pienesumu aizlieguma
noteikšanai min apstākli, ka liela daļa narkotisko un psihotropo
vielu cietumos nonāk noslēptas pārtikas produktos. Satversmes
tiesa neapšauba, ka cietumos ir nepieciešams risināt narkomānijas
problēmu, taču pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegumu
notiesātajiem var noteikt vienīgi likumdevējs.
Saeimai, ņemot vērā valsts
pašreizējās iespējas nodrošināt notiesātos ar pārtiku, jāizvērtē,
vai šāda aizlieguma noteikšana nolūkā samazināt narkomānijas
izplatību vai sasniegt citus mērķus ir samērīga attiecībā uz
ievērojamu skaitu notiesāto, kuriem nav iespēju iegādāties
papildu pārtikas produktus brīvības atņemšanas iestāžu
veikalos.
Nolēmumu
daļa
Pamatojoties uz Satversmes tiesas
likuma 30.–32. pantu, Satversmes tiesa
nosprieda:
Atzīt Ministru kabineta
2002. gada 19. februāra noteikumus Nr. 73
“Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumi” daļā
par pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegumu par neatbilstošiem
Latvijas Sodu izpildes kodeksa 47. panta pirmajai daļai un
spēkā neesošiem no sprieduma publicēšanas dienas.
Spriedums ir galīgs un
nepārsūdzams.
Satversmes tiesas sēdes
priekšsēdētājs A.Endziņš
