Par procesiem, kuros daba neļauj iejaukties

Oļģerts Krastiņš, profesors, Valentīna Locāne, pētniece, — “Latvijas Vēstnesim”

Pēdējā — 2000.gada — tautas skaitīšana konstatēja, ka Latvijā dzīvoja 1095 tūkstoši vīriešu un 1282,4 tūkstoši sieviešu. Rēķinot uz 100 sievietēm, bija tikai 85,4 vīrieši. Nereti, bez dziļākiem pētījumiem no šādas dzimumu disproporcijas izdara pārsteidzīgu secinājumu par nepietiekamas dzimstības cēloņiem valstī. Tāds apgalvojums īstenībā nav pat puspatiesība. Patiesība tā būtu tad, ja vīrus sev meklētu pensionāres. Bet pensionārēm bērni nedzimst…

Tautas skaitīšanas dati

2000.gada tautas skaitīšanas galvenie rezultāti ir publicēti lielā grāmatā “Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti. Statistikas datu krājums”, — R.: CSP, 2002. — 288 lpp. Tie ir pieejami arī elektroniskā formā kompaktdiskā. Šie dati ir vērtīga sākotnējā jeb bāzes informācija tālākam atsevišķam darbam. Taču publicēti ir gandrīz vienīgi absolūtie skaitļi, to tālāka apstrāde un analīze ir atstāta lasītāju ziņā. Taču ne katrs lasītājs ir studējis statistiku un zina, kā to darīt. Tāpat visiem lasītājiem nav pieejami datori un trūkst iemaņu darbam ar programmām “Excel”, SPSS vai citu piemērotu programmu, kas būtu piemērota minētajā kompaktdiskā ietverto datu tālākai izstrādei. Tādēļ būs vajadzīga virkne analītiska satura publikāciju, kurās tautas skaitīšanas dati būs izstrādāti tā, lai galvenie secinājumi būtu redzami tieši un pārliecinoši, bez papildu aprēķiniem.

Daba vīriešus rada izšķērdīgi…

Jau pirmie zinātnieki, kuri sāka nopietni nodarboties ar demogrāfiju, konstatēja, ka parasti uz 100 meitenēm dzimst 105–106 zēni, retums 103–110. Latvijas dati par pēdējām četrām piektdaļām divdesmitā (pagājušā) gadsimta šo atziņu apstiprina ar nepielūdzamu konsekvenci. Dati par apvienotiem piecu gadu periodiem no 1921. līdz 2000.gadam (atskaitot Otrā pasaules kara periodu, par kuru datu nav vai tie ir nedroši), neuzrāda nevienu kaut cik vērā ņemamu atkāpi no šīs likumsakarības, kas pārsniegtu “izlases kļūdu” (1. tabula).

Pirmās Latvijas neatkarības periodā vislielākais dzimušo zēnu pārsvars pār meitenēm bija 1921.gadā (111,4, rēķinot uz 100 meitenēm; 108 šis skaitlis pārsniedza vēl 1922., 1923., 1931.gadā). Savukārt vismazāk zēnu, rēķinot uz 100 meitenēm, dzima 1924.gadā (104,6).

Pusgadsimtu garajā pēckara periodā daba vislielākās novirzes no normas ir pieļāvusi 1963.gadā, radot 110,7 zēnus uz 100 meitenēm. Vēl šis skaitlis pārsniedz 107 1948., 1953., 1957., 1958., 1965., 1972., 1976. un 1997.gadā. Savukārt šis skaitlis nesasniedz 104 1949., 1966., 1993. gadā. Nav neviena gada, kad daba būtu kļūdījusies, radot vairāk meiteņu nekā zēnu.

Šo dabas likumu nav spējušas ietekmēt divkāršas radikālas sabiedrisko iekārtu maiņas valstī (1941., 1990.gadā), iedzīvotāju skaita un nacionālā sastāva izmaiņas pēckara un mūsdienu periodā, migrāciju plūsmu rezultātā, iedzīvotāju blīvuma izmaiņas, urbanizācija, dzīves līmeņa svārstības, vispārējs dzimstības līmeņa samazinājums un citi šķietami būtiski faktori, tāpat dzimstības mākslīga regulēšana.

Kāpēc dabai ir vajadzīga tāda “izšķērdība”, radot vairāk vīrišķo indivīdu nekā sievišķo? Tas ir biologu jautājums. Cik autoram zināms, analogs likums ir spēkā arī citā dzīvajā dabā, ne tikai cilvēku paaudžu nomaiņas procesā.

… bet izturas pret viņiem nežēlīgi

Daudzi populārzinātnisku demogrāfisku rakstu un grāmatu autori uzsver, ka vīriešu un sieviešu skaits tālākās vecuma grupās strauji izlīdzinās, vīriešiem mirstot nedabiskā (varmācīgā) nāvē: slepkavības, pašnāvības u.c.

Patiešām daba ir ieprogrammējusi vīriešiem lielāku lielības un sacensības garu, kurš noved pie paaugstināta riska situācijām un pat pie nāves.

Visos iepriekšējos gadsimtos karus un revolūcijas izraisīja un izpildīja vīrieši. Jau 1927.gadā Marģers Skujenieks rakstīja, ka “…Latvija kara laikā ir upurējusi ārkārtīga lielu daļu no saviem vīriešiem un vienīgi Krievijā ir vēl lielāks vīriešu iztrūkums” (Latvija. Zeme un iedzīvotāji” 3.izd., R.: A.Gulbis, 1927. — 237.lpp.). Tikai pēdējā karā vīrieši centās aktīvā karadarbībā iesaistīt arī sievietes, turklāt iznīcināšanas līdzekļi bija jau tādi, kas iznīcināja ne tikai karotājus frontes līnijās, bet veselas pilsētas — nešķirojot vīriešus, sievietes un bērnus.

Miera laikā vīriešu riskanta pārgalvība izpaužas, savām spējām neatbilstošā ātrumā vadot transporta līdzekļus, lieloties ar izdzertā alkohola vai injicēto narkotiku daudzumu u.c.

Var jau brīnīties, kā sabiedrība akceptē tā sauktos alus svētkus, kur notiek sacensības ar godalgu pasniegšanu ātrdzeršanā un izdzertā alus daudzumā. Vēl gan nevienam kontrabandistu menedžerim nav ienācis prātā rīkot “spirķika” svētkus ar sacensībām ātrdzeršanā un daudzdzeršanā. Skatītājiem tie būtu vēl saistošāki, jo visi karstgalvīgākie aizrītos ar pirmo malku, sāktu sprauslāt un raudāt, kas īstam vīram nemaz neklājas. Publikai būtu lieli smiekli.

Tā tāda drusku nenopietna atkāpe. Tādēļ atgriezīsimies pie statistikas datiem un to zinātniskas analīzes.

Kādā vecumā sieviešu kļūst vairāk nekā vīriešu

Kā rāda pēdējo triju tautas skaitīšanu (1979., 1989., 2000.g.) dati, vīriešu skaits ir lielāks nekā sieviešu skaits visās piecgadu vecuma grupās līdz 25–29 gadu vecumam. Tas ir īstais precību vecums, un tādā vecumā, formālā statistikas izpratnē, sievietēm nevajadzētu būt nekādām grūtībām atrast vīrus. Toties kādiem pāris procentiem vīriešu pietrūks sievu (2.tabula).

Lai precīzāk noskaidrotu, ar kādu vecumu sieviešu kļūst vairāk nekā vīriešu, pievienojam attiecīgas datus par viena gada vecuma grupām (3.tabula). Sieviešu skaits pavisam nedaudz sāk pārsniegt vīriešu skaitu 28 gadu vecumā. Taču līdz pat 34 gadu vecumam šis pārsvars nepārsniedz 1–3%, ko var izskaidrot ar datu nestabilitāti.

Tātad līdz pat 34 gadu vecumam, statistikas izpratnē, gandrīz visām sievietēm ir iespējas atrast sev vīrus, ja vien to grib. Un tas arī ir pēdējais laiks.

Protams, var teikt, ka daļa vīriešu ir fiziski vārgi, nodzērušies un citādi ģimenes uzturēšanai nepiemēroti. Bet to pašu var teikt arī par daļu no sievietēm. Pētīt iedzīvotāju “kvalitatīvo sastāvu”, neriskējot ar savu zinātnieka reputāciju, pašreiz nav ieteicams. Ar to nodarbojas kvalitatīvā demogrāfija un eigēnika, kuru, pašreiz noklusējot, pieskaita “viltus zinātnēm”, kā padomju laikā darīja ar kibernētiku, ekonometriju u.c.

Īsu ieskatu par eigēniku var iegūt pēc trīsdesmito gadu publikācijām, kad šo zinātni vēl nebija diskreditējušas “Lielvācijas” rasu teorijas (Priv.doc.Dr.med. G.Reinhards. Eugenika. Latvijas Universitātē 1935. un 1936.gadā visu fakultāšu studentiem lasītās lekcijas. — R.:Valters un Rapa, 1940. — 87 lpp.; Priv.doc.Dr.med. T. Upners. Eugenikas nozīme tautas un valsts dzīvē. — R.: Latvju grāmata, 1943. — 64 lpp. Pēdējā, kā redzams, izdota jau vācu okupācijas laikā, tādēļ lasāma ar kritisku skatienu).

Pilsētās un laukos

Kā rāda tautas skaitīšanas rezultāti, iedzīvotāju dzimuma sastāvs pilsētās un laukos ir krasi atšķirīgs. Pilsētās sieviešu skaits sasniedz un sāk pārsniegt vīriešu skaitu jau 20–29 gadu vecumā, bet 30–34 gadu vecumā šis pārsvars jau ir ļoti nozīmīgs. Turpretī laukos vīriešu skaits pārsniedz sieviešu skaitu gandrīz līdz pensijas vecuma gadiem. Dzimumu līdzsvars tiek sasniegts tikai 50–54 gadu vecumā.

Kādēļ tas tā, uz to tautas skaitīšana tiešu atbildi nedod. Agrāko gadu demogrāfiskajā literatūrā dominē uzskats, ka dažādu vīriešu un sieviešu skaita attiecību teritorijās nosaka migrācija. Turklāt par aktīvākajiem migrantiem tika uzskaitīti vīrieši. Vēl padomju gados, kad no citām PSRS republikām Latvijā iebrauca lielas cilvēku masas.

Balstoties uz šo teoriju, ir jāpieņem, ka mūsdienās jaunietes ir aktīvākas migrantes uz pilsētām nekā jaunieši. To apstiprina arī autora personiskie vērojumi. Lasot lekcijas vairākus desmitus lielai studentu auditorijai, tajā var saskatīt tikai dažus studentus vīriešus. Ja klausītāju skaits skaistā pavasara dienā nokrītas zem 30, ir gadījies runāt simtprocentīgai sieviešu auditorijai. Studenti vīrieši šajā laikā vai nu strādā, vai bauda jaunību … Vai paliek laukos pie traktora stūres.

Daba savus zobus vīriešiem sāk parādīt tikai vecumā

Ir taisnība, ka daļa vīriešu iet bojā nedabiskā nāvē jaunībā vai brieduma gados, un šī daļa ir ievērojami lielāka nekā sievietēm. Tomēr krasa dzimumu skaita disproporcija sāk izpausties tikai pirmspensijas un īpaši pensijas gadu vecumā. Pēc pēdējās tautas skaitīšanas datiem, vēl 50–54 gadu vecumgrupā sieviešu skaits pārsniedza vīriešu skaitu tikai par 20% (2.tabula). Tas nav maz, bet nav arī daudz salīdzinājumā ar to, kas notiek turpmākajās vecumgrupās. 60–64 gadu vecumgrupā šis pārsvars jau ir gandrīz 40%, 70–74 gadu grupā — jau divkārtīgs, tālākās vecumgrupās — trīskārtīgs un četrkārtīgs. Uz katru simtgadnieku vīrieti skaitītāji reģistrēja 8 simtgadnieces sievietes. Līdzīga situācija vērojama tiklab pilsētās, kā laukos. Tieši lielas vīriešu un sieviešu skaita disproporcijas pensiju vecumā rada secinājumu par dzimumu disproporcijām Latvijā vispār.

Ir tradicionāls uzskats, ka iedzīvotāju dzimumu struktūru izkropļo kari. Par to jau minētajā grāmatā raksta arī M. Skujenieks.

Pašreiz kopš pēdējā postošā kara ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts. Tiešā kara darbībā varētu būt bijuši iesaistīti tie, kuriem tagad 75 un vairāk. Tie, kuriem tagad virs 70, kara sekas izjuta tikai netieši (uzlidojumi, bads, represijas), kas vienādi skāra gan jauniešus, gan jaunietes, vēl nepieaugušus cilvēkus.

Taču vislielākās dzimumu disproporcijas sāk veidoties 55–75 gadu vecumā. Tās nevar izskaidrot arī ar vīriešu riskantāko dzīvesveidu, jo šajā vecumā “riesta” laiks jau beidzies. Atliek vienīgi secinājums, ka vīrieši šajā vecumā vienkārši vairāk cieš no parastajām slimībām, nespēj tās pārvarēt un agrāk iet bojā.

Izšķirošais pierādījums

Runājot par demogrāfisko procesu intensitāti, zinātnieki vienmēr kā faktorus min iedzīvotāju vecuma un dzimuma sastāvu, kura normālo stāvokli deformē kari, migrācija, krīzes un citi ekstremāli apstākļi. Tas pats ir sakāms par mirstības intensitāti, kuras papildinošais rādītājs būtu izdzīvošanas iespēju koeficients. Visus iepriekš minētos faktorus lielā mērā ļauj izslēgt mirstības dzimumvecumkoeficienti, kas raksturo mirstības intensitāti (līmeni) katrā dzimuma un vecuma grupā. Tos aprēķina, attiecinot gada laikā attiecīgajā dzimuma un vecuma grupā mirušo skaitu pret šīs pašas grupas gada vidējo iedzīvotāju skaitu. Šādi dati kopā Latvijā un atsevišķi pilsētās un laukos ir parādīti 4.tabulā.

Uzskatāmības dēļ pēc visas Latvijas datiem ir aprēķinātas vīriešu un sieviešu mirstības vecumkoeficientu starpības, kas šajā gadījumā ir izteiktas promiļu (tūkstošdaļu) punktos (4.tabulas 4.aile).

Ir redzams, ka pilnīgi visās vecumgrupās vīriešu mirstības intensitāte ir lielāka nekā sieviešu. Tas nav vērojams vienīgi tā sauktajās riska vecumgrupās, kad priekšlaicīgā nāvē nereti vainojami paši vīrieši.

Zēnu un meiteņu mirstības intensitātes starpība ir maza bērnības vecumā (1—14 gadi), bet turpmāk līdz ar vecumu pieaug arvien straujāk. Lielāka par 10 promiļu punktiem šī starpība kļūst pirmspensijas vecumā, bet lielāka par 20 promiļu punktiem — pensijas vecumā. Savu maksimumu vīriešu un sieviešu mirstības intensitātes starpība sasniedza 75–79 gadu vecumā. Vēl lielākā vecumā šī starpība, kaut nedaudz, tomēr samazinās.

Līdzīga situācija ir vērojama tiklab Latvijas pilsētās, kā arī laukos. Tikai laukos abu dzimumu mirstības intensitāte ir lielāka nekā pilsētās. Svaigais gaiss nespēj kompensēt slikto medicīnisko aprūpi un nespēju trūkuma dēļ iegādāties efektīvas un dārgas zāles.

Var secināt, ka pati daba ir ieprogrammējusi vīriešiem mazāku dzīves ilgumu nekā sievietēm un šo programmu konsekventi realizē visā mūža garumā, ne tikai “riska gados”, bet ar paaugstinātu intensitāti tieši vecumā. Cilvēki ar medicīnas palīdzību tikai nedaudz spēj pretoties dabas likumam.

Kāpēc daba tā rīkojas?

Mēs to jautājam biologiem, jo paši spējam izvirzīt tikai hipotēzes.

Ir gadījies lasīt, ka līdzīga parādība vērojama arī citās dzīvās dabas populācijās. Indivīda vienīgais dabas dotais dzīves uzdevums esot dot dzīvību nākamai paaudzei. Kad viņš to vairs nespēj, dabai tas kļūst lieks un var iet bojā. Daba vēlas iespējami straujāku paaudžu nomaiņu.

Galēja attieksme pret vīriešu dzimuma pārstāvjiem ir bitēm. Tos sauc par traniem un cilvēku izpratnē trans ir liekēža sinonīms. “Trani … tikai apaugļo jaunās mātes. Šim nolūkam pirms spietu laika saime izaudzē tranus, bet pierudenī darba bites tos novājina un izdzen no stropa” (Latvijas konversācijas vārdnīca, II, 2518.sl.). Tur tie iet bojā.

Cilvēku uzdevums nav tikai radīt pēcnācējus. Kopš materiālistiskā pasaules uzskata izplatīšanās galvenais uzdevums ir radīt materiālās vērtības. Komunisti to deklarēja atklāti. Mūsdienās par to parasti nerunā, bet materiālo vērtību kults ir vēl daudz spēcīgāks. Un materiālās vērtības gan vīrieši, gan sievietes spēj radīt vēl ilgi pēc tam, kad vairs nespēj radīt pēcnācējus. Kāpēc viņiem daba neļauj dzīvot ilgāk?

2000.gadā, sasniedzot 40 gadu vecumu, ko orientējuši var pieņemt par vecumu, kad vēl var radīt pēdējo pēcnācēju, vēl paredzamais mūža ilgums sievietēm bija 38,6 gadi, vīriešiem — 29,1. (Latvijas statistikas gadagrāmata 2001. 48.lpp.). Starpība 9,5 gadi kaut kā zīmīgi sakrīt ar laiku, kas nepieciešams, lai izaudzinātu pēdējo bērnu. Visumā tas ir maz, un sakritība drīzāk ir nejauša.

Tomēr ir demogrāfiskie procesi, kuros daba stūrgalvīgi paliek pie sava, neļaujot cilvēkam kļūt gudrākam par dabu.

1. tabula

Dzīvi dzimušo sadalījums pēc dzimuma piecgadu periodos Latvijā

Aprēķināts pēc: Statistikas tabulas (neizdotā Statistikas gadagrāmata 1940). — R.: Tautsaimniecības statistikas pārvalde, 1940. — 12. lpp.; Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2001. — R.: CSP, 2001 — 72., 73. lpp.

2.tabula

Sieviešu un vīriešu skaita attiecības pēdējās tautas skaitīšanās:

sieviešu skaits, rēķinot uz 100 vīriešiem

* 1935.gadā vecuma grupa 80–84 gadi apvieno iedzīvotājus 80 gadu vecumā un vecākus. Autoru aprēķins pēc attiecīgo gadu tautas skaitīšanu rezultātu publikācijām.

3.tabula

Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc vecuma un dzimuma 2000.gadā

4.tabula

Mirstības intensitāte dzimuma un vecuma grupās (miruši uz 1000 attiecīgās dzimuma un vecuma grupas iedzīvotājiem*) 2000.gadā

* Mirušie 0 gadu vecumā rēķināti uz 1000 dzimušajiem.

Datu avots: Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2001. — R.: CSP, 2001. — 90.—91. lpp. Līdzīgi dati par Rīgas pilsētu bija parādīti autora rakstā “Lai apzināmies problēmu “Aizdodiet bērnus”” (nobeigums) — “LV” 2001. gada 18.decembrī, Nr. 183 (2570) — 18. lpp.