Par arodbiedrībām mūsdienu izpratnē

Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Juris Radzevičs:

Nav mūsu mērķis gāzt valdību! Pats vienkāršākais – parādīt cilvēkiem, ka atcelts viens ministrs. Problēmu tas neatrisina, bet tvaiks ir nolaists. Mums jārisina problēmas, nevis kadru pārbīde.

Nevar likt vienlīdzības zīmi starp sociāldemokrātisko partiju un arodbiedrību. Protams, ka mums vairāk jāskatās uz sociāldemokrātiskām idejām, tās mums ir tuvākas.

Es domāju, ka Kostandas kunga organizācijai ir tikai arodbiedrības nosaukums. Ja starpnozaru arodbiedrībā, kā viņš to dēvē, piedalās arī uzņēmēji, kuri maksā milzīgas naudas, un izlasu, ka šī organizācija piedalās bezmaz vai saimniecisku strīdu risināšanā starp uzņēmējiem, – tā nav arodbiedrība. Vērtējot starpnozaru, nozaru vai teritoriālās arodbiedrības, vispirms jāraugās, kas tajās ir biedri. Ja tur ietilpst uzņēmēji, tad pasaulē tās sauc vai nu par dzeltenajām arodbiedrībām, vai vispār neuzskata par darba ņēmēju aizstāvēm. Dzeltenā arodbiedrība rīkojas darba devēju interesēs.

Nozīmīga ir darba likuma pieņemšana. Mums ir izdevies saglabāt to garantiju, ko uzskatām par būtisku, proti, uz arodbiedrības biedriem attiecas noteikums: ja darba devējs vēlas lauzt darba līgumu, tas jāsaskaņo ar arodbiedrību. Ļoti svarīga bija minimālās algas paaugstināšana. Pamazām virzāmies uz mērķi panākt, lai minimālā alga sasniegtu iztikas minimumu. Vēl katrs savā kabatā jūt, ka ar 1. janvāri nestājās spēkā dažu politiķu iecerētā sociālās apdrošināšanas likme – 33 procentu pārdale uz pusēm. Pēc projekta autoru ieceres, darbiniekiem pašiem maksājamā likme paaugstinātos no deviņiem uz 16,5 procentiem. Mums izdevies to noturēt līdz šim brīdim, un Saeimā 2. lasījumā ir pieņemts variants, kas mums patīk labāk: 24+9 (darbinieka maksājamā daļa). Un darba devējam jāmaksā par diviem procentiem mazāka likme par pašreizējo. Ārzemēs ir arī augstākas likmes, bet tā mehāniski neko nevar salīdzināt. Mums Baltijas valstu vidū ir visaugstākā darba ņēmēja maksājamā daļa – deviņi procenti nav ne Igaunijā, ne Lietuvā.

Cilvēki nevarēja arī tik ātri saprast, ka arodbiedrība vairs nav kāds tur valsts piedēklis, kas dala sociālos labumus: dzīvokļus, mašīnas, garāžas, vasarnīcas, dārziņu zemes utt. Arodbiedrībām tomēr ir citas funkcijas. Šodien jau cilvēkiem visvairāk rūp viņu sociālekonomiskās intereses: galvenais ir nodrošinājums rīt un darbs. Mēs sakām: “Vienpatis baidās, un tas ir saprotami, ar vienu tiks galā ātri.”

Ja salīdzinām ar citiem, skolotāji ir visvairāk apvienotie. Tagad attīstās tāda nozare kā sabiedrisko pakalpojumu darbinieku arodbiedrība “Lakrs”: pieaug biedru skaits, un aptverts plašs sabiedrisko pakalpojumu spektrs. Tajā ir viesnīcu personāls, pašvaldību uzņēmumu pakalpojumu sniedzēji un vēl citi. Latvietis ir pieradis dzīvot ar principu: “No sākuma dari tu pa priekšu, un es paskatīšos, kā būs.”

Cilvēki mūs visvairāk meklē tad, kad jūt: ir izsmeltas viņu pašu iespējas ko atrisināt. Gan reiz būs tā, ka arodbiedrībā stāsies, lai saglabātu esošās labās pozīcijas.

Mēs nebūsim tie, kas likvidēs bezdarbu. Cits jautājums – gādāt, lai cilvēks nekļūtu par bezdarbnieku. Svarīgākais jautājums: līdz galam neatrisinātā sociālās apdrošināšanas likme; turklāt no nākamā gada vairākām preču un pakalpojumu kategorijām uzliks pievienotās vērtības nodokli. Tie ir komunālie maksājumi, medikamenti, bērnu un mācību literatūra, atkritumu izvešana utt. Bez aukstā ūdens nu nekādi neiztikt! Paredzēts ar nekustamā īpašuma nodokli aplikt daudzdzīvokļu mājokļus. Redzēsim, kā tiks piemērots jaunais darba likums un kādas būs pirmās problēmas.

“LAUKU AVĪZE”