Latviešu dzejniecei Zinaīdai Lazdai — 100

“Ikreiz Zinaīda Lazda ienesa manā istabā svaigi apartas zemes un rudzu smaržas. Ārkārtīgi īsta, bez liekulības un pozes, viņu varēja pieņemt vai atraidīt, bet viņai neticēt nevarēja. Liela auguma, drusku pasmaga kustībās, lielām pelēkām acīm bāli dzeltenīgajā sejā, meitenīgi bikla, smaidīga, heliocentrisks cilvēks, viņa man atgādināja saulespuķi. Ļoti skaisti bija viņas brūnganie mati lazdu riekstu krāsā. Viņas tuvumā jutu kaut ko nesamaināmu, šai dienai un šai zemei piederīgu un tomēr aizlaicīgas poēzijas apdvestu.” — Zenta Mauriņa

Viņai šai saulē bija lemti tikai 55 gadi. Trīspadsmit pēdējie no tiem pagāja svešumā. Bēgļu gaitas Vācijā, nogurdinošs slimnieku kopējas un mājkalpotājas darbs Amerikā, limfu sistēmas vēzis. Un gruzdoša sāpe par zaudēto Latviju un pasaules vējos kliedēto tautu. Viņas dzīves pavediens pārtrūka Oregonā 1957. gada 7. novembrī. Izpildot dzejnieces pēdējo vēlēšanos, urna ar viņas pelniem tika nogremdēta brīvajos Baltijas jūras ūdeņos tik tuvu dzimtenes krastam, cik vien iespējams. Tas notika tieši tautas sēru dienā — 1958. gada 14. jūnijā. Par aizkustinošo sēru ceremoniju jūrā pēc tam rakstīja visi lielākie Gotlandes un Stokholmas laikraksti.

Svešu maizi es laužu —

deg mana delna —

kaut būtu tā, Latvija,

tava zeme melnā!

Es bāztu to mutē,

tā būtu man salda,

zeme no Latvijas

velēnu galda.

Tās būtu dzīres,

kur vēlētos lūgta, —

ne sveša maize,

kas deg un ir rūgta.

Kā rakstīja Zenta Mauriņa, šis dzejolis par latviešu rupjo maizi dzīvos, kamēr vēl kāds runās latviešu mēlē. “Neviena grezna epiteta, nevienas meklētas metaforas, bet dzejolis tik pilnīgs, tik dziļš, ka tas uz visiem laikiem iespiežas atmiņā, dzīvo mūsu sirdīs kā dzimtenē pamestas mājas, kā plaši, nenopļauti rudzu lauki. Šais rindās ir tā svētā vienkāršība, kas zīmogo nemirstīgu mākslu.”

Par Zinaīdas Lazdas simtgades sarīkojumu Stokholmā jau agri pavasarī no Zviedrijas rakstīja literatūrzinātnieces Mirdza Krastiņa un Valentīne Lasmane. Tieši dzejnieces dzimšanas dienā — 6. jūnijā — piemiņas vakars notika Latvijas Rakstnieku namā Kuršu ielā un dienu pirms tam — Jāņa Akuratera mājā Pārdaugavā. Zinaīdas Lazdas dzeju lasīja aktrise Marina Janaus, ieskatu dzejnieces mūža gaitās un jaunrades pasaulē sniedza literatūras pētnieki Ilgonis Bērsons, Maija Kalniņa un Jānis Zālītis.

Dzejniece, īstajā vārdā Zinaīda Zelma Šreibere, ir dzimusi 1902. gada 6. jūnijā Ērgļu pagasta Tanuļos, kur viņas vecāki bija nomnieki. 1911. gada pavasarī tika iepirkti Spēliņi, kas kļuva par Šreiberu dzimtas mājām. Ģimenē bija seši bērni, no kuriem divi pavisam mazi miruši. Zinaīda kopā ar dažus gadus jaunāko māsu Martu palīdzēja audzināt un skolot abus jaunākos bērnus — Veru un Kārli. Pabeigusi Ērgļu draudzes skolu,

“Mana māte Emma Bauģe, ogrēniete. Mierīga, lēna, maiga, skaistuma meklētāja, harmoniska, pat it kā bezrūpīga, pilnīgi atklāta, patiesa. Par saimnieci būdama, nevarēja izrīkot kalpus, ne kalpones, to arvien darīja tēvs. Māte labāk pati padarīja, nekā lika otram. Viņai likās, ka katram pašam jāredz, kas jādara. Mūsu māti visi atzina par mīļu un saticīgu.” — Zinaīda Lazda

Zinaīda Lazda (sēž) slimības laikā Staprānu dzīvoklī Sēlemā kopā ar Elvīru Staprāni

Zinaīda devās uz Rīgu un iestājās Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. Pēc tās absolvēšanas studēja baltu filoloģiju Latvijas Universitātē, līdztekus strādājot savā bijušajā skolā par latviešu valodas skolotāju. Viena no viņas mīļākajām un spējīgākajām audzēknēm bija Austra Cielēna (vēlāk Ozoliņa), kas palika uzticīga savai skolotājai līdz pat pēdējai gaitai. Liela nozīme Zinaīdas Lazdas dzīvē bija teoloģijas profesoram Eduardam Zicānam, sākumā skolotājam, vēlāk kolēģim. Viņus saistījusi liela, patiesa draudzība, kas radusi atspulgu arī dzejas grāmatā “Tālais dārzs”.

Atceres pēcpusdienu Jāņa Akuratera mājā īpaši sirsnīgu darīja dzejnieces novadnieku un arī laikabiedru līdzdalība. Atmiņās dalījās kādreizējā Spēliņu ganumeita: “Biju pilsētniece un nemaz nezinu, kāpēc 1940. gada vasarā tiku sūtīta uz laukiem ganos. Ar savu ganāmpulku lepojos: visas bija Latvijas brūnās šķirnes gotiņas. Iemācījos arī slaukt. Attiecības Spēliņos bija zemnieciski vienkāršas. Visi ēdām pie viena galda. Arī dzejniece. Bet dziļi dārza kokos bija mājiņa, kur viņa devās strādāt savu dzejnieces darbu. Tā man likās noslēpumaina un neaizsniedzama.” Kā ganīti sauc? — To neviens nepaguva pajautāt. Viņa tā arī stādījās priekšā: biju ganu meita Spēliņos.

Mediķe Jolanta Zariņa dzejnieci savukārt atcerējās kā savu latviešu valodas skolotāju Šreiberjaunkundzi: “Natālijas Draudziņas ģimnāzijā mācījos no 1935. līdz 1946. gadam. Viņa bija izcila personība un prata pulcināt ap sevi izcilus pedagogus. Spilgtas, talantīgas personības bija mūsu svešvalodu skolotājas Elza Miķelsone un Herta Lindberga (viņas abas bija dzejnieces jaunības draudzenes), matemātiķis Kārlis Kaufmanis un zīmēšanas skolotājs Ārijs Skride. Šreiberjaunkundzes lielā mīlestība bija Rainis un Jānis Endzelīns. Sūri grūti mēs rakstījām savus domrakstus, jo viņa stingri laboja ne tikai pieturzīmju kļūdas, bet arī stila negludumus. Un gribēja, lai mēs mācītos izteikt savas domas, pārdzīvojumus. Piemēram, pēc Aspazijas bērēm mums bija jāraksta sacerējums “Manas pārdomas, izvadot Aspaziju”. Mēs, meitenes, ar romantisku jūsmu vērojām savas skolotājas attiecības ar Zicāna kungu. Kā viņi kaut kur gaitenī, uz kāpnēm vai pagalmā vienkārši paiet viens otram garām, tikai viņu acis satiekas. Viens skatiens, viens mirklis. Bet kāds siltums! Tas bija tik skaisti. Neaizmirstami.”

Gluži kā no Spēliņu pagalma šķita nākusi Dace Zvirgzdiņa, Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja galvenā speciāliste. Viņa rādīja vēl neredzētus fotoattēlus, lasīja fragmentus no vēstulēm, kas saņemtas no Zinaīdas māsas Martas draudzenes Maldas Leites un Elzas Miķelsones, ar kurām māsas saistīja kopīgas skolas gaitas Ērgļos un Rīgā. Novadnieki dzejnieces simtgadi atzīmējuši ar vairākiem sarīkojumiem. Un ir pārliecināti, ka Ērgļi nav tikai Rūdolfs Blaumanis un Jānis Grots, tie ir arī Zinaīda Lazda un viņas dzimta. Kaut gan Zinaīdas Lazdas pelnu urna guldīta Baltijas dzelmē, ziedus viņai var nolikt arī Ērgļu Sauleskalna kapos, kur apglabāti dzejnieces vecāki. Māsa Marta te uzlikusi glītu pieminekli, kurā iegravēts arī Zinaīdas Lazdas vārds. Dace Zvirgzdiņa rādīja fotoattēlu un ne bez lepnuma stāstīja, ka šī piemiņas vieta ir allaž apkopta.

Rakstnieku rīkotajā piemiņas vakarā savukārt piedalījās ciemiņš no Amerikas — rakstnieks un mākslinieks Raimonds Staprāns, kas Latvijā pazīstams galvenokārt ar Atmodas sākumā tik populāro lugu “Četras dienas jūnijā” — par Kārļa Ulmaņa pēdējo traģisko darba cēlienu Rīgas pilī. Pie Raimonda vecākiem Zinaīda Lazda pavadīja pēdējos, pašus smagākos savas dzīves mēnešus. Filoloģijas maģistre un dzejas pazinēja Elvīra Staprāne pašaizliedzīgi aprūpēja slimnieci, medicīnas doktors Teodors Staprāns bija starp Zinaīdas Lazdas ārstniecības fonda dibinātājiem un kļuva par tā pirmo vadītāju. Fondu izveidoja Oregonas štata rakstnieki, dzejnieces draugi un paziņas, to atbalstīja Baltu filologu kopa Čikāgā un Amerikas Latviešu apvienība. Fonda biedru iemaksas ļāva sniegt dzejniecei

pastāvīgu materiālu atbalstu slimošanas laikā un nodrošināt viņas pēdējās gribas izpildi.

Vēlāk šis fonds pārtapa par piemiņas fondu, kas rūpējas par dzejnieces piemiņas saglabāšanu. Sākot ar 1960. gadu, latviešu dzejniekiem trimdā tiek piešķirta Zinaīdas Lazdas balva par mākslinieciski spilgtiem dzejoļu krājumiem. Ar fonda gādību 1963. gadā Čikāgā tika izdots Piemiņas rakstu krājums, kurā divdesmit pazīstami rakstnieki un sabiedriskie darbinieki, Zinaīdas Lazdas līdzgaitnieki dzīvē un mākslā, dalās savās atmiņās par viņas spožo ienākšanu literatūrā (Jānis Grīns, Zenta Mauriņa, Jānis Rudzītis, Paula Jēgere-Freimane), par skolotājas gaitām un tīras, koptas latviešu valodas aizstāvību Latvijā un bēgļu nometnēs (Rasma Sināte, Ilze Šķipsna, Rūta Skujiņa) un līdzdalību sabiedriskajā dzīvē (Juris Krīgens). Plašākas apceres par dzejniece dzīves gājumu un viņas dzejas pasauli snieguši Pēteris Ērmanis, Elvīra Staprāne, Jānis Klīdzējs un Valdemārs Kārkliņš. Līdz pat Zinaīdas Lazdas mūža pēdējām dienām un pelnu urnas ceļojumam pāri Amerikas kontinentam un Atlantijas okeānam, Andreja Eglīša vadītajam svētbrīdim Latviešu nacionālā fonda mītnē Stokholmā, intīmajam piemiņas brīdim Zentas Mauriņas mājās Upsalā un sēru ceremonijai pie Gotlandes krastiem. “Bronzas urnai bija piestiprināts akmens atsvars, kādu zvejnieki lietā tīklu noenkurošanai, un tā bija ietīta Latvijas nacionālajā karogā. Austra Ozoliņa, no kuras rokām pelnu urna nogrima viļņos, bija tērpusies Vidzemes novada tautas tērpā. Dzejnieces pelnu urnai nogrimstot, redaktors Jānis Grīns teica dažus atvadu vārdus, pavadītāji iemeta viļņos līdzi atvestos ziedus - sarkanas rozes un baltas maijpuķītes. Īsās, bet aizkustinošās ceremonijas nobeigumā pavadītāji nodziedāja valsts himnu.”

Dzejnieces 1947. gadā rakstītā īsā apcere par savu dzīvi ievada Zariņu Jāņa sakārtoto Zinaīdas Lazdas dzejoļu, rakstu un runu krājumu “Ogle”, ko apgāds “Vaidava” laida klajā 1960. gadā. Te apkopoti raksti par kultūras un sabiedriskajiem jautājumiem, literāras apceres un recenzijas. Te ir arī šādas rindas: “Kad latvieši vairs nelasīs dzejas, kad latviešu bērni un jaunatne nezinās nevienas latviešu tautas dziesmas, neglabās savā sirdī un atmiņā nevienas latviešu dzejnieka vārsmas, tad latviešu pašu kā tautas drīzi vairs nebūs, tad būs pārtrūcis mūsu gara pavediens.”

Zinaīda Lazda mums atstājusi piecas dzejoļu grāmatas. Gandrīz visas tās tikušas godalgotas un izdotas atkārtoti. 1936. gadā iznāca viņas pirmais dzejoļu krājums “Zaļie vārti”. Par otro dzejas grāmatu “Staru viesulis”, kas iznāca 1941. gadā, jaunā dzejniece saņēma ļoti prestižo literāro balvu — Annas Brigaderes prēmiju. Pie latviešu mīlas lirikas augstākajiem sasniegumiem tiek pieskaitīts krājums “Tālais dārzs” (1946), ar Raiņa “Kluso grāmatu” un Viļa Plūdoņa “Via dolorosa” tiek salīdzināts krājums “Bēgle” (1949). Un pēdējā, viena no visskaistākajām viņas dzejas grāmatām — “Saules koks”. Neuzrakstīti palikuši iecerētie romāni “Meitenes” un “Pazeme”, citi prozas darbi.

Kā savās atmiņās stāsta Jānis Klīdzējs, dzejniece ne reizi vien runājusi par savu vēlēšanos rakstīt “par visu mūsu dzīvi — par mūsu mākslu, dzeju, par mūsu kultūras politiku un politiķiem”, jo nav spējusi samierināties ar apkārt valdošo domu šaurību un vienaldzību: “Ir glīta ārpuse, bet nav dedzības. Ir studēšana un mācīšanās, bet nav izglītības. Ir smīnēšana, bet nav gara un idejas. Ir pašu bēdas, bet nav nacionālo rūpju. Ir mākslās un rakstniecībā vizuļi, bet tiem nav balss, kas paliktu prātā un sāpētu. Ir daudz lāga vīru, bet nav autoritāšu, uz ko var pacelt acis no lejas uz augšu.” Iecerēto grāmatu dzejniece jokodamās solījusies saukt par eseju un vērmeļu krājumu.

Jā, tāda grāmata arī šodien būtu aktuāla.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Fotoattēli un citētie teksti — no Zinaīdas Lazdas Piemiņas rakstu krājuma un grāmatas “Ogle”