Par paliekošu latviešu mākslu

Foto: A.F.I.

Advokāts Andris Grūtups:

Man ļoti patīk Rozentāls. Katrs otrais galerists, kas nodarbojas ar gleznu pārdošanu, to varēs apstiprināt. Vasarās, dzīvojot ārpus Rīgas, sanāk mazāk, bet rudeņos un ziemās, sestdienās vai svētdienās, kad ir laiks trīsdesmit vai četrdesmit minūtes pasēdēt ar kafijas tasīti rokās, man ļoti patīk to darīt, skatoties gleznās.

Pamatā man ir divu šodienas autoru gleznas. Tabaka, Polis, tad vēl nedaudz Purmale. Pirms pāris gadiem Lancmanis bija izstādījis gleznas, kuru noskaņa man iepatikās. Man ir arī viņa darbi no pēdējās izstādes. Vēl šis tas no latviešiem – Skulme, Tilbergs. Starp citu, man šķiet, ka šāgada lielā rudens izstāde “Arsenālā”, salīdzinot ar citiem gadiem, kad man tur gandrīz nekas nepatika, bija ļoti laba.

Man ir daba un sieviešu portreti. Vīriešu portretu tikpat kā nav. Un man jau arī patīk atpazīstama māksla. “Neaprobežojos” tikai deviņpadsmitā gadsimta tradīcijās, kaut gan pašas par sevi man tās liekas ļoti skaistas. Protams, arī divdesmitā gadsimta kubisma mākslas paraugi Latvijā ir ko vērti. Bet, protams, visi tie pakaļdarinājumi gan vairs nav interesanti.

Zinu, cik maksā Tabaka, Polis… Var teikt, atbilstoši savai amata prasmei, kas ir ļoti augsta. Starp latviešu pašreizējiem māksliniekiem mums nemaz nav daudz cilvēku, pie kura vari pasūtīt portretu un būt pārliecināts, ka dabūsi tā cilvēka ģīmi, ko esi lūdzis. Deviņdesmit procentos gadījumu no citiem māksliniekiem dabūsi ko citu, tikai ne gaidīto portretu. Polis ir viens no tiem retajiem meistariem, kurš tiešām strādā perfekti. Viņš saredz tādas detaļas kā apģērba stils un tamlīdzīgi. Ja būs jāstrādā pie vēsturiska portreta, viņš neslinkos un aizies uz arhīvu uzzināt, kādā krāsā toreiz bija mundieri, kādā stilā pogas, iešuves… Faktiski viņš ir vienīgais, kas var uzgleznot portretu tādā līmenī.

Lai viņš kļūst par oficiālo mākslinieku. Un kas tur slikts? Lielākie pasaules mākslinieki arī ir gleznojuši portretus hercogiem, grāfiem, bīskapiem. Izpildījuši pasūtījuma darbus un iegājuši pasaules vēsturē kā izcili mākslinieki. Pilnīgi normāli. Parasti jau mākslinieki saviem darbiem atbilstošo atzinību iegūst pēc nāves. Kamēr ir dzīvi skauģi un visi pārējie, tie jau nekad neļaus mākslinieku atbilstoši novērtēt. Man liekas, ka Polis iegūs tādu pašu vietu kā Rozentāls, Purvītis. Man vispār šaubu nav par to. Protams, ja jūs paprasītu mākslas vēsturniekiem, tie pateiktu, ka Grūtups ir stulbs, nekā nesaprot. Bet mana pārliecība nu reiz ir tāda, ka pēc kāda laika Polis maksās tikpat, cik tagad Rozentāls. Un tad jau vairs nebūs nozīmes, ko viņš ir portretējis, – vai tas ir Leiškalnu pāris vai kāds cits. Vai pēc gadiem kāda nozīme, vai gleznā redzams Kārlis XII vai Pēteris I? Skatās mākslinieku. Bet, ja par portretu autoru to nevar teikt, tad, uzlūkojot gleznu, saka – re, Pēteris I vai Kārlis XII.

Uz manu piecdesmit gadu dzimšanas dienu man uzdāvināja Poļa gleznu, ko viņš bija veidojis pēc kādas tiesas laikā uzņemtas fotogrāfijas, kura, starp citu, bija publicēta arī presē. Man tas bija liels pārsteigums. Šī fotogrāfija allaž stāvēja manā kabinetā, es nekur to netiražēju un nerādu. Man nezinot, kolēģi to bija paņēmuši. Glezna iznākusi ļoti laba, bet es nevēlos ar to lielīties. Bet pēc piecdesmit gadiem teiks – tā, lūk, ir Poļa glezna. Grūtups? Laikam kāds advokāts… Labi, ja tā. Nepaliks ne Grūtups, ne Leiškalns. Polis paliks.

“LAUKU AVĪZE”