Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Tautas ciešanu apliecinājumi Liepājā un Suntažos  Foto: Māris Locs

Uzruna nolasīta starptautiskajā vēsturnieku konferencē “Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.—1959.gadā: politika un sekas” Latvijas Universitātes Lielajā aulā 2002.gada 13.jūnijā

Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie konferences dalībnieki! Ekselences! Dāmas un kungi!

Ir pagājis tikai pusgads kopš iepriekšējās Vēsturnieku komisijas rīkotās konferences, un esmu priecīga, ka šodien atkal kopā sanākuši dažādu valstu vēsturnieki, juristi, ekonomisti un demogrāfi, lai analizētu sarežģītos Latvijas 20. gadsimta vēstures jautājumus.

Latvija nu jau pagājušā gadsimta laikā ir pārdzīvojusi dažādus satricinājumus un pārbaudījumus. Mēs esam piedzīvojuši divus pasaules karus, vairākkārtējas varu nomaiņas, trīskārtēju okupāciju un 50 gadus vadījuši ilgās pēc zaudētās neatkarības. Visi šie notikumi ir iezīmējuši rētas Latvijas vēsturē, cilvēku apziņā, morāles principos, ekonomiskajā un demogrāfiskajā attīstībā. Latvija tika atrauta no demokrātiskās Eiropas, okupēta un inkorporēta Padomju Savienības sastāvā.

Padomju okupācijas periodā Latvijas vēstures jautājumi tika apskatīti ideoloģizēti un politizēti, tika radīti dažādi propagandas mīti un pasakas. Tāpēc viens no svarīgākajiem mūsu valsts uzdevumiem pēc neatkarības atgūšanas ir — sniegt objektīvu vēstures izklāstu. Tai jābūt vēsturei bez izskaistinājumiem un deformācijām, patiesai un zinātniski argumentētai. Esmu pārliecināta, ka arī jūsu konference dos savu ieguldījumu, jo tās izvirzītais temats ir tieši saistīts ar staļinisma periodu un tā sekām Latvijas un pārējo Baltijas valstu attīstībā.

Eiropai un pārējām pasaules valstīm jāzina, ka pēc Otrā pasaules kara Latvija un tās kaimiņi — Igaunija un Lietuva — nevarēja svinēt kopā ar demokrātisko pasauli uzvaru pār nacismu. Baltijas valstīs nacistiskās Vācijas okupācija šajā laikā tika nomainīta ar Padomju Savienības okupācijas režīmu. Viens noziedzīgs režīms nomainīja otru. Ausa jauna diena, jauna saule, kas Latvijas zemei un cilvēkiem bija asinīm, sāpēm un ģimenes traģēdijām slacīta. Katru gadu mēs savās sirdīs pieminam tos upurus, par kuru traģēdiju liecina 1949. gada 25.marts, kad vairāk nekā 42 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju bez tiesas sprieduma tika deportēti uz Sibīriju. Tas bija valstiski organizēts genocīds.

Pie Šķirotavas dzelzceļa stacijas                     Foto: Māris Locs

Šodien jūs runāsit arī par pretošanās kustību likteni visos Latvijas novados. Šai cīņai bija viens mērķis — Latvijas valstiskuma atjaunošana. To zināmā mērā arī stimulēja Rietumu demokrātisko valstu miglainie solījumi neatstāt Baltijas valstis likteņa varā. Skrejlapas, slepeni klausītas Rietumu radiopārraides, aizliegtās dziesmas, rokrakstā sagatavotie pagrīdes žurnāli, avīzes un uzsaukumi, Latvijas valsts karoga uzplaiksnījumi karogu mastos – tā bija drosmīgu cilvēku cīņa par savas tautas brīvību.

Pēckara periods Latvijai, Igaunijai un Lietuvai nozīmēja kolonizācijas sākumu, kas par sevi stāstīja ar iedzīvotāju demogrāfiskā sastāva mākslīgām izmaiņām, pārkrievošanas politiku, diktatora un komunistiskās ideoloģijas slavināšanu.

Domāju, ka starptautiskās vēsturnieku konferences pamatuzdevums ir veikt vispusīgu izvērtējumu par padomju režīma pirmajā pēckara desmitgadē īstenoto politiku Baltijas valstīs, īpašu uzmanību pievēršot šīs politikas sekām. Ceru, ka konference iezīmēs jaunus pētniecības virzienus šajā laukā un kalpos par jaunas ierosmes avotu gan pašmāju, gan arī ārvalstu vēsturniekiem.

Vakarrīt, 13.jūnijā, Latvijas Universitātes Lielajā aulā tika atklāta divu dienu starptautiska zinātniskā konference “Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.–1959.gadā: politika un tās sekas”.

Konferenci atklājot, Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs un LU Latvijas vēstures institūta direktors Dr.habil.hist.profesors Andris Caune vispirms vārdu deva Valsts prezidentes padomniekam vēstures jautājumos Dr.hist.Antonijam Zundam, kas nolasīja Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas uzrunu konferences dalībniekiem. (skat. 1.lpp.) Pēc tam veiksmīgu darbu pētījumos un to publicēšanā Latvijas jaunāko laiku vēstures apzinātājiem novēlēja ārlietu ministrs Dr.hist.Indulis Bērziņš.

Uzrunājot dalībniekus, ministrs norādīja, ka šobrīd, tuvojoties divām būtiskām atceres dienām Latvijā — 14. jūnijam, kas vienmēr Latvijas iedzīvotājiem saistīsies ar deportācijām, un 4 jūlijam, Holokausta piemiņas dienai, — šādas konferences rīkošana ir ļoti nozīmīga.

Ministrs uzsvēra, ka Latvija ilgu laiku bija izolēta no Eiropas demokrātiskajām valstīm, taču, atgriežoties Eiropā, šajos nedaudz vairāk nekā desmit gados Latvijas tauta ir parādījusi, ka spējam būt eiropieši visplašākā nozīmē. I. Bērziņš akcentēja, ka, domājot par Latvijas nākotni un tiem ieguvumiem un pienākumiem, kas būs ES un NATO, ir jāatceras, ka atgriešanās ir ne tikai formāla, bet arī reāla līdzdalība, ka atgriešanās ir arī vērtību sistēmas pārņemšana kopumā, kas raksturīga Eiropas un pasaules demokrātiskajām valstīm. Ministrs atzīmēja, ka zināma šo vērtību daļa ir arī kopēja vēstures izpratne un ka, strādājot kopā ar partneriem no Eiropas, ir vieglāk nonākt pie kopējas vēstures izpratnes un labāk saprast vienam otru.

Pie Torņakalna stacijas          Foto: Jānis Polis

I. Bērziņš atzīmēja, ka Latvija ģeogrāfiski vienmēr ir bijusi Eiropas sastāvdaļa, bet ne vienmēr Latvijas vēsture veikli un gludi iegūlusies kopējā Eiropas vēstures izpratnē. Latvijā ir risinājušies notikumi, ko bijis grūti izskaidrot, vismaz pirmajā brīdī, un notikušās vēsturnieku konferences, kā arī Vēsturnieku komisijas darbs 20. gadsimta pretrunīgo vēstures jautājumu izvērtēšanā ir devis iespēju būt saklausītiem un saprastiem.

Ministrs pauda cerību, ka arī šī vēsturnieku konference palīdzēs izgaismot Latvijas pēckara perioda vēsturi, smago vēstures periodu visiem Latvijas iedzīvotājiem, latviešiem un citām tautām, kas bija spiesti dzīvot okupācijas apstākļos. I. Bērziņš aicināja uz dziļām un zinātniskām diskusijām, kuras papildinātu un konkretizētu padomju okupācijas režīma politikas vēsturi Baltijā, kā rezultātā varētu tikt uzrakstīta kopīga vēstures grāmata.

Konferences rīkotāji ir Latvijas Vēsturnieku komisija, Latvijas Valsts arhīvs, LU Latvijas vēstures institūts un Latvijas Universitāte. Tās norises laikā septiņās plenārsēdēs tiks nolasīti 36 referāti, kas saistāmi ar Baltijas valstu un tautu apspiestību un pretestību boļševistiskās okupācijas laikā aptuveni piecpadsmit gadu ilgumā. Uz konferenci ieradušies, lai nolasītu savus ziņojumus vai referātus, arī jaunāko laiku vēstures pētnieki no Igaunijas, Lietuvas, Krievijas, Vācijas un Zviedrijas.

Ar konferences rīkotāju piekrišanu un atbalstu publicējam “Latvijas Vēstnesī” daļu no tajā nolasītajiem referātiem, iepriekš izdarot to tekstos vienīgi stilistiskus vai gramatiskus labojumus.

Mintauts Ducmanis, “LV” nozares redaktors,

Ārlietu ministrijas preses centrs