Ar sekmīgu darbu par svētību Tēvijai

Par otro Latvijas sūtni Lielbritānijā

Dr. habil.hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums —

“LV” Nr.89, 13.06.2002.

1930. gadā britu valdība atkal atgādināja F.Vesmanim, ka nepieciešams lietu nokārtot. Šoreiz tomēr izpalika angļu puses agrākie nepatīkamie un bieži vien netaisnīgie uzbrukumi Latvijai. Un tomēr jaunu līgumu starp Lazareta banku un Rīgas pilsētu noslēdza tikai 1934. gada 4. augustā, pēc kura banka samazināja parādu par 40% un pieprasīja 769 104 mārciņas ar 4% augļu gadā. Atmaksa bija jāsāk 1944. gadā, un parāds jāsamaksā pilnā apmērā 50 gadu laikā...

1929. gada jūnijā Anglijas konservatīvo valdību nomainīja Dž.Makdonalda Strādnieku partijas kabinets, kuram Baltijas valstis nepavisam neinteresēja. Tas redzams arī F.Vesmaņa ziņojumos savai valdībai. Sūtnis 1929. gada 8. martā rakstīja: “Latvijas jautājumi nav pievērsuši Lielbritānijas uzmanību. 1927. gadā varēja manīt zināmu atsvešināšanos un nemieru par mūsu soļiem. 1928. g., redzot, ka mūsu [tirdzniecības] līgums ar PSRS tik negatīvus rezultātus nav devis, kā pretinieki tēloja, nav vairs dzirdētas kritikas (..). Nenokārtotā Rīgas parāda dēļ viens otrs rūgts vārds presē, bet Foreign Office (Ārlietu ministrija — R.T.) nekādus soļus nav spērusi (..). Tagadējais Anglijas sūtnis nav labvēlīgi noskaņots (..). Voldemārs (Lietuvas premjerministrs — R.T.) zaudējis Anglijas simpātijas Lietuvai (..). Ar Poliju attiecības labas un ar Igauniju simpatiskākas nekā ar Latviju tās draudzīgo attiecību ar Poliju dēļ.” 1930. gada 11. martā sūtnis informēja: “1929. gadā Latvijas un Lielbritānijas attiecībās nav bijis lielu jaunumu (..). Anglijā maz izredžu dabūt ārzemju kredītus, arī Internacionālajā bankā.”

F.Vesmanis konstatēja, ka Makdonalds nekad nebija draudzīgi noskaņots pret baltiešiem. Viņš arī kategoriski atteicās pārdot Baltijas valstīm ieročus no pasaules kara pārpalikuma krājumiem, kas būtu bijuši lēti. Britu kara resora ierēdņiem, kas simpatizēja Baltijas valstīm, tas šķita nepareizi, bet viņi nevarēja neko darīt. Klerki varēja tikai ieteikt latviešiem pasūtīt ieročus angļu kara rūpnīcās. F.Vesmanis šajā sakarā rakstīja Ārlietu ministrijai: “Tas jau tiesa, bet cenas tur ir nesalīdzināmi augstākas, nekā līdz šim esam maksājuši angļu valdības iestādēm.”

Pēc J.Čakstes nāves 1927. gada 14. martā F.Vesmanis kā kreisā spārna kandidāts arī balotējās Valsts prezidenta vēlēšanās, bet neveiksmīgi. Par Latvijas pirmo prezidentu viņš bija ļoti augstās domās. J.Čakstem veltītajā piemiņas rakstu krājumā, kas iznāca 1928. gadā, F.Vesmanis rakstīja: “Kad pirmā Saeima ievēlēja mani par savu priekšsēdētāju un Čaksti par pirmo Valsts prezidentu, mūsu kopdarbība noritēja vienmēr labā saskaņā. Čakstes radītās tradīcijas likumdošanas iestādē lielā mērā atviegloja arī manu darbu.

Ārpus oficiāliem gadījumiem nevaļas dēļ sastapāmies diezgan reti. Bet ikreiz šāda sastapšanās deva jaunus vērtīgus ierosinājumus turpmākam darbam. Kad Latvija mani raidīja kā savu sūtni uz Lielbritāniju, tad man sevišķi patīkami bija, Rīgā ierodoties, atrast pie Čakstes sirsnīgu, atklātu uzņemšanu un interesantu, vispusīgu domu izmaiņu par Latvijas dzīves tekošiem jautājumiem.”

Kad Londonā bija nostrādāti gandrīz septiņi gadi, F.Vesmanim atkal uzticēja atbildīgos Senāta locekļa pienākumus. Sakarā ar to viņu pēc paša lūguma ar Valsts prezidenta A.Kvieša 1932. gada 20. februāra rīkojumu Nr. 293 atbrīvoja no ieņemamā amata (LVVA, 2570. f., 14. apr., 1656. l., 5. lp.). 18. martā ekssūtnis atgriezās Rīgā. Pēc dažām dienām viņš saņēma vēstuli no ārlietu ministra Kārļa Zariņa, kurā bija sacīts: “Ļoti mēs ārlietu resorā nožēlojam Jūsu aiziešanu no mūsu pirmo un labāko darbinieku rindām. Septiņus gadus Jūs esat lietpratīgi un pašaizliedzīgi veikuši sūtņa Lielbritānijā visai atbildīgo un grūto darbu. Latvijas draugu un labvēļu pieaugošais skaits Lielbritānijā un labās attiecības Latvijas un Lielbritānijas starpā liecina, ka Jūsu darbs ir bijis sekmīgs un mūsu tēvijai par svētību.

Atļaujiet man, augsti godātais Senatora kungs, kā ārlietu resora vadītājam un ārlietu resora darbinieku vārdā izteikt Jums dziļi izjustu pateicību un atzinību par Jūsu darbu ārlietu resorā pagājušos septiņos gados, kā arī novēlēt Jums daudz sekmes un panākumus Jūsu turpmākā darbā Latvijas Senātā.” (min. lieta., 243. lp.)

Bagātā mūža izskaņa

F.Vesmanis vēstulē viņu ģimenes draugiem, kādreiz ievērojamajam latviešu sociāldemokrātam Jānim Ozolam un viņa dzīvesbiedrei Klārai, kuri dzīvoja Savienotajās Valstīs, 1932. gada 5. martā rakstīja: “Metot skatu atpakaļ uz Londonā pavadītiem septiņiem gadiem, jāsaka, ka šis mums personīgi bija ļoti interesants, novērot dzīves mutuli pasaules mērogā vienā no viņas ievērojamākā centrā. Arī daudzie komandējumi uz Tautu Savienību un Hāgu daudz ko deva novērot un labāki izprast.”

Vēstules autors teicas: “Politiskā dzīvē vairs nepiedalīšos, jo jūtos par vecu. Kad iestrādāšos Senātā un atliks brīvs brīdis, uzrakstīšu kādas atmiņas, lai gan pats par to šaubos, jo esmu slinks rakstītājs un domāju, ka grāmatu tā jau diezgan.” F.Vesmanis tomēr uzrakstīja memuārus, taču, cik zināms, tie nav izdoti.

Drīz pēc tā dēvētā 1939. gada 5. oktobra bāzu līguma noslēgšanas ar PSRS, ko Kārlis Ulmanis un ārlietu ministrs Vilhelms Munters izdarīja, daudz nedomādami par valsts tālāko likteni, F.Vesmaņa dzīvoklī sapulcējās vairāki sociāldemokrātiskās partijas un demokrātisko partiju, kā arī armijas pārstāvji — pēdējais Saeimas priekšsēdētājs Dr. Pauls Kalniņš, Atis Ķeniņš, Arveds Bergs, ģen. Roberts Dambītis un citi politiķi un sabiedriskie darbinieki. Viņi nolēma likvidēt K.Ulmaņa režīmu, atjaunot likumīgi ievēlētās Saeimas darbību un izveidot plašu koalīcijas valdību “Latvijas glābšanai”. Taču šie plāni palika tikai plāni.

Ne vienkārši demokrātu, bet sociāldemokrātu Fridrihu Vesmani un viņa sievu Bertu, arī sociāldemokrāti, arī bijušo parlamenta deputāti, padomju okupanti deportēja 1941. gada 14. jūnijā. Fridrihs jau tā paša gada 7. decembrī Molotova apgabala Usoļlagā šķīrās no dzīves. Bertu aizsūtīja uz Krasnojarskas novadu, bet viņas tālākais liktenis nav zināms līdz šai dienai.