“Nebūtu pareizi tagad sākt mainīt valdību”

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio vakar

Intervija Latvijas Radio 13. jūnija raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Jūs esat atgriezies no pagājušās nedēļas un arī šīs nedēļas sākuma braucieniem uz ārzemēm, pēdējais bija Krievijā, un tur jūs tikāties, lai arī neoficiāli, ar Krievijas kolēģi, premjerministru Kasjanova kungu.

Andris Bērziņš: — Jā. Pirmkārt, Pēterburgā notika Baltijas jūras valstu vadītāju sanāksme, un bija atbraukuši visu Baltijas jūras valstu vadītāji, ieskaitot Vācijas bundeskancleru Šrēderu un visus pārējos, piedalījās arī Krievijas prezidents Putins, un viņš nevis vienkārši piedalījās, bet sākumā teica nelielu uzrunu un tad, noklausījies aptuveni pusi no visiem komentāriem vai tālākiem priekšlikumiem par šīs Baltijas jūras valstu sadarbības attīstību, mēģināja apkopot vienu jautājumu un īpašu uzmanību pievērsa Kaļiņingradas jautājumam. Turklāt viņam nebija neviena iebilduma pret Eiropas paplašināšanos, viņš to uztvēra ar ļoti lielu izpratni, taču aicināja visu valstu vadītājus pievērst īpašu uzmanību Kaļiņingradai, ar to saprotot kādu risinājumu rašanu, lai nenorobežotu pilnībā Kaļiņingradu un tās cilvēkus no pārējās Krievijas, citiem vārdiem, lai nesarautu teritoriāli šo saikni.

— Tas laikam būs risinājums, kas diezgan grūti būs meklējams.

A. Bērziņš: —Tas ir tālāks risinājums, un tas acīmredzot ir pirmām kārtām Eiropas Savienības risinājums, Eiropas Savienības un Krievijas dialoga jautājums.

Mēs no Latvijas puses, protams, esam teikuši, ka esam gatavi šī Eiropas Savienības un Krievijas risinājuma ietvaros sniegt savu iespējamu palīdzību, un mēs jau to esam faktiski darījuši, kaut vai nesen atverot Kaļiņingradā konsulātu, tādējādi atvieglojot tiem cilvēkiem, kuri vēlas braukt vai nu uz Latviju, vai uz citurieni, iespēju saņemt vīzu, iespējams, tranzītvīzu, lai viņiem būtu maksimāli ērti.

— Kaļiņingrada, protams, nebija tas, ko noteikti jūs pārrunājāt ar savu kolēģi Krievijā?

A. Bērziņš: — Jāsaka tā, ka man bija iespēja neoficiāli tikties ar Krievijas premjeru Mihailu Kasjanovu, es ar viņu tikos pirmo reizi un gribu teikt, ka biju patīkami pārsteigts, jo tas ir jaunās paaudzes politiķis, kurš ienācis valdībā, valsts pārvaldē Krievijā, kurš brīvi runā angliski, kurš ļoti labi kontaktējas ar cilvēkiem un ļoti precīzi saprot ekonomiku, politiku. Es saņēmu apliecinājumu tam, ka gan Krievijas prezidents, gan Mihails Kasjanovs ir par labām, stabilām, ekonomiski savstarpēji izdevīgām kaimiņattiecībām. Mēs pārrunājām virkni jautājumu, un es, protams, pieskāros divpusējām attiecībām un dažādiem ekonomiskiem nolīgumiem, kurus vajadzētu noslēgt starp Latviju un Krieviju.

— Mēs jau kopš prezidentes tikšanās laika runājām, ka nu varbūt beidzot varētu kaut kas kustēties, bet tas viss ir apklusis un nekādas tālākas līgumslēgšanas...

A. Bērziņš: — Krievijai noteikti ir savas prioritātes, taču, šobrīd viss tikai un vienīgi ir atkarīgs no Krievijas, un es pat atļāvos minēt tādu jautājumu, ka mēs, valdība, pēc garām diskusijām pieņēmām lēmumu par sociālās drošības līguma noslēgšanu ar Krieviju.

— Kas tas par līgumu?

A. Bērziņš: — Tas ir faktiski līgums par sociālajiem jautājumiem, bet galvenais ir tas, ka turpmāk gan Krievijā, gan Latvijā tiem cilvēkiem, kuri pastāvīgi dzīvo šeit, pensijā tiks ieskaitīts vieniem padomju laikos Latvijā nostrādātais darba stāžs, otriem — Krievijā nostrādātais darba stāžs, lai pensiju aprēķinātu. Šis līgums varētu skart aptuveni 25 tūkstošus cilvēku, kuri pašlaik dzīvo šeit, Latvijā, un, ja Krievija, teiksim, ne tikai vārdos aizstāv savus cilvēkus vai tos cilvēkus, kuri ir izvēlējušies Krievijas pilsonību un dzīvo Latvijā, tad faktiski būtu jāparāda arī politiskā griba parakstīt šo līgumu. Mēs esam ļoti tālu tikuši, teksti faktiski ir saskaņoti, taču šobrīd Krievijas puse nav gatava ne tikai ratificēt vai parakstīt, bet pat parafēt nav gatava. Tā ka, nu, es ceru, ka...

— Un ko Kasjanova kungs atbildēja uz to?

A. Bērziņš: — Viņš apsolīja man, ka iepazīsies ar šo jautājumu, tā ka domāju — kaut kāds turpinājums šai mūsu sarunai būs. Bet saruna tiešām bija ļoti laba un draudzīga, mēs izrunājāmies diezgan atklāti. Es, protams, nekomentēšu sīkumos, detaļās visu to, par ko mēs esam runājuši.

— Kā tas, ko te kādreiz saka — ka mēs, tuvojoties arvien tuvāk Eiropas Savienībai un NATO, varētu gaidīt labvēlīgāku attieksmi no Krievijas kā sarunu partnera — kā tas izskatās?

A. Bērziņš: — Man liekas, ka jā, un es visu laiku atceros to, ko man teica Polijas prezidents Kvasņevskis pagājušo vasaru, viņš teica tā: kopš Polija ir iestājusies NATO, ir notikušas divas sīkas lietiņas. Pirmā “sīkā” lietiņa esot tā, ka Polijai tagad ar Krieviju esot tik labas attiecības, kādas nekad pirms tam nav bijušas; un otrs — tiešās investīcijas Polijas ekonomikā ir pieaugušas tikai četras reizes. Ja mēs ar iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO varētu dabūt šādu pašu rezultātu, tas būtu ļoti labi. Un droši vien, tas tā būs.

— Ķīna gan laikam nav ne no Eiropas Savienības, ne NATO sarunu partneriem, tomēr Ķīnas Tautas Republikas prezidenta vizīte šeit, Latvijā, izraisīja ļoti dažādu reakciju. Prese pārmeta, ka Latvijas puse ir pārāk liekuļojusi, izrādījusi pārāk lielu labvēlību, neraugoties uz to, ka pašā Ķīnā ir dažādi cilvēktiesību, reliģiskās brīvības un tamlīdzīgi pārkāpumi, ierobežojumi. Vai, jūsuprāt, Latvija ir pārcentusies, un vai Latvija šajā brīdī ir konsekventa?

A. Bērziņš: — Es domāju, ka Latvija ir ļoti konsekventa savās pozīcijās. Protams, jāsaprot, ka Ķīna ir ļoti liela valsts ar 1,2 miljardiem iedzīvotāju, Ķīna ir Apvienoto Nāciju Drošības padomes locekle; un ir jāsaprot, ka lielās valstis parasti izvirza īpašus drošības nosacījumus tādu valsts vizīšu laikā, tā ka šeit nekā īpaši pārspīlēta nebija. Ja kādam tas ir sagādājis kādus apgrūtinājumus, tad to vajadzētu, pieņemt kā tādu lietu, kas vienmēr notiek tad, kad lielās valstis šeit viesojas— ja atceramies Amerikas Savienoto Valstu prezidenta un varbūt kādas citas vizītes arī vēl. Taču, runājot par Latvijas pozīciju, mūsu saruna bija salīdzinoši īsa, taču diezgan konstruktīva. Mēs vairāk runājām par ekonomiku un faktiski nemaz nepieskārāmies nekādām politiskām lietām. Es runāju ar Ķīnas prezidentu par to, ka pašlaik Ķīna diezgan nopietni kopā ar veselu virkni valstu strādā pie tā sauktā Tiltu projekta. Tiltu projekts — tas ir faktiski dzelzceļa jeb transporta koridors, transporta maģistrāle no Ķīnas uz Eiropu. Un šajā transporta maģistrālē arī mums būtu vieta, es mēģināju pieteikt šo vietu, teikdams, ka mēs jau esam strādājuši nedaudz, lai, piemēram, ar Kazahiju attīstītu mūsu ekonomisko sadarbību. Un es piedāvāju Ķīnas pusei noslēgt arī ar Latviju līgumu par Latvijas ostu izmantošanu Ķīnas preču eksportam, preču importam kā vienu no atzariem šajā koridorā, teicu, ka mēs jau šodien esam gatavi faktiski iesaistīties konstruktīvā dialogā par tādiem dzelzceļa un pārvadājumu tarifiem, kas būtu saskaņoti ar visām tām valstīm, kuras šis koridors šķērsos, tās ir Turkmēnija, Kazahija, Krievija, Baltkrievija vai Ukraina.

— Ekonomikas jautājums ir viens, tomēr — vai bija pareizi nepieskarties šim politiskajam jautājumam, par Ķīnas autoritārismu, neiecietību pret citādi domājošajiem.

A. Bērziņš: — Es domāju, ka mums ir ļoti skaidra Latvijas pozīcija, un šī pozīcija ir zināma arī Ķīnai. Mēs faktiski paužam tādu pašu pozīciju, kādu pauž Eiropas Savienība visos šajos jautājumos, un tas Ķīnas pusei nekad nav ticis slēpts, taču mēs ar izpratni izturamies pret visiem procesiem.

— Zināšana, protams, ir viena lieta; otrs— mēs savulaik, kad bijām Padomju Savienībā, ļoti būtu gribējuši, lai kāda no valstīm vairāk iestātos par mūsu interesēm, nekā to darīja.

A. Bērziņš: — Mēs atrodamies dialogā, visos šajos jautājumos un dažādos līmeņos šie jautājumi tiek pārrunāti, taču oficiālā, formālā pozīcija mums ir tāda pati kā Eiropas Savienības dalībvalstīm. Mēs šobrīd uzskatām, ka, paužot šo pozīciju, mēs ļoti konsekventi ievērojam tos principus, kas mums ir— mēs esam runājuši ar Ķīnu par visiem šiem jautājumiem— par demokrātiju, demokratizāciju, tiesībām, brīvībām.

— Šis jautājums vakar tika televīzijā cītīgi pārspriests. Acīmredzot varam pievērsties Latvijas aktualitātēm. Kamēr jūs ceļojāt apkārt, daudz tika runāts par jūsu iespējamo demisiju un jaunas valdības veidošanu. Sociāldemokrāti šodien paziņojuši, ka labprāt jūsu vietā redzētu Godmani no “Latvijas ceļa”.

A. Bērziņš: — Man liekas, ka sociāldemokrāti šādi, ar šādiem paziņojumiem vienkārši atzīstas savā nevarībā. Vai tiešām viņiem pašiem nav savu kandidātu, ko ielikt par premjeru? Es nezinu, man tas tādu lielu, dziļu pārsteigumu...

— Nu, viņi jau saprot, ka jūs viņiem neuzticēsit...

A. Bērziņš: — Es domāju, ka Godmaņa kungs neapšaubāmi varētu būt premjers, taču “Latvijas ceļā” par to, kurš būs premjers, lems “Latvijas ceļš”, nevis sociāldemokrāti. Ja sociāldemokrāti grib gāzt kādu valdību, tad viņiem vajag izdomāt kādu savu cilvēku, viņiem jau daudz cilvēku ir — teiksim, Leons Bojārs būtu ļoti labs varbūt no sociāldemokrātu viedokļa.

— Jūs šajā situācijā uzskatāt, ka spējat uzņemties atbildību par valdības darbu, ja tur ir divi ministri, kuru partija neatbild par viņu rīcību?

A. Bērziņš: — Partija, protams, ir paudusi savu viedokli, ka viņa atbalsta ministrus, ministru darbu koalīcijā, taču saka, ka negribētu pievienoties koalīcijai pa taisno un parakstīt koalīcijas līgumu, nevēlētos arī, pilnībā varbūt akceptēt kādas citas lietas. Tātad tā ir šīs partijas izvēle. Tas lēmums tiešām paliek manā ziņā, un šobrīd man izskatās, ka, tā kā līdz vēlēšanām ir atlikuši četri mēneši, jāskaita vēl klāt, ka Saeima tūlīt aiziet atvaļinājumā, tātad vēl pusotrs mēnesis, teiksim, no Saeimas viedokļa, ir ārā, vienkārši būtu nepareizi tagad sākt mēģināt mainīt valdību, ministrus. Es gribu teikt tā: tanī brīdī, kad es redzēšu, ka šī frakcija, kas strādā Saeimā, jeb tā deputātu grupa, kas ir atbalstījusi valdību un koalīciju, sāk rīkoties kaut kā citādi, protams, es pieņemšu lēmumu, un tas attieksies arī uz ministru turpmāko darbību.

— Šobrīd ministru darbība jūsos neizraisa šādas bažas?

A. Bērziņš: — Vispār, lai cilvēks varētu strādāt ministrijā, viņam vismaz vienu pusgadu ir jāapgūst, kas tur notiek, un es negribētu nonākt tādā situācijā, ka, teiksim, ieliek jaunu ministru un es viņam prasu kaut ko, bet viņš saka: pagaidi, es taču tikai divus mēnešus vai vienu mēnesi esmu, vēl neesmu iedziļinājies, vēl neesmu sapratis. Es domāju, tas var bremzēt valdības darbu kopumā. Lai arī varbūt reizēm ne visās ministrijās un ne viss rit tik gludi, kā gribētos, taču lietas kopumā iet uz priekšu labi.

— Vai, jūsuprāt, Kristīgās partijas nostāja nav divkosīga?

A. Bērziņš: — Partija ir jauna, tā pauž savu pozīciju, savu viedokli, un droši vien jau cilvēki būs tie, kuri šo partijas pozīciju novērtēs. Katrā gadījumā man viņi ir atsūtījuši tādas diezgan lielas sapratnes pilnu vēstuli, jāsaka.

— Kā jūs novērtējat to?

A. Bērziņš: — Kā Ministru prezidents vai kā cilvēks?

— Vai ir atšķirība šajā gadījumā?

A. Bērziņš: — Šajā gadījumā es varētu to traktēt dažādi, taču formāli jāsaka, ka partijai ir taisnība. Tā vairs nav tā partija, kura piedalījās iepriekšējās Saeimas vēlēšanās; tā nav tā partija, kurai bija mandāts Saeimā; tā ir pavisam cita partija, jo tā partija, kura piedalījās Saeimas vēlēšanās, juridiski ir beigusi pastāvēt, pašlaik ir likvidācijas procesā. Tā ka no juridiskā viedokļa es viņiem neko pārmest nevaru un nedarīšu to.

— Un no juridiskā viedokļa varbūt vienīgi viņi varētu teikt: nu, mēs paši negribētu vairs, ka tie ministri tur paliek šajā brīdī.

A. Bērziņš: — Nu, ja viņi paustu, ka negribas, lai ministri paliek, arī tad tā būtu mana izšķiršanās. Šobrīd es domāju, lai abi ministri pastrādā. Ja viņi sāks sliktāk kaut ko darīt vai sāks nodarboties ar politiku tā vietā, lai strādātu, tad tas viņiem būs droši vien kāds pārbaudījums.

— Man kāda klausītāja zvanīja un jautāja par “Latvijas kuģniecības” privatizāciju. Viņa saka tā: ja jau par to privatizāciju varētu iegūt tik daudz naudas, ka iznāk tikai labi ja puse no tā, kas nepieciešams bibliotēkas celtniecībai, vai tad ir vērts?

A. Bērziņš: — Kuģniecība ir šodien atdota privatizācijai caur biržu. Tas nozīmē, ka valdība šajā procesā faktiski nedarbojas, bet birža piedāvā kuģniecību izsolē pirkt visiem, kas vēlas to darīt. Tas nozīmē, ka par šo uzņēmumu samaksās tik cik par to šodien tirgū kāds ir gatavs maksāt. Tātad no šāda viedokļa privatizācija kopumā ir atbalstāms process, un es ceru, ka šī sacensība tiešām reāli sāksies, un man gribētos domāt, ka tā nauda varētu būt pietiekami liela. Bet mums vienkārši ir jāpagaida, kamēr beigsies visas šīs biržas darbības.

— Ja secināsim, ka tā nauda nav tik liela, cik varētu vēlēties, un tas tā vienmēr varētu būt — tad jautājums: vai vispār bija vērts pārdot uzņēmumu, kurš peļņu laikam nes arvien lielāku, bet vērtība kļūst arvien mazāka?

A. Bērziņš: — Redziet, peļņa ir atkarīga no daudziem un dažādiem apstākļiem, no konjunktūras pārvadājumu tirgū, dažkārt trāpa, dažkārt netrāpa, un, man liekas, kuģniecības līdzšinējā darbība tam ir labākais piemērs, ir bijuši vairāki gadi pēc kārtas, kad kuģniecība strādājusi ar zaudējumiem; ir bijuši gadi, kad bijusi peļņa— lielāka vai nelielāka.

— Pašlaik tā līkne rāda, ka peļņa kļūst arvien lielāka.

A. Bērziņš: — Tie ir pēdējie gadi, taču kopumā es gribu teikt, ka kādas četras vai piecas valdības ir mocījušās un mēģinājušas privatizēt, nosakot īpašus privatizācijas noteikumus vai nosaucot kuģniecības cenu. Šie mēģinājumi ir bijuši neveiksmīgi. Es kopumā esmu par privatizāciju, tas ir ierakstīts mūsu valdības deklarācijā, un tā arī valdība ir lēmusi.

— Atkal preses izdevumi ir uzdevuši jautājumu, vai jūs pieļaujat varbūtību, ka tur varētu notikt kaut kādas izlaupīšanas vai...?

A. Bērziņš: — Nu kā var notikt izlaupīšana, ja process viss ir pilnīgi caurspīdīgs un redzams. Kuģniecības akcijas tiek pārdotas biržā atklātā izsolē. Jebkurš cilvēks, kurš vēlas, var šīs akcijas iegādāties un tad atkarībā no tā, kādi būs akcionāri, viņi nāks kopā, publiski lems par uzņēmuma pārvaldi, par valdi, padomi, visu pārējo, un tas viss būs pieejams cilvēkiem. Tur nav iespējamas, pēc manām domām, nekādas blēdības.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā