Par latviešu valodu krustcelēs

Starptautiskās migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājs, Valsts valodas komisijas loceklis Dr.hist. Ilmārs Mežs:

Foto: A.F.I.

Laikam taču nebūs pārspīlēts apgalvojums, ka lielākā daļa latviešu ir vairāk vai mazāk norūpējušies par mūsu valodas praktiskās lietošanas iespējām, tās spēju nostiprināties par vienīgo valsts valodu Latvijā un valodas saglabāšanās izredzēm nākotnē. Pēdējā gadā arī politiķiem saistībā ar valodu ir nācies pārdzīvot ne mazums grūtu brīžu, lai izlaipotu starp valstiski stratēģiskām prioritātēm, tomēr nezaudējot latviešu nacionālo interešu aizstāvju tēlu. Tikai bieži vien šī tēla aizstāvēšana pārvēršas par formāliem lozungiem, kam pietrūkst valstiskas politikas. Tomēr atskan arī viedokļi, ka latviešu valodu nekas neapdraud, ka, tieši otrādi, tā ir latviešu valoda, kas pati apspiež un asimilē citas mūsu valstī dzīvojošās lingvistiskās minoritātes, un ka latviešu valoda tiek lieki un pārspīlēti uzspiesta. Bieži vien aiz minoritāšu tiesību aizstāvēšanas slēpjas nevēlēšanās ļaut latviešu valodai atjaunot tai pienākošos dominējošo lomu, nevēlēšanās to mācīties un runāt.

Kāda tad ir latviešu valodas prasmes un lietošanas reālā situācija? Diemžēl, to nomērīt nevar nedz tik viegli, nedz precīzi, kā to var darīt daudzās citās nozarēs. Tomēr vismaz aptuvenu nojausmu par situācijas attīstību iespējams iegūt gan tautas skaitīšanā, gan socioloģiskajās aptaujās. Vispārinot var teikt, ka latvieši bieži pārāk kritiski vērtē savas krievu valodas zināšanas, toties krieviem ir tendence pārāk optimistiski novērtēt savu latviešu valodas prasmi.

Kā zināms, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas latviešu īpatsvars ir pieaudzis no 52% līdz 58%, un šī pieauguma galvenais iemesls ir cittautiešu izbraukšana, kā arī viņu zemāka dzimstība. Tieši tikpat ir pieaudzis personu īpatsvars ar dzimto latviešu valodu. Daudz straujāk ir pieaudzis latviešu valodas pratēju skaits, kuriem tā ir otra valoda. Ja pirms neatkarības tikai 23% mazākumtautību pārstāvju prata latviski, tad 2000. gadā jau 53% visām minoritātēm piederīgo uzskata, ka prot latviešu valodu. Ievērojami augstāka par valstī vidējo latviešu valodas prasme ir lietuviešiem (86%), igauņiem (77%) un čigāniem (66%). Gandrīz divkārt ir samazinājies to iedzīvotāju skaits, kas latviešu valodu neprot, - no miljona līdz pusmiljonam jeb no 38% līdz 21% no visiem iedzīvotājiem.

Svarīgākās izmaiņas pēdējā desmitgadē ir vērojamas pašu jaunāko latviešu krievu valodas prasmē. Ja agrāk latviešu skolu pirmklasnieku vairākums varēja sazināties krieviski, tad tagad tādu vairs nav daudz. No septiņgadīgajiem latviešiem krievu valodu prot vairs tikai katrs piektais bērns. Mazliet vairāk tādu ir Rīgā, Jelgavā un Jūrmalā, tomēr nesasniedzot 30%. Būtisks izņēmums ir Daugavpils un Rēzekne, kā arī šīm pilsētām tuvākie Latgales lauku rajoni, te krievu valodu pārvalda vismaz 2/3 no visiem latviešu pirmklasniekiem. Vidzemes un Kurzemes lauku rajonos pirmklasnieku vecumā krievu valodu prot aptuveni tikai katrs desmitais latvietis.

Palēnām Latvijas sabiedrībai ir jāapzinās, ka ar katru gadu paliks arvien vairāk cilvēku, kam krievu valodas zināšanas būs ierobežotas, un nevarēs uztvert kā pašsaprotamu, ka «visi latvieši jau brīvi runā arī krieviski». Iespējams, ka kādreiz latvieši sāks izrādīt lielāku interesi par krievu valodas apguvi, bet pašreizējā attīstībā ir pat nepieciešams, lai latviešu valoda spētu atgūties un atkal kļūtu par galveno saziņas valodu visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Latviešu valodā runājošu cilvēku skaits pēdējā desmitgadē valstī ir strauji pieaudzis no 62% līdz 79%, tomēr joprojām pārāk liels ir to cilvēku skaits, kas neprot latviski, īpaši lielākajās pilsētās un Latgalē. Valsts valodu neprot aptuveni divas reizes vairāk vecākās paaudzes cilvēku, salīdzinot ar jaunāko un vidējo paaudzi, tomēr arī vismaz 1/3 no Latvijas krievu jauniešiem nav iemācījušies latviešu valodu, ieskaitot arī tos gadagājumus, kuri pašlaik beidz pamatskolu vai vidusskolu. Un tie nav koncentrējušies tikai Daugavpilī, bet visās lielākajās Latvijas pilsētās. Ņemot vērā faktu, ka 10-15% krievu skolēnu mācās latviešu valodas skolās, iznāk, ka tikai puse krievu skolu skolēnu prot latviešu valodu. Vai nav dīvaini - jaunieši dzimuši Latvijā, visu mūžu skolojošies šīs neatkarīgās valsts skolās, sekmīgi tās absolvējuši, bet katrs otrais no viņiem nav spējīgs sazināties savas valsts valodā. No Latvijas armijas jaunkareivjiem aptuveni katrs piektais (bez nepilsoņiem) nav spējīgs saprasties latviešu valodā, lai gan viņi ir sekmīgi beiguši mūsu valsts izglītības iestādes un dažs pat ar labu novērtējumu latviešu valodā. Taču Izglītības ministrija un daudzu skolu vadība apgalvo, ka viss ir kārtībā, un, šķiet, pat neuztraucas par šiem brēcošajiem faktiem.

Baltijas Sociālo zinātņu institūta veiktās aptaujas rāda, ka iedzīvotāji ar dzimto krievu valodu, kaut arī vairākums latviski prot, tomēr ikdienas dzīvē latviešu valodu lieto maz - darbā, uz ielas, veikalos latviski runā ne vairāk par katru piekto aptaujāto. Vispārinot var teikt, ka daudzi krievi dod priekšroku pasīvām latviešu valodas zināšanām - valodu gan it kā saprot, taču izvairās to lietot. Pat ja vairums klātesošo sarunas biedru ir latvieši, 2/3 aptaujāto tomēr neiedrošinās sarunāties latviski. Vairākums aptaujāto latviski runā vienīgi tad, kad tiek uzrunāts latviski vai sarunu biedrs nesaprot krieviski. Tomēr minētā aptauja rāda, ka pat situācijā, kad sarunu biedrs nesaprot krieviski, mazliet mazāk par pusi aptaujāto turpinās sarunu vienīgi krieviski.

Esmu pārliecināts, ka latvieši paši var būtiski uzlabot savas valodas lietojuma nostiprināšanos, nekautrējoties un neizvairoties runāt latviski, kur vien tas iespējams. Aptuveni katrs ceturtais aptaujā apsekotais cittautietis par vienu no galvenajām grūtībām apgūt latviešu valodu min tieši prakses iespēju trūkumu. Proti, paši latvieši neļauj šiem cilvēkiem praktizēties latviešu valodā, tāpēc rezultātā cieš valodas zināšanas. Tajā pašā laikā šie paši latvieši sūkstās, ka krievi nerunājot latviski, bet paši nav ar mieru sevi apgrūtināt un viņiem palīdzēt. Savdabīga situācija - ejot vieglāko ceļu, latvieši atļaujas nerunāt latviski, turpretim sagaida, ka to darīs krievi, acīmredzot bez mums...

Vissvarīgāk ir pašiem latviešiem saprast, ka mūsu valoda ir tieši atkarīga no mūsu ikviena personīgās attieksmes un vēlmes to lietot ikvienā situācijā. Mums katram pašam ir jākļūst par labvēlīgu valsts valodas ārštata inspektoru un smaidošu latviešu valodas skolotāju!

“DIENA”