Paliek grāmatas, kur ierakstīti cilvēku mūži, laimes mirkļi un ciešanu atspulgi

Sestdien, 15. jūnijā, Tomes kapsētā zemes klēpī tika guldīta latviešu prozas meistare Regīna Ezera

Rakstniecei bija sveša jebkāda ārišķība, formāli cieņas apliecinājumi. Tālab atvadu brīdī nebija ne pārlieku svinīgu runu, ne parastās goda sardzes. Kā goda sardzē jutās visi, kas bija pulcējušies ar vasaras ziediem un bērzu meijām postajā Tomes tautas namā. Tika nolasīta Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vēstule ar līdzjūtības apliecinājumiem tuviniekiem, skanēja nesens radioieraksts ar Regīnas Ezeras stāstījumu par viņas dienasgrāmatu ar mazām novelēm par katru interesantu ceļā sastaptu cilvēku. Imanta Skrastiņa lasījumā atdzīvojās lappuses no “Stundu kalendāra” — par gājputnu sasaukšanos Daugavas pusē, par sniegpārslām, kas nolaižas uz delnas un grib parunāties, par krītošām lapām, kas vējā ceļas uz augšu, taču nespēj vairs nostiprināties koku zaros un iedzeļ domu — vai es esmu koks vai lapa kokā?

Atvadu ceremoniju Ēriks Hānbergs vadīja kā sarunu draugu pulkā:

— Mēs dzirdam Tavu balsi, un tā vien gribas kaut ko pavaicāt un mesties dialogā vai strīdiņā. Tu esi, tāpēc šis dialogs turpinās. Tāpēc mēs te esam, lai savā starpā aprunātos par Tevi, sarunātos ar tevi un par Tevi. Jo Tu esi, Tu nevari nebūt. Tu esi leģendāra mūsu nācijas sirdsapziņa, un tāda Tu paliksi.

Pārstāvot gan kuplā pulciņā klātesošos, gan Rīgā palikušos un tuvākos vai tālākos izbraukumos esošos literātus, atvadu vārdus teica Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks:

— Regīnai Ezerai ir ļoti savdabīgas attiecības ar laiku. Mums bieži nācies arī pastrīdēties par aktuālām politiskām jezgām, par to, kas notiek vienā vai otrā iestādē. Regīna bija ar aktualitāti pilna. Bet tad, kad viņa rakstīja, tad laiks ar savām aktualitātēm un jezgām, ar visu to burzmu atkāpās kaut kur sāņus. Regīna urbās dziļumā, līdz cilvēka apziņas dzīlēm, līdz zemapziņai. Un tad radās viņas brīnišķīgie darbi. Laiks it kā nespēja Regīnu ietekmēt. Likās, ka Regīna pati viņu ietekmē. Kurš kuru uzvarējis? - Grūti to pateikt. Domāju, ka arī Laikam tagad ir mazliet skumji, jo Laikam vajadzīgs pretimstāvētājs, cienīgs pretspēlētājs, kas ar viņu spēlē lielās spēles.

Maz ir tādu rakstnieku, kas var tā droši nostāties aci pret aci ar Laiku. Regīna bija viena no tiem.

Dialogu turpināja rakstnieces tuvākie kaimiņi Daugavas viņā krastā pie Staburaga — Vladimirs Kaijaks un Māra Svīre.

Vladimirs Kaijaks:

— Pirmie vārdi, pirms daudziem gadiem ieejot Regīnas mājās, bija ar lielu godbijību un ar tādu kā noslēpumainību teiktie vārdi: Regīna strādā. Šai formulai bija pakļauta visa viņas dzīve.

Tev, Regīna, patika mazi ceļojumi. Varbūt, ka tev būtu patikuši arī lieli ceļojumi, bet tālos braucienos pa pasauli tu nedevies. Arī mazos ceļojumos pa Latviju tu brauci ne pārāk tāli. Kādreiz tu sacīji — es būtu varējusi nopirkt trīs “volgas” un apceļot Latviju, bet es izaudzināju divas meitas. Tu strādāji daudz, bet droši vien ir palikuši arī nepadarīti darbi. Tie būs jāpadara tavām meitām.

Māra Svīre:

— Toreiz, kad nodega Brieži, tu stāstīji, ka ugunsgrēka laikā pa dārzu kā balti putni lidoja tavas leģendārās lapiņas. Tu gāji pa dārzu un lasīji savas lapiņas, jo tās lapiņas bija tavas domas. Uz katras lapiņas — kaut viena doma. Un tev šī doma nozīmēja varbūt veselu romānu, vismaz stāstu. Mēs zinām, ka tu vari uzrakstīt romānu no vienas domas, no viena acumirkļa, no viena acu skatiena. Tāda spēja dota tikai retajam. Tu rakstīji nevis no dzīves, bet no sevis. Un tev nepietrūka ko rakstīt. Es novēlu tavam garam tālu un augstu lidojumu. Vēl tālāku un vēl augstāku, nekā tas lidoja, tev šai zemē mītot. Mēs ceram, ka no tava gara kaut kas paliks arī mums. Un dzīvos — ja ne mūžīgi, tad ilgi gan.

Saruna par un ar Regīnu Ezeru turpinājās kapu kalniņā pie smuidra ozola ar augstu lapu vainagu, ko sev kā atdusas vietu izraudzījusies pati rakstniece. Pēdējos vairāk nekā trīs gadu desmitus dzīvodama Ķeguma pagasta Briežos, viņa saaugusi ar šo pusi un tās ļaudīm, ne vienu reizi vien teikusi aizgājējiem atvadu vārdus šajā pašā Tomes kapsētā.

Par to, cik dziļas pēdas ar savu rakstnieces darbu un sirds bagātību Regīna Ezera atstājusi cilvēku sirdīs, runāja Ķeguma pagasta padomes priekšsēdētājs un skolotāji, kaimiņi no Ogres un Lielvārdes.

Literatūras zinātnieks Ilgonis Bērsons pāršķīra vēstures lappuses, atcerējās rakstnieku kongresu 1965. gadā: — Kongress ilga divas dienas. Beidzās pirmā diena, nākamajā gaidāmas vēlēšanas. Mums bija kļuvis zināms, ka partijas centrālkomiteja gatavojas mums no augšas uzspiest tās izraudzīto savienības vadību. Radās pretpozīcija, un tās centrā bija Regīna. Mani un vēl dažus kolēģus uzaicināja uz tādu kā slepenu sanāksmi pie Regīnas mājās Avotu ielā. Runa bija vienkārša: centrālkomiteja Rakstnieku savienības priekšsēdētāju var izraudzīties tikai no valdes sastāva, tāpēc mums noteikti jāpanāk, lai tādi un tādi savienības biedri netiktu ievēlēti. Un mums tas izdevās.

Mēs sakām, ka aizgājēji vienmēr atstāj mūsu sirdīs kādu savas dzīves daļu. Un es gribu teikt, ka Regīna manī un daudzos manas paaudzes cilvēkos noteikti ir atstājusi savas dzīves daļu — ne tikai ar rakstnieces vārdu, bet arī ar savu nostāju. Regīna bija rakstnieku partijas organizācijas birojā, kura kodolā toreiz veidojās tas, kas noveda pie Atmodas. Daudzi nevar saprast — kā rakstnieku partijas birojs varēja nostāties opozīcijā pret centrālkomitejas vadību. Bet opozīcija bija. Un ne tikai minētajā gadījumā ar vēlēšanām, bet arī daudzos citos gadījumos, piemēram, kad vajadzēja aizstāvēt Ēvaldu Vilku, Visvaldi Lāmu un citus spurainus rakstniekus, kuri jau pacēla savu balsi, pacēla drošāk par citiem. Tāpēc es saku paldies Regīnai par viņas stāju, par viņas pozīciju.

Savās izjūtās dalījās skolotāji un skolēni, grāmatu izdevēji un lasītāji. Regīna Ezera, jau dzīves laikā pieskaitīta pie literatūras klasiķiem, sevi sauca par prozas veceni, jaunie prozaiķi sakās viņu izjutuši kā māti. Ķeguma skolas skolotāja atvadoties teica: “Paldies par to lielo mantojumu, ko tu esi atstājusi katra latvieša mājās. Es domāju, ka nekļūdos, teikdama, ka tiešām katra latvieša mājās. Tev nepatika, ka bērniem tu esi obligātā literatūra. Es ļoti ceru, ka mūsu bērniem tu neesi obligāta literatūra.”

Par godu Regīnas Ezeras 70.dzimšanas dienai 2000.gadā iznāca viņas Raksti divos sējumos. Pavisam rakstniece mums atstājusi 28 oriģinālgrāmatas — romānus, stāstu krājumus, dienasgrāmatas, miniatūras un piecas izlases. Citās valodās iznākušas aptuveni 50 grāmatas. Par šo lielo bagātību un zaudējuma rūgtumu runāja dzejnieks Jānis Rokpelnis:

— Sirdī smagi, bet runāt ir viegli, jo nav jāmeklē kādi sevišķi vārdi, lai pateiktu, cik sāpīgs šis notikums ir latviešu literatūrai. Mēs esam pieraduši, un tas ir pilnīgi normāli, ka laikabiedri nespēj pilnībā novērtēt tos rakstniekus, tos māksliniekus, ar kuriem viņi dzīvo vienā laikā, bet, kad es pārdomāju visu latviešu literatūras vēsturi, sākot jau ar 17.gadsimtu, ar Manceli, es patiešām bez jebkādiem pārspīlējumiem varu teikt, ka mēs šodien tiešām atvadāmies no viena no lielākajiem visu laiku latviešu prozaiķiem. Tradicionāli latviešiem dzeja bijusi it kā spēcīgāka, pārsvarā te ir lielāki talanti. Regīna Ezera ir ļoti savdabīga arī ar to, ka viņa diezgan radikāli atšķiras no latviešu literatūras pamatstraumes, kas nav tendēta — un tas nav nekas slikts, bet tā ir īpatnība — uz dziļām, psiholoģiskām cilvēka esības lielo jautājumu klajām atklāsmēm, kas varbūt vairāk raksturīga leišu vai poļu literatūrai. Un vēl. Kad es domāju par mūsu pēdējo gadu desmitu latviešu lielprozas autoriem, mūsu romānistiem, tad man liekas, ka katram bijuši tādi posmi, tādi periodi, kad man viņu darbībā vai viņos pašos kaut kas nav īpaši paticis. Bet, domājot par Regīnu Ezeru, mani pārņem patiešām gaiša sajūta, jo viņai ir darbi, kas uzrakstīti mazliet labāk vai ne tik labi, ģeniāli vai ne tik ģeniāli, bet tie nekad nekaitina, viņai piemita tā absolūtā literārā dzirde, absolūtā gaumes izjūta, kas ir tiešām Dieva dota un kas rakstnieku dara gudru, viedu, nevis intelektuālu.

Bieži vien rakstnieks, kad viņš sāk spriest parastos ikdienas terminos, mums neliekas neko gudrāks un lielāks par pārējiem cilvēkiem, bet, kad mēs lasām viņa darbus, mēs redzam, ka viņš ir nonācis pie daudz dziļākām atklāsmēm nekā filozofija, teoloģija vai kāda racionāla cilvēka darbība. Regīna Ezera pieder pie tiem ļoti nedaudzajiem visu laiku latviešu rakstniekiem, kam izdevies visu savu dziļāko personību organiski iemiesot savos darbos un parādīt to, ka tas, kas notiek ar viņu, attiecas uz jebkuru cilvēku.

Kad es strādāju “Karogā” un vairākus gadus vadīju literatūras nodaļu, tad bija apmēram pieci latviešu prozaiķi, kuri ļoti labi zināja gramatiku, kuriem nevajadzēja labot interpunkcijas kļūdas un tā tālāk. Un labākā zinātāja bija Regīna Ezera. Viņa izmantoja visas smalkākās valodas nianses, arī interpunkcijas nianses, lai sasniegtu estētisku efektu.

Savu milzīgo, neapvaldāmo temperamentu, savu īsto māksliniecisko dullumu viņa savienoja ar īstu juveliera slīpējumu. Tā arī ir reta parādība un apliecina ārkārtīgi spožu talantu. Ja palasām kaut vai Dostojevska “Brāļus Karamazovus”, tad redzam, ka te stils nav tā noslīpēts, piemēram, viens vārds lappusē atkārtojas reizes desmit vai divdesmit.

Regīna Ezera bija liela māksliniece, un viņas aiziešana ļoti sāp.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore