1977.gada 8.jūnija papildu protokols pie 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijām, kas attiecas uz lokāla rakstura bruņotu konfliktu upuru aizsardzību (II protokols)

Preambula

Augstās Līgumslēdzējas valstis,

atceroties, ka 1949. gada 12. augusta Ženēvas Kovencijām kopīgajā 3. pantā ietvertie humanitārie principi ir pamatā cieņai pret cilvēka personu lokāla rakstura bruņotu konfliktu gadījumos,

atceroties tāpat, ka starptautiskie dokumenti, kas attiecas uz cilvēktiesībām, nosaka cilvēka personas pamataizsardzību,

uzsverot nepieciešamību nodrošināt labāku aizsardzību šo bruņoto konfliktu upuriem,

ielāgojot, ka gadījumos, kurus spēka esoša likumdošana neparedz, cilvēka persona paliek cilvēcības principu un sabiedriskās domas aizsardzībā,

ir vienojušās par sekojošo:

I daļa

ŠĪ PROTOKOLA PIEMĒROŠANAS APJOMS

1. pants. Piemērošanas joma

1. Šis Protokols, kas attīsta un papildina 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijām kopīgo 3. pantu, nemainot pastāvošos tā lietošanas nosacījumus, ir piemērojams attiecībā uz visiem bruņotajiem konfliktiem, uz kuriem neattiecas 1949. gada 12. augusta Ženēvas Konvenciju Papildprotokola par starptautisku bruņotu konfliktu upuru aizsardzību (I protokols) 1. pants, kuri notiek kādas Augstās Līgumslēdzējas valsts teritorijā starp tās bruņotajiem spēkiem un disidentu bruņotajiem spēkiem vai citiem organizētiem bruņotiem grupējumiem, kas kontrolē daļu tās teritorijas atbildīgas varas vadībā tā, ka tie spēj veikt ilgstošas un saskaņotas militāras operācijas un īstenot šī Protokola noteikumus.

2. Šis Protokols nav piemērojams iekšēju nemieru vai saspīlējuma gadījumos, kā, piemēram, sacelšanās, atsevišķu izkaisītu vardarbības aktu vai citu līdzīgas dabas aktu gadījumos, kuri nav bruņoti konflikti.

2. pants. Piemērošana attiecībā uz iesaistītajām personām

1. Šis Protokols ir piemērojams bez jebkādas ļaunprātīgas šķirošanas, kas balstītos uz rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģiskās pārliecības vai ticības, politisko un citu uzskatu, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantas stāvokļa vai dzimšanas apstākļu atšķirībām, kā arī uz citiem līdzīgiem kritērijiem (te un turpmāk saukta par «ļaunprātīgu šķirošanu») attiecībā uz visām personām, ko skar 1. pantā definētais bruņotais konflikts.

2. Bruņotajam konfliktam beidzoties, visas personas, kam atņemta brīvība vai kuru brīvība ar šo konfliktu saistītu iemeslu dēļ tikusi ierobežota, tāpat arī tās, kurām brīvība atņemta vai minēto iemeslu dēļ tikusi ierobežota pēc konflikta, bauda 5. un 6. pantā noteikto aizsardzību tikmēr, kamēr šī brīvības atņemšana vai ierobežošana tiek izbeigta.

3. pants. Neiejaukšanās

1. Šo Protokolu nekādā veidā nedrīkst izmantot, lai ietekmētu kādas valsts suverenitāti vai valdības pienākumu ar visiem likumīgajiem līdzekļiem uzturēt vai atjaunot likuma ievērošanu vai aizsargāt valsts nacionālo vienotību un teritoriālo neaizskaramību.

2. Protokolu nekādā veidā nedrīkst izmantot, lai jebkāda iemesla dēļ attaisnotu tiešu vai netiešu iejaukšanos bruņotajā konfliktā vai arī tās Augstās Līgumslēdzējas valsts iekšējās vai ārējās lietās, kuras teritorijā bruņotais konflikts notiek.

II daļa

HUMĀNA IZTURĒŠANĀS

4. pants. Galvenās garantijas

1. Visām personām, kas neņem tiešu dalību vai pārtraukušas piedalīties karadarbībā, neraugoties uz to, vai brīvība tām ir vai nav tikusi ierobežota, ir tiesības uz cieņu pret viņu personu, godu un pārliecību, un reliģiskajām ieražām. Visos gadījumos pret šīm personām ir jāizturas humāni, bez jebkādas ļaunprātīgas šķirošanas. Ir aizliegts dot pavēli visus iznīcināt, lai neviens nepaliktu dzīvs.

2. Neskarot iepriekš minēto kopumā, pret 1. paragrāfā minētajām personām jebkurā laikā un jebkurā vietā ir aizliegtas šādas darbības:

(a) vardarbība pret cilvēka dzīvību, veselību un fizisko vai garīgo labklājību, īpaši nogalināšana, kā arī nežēlīga izturēšanās – spīdzināšana, sakropļošana vai jebkāda veida miesassods;

(b) kolektīvie sodi;

(c) ķīlnieku sagūstīšana;

(d) terora akti;

(e) vardarbība pret cilvēka pašcieņu, īpaši – pazemojoša un degradējoša attieksme, izvarošana, prostitūcijas uzspiešana un jebkāda veida neķītrs uzbrukums;

(f) verdzība un vergu tirdzniecība jebkurā formā;

(g) laupīšana;

(h) draudi izpildīt kādu no iepriekš minētajām darbībām.

3. Bērniem jānodrošina viņiem nepieciešamā aprūpe un palīdzība:

(a) viņiem ir jāsaņem tāda izglītība, ieskaitot reliģisko un ētisko izglītību, kādu vēlas viņu vecāki vai arī, ja vecāku nav, – tie, kas ir atbildīgi par viņu aprūpi;

(b) ir jāveic attiecīgi pasākumi, lai veicinātu uz laiku izšķirto ģimeņu atkalapvienošanos;

(c) bērnus, kuri nav sasnieguši 15 gadu vecumu, nedrīkst iesaistīt ne bruņotajos spēkos, ne arī kādos grupējumos, ne arī atļaut viņiem piedalīties karadarbībā;

(d) šī panta noteiktā īpašā aizsardzība attiecībā uz bērniem, kas vēl nav sasnieguši 15 gadu vecumu, uz viņiem attiecināma arī tad, ja viņi, neraugoties uz (c) apakšparagrāfu, tieši piedalās karadarbībā un tiek sagūstīti;

(e) ja nepieciešams un ir iespējams, ir jāveic pasākumi, lai bērnus ar viņu vecāku vai personu, kas pēc likuma vai tradīcijām ir pirmām kārtām atbildīgi par viņu aprūpi, piekrišanu uz laiku izvestu no teritorijas, kurā notiek karadarbība, uz kādu drošāku vietu tās pašas valsts robežās; jānodrošina, lai viņus pavada personas, kas atbildīgas par viņu drošību un labklājību.

5. pants. Personas, kuru brīvība ir tikusi ierobežota

1. Attiecībā uz personām, kurām kādu ar bruņotu konfliktu saistītu iemeslu dēļ, tās vai nu internējot vai aizturot, atņemta brīvība, papildus 4. panta noteikumiem kā minimums jāievēro šādi noteikumi:

(a) pret ievainotajiem un slimajiem ir jāizturas saskaņā ar 7. pantu;

(b) šajā paragrāfā minētās personas tādā pašā mērā kā civiliedzīvotājus ir jāapgādā ar pārtiku un dzeramo ūdeni, un jādod viņiem iespēja parūpēties par savu veselību, apmierināt personiskās higiēnas vajadzības un aizsargāties pret klimata bardzību un briesmām, kas var draudēt bruņotā konfliktā;

(c) viņiem ir jāļauj saņemt individuālu vai kolektīvu palīdzību;

(d) viņiem ir jāļauj piekopt savas reliģiskās tradīcijas un, pēc viņu lūguma, ja nepieciešams, saņemt garīgo aprūpi no personām, kas veic reliģiskas funkcijas, piemēram, no garīdzniekiem;

(e) ja viņiem liek strādāt, viņiem ir jābūt tādiem pašiem darba apstākļiem un darba drošībai kā civiliedzīvotājiem.

2. Tiem, kas ir atbildīgi par 1. paragrāfā minēto personu internēšanu vai aizturēšanu, ir savu iespēju robežās attiecībā uz šīm personām jāievēro šādi noteikumi:

(a) izņemot gadījumus, kad vienas ģimenes vīrieši un sievietes tiek nomitināti kopā, sievietes ir jānovieto telpās, kas ir nošķirtas no vīriešiem paredzētajām telpām, un viņām jāatrodas tiešā sieviešu uzraudzībā;

(b) šīm personām ir jāļauj nosūtīt un saņemt vēstules un pastkartes, kuru skaitu, ja tas šķiet nepieciešams, atbilstošs varas pārstāvis drīkst ierobežot;

(c) internēšanas un aizturēšanas vieta nedrīkst atrasties tuvu zonai, kur notiek kaujas. Ja teritorija, kur 1. paragrāfā minētās personas ir internētas vai aizturētas, tiek daļēji pakļauta briesmām, kas draud bruņotā konfliktā, tās ir jāevakuē, ja vien viņu evakuāciju var veikt pietiekamas drošības apstākļos;

(d) ir jānodrošina viņiem medicīniskās pārbaudes;

(e) nedrīkst ar neattaisnojamu darbību vai bezdarbību apdraudēt viņu fizisko vai garīgo veselību un neaizskaramību. Saskaņā ar to, ir aizliegts pakļaut šajā pantā aprakstītās personas jebkādām medicīniskām procedūrām, ja tādas neprasa šo personu veselības stāvoklis un kuras neatbilst vispārpieņemtajām normām, kas līdzīgos apstākļos tiek piemērotas attiecībā uz brīvam personām.

3. Pret personām, kas neietilpst 1. paragrāfā minēto skaitā, bet kurām brīvība tomēr ir tikusi atņemta kādu ar konfliktu saistītu iemeslu dēļ, ir jāizturas humāni, saskaņā ar 4. pantu un šī panta 1. (a), (c) un (d) un 2. (b) paragrāfu.

4. Ja personas, kurām tikusi atņemta brīvība, tiek nolemts atbrīvot, tad lēmējiem ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai garantētu viņu drošību.

6. pants. Krimināllietu vešana tiesā

1. Šis pants piemērojams attiecībā uz lietu vešanu tiesā un sodu par krimināliem pārkāpumiem, kas izdarīti sakarā ar bruņotu konfliktu.

2. Nevienai personai, kas atzīta par vainīgu kādā pārkāpumā, nedrīkst pasludināt spriedumu un izpildīt sodu citādi, kā tikai ja viņu pasludina par vainīgu tiesa, kura garantē savu neatkarīgumu un objektivitāti. Īpaši jāievēro šādi noteikumi:

(a) noteiktajā tiesāšanas kārtībā ir jāparedz, ka apsūdzēto bez kavēšanās sīki informē par viņam piedēvēto pārkāpumu un ka apsūdzētajam pirms iztiesāšanas un tās laikā tiek nodrošinātas visas viņa tiesības un nepieciešamie aizsardzības līdzekļi;

(b) nevienu nedrīkst pasludināt par vainīgu kādā pārkāpumā citādi, kā tikai balstoties uz individuālo kriminālatbildību;

(c) nevienu nedrīkst uzskatīt par vainīgu kādā kriminālpārkāpumā, balstoties uz tādu darbību vai bezdarbību, kas pēc likuma tās veikšanas laikā neveido kriminālpārkāpumu; nedrīkst arī piespriest smagāku sodu, nekā bija piemērojams tajā laikā, kad kriminālpārkāpums tika izdarīts; ja pēc pārkāpuma izdarīšanas likumā tiek pieņemts jauns noteikums par vieglāka soda piespriešanu, tas ir jāattiecina arī uz šo pārkāpēju;

(d) jebkurš, kas tiek apsūdzēts kādā pārkāpumā, tiek uzskatīts par nevainīgu tikmēr, kamēr, saskaņā ar likumu, viņa vaina nav tikusi pierādīta;

(e) jebkuram, kas apsūdzēts kādā pārkāpumā, ir tiesības būt klāt savas lietas iztiesāšanā;

(f) nevienu nedrīkst piespiest liecināt pašu pret sevi vai atzīt savu vainu.

3. Notiesātā persona, pasludinot spriedumu, ir jāinformē par tiesas noteiktajiem līdzekļiem viņa tiesību realizēšanai un par termiņiem, kādos tie ir piemērojami.

4. Nāves spriedumu nedrīkst pasludināt personām, kas nozieguma izdarīšanas laikā vēl nav sasniegušas 18 gadu vecumu, un to nedrīkst izpildīt grūtniecēm vai nepilngadīgu bērnu mātēm.

5. Karadarbībai beidzoties, atbilstošajiem varas pārstāvjiem ir jācenšas visplašākajā iespējamajā veidā piešķirt amnestiju personām, kas piedalījušās bruņotajā konfliktā vai kurām atņemta brīvība kādu ar bruņotu konfliktu saistītu iemeslu dēļ, vai arī ja tās ir internētas vai aizturētas.

 

III daļa

IEVAINOTIE, SLIMIE UN KUĢU AVĀRIJĀS CIETUŠIE

7. pants. Aizsardzība un aprūpe

1. Visi ievainotie, slimie un kuģu avārijās cietušie, neraugoties uz to, vai viņi ir vai nav piedalījušies bruņotā konfliktā, ir jāciena un jāaizsargā.

2. Jebkuros apstākļos pret viņiem ir jāizturas humāni un viņiem iespējami pilnīgākā mērā un bez vilcināšanās ir jāsaņem medicīniskā aprūpe un uzmanība, kādu viņu stāvoklis prasa. Viņus nedrīkst šķirot citādi, kā tikai balstoties uz medicīniskiem apsvērumiem.

8. pants. Meklēšana

Ja vien apstākļi atļauj, un it īpaši pēc kaujas, ir jāveic visi iespējamie pasākumi, lai bez kavēšanās meklētu un savāktu ievainotos, slimos un kuģu avārijās cietušos, aizsargātu viņus no aplaupīšanas un sliktas apiešanās, jānodrošina viņiem atbilstoša aprūpe, jāmeklē kritušie un jāiestājas pret viņu aplaupītājiem, jānoorganizē kritušo aizvākšana.

9. pants. Medicīnas un reliģiskā personāla aizsardzība

1. Medicīnas un reliģisko personālu ir jāciena un jāaizsargā, un tam ir jāsniedz visa iespējamā palīdzība, kad tas veic savus pienākumus. Viņus nedrīkst piespiest veikt uzdevumus, kas nav savienojami ar viņu humāno misiju.

2. Medicīnas personālam viņu pienākumu veikšanas laikā nedrīkst prasīt, lai viņi kādai personai dotu priekšroku; jāvadās vienīgi pēc medicīniskiem apsvērumiem.

10. pants. Medicīnisko pakalpojuma vispārējā aizsardzība

1. Nekādos apstākļos nevienu nedrīkst sodīt par to, ka viņš veicis medicīniska rakstura pienākumus, kas ir saskaņā ar medicīnas ētiku un neraugoties uz to, kurai personai palīdzēts.

2. Personu, kura veic medicīniskus pienākumu, nedrīkst nedz piespiest veikt tādas darbības, nedz darīt tādu darbu, kas ir pretrunā ar medicīnas ētikas likumiem vai citiem likumiem, kas pieņemti ievainoto vai slimo labā, vai šim Protokolam, nedz arī atturēt no tādu darbību veikšanas, kādas šie likumi prasa.

3. Saskaņā ar nacionālo likumdošanu, ir jāciena medicīniskā darbībā iesaistīto personu profesionālie pienākumi attiecībā uz informācijas vākšanu par viņu aprūpē esošajiem ievainotajiem un slimajiem.

4. Saskaņā ar nacionālo likumdošanu, nevienu medicīniskā darbībā iesaistītu personu nedrīkst sodīt par atteikšanos sniegt informāciju par ievainotajiem un slimajiem, kuri atrodas vai ir atradušies tās aprūpē.

11. pants. Medicīnas vienību

un sanitārā transporta aizsardzība

1. Medicīnas vienības un sanitārais transports vienmēr ir jāciena un jāaizsargā, to nedrīkst padarīt par uzbrukuma objektu.

2. Medicīnas vienībām un sanitārajam transportam noteikto aizsardzību nedrīkst izbeigt, ja vien tie bez saviem humānajiem pienākumiem neveic naidīgas darbības. Aizsardzību tomēr var izbeigt vienīgi pēc tam, kad ir ticis izteikts brīdinājums, kurā noteikts saprātīgs laika ierobežojums un pēc tam, kad šāds brīdinājums palicis bez ievērības.

12. pants. Atšķirības emblēma.

Pēc atbilstošas autoritātes rīkojuma medicīnas un reliģiskajam personālam jānēsā atšķirības emblēma ar Sarkano Krustu, Sarkano Pusmēnesi vai Sarkano Lauvu un Sauli uz balta pamata, tai jābūt arī uz sanitārajiem transportlīdzekļiem. Jebkuros apstākļos tā ir jāciena. To nedrīkst izlietot neatbilstošā veidā.

 

IV daļa

CIVILIEDZĪVOTĀJI

13. pants. Civiliedzīvotāju aizsardzība

1. Civiliedzīvotājiem, kā arī atsevišķām civilpersonām ir jāsaņem vispārēja aizsardzība pret briesmām, kas draud militārās operācijās. Lai šo aizsardzību realizētu, jebkuros apstākļos ir jāievēro sekojoši likumi.

2. Civiliedzīvotājus kopumā, kā arī atsevišķas civilpersonas, nedrīkst padarīt par uzbrukuma objektu. Ir aizliegti vardarbības akti vai tās draudi, kuru galvenais mērķis ir viest šausmas civiliedzīvotāju vidū.

3. Civilpersonām ir jāsaņem aizsardzība, kāda noteikta šajā daļā, izņemot laiku, kad tās ņem tiešu dalību karadarbībā.

14. pants. Civiliedzīvotāju izdzīvošanai

nepieciešamo objektu aizsardzība

Civilpersonu mērdēšana badā kā cīņas līdzeklis ir aizliegta. Tādēļ ir aizliegts šajā nolūkā uzbrukt, iznīcināt, aizvākt vai padarīt nelietojamus objektus, kas nepieciešami civiliedzīvotāju izdzīvošanai, piemēram, pārtikas krājumus, lauksaimniecības teritorijas, ko izmanto pārtikai derīgu augu, labības audzēšanai, lopus, dzeramā ūdens iekārtas un krājumus un apūdeņošanas ierīces.

15. pants. Nocietinājumu un iekārtu aizsardzība,

kuri satur bīstamus spēkus

Nocietinājumus vai iekārtas, kas satur bīstamus spēkus, proti, dambjus, aizsprostus, atomelektrostacijas nedrīkst padarīt par uzbrukuma objektiem pat tādā gadījumā, ja šie objekti ir militāri objekti, ja šāds uzbrukums varētu izraisīt bīstamo spēku atbrīvošanos un tai sekojošus smagus zaudējumus civiliedzīvotāju vidū.

16. pants. Kultūras objektu

un reliģiskā kulta vietu aizsardzība

Neskarot 1954. gada 14. maija Hāgas konferences par kultūras īpašuma aizsardzību bruņota konflikta gadījumā noteikumus, ir aizliegts veikt jebkādas naidīgas darbības, kas vērstas pret vēstures pieminekļiem, mākslas darbiem vai reliģiskā kulta vietām, kas veido tautu kultūras vai garīgo mantojumu, un izmantot tos militāras darbības atbalstam.

17. pants. Civilpersonu piespiedu pārvietošanas aizliegums

1. Nedrīkst kādu ar konfliktu saistītu iemeslu dēļ pavēlēt civiliedzīvotājus pārvietot, ja vien tas nav nepieciešams šo civiliedzīvotāju drošības labad vai kādu ārkārtēju militāru apsvērumu dēļ. Ja tomēr pārvietošana ir nepieciešama, ir jāveic visi iespējamie pasākumi, lai, civiliedzīvotājus uzņemot jaunajā mītnes vietā, sagādātu viņiem apmierinošu pajumti, nodrošinātu viņu higiēnas vajadzības, apstākļus viņu veselībai un dzīvībai, kā arī nodrošinātu ar pārtiku.

2. Civilpersonas nedrīkst kādu ar konfliktu saistītu iemeslu dēļ piespiest atstāt teritoriju, kurā tās dzīvo.

18. pants. Palīdzības biedrības un palīdzības akcijas

1. Palīdzības biedrības, kas atrodas Augstās Līgumslēdzējas valsts teritorijā, kā, piemēram, Sarkanā Krusta (Sarkanā Pusmēness, Sarkanā Lauvas un Saules) organizācijas, var piedāvāt savus pakalpojumus, lai veiktu tradicionālos pienākumus, palīdzot bruņoto konfliktu upuriem. Civiliedzīvotāji var pieteikties ievainoto, slimo un kuģu avārijās cietušo savākšanas darbos un rūpēties par viņiem arī pēc pašu iniciatīvas.

2. Ja civiliedzīvotāji cieš no pārmēru lielām grūtībām kādu izdzīvošanai nepieciešamu līdzekļu, piemēram, pārtikas vai medicīnas krājumu trūkuma dēļ, tad ar attiecīgās Augstas Līgumslēdzējas valsts piekrišanu bez jebkādas ļaunprātīgas šķirošanas civiliedzīvotājiem ir jāpalīdz, veicot humānas un objektīvas palīdzības akcijas.

V daļa

GALĪGIE NOTEIKUMI

19. pants. Popularizēšana

Šis Protokols ir jāpopularizē, cik plaši vien iespējams.

20. pants. Parakstīšana

Šis Protokols ir jāatklāj parakstīšanai Konvencijas parakstījušām pusēm sešus mēnešus pēc Noslēguma akta parakstīšanas, un tam ir jāpaliek atklātam divpadsmit mēnešus.

21. pants. Ratificēšana

Šis Protokols ir jāratificē, cik drīz vien iespējams. Dokumenti par ratifikāciju jānodod glabāšanā Šveices Federālajai padomei, kas ir Konvenciju glabātāja.

22. pants. Pievienošanās

Šim Protokolam ir jābūt atklātam jebkurai Konvencijas parakstīšanas pusei, kura nav to parakstījusi un grib pievienoties. Dokumenti par pievienošanos jānodod glabāšanā dokumentu glabātājam.

23. pants. Stāšanās spēkā

1. Šis Protokols stājas spēkā sešus mēnešus pēc tam, kad tikuši nodoti glabāšanā divi dokumenti par ratificēšanu vai pievienošanos.

2. Attiecībā uz katru no Konvencijas parakstījušām pusēm, kas vēlāk ratificējušas šo Protokolu vai pievienojušās, tas stāsies spēkā sešus mēnešus pēc tam, kad šī puse būs nodevusi glabāšanā dokumentu par ratificēšanu vai pievienošanos.

24. pants. Labojumi

1. Jebkura no Augstajām Līgumslēdzējām valstīm var ierosināt izdarīt Protokolā labojumus. Ieteikta labojuma teksts ir jādara zināms dokumentu glabātājam, kuram pēc apspriešanās ar visām Augstajām Līgumslēdzējām valstīm un Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteju ir jānolemj, vai būtu jāsasauc konference, lai ierosināto labojumu apspriestu.

2. Dokumentu glabātājam uz šo konferenci ir jāuzaicina visas Augstās Līgumslēdzējas valstis, tāpat arī Konvencijas parakstījušās puses, neraugoties uz to, vai tās ir parakstījušas šo Protokolu vai nav.

25. pants. Denonsēšana

1. Gadījumā, ja kāda no Augstajām Līgumslēdzējām valstīm vēlas šo Protokolu denonsēt, denonsēšana stājas spēkā sešu mēnešu laikā pēc dokumentu saņemšanas par denonsēšanu. Ja, apritot šim sešu mēnešu termiņam, puse, kas vēlas Protokolu denonsēt, izrādās iesaistīta kādā 1. pantā aprakstītajā situācijā, denonsēšana nestājas spēkā pirms bruņotā konflikta izbeigšanās. Personas, kurām ar konfliktu saistītu iemeslu dēļ tikusi atņemta brīvība vai kurām brīvība tikusi ierobežota, līdz pat savai galīgajai atbrīvošanai turpina saņemt šī Protokola noteikumos noteikto aizsardzību.

2. Par denonsēšanu rakstveidā jāpaziņo dokumentu glabātājam, kurš par to informēs visas Augstās Līgumslēdzējas valstis.

26. pants. Paziņojumi

Dokumentu glabātājam ir jāpaziņo Augstajām Līgumslēdzējām valstīm un Konvencijas parakstījušām pusēm, neraugoties uz to, vai tās ir vai nav parakstījušas šo Protokolu, par sekojošo:

(a) par šī Protokola parakstītājiem un saskaņā ar 21. un 22. pantu dokumentu glabātājam iesniegtajiem dokumentiem par ratificēšanu un pievienošanos;

(b) par datumu, kad šis Protokols, saskaņā ar 23. pantu, stājas spēkā;

(c) par saskaņā ar 24. pantu saņemtajiem ierosinājumiem un paziņojumiem.

27. pants. Reģistrēšana

1. Pēc šī Protokola stāšanās spēkā tā glabātājam Protokols ir jānosūta uz Apvienoto Nāciju Organizācijas sekretariātu reģistrēšanai un publicēšanai, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas hartas 102. pantu.

2. Protokola glabātājam ir jāinformē Apvienoto Nāciju Organizācijas sekretariāts arī par visiem paziņojumiem sakarā ar ratificēšanu, pievienošanos un denonsēšanu, kurus tas ir saņēmis attiecībā uz šo Protokolu.

28. pants. Autentiskie teksti

Šī Protokola oriģināls līdz ar autentisku tā tekstu arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā ir jānodod glabāšanā dokumentu glabātājam, kuram ir jānosūta apstiprināti un pareizi to noraksti visām Konvencijas parakstījušām pusēm.

 

 

Papildu protokols stājās spēkā 1992.gada 24.jūnijā. Ārlietu ministrijas informācija par spēkā stāšanos publicēta laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 1999.gada 30.jūlijā, Nr.243(1703).