Starptautiskajā konferencē Rīgā 2002.gada 13.–14.jūnijā

Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944. – 1959. gadā: politika un tās sekas

Nobeiguma dokuments

Starptautiskajā konferencē “Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944. — 1959. gadā: politika un tās sekas”, kas notika Rīgā 2002. gada 13. — 14. jūnijā, 35 referenti — vēsturnieki, juristi, ekonomisti, demogrāfi un citi pētnieki no sešām valstīm (Igaunijas, Krievijas, Latvijas, Lietuvas, Vācijas, Zviedrijas) — analizēja PSRS okupācijas režīma politiskās varas struktūru, režīma īstenotās politikas dažādos aspektus Baltijas valstīs (Igaunijā, Latvijā, Lietuvā) pēc Otrā pasaules kara un šīs politikas sekas.

Konferencē tika analizēta okupācijas režīma struktūra un funkcionēšana, izpētes metodoloģijas, terminoloģijas un avotpētniecības problēmas.

Referātu autori un diskusiju dalībnieki pievērsās komunistiskā (padomju) okupācijas režīma represīvajai, saimnieciskajai un sociālajai politikai, politikai kultūras, izglītības un reliģijas jomā Baltijā. Konferences referātos tika aplūkota vardarbīgā un nevardarbīgā pretošanās okupācijas režīmam Baltijas valstīs, igauņu, latviešu un lietuviešu trimdinieku nostāja demokrātiskajās valstīs pret šo režīmu dzimtenē.

Referātos un diskusijās tika iezīmēti okupācijas perioda vēstures tālākās izpētes aktuālākie virzieni katrā no Baltijas valstīm un Baltijas reģionā kopumā.

 

Konferences galvenie slēdzieni

• Antihitleriskās koalīcijas uzvara un Vācijas sagrāve Otrajā pasaules karā Baltijas valstu tautām nedeva cerēto valstiskās neatkarības un demokrātijas atjaunošanu, bet noveda pie reokupācijas — nacionālsociālistiskā okupācijas režīma nomaiņas ar komunistisko okupācijas režīmu.

• Okupācijas vara atņēma un noliedza privātīpašumu, vajāja un tiesāja cilvēkus arī tikai par to, ka viņiem bija piederējis īpašums, īstenoja masu deportācijas un tādus masveida sociālos eksperimentus kā kolektivizācija.

• Okupācijas varas politika Baltijas valstīs tika īstenota Padomju Savienības valdošās un vienīgās partijas — VK(b)P, vēlāk PSKP — Centrālās Komitejas Politbiroja un PSRS augstāko valsts varas iestāžu uzdevumā un vadībā.

•Tā dēvētā padomju vara bija komunistiskās partijas augstākās nomenklatūras neierobežotās diktatūras aizsegs, bet tā saukto Baltijas padomju republiku valsts varas un valsts pārvaldes iestādes patiesībā bija okupācijas pašpārvaldes institūcijas.

• Totalitārajam komunistiskajam režīmam modificējoties un šķietami liberalizējoties pēc J. Staļina nāves 1953. gadā, režīma būtība nemainījās.

• Komunistiskais režīms okupētajās Baltijas valstīs ir izdarījis kara noziegumus un īstenojis genocīdu pret atsevišķām iedzīvotāju politiskajām un sociālajām grupām.

• Darbības, kas bija vērstas pret Baltijas valstu iedzīvotājiem 1941. un 1949. gada masveida deportācijās, atbilst Apvienoto Nāciju Organizācijas 1948. gada 9. decembra “Konvencijā par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to” definētajām genocīda pazīmēm.

• Masveida represijas pret dažādām iedzīvotāju grupām Baltijā turpinājās līdz 1953. gadam, kad tās tika aizstātas ar politiskām vajāšanām un represijām pret atsevišķām personām un personu grupām.

• Okupācijas varas politikas rezultātā katra no Baltijas valstīm zaudēja ievērojamu skaitu iedzīvotāju — intelektuālāko un ekonomiski aktīvāko tautas daļu.

• Nelīdztiesīgo finansu attiecību un PSRS uzspiestā neefektīvā saimniekošanas modeļa dēļ Baltijas valstis cieta milzīgus materiālos zaudējumus.

• PSRS okupācijas vara izvietoja Baltijas valstīs lielu karaspēka kontingentu, mērķtiecīgi iepludināja (galvenokārt Latvijā un Igaunijā) simtiem tūkstošu iebraucēju (migrantu) no citām Padomju Savienības republikām. Šīs politikas rezultātā, piemēram, latviešu kā pamatnācijas īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā samazinājās no 77 procentiem 1935. gadā līdz 52 procentiem 1989. gadā. Vairākās Latvijas un Igaunijas pilsētās un reģionos pamatnācija kļuva par nacionālo minoritāti savā zemē.

• Veicinot kolonizāciju un pārkrievošanu, pakļaujot savai ietekmei baznīcu, nostiprinot totālu ideoloģisku kontroli pār visām sabiedrības garīgās dzīves jomām, okupācijas režīms centās iznīcināt Baltijas tautu identitāti.

• Baltijas valstīs, īpaši Lietuvā, vairāk nekā desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām turpinājās gandrīz 80 000 nacionālo partizānu bruņota pretošanās PSRS okupācijas režīmam, bet arī pēc tam turpinājās nevardarbīga pretošanās.

• Baltijas valstu suverenitāti un Baltijas tautu neatkarības centienus ārpus Latvijas šai laikā turpināja pārstāvēt un uzturēt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas diplomātiskie pārstāvji un trimdinieku organizācijas demokrātiskajās valstīs. Baltijas valstu neatkarību atbalstīja arī demokrātiskās valstis, kuras neatzina Baltijas valstu okupāciju un inkorporāciju PSRS de jure.

 

Historiogrāfiskie atzinumi

Pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas ir sākusies šo valstu vēstures un historiogrāfijas pārvērtēšana, attīstot jaunus pētniecības virzienus, iesaistot zinātniskajā apritē jaunus vēstures avotus.

• 20. gadsimta Latvijas vēstures pētniecībā, it sevišķi laika periodā līdz 1956. gadam, veiksmīgi iekļāvušās ne vien pētniecības iestādes, bet arī arhīvi, muzeji un jaundibinātās augstskolas.

• Konferences dalībnieki uzskata, ka ir ļoti vēlams Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē izveidot profesūru laikmetam pēc 1945. gada, t. i., profesūru nesenās Latvijas vēstures pētīšanai starptautiskā kontekstā.

• Konferences tematikas ietvaros pētnieku uzmanība līdz šim galvenokārt bijusi pievērsta okupācijas varas ekonomiskajai un sociālajai politikai, komunistiskā režīma represijām un to upuriem, bruņotās pretošanās kustībai. Tapuši nozīmīgi pētījumi, izstrādāti laikmeta izpētei nepieciešami datu bāzu projekti un uzsākta šo datu bāzu veidošana.

• Konferences dalībnieki uzskata, ka jāveicina zinātniskas diskusijas par 20. gadsimta Baltijas vēstures terminoloģijas, metodoloģijas, hronoloģijas un avotpētniecības problēmām.

• Konferences dalībnieki uzsvēra nepieciešamību turpināt 20. gadsimta totalitāro režīmu īstenotās represīvās politikas pētījumus un paplašināt citu aspektu detalizētu izpēti visā Baltijas valstu okupācijas laikposmā (līdz 1991. gada augustam), izstrādāt konkrētus zinātniskās izpētes projektus, datu bāzes un nostiprināt starptautisko sadarbību un koordināciju šajā jomā, publicēt uz arhīvu dokumentiem un datu bāzu analīzes balstītus apkopojošus pētījumus un iepazīstināt ar tiem Baltijas, kā arī citu valstu sabiedrību.

• Konferences dalībnieki aicina zinātniskās pētniecības iestādes un augstskolas aktīvāk veicināt jaunās paaudzes pētnieku iesaistīšanu 20. gadsimta totalit

1949.gada 25.marta deportācija Latvijā

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīvs

Referāts starptautiskajā konferencē “Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.— 1959. gadā: politika un tās sekas” Rīgā 2002. gada 13. jūnijā

Padomju režīma lielākā nozieguma pret latviešu tautu – 1949. gada 25. marta deportācijas — izpētē Latvijas vēsturnieki pēdējos gados ir paveikuši visai daudz. Jau 1995. gadā Latvijas Valsts arhīvs kopā ar Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Nepamatoti represēto pilsoņu reabilitācijas daļu kā žurnāla „Latvijas Arhīvi” pielikumu četrās burtnīcās izdeva „Represēto sarakstu”, kurā tika iekļautas visas 1949. gada 25. martā no Latvijas deportētās personas. Nopietnus pētījumus par šo genocīda noziegumu sagatavojuši un publicējuši profesors H. Strods¹, J. Riekstiņš², I. Zālīte un S. Dimante³, B. Spridzāns⁴, Z. Indrikovs⁵. Daudzi dokumenti — šās lielās traģēdijas liecinieki — publicēti dokumentu krājumos „Okupācijas varu politika Latvijā. 1939 – 1991.”⁶, „Latvija padomju režīma varā. 1945 — 1986”⁷, kā arī dažos citos izdevumos.

1949. gada 25. martā izsūtīto uzskaites lietas, lielā mērā arī izsūtīto personu lietas, tagad glabājas Latvijas Valsts arhīvā. Šā arhīva fondos atrodami arī daudzi citi ar šo noziegumu saistīti dokumenti. Taču atsevišķi pētniekiem ļoti nepieciešamie dokumenti vēl arvien meklējami dažādos Krievijas Federācijas arhīvos.

Plašas deportācijas, kuras tika vērstas kā pret atsevišķiem iedzīvotāju slāņiem un kategorijām, tā arī pret veselām tautām, bija viens no represiju veidiem, kurus Padomju Savienības komunistiskās partijas vadoņi un PSRS valstsvīri ilgus gadus lietoja t. s. proletariāta diktatūras un sava valdošā stāvokļa nostiprināšanai.

Latvijas iedzīvotāji staļinisko deportāciju pirmo reizi pieredzēja 1941. gada 14. jūnijā, kad uz gulaga nometnēm un Sibīrijas specnometinājuma vietām tika aizdzīti 15424 cilvēki⁸, tajā skaitā daudzi Latvijas valstsvīri, militārie un saimnieciskie darbinieki, zinātnieki, zemnieki, citu profesiju pārstāvji.

Šās deportācijas mērķis bija attīrīt Latviju no okupācijas režīmam tā sauktajiem sociāli bīstamiem elementiem.

1945. gada 5. – 6. februārī pēc PSRS valsts drošības tautas komisāra V. Merkulova mutiska rīkojuma tika veikta tā sauktā vāciešu operācija, kuras laikā no Rīgas un tās apkārtnes uz Komi Autonomo Republiku izsūtīja vācu tautības pilsoņus un bezpavalstniekus⁹.

Nākamā un pati lielākā Latvijas iedzīvotāju deportācijas akcija, kura galvenokārt tika vērsta pret kādreiz turīgākajiem zemniekiem — pēc padomju terminoloģijas — kulakiem — tika sagatavota un īstenota 1949. gada ziemā un pavasarī. Tās mērķis bija radīt priekšnoteikumus, lai Latvijas laukos īstenotu lauksaimniecības vienlaidu kolektivizāciju, kā arī izsūtīt no Latvijas tā sauktos nacionālistus un viņu ģimenes locekļus.

Kaut arī daudzos PSRS apgabalos pēc piespiestās lauksaimniecības kolektivizācijas trīsdesmito gadu sākumā iestājās bads un lauksaimniecības ražošana strauji samazinājās, šajā laikā boļševiku izveidotā kolhozu iekārta ilgu laiku saglabājās nemainīga. J. Staļina lauksaimniecības kolektivizācijas modelis četrdesmito gadu beigās tika uzspiests arī Latvijai. Viens no tā būtiskiem elementiem bija „kulaku kā šķiras likvidācija”, kura nekādā mērā nebija saistīta ar konkrēta cilvēka konkrētiem nodarījumiem. Lūk, kā J. Staļins trīsdesmito gadu sākumā izskaidroja viņam tik nīstamās kulaku šķiras iznīcināšanas būtību:

„Nu, bet ko darīt ar kulaku ekspropriācijas politiku, vai vienlaidu kolektivizācijas rajonos var pieļaut kulaku ekspropriāciju? — jautā no dažādām pusēm. Smieklīgs jautājums. Kulaku ekspropriāciju nevarēja pieļaut tikmēr, kamēr mēs pieturējāmies pie kulaku ekspluatatorisko tendenču ierobežošanas viedokļa, kamēr mums nebija iespējams pāriet izšķirošā uzbrukumā pret kulakiem, kamēr mums nebija iespējams kulaku saimniecību vietā likt ražošanu kolhozos un padomju saimniecībās. Toreiz politika, kas nepieļāva kulaku ekspropriāciju, bija nepieciešama un pareiza. Bet tagad? Tagad cita lieta. Tagad mums ir iespēja sākt izšķirošu uzbrukumu kulakiem, salauzt viņu pretošanos, likvidēt viņus kā šķiru un viņu ražošanas vietā likt ražošanu kolhozos un padomju saimniecībās. (...) Tagad kulaku ekspropriācija vienlaidu kolektivizācijas rajonos nav vairs vienkāršs administratīvs solis. Tagad kulaku ekspropriācija ir kolhozu dibināšanas un attīstības sastāvdaļa. (...)

Ne mazāk smieklīgs šķiet otrs jautājums: vai kulaku var laist kolhozā? Protams, ka kolhozā viņu nevar laist. Nevar tāpēc, ka viņš ir nāvīgs kolhozu kustības ienaidnieks.”

Tieši ar kulaku kā šķiras likvidāciju Padomju Savienībā aizsākās arī tā sauktā specnometinājuma vēsture.

J. Staļina mācība par lauksaimniecības kolektivizāciju un kulaku kā šķiras likvidāciju direktīvā veidā tika uzspiesta arī Latvijai.

Jau 1947. gada pavasarī VK(b)P Centrālā komiteja pieņēma lēmumu „Par kolhozu celtniecību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR”, bet LK(b)P CK 1947. gada 16. maijā savukārt pieņēma lēmumu par paraugkolhozu dibināšanu Latvijā¹¹. Līdz 1949. gada 25. martam Latvijā tika noorganizēti 1443 kolhozi un 577 iniciatoru grupas.¹² Gan skaitliski, gan procentuāli tas bija visai maz. Latviešu zemnieku pamatmasa nevēlējās pamest savu individuālo saimniekošanu un apvienoties viņiem tik svešajās kolektīvajās saimniecībās.

Smagu triecienu latviešu zemnieku kādreiz turīgajām saimniecībām deva LPSR Ministru padomes 1947. gada 27. augustā pieņemtais lēmums „Par budžu saimniecību pazīmēm un kādā kārtībā tām uzliekami nodokļi”.¹³ 1947. gada rudenī „kulaku” sarakstos tika ierakstītas 10432 zemnieku saimniecības.¹⁴ Līdz 1949. gada 25. martam šis skaits daudzkārt izmainījās — dažas saimniecības no šiem melnajiem sarakstiem dažādu iemeslu dēļ izslēdza, bet citas tajos ierakstīja no jauna. 1949. gada 1. janvārī Latvijā oficiāli skaitījās 9303 kulaku saimniecības.¹⁵ Daudzas kulaku saimniecības tika pilnīgi izputinātas ar milzīgajām nodevām un praktiski nenomaksājamo lauksaimniecības nodokli. Līdz 1949. gada 1. februārim par nodokļu parādiem ar brīvības atņemšanu tika sodīti 713 kulaki. ¹⁶ 1948. gadā par nodokļu parādiem kulakiem atņēma 4444 zirgus, 6282 govis un 10579 citus lopus, bet pēc tiesas lēmumiem vēl bija jāatņem 644 zirgi, 998 govis un 1560 citi lopi.¹⁷

Taču šajā laikā kā pret „kulakiem”, tā arī citiem tā sauktajiem pretpadomju elementiem tika iecerēti vēl briesmīgāki pasākumi, proti, viņu izsūtīšana uz Sibīriju. Līdz 1948. gada 15. septembrim Latvijā bija uzskaitītas 10127 kulaku ģimenes un 5000 “legalizējušies bandīti”, bet pavisam laukos ar kompromitējošu pagātni bija atrasti 14206 cilvēki¹⁸. LPSR prokurors A. Mišutins 1948. gada 21. septembra ziņojumā LK(b)P CK 1. sekretāram J. Kalnbērziņam ieteica:” (...) Uzdot komisijai kāda LK(b)P CK sekretāra vadībā izstrādāt un sagatavot iesniegšanai attiecīgajām iestādēm jautājumu par visnaidīgāko un šķiriski vissvešāko elementu, kuri atrodas Latvijas PSR, izsūtīšanu uz valsts iekšieni”.¹⁹ 1949. gada 17. janvārī Igaunijas komunistiskās partijas CK 1. sekretārs N. Karotamms ziņojumā J. Staļinam „Par kolhozu organizācijas gaitu Igaunijas PSR” ieteica sagatavot un līdz 1949. gada pavasara sējai vienlaicīgi veikt kulaku izsūtīšanu no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas.²⁰ 1949. gada 18. janvārī uz Maskavu pie J. Staļina tika izsaukts J. Kalnbērziņš un Lietuvas KPCK 1. sekretārs A. Sniečkus²¹. Bet jau 1949. gada 29. janvārī PSRS Ministru padome pieņēma pilnīgi slepenu lēmumu Nr. 390 — 138, ar kuru uzdeva PSRS Valsts drošības ministrijai un PSRS Iekšlietu ministrijai sagatavot deportācijas akciju, lai 1949. gada marta beigās no Baltijas izsūtītu kulakus un viņu ģimenes, bandītus un viņu ģimenes locekļus, pavisam — vairāk nekā 29 000 ģimenes²².

1949. gada februārī PSRS Valsts drošības ministrija izdeva attiecīgu pavēli un Instrukciju par izsūtīšanas kārtību un izsūtāmo uzskaites lietu sagatavošanu. Šās lietas LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieki sagatavoja jau 1949. gada februārī un martā, kulakiem par pamatu ņemot 1939. gada lauksaimniecības skaitīšanas datus, bet nacionālistiem — ziņas no kara tribunālu spriedumiem, LPSR VDM arhīvu — uzskaites daļas un no LPSR IeM 1. specdaļas. Slēdzienus par kulaku ģimeņu izsūtīšanu apstiprināja LPSR valsts drošības ministrs A. Noviks vai viņa vietnieks, bet nacionālistu ģimeņu izsūtīšanas slēdzienus sankcionēja LPSR prokurors A. Mišutins vai viņa vietnieks. Pēc izsūtīšanas lietu noformēšanas 1949. gada 17. martā LPSR Ministru padome pieņēma pilnīgi slepenu lēmumu Nr. 282 „Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR”. Ar to bija paredzēts no Latvijas izsūtīt 10 000 kulaku ģimenes²³. Par „bandītu” un „nacionālistu” ģimeņu izsūtīšanu šajā lēmumā nekas nebija teikts, taču izsūtīja arī tās, viņu izsūtīšanu vēlāk noformējot PSRS VDM Sevišķajā apspriedē. Ar LPSR Ministru padomes 1949. gada 24. marta lēmumu izsūtīto kulaku manta tika pasludināta par konfiscētu²⁴. Saskaņā ar PSRS iekšlietu ministra S. Kruglova 1949. gada 5. februāra pavēli par izsūtīto Latvijas iedzīvotāju nometinājuma vietām tika izraudzīts Amūras, Omskas un Tomskas apgabals.

Izsūtāmo konvojēšana un pārvešana līdz nometinājuma vietām tika uzdota PSRS Iekšlietu ministrijai. Šajā sakarā PSRS iekšlietu ministrs S. Kruglovs 1949. gada 12. martā izdeva pavēli Nr. 00225, kurā noteica deportācijas akcijas plānu un Iekšlietu ministrijas struktūru uzdevumus²⁵.

Uz Latviju deportācijas veikšanai tika nosūtītas daudzas PSRS VDM karaspēka un PSRS Iekšlietu ministrijas konvoja karaspēka daļas. Baltijas iedzīvotāju izsūtīšanas akciju 1949. gada 25. martā vadīja PSRS VDM iekšējā karaspēka Galvenās pārvaldes priekšnieks ģenerālleitnants P. Burmaks. Latvijā deportācijas izpildi uzraudzīja PSRS Valsts drošības ministra vietnieks ģenerālleitnants S. Ogoļcovs, bet PSRS Iekšlietu ministra S. Kruglova 1949. gada 12. marta pavēles izpilde tika uzdota PSRS iekšlietu ministra vietniekam ģenerālmajoram V. Rjasnajam.

Pēc S. Kruglova pavēles saņemšanas LPSR IeM vadība kopā ar PSRS Iekšlietu ministrijas pilnvaroto ģenerālmajoru Ratušniju sastādīja detalizētu izsūtīšanas plānu. Visi izsūtīšanas sagatavošanas darbi tika pabeigti līdz 20. martam. Līdz šim pašam laikam visus sagatavošanas darbus bija pabeiguši arī PSRS Valsts drošības ministrijas un LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieki. Katru izveidoto operatīvo grupu vadīja VDM darbinieks. Tajā bija iekļauti karavīri, iznīcinātāji un padomju aktīvisti.

1949. gada naktī no 24. uz 25. martu Rīgā un apriņķu centros tika sasauktas īpašas instruktīvās sanāksmes, kurās VDM darbinieki vietējos darbiniekus iepazīstināja ar LPSR MP 1949. gada 17. marta lēmumu un nozīmēja pagastu pilnvarotos. Tūdaļ pēc tam šos pilnvarotos izvadāja pa pagastiem, kur viņi savukārt noturēja sanāksmes ar vietējiem aktīvistiem. Viņu uzdevums bija galvenokārt operatīvo grupu pavadība un aizvesto palikušās mantas uzskaite un aprakstīšana.

1949. gada 25. martā deportācijas akciju tieši veica PSRS un LPSR Valsts drošības ministriju darbinieki, kā arī PSRS un LPSR Iekšlietu ministriju darbinieki. LPSR iekšlietu ministrs A. Eglītis 1949. gada 24. aprīļa ziņojumā PSRS Iekšlietu ministram S. Kruglovam cita starpā norādīja:

„ (...) Pirmais ešelons Nr. 97329 ar izsūtītajiem no Rīgas tika nosūtīts 25. martā pulksten 15 un 47 minūtēs, pēdējais — Nr. 97340 no Jelgavas — 28. martā pulksten 23 un 06 minūtēs, bet papildus vēl viens vilciens — 33. ešelons (Nr. 97383) no Rēzeknes — 30. martā pulksten 10 un 08 minūtēs. Pavisam 33 ešelonos izvestas 13 624 ģimenes, skaitā 41 828 cilvēki, t. sk. 11 523 vīrieši, 19 414 sievietes un 10 919 bērni. Nākas secināt, ka šie skaitļi nav absolūti precīzi, jo vairākos gadījumos pēc vagonu saraksta sastādīšanas Valsts drošības ministrijas darbinieki noņēma kļūdaini izsūtītos, kā arī iekrāva no jauna atvestos un šīs izmaiņas ne vienmēr paspēja izlabot vagonu sarakstos”²⁶.

Savukārt PSRS IeM konvoja karaspēka priekšnieks ģenerālmajors Spasenko 1949. gada 31. marta ziņojumā PSRS iekšlietu ministra vietniekam ģenerālleitnantam N. Rjasnovam norādīja, ka no Latvijas 33 ešelonos izvesti 11 135 vīrieši,19 535 sievietes un 11 038 bērni.²⁷ PSRS iekšlietu ministra S. Kruglova 1949.gada 18.maija ziņojumā J. Staļinam, V. Molotovam, L. Berijam un G. Maļenkovam “Par 1949.gada 25.marta deportācijas akcijas izpildi” norādīts, ka no Latvijas izsūtītas 13 624 ģimenes — 42 149 cilvēki. Pēc Latvijas Valsts arhīva dokumentu ziņām, 1949. gada martā no Latvijas kā kulaki tika izsūtītas 9747 ģimenes ar kopējo cilvēku skaitu — 29252, bet kā nacionālisti izsūtīta 3841 ģimene ar kopējo cilvēku skaitu — 12 832. Ceļā uz izsūtījumu miruši 197 cilvēki. Tādējādi vienā dienā, pareizāk sakot — dažās stundās, vairāk nekā 42 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju ierastā dzīve tika pilnīgi izpostīta.

Nometinājuma vietās Iekšlietu ministrijas speckomandantūrās izsūtītie tika uzņemti uzskaitē, viņiem tika noformēta „Izsūtītā lieta” un paziņots, ka ir izsūtīti uz mūžīgiem laikiem. Izsūtītajiem regulāri vajadzēja ierasties speckomandantūrā un parakstīties personīgajā lietā esošajā kontroles lapā. Par izbraukšanu no nometinājuma rajona draudēja administratīvs sods, bet par bēgšanu — kriminālsods. 1949. gada 25. martā izsūtītie galvenokārt tika nodarbināti vietējos kolhozos un padomju saimniecībās.

1949. gada 25. marta deportācija galvenokārt tika iecerēta un realizēta tieši lauksaimniecības kolektivizācijas paātrināšanas dēļ. Baiļu un neziņas atmosfērā, baidoties no jaunām izsūtīšanas akcijām, zemnieki burtiski sabēga kolhozos.²⁸ No 1949. gada 26. līdz 31. martam Viļakas apriņķī tika nodibināti 47 kolhozi, Cēsu apriņķī — 40, Alūksnes — 38, Madonas — 31, Liepājas — 26. Līdz 1949. gada 5. aprīlim 284 Latvijas pagastos visi zemnieki bija iestājušies kolhozos. Pavisam laika posmā no 1949. gada 27. marta līdz 6. aprīlim Latvijā tika noorganizēti 1740 jauni kolhozi, t. i., 245 kolhozi vienā dienā! Kolhoziem tika nodoti arī izsūtīto ģimeņu produktīvie lopi, lopbarība, lauksaimniecības inventārs un cita veida īpašums. Palikušos graudus, kartupeļus un vilnu nodeva sagādes un finansu iestādēm realizācijai, bet izsūtīto personīgās mantas izpārdeva vietējos patērētāju biedrību veikalos. Daudzos gadījumos vietējie varasvīri šo mantu izlaupīja vai piesavinājās par stipri pazeminātu cenu.

Pēc PSRS diktatora J. Staļina nāves 1953. gada martā lēnām un pamazām aizsākās arī specnometinājumu sistēmas likvidācija — nedaudz tika mīkstināts administratīvās uzraudzības režīms, no specnometinājuma uzskaites noņēma dažas izsūtīto kategorijas. No Latvijas 1949. gada 25. marta izsūtītie dzimtenē galvenokārt varēja atgriezties piecdesmito gadu vidū, kaut arī daudziem tas tika atļauts krietni vēlāk.

1949. gada 25. marta deportācijas akcija Baltijā bija padomju režīma plašā deportācijas plāna sastāvdaļa — četrdesmito gadu beigās izsūtīšanas akcijas tika veiktas arī Baltkrievijā, Moldāvijā, Pleskavas apgabalā, kā arī daudzās citās vietās, no kurienes izsūtīja kā kulakus, tā arī citus tā sauktos pretpadomju elementus. Deportāciju akcijas ieplānoja un īstenoja PSRS centrālās iestādes — Ministru padome, Valsts drošības ministrija un PSRS Iekšlietu ministrija. To īstenošanā tika iesaistītas arī vietējās iestādes, kā arī komunistu partijas un padomju aktīvs. 1949. gada 25. marta deportācija Latvija jāvērtē kā padomju režīma klajš noziegums pret latviešu tautu. Zemnieku turība ir katras valsts pamats, nevis noziegums, par kuru viņi būtu jāsoda ar Sibīrijas „mūža nometinājumu”, mantas konfiskāciju, saimniecību pilnīgu izputināšanu. Tāds pats noziegums tika pieļauts attiecībā pret tā sauktajiem nacionālistu ģimenes locekļiem. PSRS VDM Sevišķā apspriede jau pēc deportācijas viņiem bez jebkādas apsūdzības uzrādīšanas piesprieda mūža nometinājumu un mantas konfiskāciju. Patiesībā viņu manta tika konfiscēta un izdalīta vēl pirms oficiālā konfiskācijas lēmuma pieņemšanas.

1949. gada 25. marta deportācijas akcija ir ļoti rupjš noziegums pret tiem mazgadīgajiem bērniem, kurus varmācīgi, gan kopā ar tuviniekiem, gan nereti bez tiem, aizveda uz Sibīriju, kur pēc tam pakļāva specnometinājuma režīmam.

1949. gada 25. marta deportācijas akcija ir klajš cilvēka tiesību pārkāpums arī tajā ziņā, ka izsūtītajiem pēc atgriešanās no Sibīrijas konfiscēto īpašumu neatdeva, tā vērtību neatlīdzināja, bet lūgumus par pilnīgu reabilitāciju noraidīja.

Patlaban Latvijas Valsts arhīva darbinieki ar Latvijas Vēsturnieku komisijas atbalstu par 1949. gada 25. marta deportācijas akciju gatavo plašu datu bāzi un strādā pie grāmatas „Aizvestie” nākamo sējumu sagatavošanas.

Atsauces

1H. Strods. Latvijas cilvēku izvedēji 1949. gada 25. martā // Latvijas Vēsture. 1999. g. Nr. 1 (33); PSRS Valsts drošības ministrijas pilnīgi slepenā Baltijas valstu iedzīvotāju izsūtīšanas operācija „Krasta banga” („Ghb,jq”). Latvijas Okupācijas muzeja Gada grāmata. 1999. Genocīda politika un prakse. Rīga. 2000.

2J, Riekstiņš. Genocīds (1949. gada 25. marta deportācijas akcija Latvijā). // Latvijas Vēsture. 1991. g. Nr. 2, 3; Lauksaimniecības kolektivizācija un „kulaku” deportācija Latvijā. 1949. gads. || Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstis. 2000. g. Nr. 1/2; „Kulaki” Latvijā. Dokumentu krājums. Rīga. 1997.

3Indulis Zālīte, Sindija Dimante. Četrdesmito gadu deportācijas. Struktūranalīze. // Latvijas Vēsture. 1998. Nr. 2 (30).

4Benedikts Spridzāns. Latvijas melnākā diena // Represēto saraksts. Nr. 1. 1995.

5Zenons Indrikovs. Traģēdijai nav noilguma. // Represēto saraksts. Nr. 1. 1995.

6Okupācijas varu politika Latvijā. 1939. – 1991. Rīga. 1999.

7Latvija padomju režīma varā. 1945. – 1986. Rīga. 2001.

8Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs. Rīga. 2001.

9Benedikts Spridzāns. Deportāciju turpinājums // Represēto saraksts. 1941. – 1953. 1996. Nr. 2.

10J. Staļins. Raksti. Rīga. 1948., 12. sēj., 159. lpp.

11LVA, PA – 118. f., 5. apr., 20. l., 10. lp.

12LVA, 101. f., 12. apr., 86. l., 72. lp.

13LVA, 270. f., 2. apr., 396. l., 126., 127., 128. lp.

14LVA, 327. f., 7. apr., 154. l., 98. lp.

15LVA, 327. f., 1.s apr., 68. l., 3. lp.

16LVA, 327. f., 1.s apr., 69. l., 1. lp.

17LVA, 327. f., 1.s apr., 68. l., 11. 1p.

18LVA, PA – 101. f., 11. apr., 70. l., 94. lp.

19LVA, PA – 101. f., 11. apr., 70. l., 13. lp.

20 Х. Лиги. Это было в марте 1949 года Советская Эстония 25 марта 1989.г.

21Посетители кабинета И.В.Сталина//Исторический архив.Но.46 1998 г.С.856 164.

22Benedikts Spridzāns. Latvijas melnākā diena..

23LVA, 270. f., 1.s apr., 406. l., 188. lp.

24LVA, 270. f., 1.s apr., 406. l., 42. lp.

25Krievijas Federācijas Valsts arhīvs, 9479. f., 1.apr., 475. l., 152. lp.

26Krievijas Federācijas Valsts arhīvs, 9479. f., 1.apr., 475. l., 113. lp.

27Krievijas Federācijas Valsts arhīvs, 9479. f., 1.apr., 475. l., 228. lp.

28LVA, PA – 101. f., 12. apr., 83. l., 72. lp.

Demogrāfiskie zaudējumi un etniskā sastāva izmaiņas Latvijā

Dr.habil.oec. (demogr.) Pēteris Zvidriņš, Edvīns Vītoliņš, LU Demogrāfijas centrs

Referāts starptautiskajā konferencē “Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.— 1959. gadā: politika un tās sekas” Rīgā 2002. gada 14. jūnijā

Pēckara gados padomju okupācijas režīms turpināja Baigajā gadā (1940) iesāktās represijas pret vietējiem iedzīvotājiem, lielos apjomos iepludināja Latvijā kolonistus no citām PSRS teritorijām, realizēja pārkrievošanu. Autori, balstoties uz trūcīgajām pēckara demogrāfiskās statistikas publikācijām un Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) datiem, centās novērtēt demogrāfiskos zaudējumus un etniskā sastāva izmaiņas Latvijā pēckara periodā, kā arī pievērst uzmanību demogrāfiskās statistikas datu ticamības jautājumam par minēto laika posmu.

Kā zināms, padomju okupācijas laikā statistikas metodoloģiskie un prakses jautājumi tika regulēti no Maskavas. Līdz pat 1990. gadam lielākā daļa galveno statistisko rādītāju par Latviju tika apstiprināta PSRS Centrālajā statistikas pārvaldē. Parasti tos nedrīkstēja publicēt pirms attiecīgas atļaujas saņemšanas. Lai slēptu represiju un iedzīvotāju zaudējumu apjomus, līdz pat Hruščova atkušņa laikam visiem datiem par iedzīvotājiem tika uzlikts slepenības zīmogs un tie nekur atklāti netika publicēti. Šeit jāņem vērā, ka dzimtsarakstu nodaļu darbu pēckara gados vadīja Iekšlietu ministrija, un tikai kopš 1957. gada janvāra civilstāvokļa aktu reģistrācija nonāca izpildkomiteju pārvaldībā (Fylhttd T.V. b.lh.). Tikai pēc Staļina nāves parādījās pirmās publikācijas par iedzīvotājiem, un 1959. gadā tika sarīkota pirmā pēckara tautas skaitīšana, kura atļāva pietiekami precīzi novērtēt Latvijas iedzīvotāju skaitu un sastāvu. Tomēr jāsaka – ar zināmām iebildēm. Šī darba autoru rīcībā ir ziņas, ka visās padomju organizētajās pēckara tautskaitēs PSRS Centrālā statistikas pārvalde uz vietas iegūtajiem datiem par iedzīvotāju skaitu pievienoja papildu informāciju – orientējoši par 15 līdz 30 tūkst. cilvēku. Kopējie pieskaitījumi bija relatīvi nelieli, un tie, visticamāk, nepārsniedza 1,5% no iedzīvotāju kopskaita. Protams, par atsevišķām Latvijas teritorijām pieskaitījumi bija relatīvi lielāki, bet tos izvērtēt praktiski nav iespējams. Šajā datu koriģēšanas procesā bija pat kaut kādi objektivitātes elementi, jo Latvijas PSR Centrālajā statistikas pārvaldē nevarēja būt ziņas par slepeniem objektiem un tajos esošajiem iedzīvotājiem. Turklāt tolaik aiz PSRS robežām bija dislocēti diezgan ievērojami karaspēka un viņu ģimenes locekļu kontingenti, kurus arī it kā bija nepieciešams attiecināt uz noteiktām PSRS sastāvdaļām.

50. gadu otrajā pusē Latvijas PSR Centrālā statistikas pārvalde publiski sniedza pirmās ziņas par iedzīvotāju skaitu pēckara periodā. Radās nepieciešamība norādīt iedzīvotāju skaitu ne tikai 1959. gada tautas skaitīšanas momentā, bet arī par iepriekšējiem gadiem, cik to varēja atļauties padomju režīms. Sagatavošanas darbu veica Latvijas PSR Centrālā statistikas pārvalde pēc attiecīgu Maskavas iestāžu norādījumiem. Analizējot tā laika demogrāfiskās statistikas izdevumu materiālus, autori pievērsa uzmanību tam, ka nepamatoti strauji iedzīvotāju kopskaita pieauguma tempi ir uzrādīti par 40. gadiem, turpretim par 50. gadiem tie ir vairākkārt zemāki nekā 40. gadu otrajā pusē. Tieši līdz 1949. gadam visvairāk iedzīvotāju tika iznīcināts un šajā gadā deportāciju process sasniedza maksimumu. Turklāt šajos materiālos norādītie iedzīvotāju dabiskās kustības un migrācijas summārie rādītāji par 50. gadiem ir ievērojami lielāki nekā iedzīvotāju kopskaita pieaugumā minētie, bet par 40. gadu otro pusi situācija ir pretēja. Acīmredzot Maskavas atbildīgās iestādes uzspieda Latvijas statistiķiem izmantot apzināti nepareizus aprēķinus par Latvijas iedzīvotāju skaitu pēckara gados, lai slēptu genocīda pret Latvijas tautu apjomus. Raksturīgi, ka statistiskajos datos par iedzīvotāju skaita izmaiņām par 1948. gadu uzrādīts samazinājums par 11 tūkst. cilvēkiem, bet par 1949. gadu — pieaugums par 97 tūkstošiem (T. Bērziņš).

Publicētos statistiskos iedzīvotāju kopskaita rādītājus par pēckara gadiem nepieciešams pārskatīt, jo iespējamais datu izkropļojums par atsevišķiem gadiem ir prāvs un, visticamāk, pārsniedz 5%. Izmantojot 1959. gada tautas skaitīšanas datus un pieejamo statistisko informāciju par iedzīvotāju dabiskās un mehāniskās kustības rezultātiem laikā no 1946. līdz 1959. gadam, mēs veicām attiecīgus retrospektīvus aprēķinus.

Protams, aktuāli paliek jautājumi, vai nogalinātie represijās Latvijā 40. un 50. gados tika ieskaitīti dabiskās kustības mīnusos un vai izsūtītie no Latvijas tika ieskaitīti mehāniskās kustības mīnusos? Tagad jau gados veco pēckara gadu iedzīvotāju statistikas darbinieku aptauja liecina, ka, visticamāk, padomju zvērībās nogalinātie un izsūtītie statistiskajā uzskaitē netika ietverti.

Visai svarīga nozīme šajos aprēķinos ir iedzīvotāju skaita noteikšanai tūlīt pēc kara. Šīs neskaidrības diapazons ir visai prāvs un svārstās no 1,3 miljoniem (B. Mežgailis) līdz 1,6 (P. Eglīte). Šeit gan jāsaka, ka atšķirīgi ir laiki, uz kuru autori attiecina šos iedzīvotājus, jo pirmajos pēckara mēnešos iedzīvotāju skaits mainījās visai strauji. Mūsuprāt, vistuvāk īstenībai bija Universitātes Medicīnas fakultātes darbinieks G. Lemperts, kas 1946. gadā uzrakstīja speciālu darbu. Pēc viņa aprēķiniem, 1945. gada 1. septembrī iedzīvotāju skaits bija 1484 tūkstoši. Tātad 1946. gada sākumā tas, visticamāk, nedaudz pārsniedza 1500 tūkst. cilvēku.

Darba gaitā mēs konstatējām, ka līdz šim publicētie dati par iedzīvotāju skaitu 50. gadu sākumā (1943,5 tūkst. cilvēku) ir jūtami pārspīlēti. Ja par bāzi izmantojam visagrāk publicētā 1961. gada Centrālās statistikas pārvaldes izdevuma “Latvijas PSR iedzīvotāju skaits, sastāvs, dabiskā un mehāniskā kustība” (krievu valodā) datus, tad iedzīvotāju skaits 1950. gada sākumā nevarētu būt lielāks par 1,75 miljoniem. Precīzākiem izvērtējumiem nepieciešams detalizēti izpētīt 40. gadu iedzīvotāju kustības dinamiku.

Gan Latvijas 1935. gada, gan arī 1959. gada padomju tautas skaitīšanā noskaidroja iedzīvotāju etnisko sastāvu. Šie dati, kā arī 1943. gada februārī vācu institūciju veiktā uzskaite, kuru dažkārt nepamatoti dēvē par tautas skaitīšanu, dod mums sākotnējo informāciju, lai aptuveni noteiktu etnisko sastāvu īsi pirms kara un pēckara periodā. Papildgrūtības šī uzdevuma veikšanā sagādā Latvijas teritorijas un iedzīvotāju skaita samazināšana 1944. gada augustā, kad ar PSRS un Latvijas PSR AP Prezidija lēmumu no Latvijas atvienoja gandrīz 1300 km2 lielu Abrenes apriņķa teritoriju ar vairāk nekā 40 tūkst. cilvēku.

Kā redzams no 1. tabulas datiem, 1949. gada sākumā iedzīvotāju kopskaits Latvijā jaunajās robežās vēl nebija sasniedzis pirmskara līmeni (pēc mūsu aprēķiniem 1,95 miljoni 1941. gada maijā). Arī pieskaitot 40-46 tūkst. iedzīvotāju, kuri dzīvoja nogrieztajā apriņķa daļā, pietrūkst dažu desmitu tūkstošu cilvēku. Viss šis iztrūkums attiecas uz latviešiem, kuri devās bēgļu gaitās uz Rietumiem vai tika iznīcināti, deportēti vai aizdzīti. Latviešu īpatsvars bija būtiski nokritis, bet krievu, baltkrievu un ukraiņu īpatsvars pieaudzis gandrīz līdz ceturtdaļai.

Protams, latviešu īpatsvars manāmi kritās 1949. gadā, kad izveda galvenokārt latviešus. Visu iedzīvotāju kopskaitā latvieši bija 70%, bet deportēto vidū 96% (I. Zālīte, S. Dimante). Vairāk nekā 40 000 latviešu deportācija bija liels robs tautas attīstībā. Kaut arī prāva deportēto daļa vēlāk atgriezās, tomēr latviešu skaits turpmāk pieauga ļoti gausi vai pat nepieauga nemaz, kamēr to īpatsvaram iedzīvotāju kopskaitā bija izteikta tendence samazināties. Toties austrumslāvu skaits un īpatsvars sistemātiski pieauga. Ir nepieciešamas dziļākas studijas par etnosu dabiskās kustības un migrācijas rezultātiem pirmsskaitīšanas periodā (plašāku publikāciju par 40. un 50. gadiem pagaidām nav), lai precizētu mūsu aprēķinus.

Pēc kara, īpaši līdz Staļina nāvei, noziedzīgais padomju režīms rūpīgi slēpa represiju apjomus. Tādēļ upuru saraksti aizvien tiek papildināti un precizēti. Pilnīgākās ziņas ir par deportētajiem 1949. gada 25. martā. TSDC ir sniedzis datus par šajā dienā deportēto dzimuma un vecuma struktūru, nacionālo sastāvu, profesijām un nodarbošanos pirms izsūtīšanas. Tas dod iespēju tālākiem pētījumiem par deportāciju.

1949. gada 25. martā no Latvijas tika deportēts apmēram 3 reizes vairāk cilvēku nekā 1941. gada 14. jūnijā. 1941. gadā starp izsūtītajiem pārsvarā bija vīrieši un pilsētnieki, tad 1949. gadā ievērojami vairāk cieta sievietes un lauku iedzīvotāji. 1949. gadā no Latvijas izsūtīja ļoti daudz mazu bērnu un gados vecu cilvēku. Relatīvi mazāk masu akcijā izsūtīto bija vīrieši vecumā no 20 līdz 40 gadiem, jo šie gadagājumi visvairāk bija bojā gājuši karā laikā un daļa arī represēti vēl pirms 1949. gada. 1949. gada martā no dzimtenes tika izsūtīti 2,3% Latvijas iedzīvotāju, to vidējais vecums bija 37 gadi. Salīdzinājumam — 1941. gada jūnijā deportēto vidējais vecums bija 33 gadi.

Lai gan 1949. gadā tika deportēts vairāk personu nekā 1941. gadā, tomēr relatīvi pirmskara deportācijas tiešās sekas bija smagākas. 1949. gadā izsūtītos retāk nometināja galējos ziemeļos, kur dzīves apstākļi bija īpaši grūti. Arī pats prombūtnes laiks vairumam izdzīvojušo bija īsāks. Saskaņā ar TSDC datiem izsūtījumā miruši 12% no visām 1949. gada 25. martā deportētajām personām. Pārsvarā tie bija gados veci cilvēki vai mazi bērni. Salīdzinājumam — no 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem izsūtījumā nomira 39%.

Jāņem vērā, ka zināma daļa no 1949. gadā deportētajām personām dažādu iemeslu dēļ neatgriezās dzimtenē (padomju varas iestādes neatļāva atgriezties, deportētie izsūtījuma vietā bija nodibinājuši ģimeni vai vispār nevēlējās atgriezties u.c. cēloņi). Tādējādi arī šo cilvēku iztrūkums Latvijā palielina tiešos demogrāfiskos zaudējumus.

1949. gada deportācijas demogrāfisko seku apjomu aprēķinus apgrūtina ziņu trūkums par deportēto atgriešanās laiku un vecumu. Zināms tas, ka lielākā daļa izsūtīto atgriezās 1956. gadā. Taču ne mazums cilvēku atgriezās Latvijā turpmākajos gados vai pat vairākus gadu desmitus pēc izsūtīšanas. Kopumā varam novērtēt, ka no 1949. gadā deportētajiem agrāk vai vēlāk dzimtenē atgriezās ap 80% izsūtīto, tas ir, 35 tūkst. cilvēku. Protams, izsūtījumā pavadītie gadi pasliktināja arī deportēto veselības stāvokli. Tādējādi aptuveni varam novērtēt, ka atgriezušās personas vidēji Latvijā nodzīvoja par 10 gadiem mazāk (8 gadi prombūtnē plus dzīvotspējas samazināšanās dēļ zaudētie 2 gadi), nekā potenciāli varēja nodzīvot. Tas veido 350 tūkst. zaudētos cilvēkgadus Latvijai.

Pēc aplēsēm, vairāk nekā 8 tūkstoši 1949. gada martā deportēto vispār neatgriezās Latvijā. Varam pieņemt, ka šo cilvēku vidējais vecums bija apmēram tāds pats, kāds tas bija visiem izsūtītajiem. 37 gadu vecu iedzīvotāju vidējais paredzamais mūža ilgums 1949. gadā bija 36 gadi, un tas veido 302 tūkst. zaudētos cilvēkgadus. Tātad 1949. gada marta deportācijas tiešie summārie zaudējumi sastāda 652 tūkst. cilvēkgadu. Turklāt prāvi dzīvā spēka zaudējumi bija sakarā ar nenodibinātām laulībām un nedzimušiem bērniem. Izmantojot potenciālās demogrāfijas metodi, ņemot vērā deportēto meiteņu un reproduktīvā vecuma sieviešu skaitu, mēs noteicām nedzimušo bērnu skaitu un sekojoši šajā sakarībā zaudētos cilvēkgadus. Pēc mūsu vērtējuma, tie ir robežās no 350 līdz 400 tūkstošiem cilvēkgadu. Tādējādi 1949. gada 25. marta deportācijas radītie iedzīvotāju summārā dzīvīguma potenciāla zaudējumi, ņemot vērā tiešos un netiešos zaudējumus, nedaudz pārsniedz 1 miljonu cilvēkgadu.

 

1.tabula

Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs 1941. — 1959. gadā

(attiecīgo gadu robežās)

Tautība	1941 V .	1943 II .	1949 I .	1959 I .
	tūkst. cilv.	%	tūkst. cilv.	%	tūkst. cilv.	%	tūkst. cilv.	%
Latvieši	1521	78	1442	81,9	1318	70	1298	62,0
Krievi	195	10	168	9,5	358	19	556	26,6
Baltkrievi	43	2,2	49	2,8	57	3	62	2,9
Ukraiņi	10	0,5	11	0,6	19	1	29	1,4
Poļi	34	1,7	38	2,2	47	2,5	60	2,9
Lietuvieši	27	1,4	24	1,4	28	1,5	32	1,6
Ebreji	97	5,0	4	0,2	38	2	37	1,8
Citas	23	1,2	24	1,4	19	1	19	0,8
Kopā	1950	100	17601	100	18842	100	2093	100

 

Avoti: 5.,11. un mūsu aprēķini.

1 Pēc dažiem avotiem šis kopskaits pārsniedza 1800 tūkst. cilv. (piemēram, Latvju enciklopēdija).

2 Vidējais no visos oficiālos izdevumos līdz šim publicētiem datiem un retrospektīvi veiktiem aprēķiniem, izmantojot tikai 1959. gada tautas skaitīšanas rezultātus un agrāk publicētos iedzīvotāju dabiskā un migrācijas pieaugums rādītājus.

2. tabula

1949. gada 25. martā deportēto personu dzimuma un vecuma struktūra un visu Latvijas iedzīvotāju vidējais mūža ilgums šajā gadā

	Deportēto skaits .	Vidējais paredzamais mūža ilgums (gadi)
Vecums	vīrieši	sievietes	vīrieši	sievietes
līdz 10	3081	2994	60	65
10-20	3896	3893	53	57
20-30	1738	2925	44	48
30-40	1402	3016	36	40
40-50	2521	4182	27	31
50-60	2300	3717	20	23
60-70	1975	2482	13	15
70-80	1097	1465	7	9
virs 80	280	440	4	5
kopā	18290	25114	59	66

 

Avoti: 6. un mūsu aprēķini.

Izmantotā literatūra

1.Bērziņš Tālivaldis. Iedzīvotāju dabiskā kustība Latvijas PSR. Diplomdarbs (Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultāte). — Rīga, 1957.

2.Eglīte Pārsla. Latvijas iedzīvotāju skaita un etniskā sastāva veidošanās XX gadsimtā. Latvijas Okupācijas muzejs. Gadagrāmata. — 2001. —94.— 109. lpp.

3.Latvju enciklopēdija. 2.sēj. Stokholma. — 1952. — 1953.

4.Mežgailis Bruno, Zvidriņš Pēteris. Padomju Latvijas iedzīvotāji. Rīga, Liesma. — 1973.

5.Mežs Ilmārs. Latvieši Latvijā. Etnodemogrāfisks apskats. Rīga, Zinātne, 1994.

6.Zālīte Indulis, Dimante Sindija. Četrdesmito gadu deportācijas. Struktūranalīze. Latvijas vēsture, 1998, 2 (30), 73.— 82. lpp.

7.Zvidriņš Pēteris, Vanovska Inta. Latvieši: statistiski demogrāfisks portretējums. Rīga, Zinātne, 1992.

8.Zvidriņš Pēteris, Vītoliņš Edvīns. 1941. gada 14. jūnija deportācijas tiešās un netiešās demogrāfiskās sekas. Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. 6. sēj. Rīga, Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2002, 359.—365. lpp.

9. Андреев Е.М., Дарский Л.Э., Харькова Т. Л. Демографическая история России: 1927-1959. Москва, Информатика, 1998.

10. Лемперт Г. Демографический анализ последствий немецкой окупации 1941-1945 гг. по Латвийской ССР. Рига, Министерство здравоохранения Латвийской ССР, 1946.

11. Численность, состав, естественное и механическое движение населения Латвийской ССР. ЦСУ Латвийской ССР, Рига, 1961.

12.Численность, состав и движение населения Латвийской ССР. ЦСУ Латвийской ССР, Рига 1966.

13. Шмулдерс Модрис. Экономические отношения Латвии и СССР и их результаты (1920-1990). Рига, 1991.