Latvijai ir svarīgs ikviens tās draugs

Šodien Valsts prezidente atgriežas no darba vizītes Kanādā un ASV

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pirmdien, 17.jūnijā, tikās ar Čikāgas mērijas kancelejas vadītāju Šīlu O’Greidiju un dažādu nozaru vadītājiem, lai iepazītos ar Čikāgas attīstību un mērijas prioritātēm un meklētu iespējas sadarbībai ar Latviju. V.Vīķe-Freiberga augstu novērtēja Čikāgas dinamisko attīstību un “vienmēr inovatīvo garu”, kas piesaista cilvēkus apmeklēt šo pilsētu. Viņa pauda savu gandarījumu par iepazīšanos ar Čikāgas mēru Ričardu Deiliju Dublinā notikušās Sasniegumu akadēmijas pasākuma ietvaros un pauda cerību par tālāku kontaktu veidošanu starp Latviju un Čikāgu. Par godu Latvijas prezidentei pilsētas galvenajā laukumā izkārts Latvijas karogs.

Latvijas prezidente interesējās par plānošanas un ekonomiskās attīstības principiem pilsētā, kuru pamatā ir uzņēmēju piesaiste pilsētas veidotajiem projektiem, kā arī elastīga un radoša pieeja nodokļu un finansu politikā, kas vērsta uz augošu, sazarotu uzņēmējdarbības vidi. Viens no Čikāgas mērijas prioritārajiem darbības virzieniem ir ārējās tirdzniecības aktivizēšana, ostas un infrastruktūras attīstība.

Prezidente stāstīja par investīciju iespējām Latvijā un uzsvēra, ka Latvijas bagātība ir tās talantīgie cilvēki, kas apliecina sevi dažādās jomās pasaules mērogā. Čikāgas mērijā tika atzīmēts: lai arī Čikāga ir slavena ar lielo studentu skaitu, viena no aktuālām izglītības problēmām ir lasītprasmes veicināšana, tāpēc prezidentei tika jautāts par labi zināmajām Latvijas sekmēm un pieredzi šajā jomā, kas atspoguļojas statistikas rādītājos. Viņa atzīmēja, ka Latvijā lasītprasmei un izglītošanai ir senas tradīcijas, kas saistītas ar 17.gadsimtu.

Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim” Kanādas premjerministrs Žans Kretjēns un Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Otavā 12.jūnijā (augšējā attēlā); Čikāgas mērijas Kancelejas vadītāja Šīla O'Gradi un Vaira Vīķe–Freiberga Čikāgā 17.jūnijā (apakšējā attēlā)

V.Vīķe-Freiberga vēlējās uzzināt, kā Čikāga piesaista tūristus un veido savas pilsētas tēla stratēģiju. Mērijas pārstāvji stāstīja par dažādu kultūras, sporta, izklaides pasākumu stratēģiju ar mērķi raisīt dažādu sabiedrības slāņu interesi par pilsētu. Tajā skaitā Čikāgas šīs vasaras kultūras notikumu degpunktā ierakstīti arī Vispārējie Latviešu dziesmu un deju svētki, kas notiek jūlijā. Pilsētas mērs ir aizsācis Leļļu teātra festivāla tradīciju, un mērijas pārstāvji izrādīja interesi par šā teātra tradīcijām Latvijā.

Mērijas pārstāvji informēja par pilsētas labklājības un dzīvojamo namu atjaunošanas programmu, kas saistīta ar rūpēm par cilvēku sociālajām garantijām pēc izlikšanas no nojaucamiem namiem. Pēc Čikāgas pilsētas vadītāja sacītā, pirms ikvienas reformas vai programmas sākšanas tiek izsludinātas konsultācijas ar sabiedrību.

Valsts prezidente Čikāgā tikās ar aptuveni 400 latviešu kopienas pārstāvjiem, uzrunājot viņus par svarīgākajām Latvijas aktualitātēm un trimdas kopienas lomu valstisku uzdevumu īstenošanā. Atzīmējot darbu, ko Latvija paveikusi, lai šogad varētu tikt uzaicināta NATO un Eiropas Savienībā (ES), V.Vīķe–Freiberga uzsvēra ikviena tautas pārstāvja lomu, palīdzot Latvijai vēsturiskā brīdī. “Daudzi no mums pirms gadu desmitiem varēja tikai sapņot par brīvu Latviju, tagad mūsu valsts ir brīva, tās karogs plīvo virs Apvienotajām Nācijām, … un Latvijai šobrīd ir svarīgs ikviens tās dēls un meita, ikviens tās draugs, lai sniegtu atbalstu un palīdzību valstij šajā vēsturiskajā gadā, un tāpēc es pateicos visiem, kas ir palīdzējuši un turpina palīdzēt Latvijai.”

Latviešu kopienas vārdā Ilmārs Bergmanis pateicās prezidentei par drosmīgo valsts vadību, pievēršot uzmanību tādu valstiski svarīgu uzdevumu risināšanā kā tieslietu sistēmas stiprināšana, valsts valodas jautājumi, Latvijas interešu pārstāvniecība ārvalstīs: “Jūs esat ieguvusi daudz draugu un atbalstītāju savu kolēģu — citu valstu prezidentu — vidū, un Latvija šobrīd tiek uztverta kā līdzvērtīgs partneris.”

Čikāgas latviešu koris pasākumā nodziedāja vairākas šovasar Čikāgā gatavoto Dziesmu svētku dziesmas.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga pirmdien sniedza interviju “CNN International” tiešraidē, atbildot uz pieredzējušā CNN žurnālista Džima Klensija jautājumiem par Latvijas vietu NATO un Eiropas Savienībā.

V.Vīķe–Freiberga uzsvēra, ka dalība NATO un ES ir pašsaprotama Latvijas situācijā un valsts šobrīd aktīvi un sekmīgi noslēdz integrācijas procesu abās organizācijās pirms Prāgas NATO valstu vadītāju sanāksmes šā gada novembrī un ES sammita Kopenhāgenā decembrī. “Šim gadam Eiropas apvienošanās procesā jābūt vēsturiskam. NATO integrācijas procesā Latvija sekmīgi īsteno Rīcības plānu dalībai NATO, ko uzskatām par savu mūsdienīgas aizsardzības sistēmas Bībeli, un jebkurai dalībvalstij vai ekspertam ir visas iespējas izvērtēt mūsu sasniegumus,” viņa sacīja. Prezidente akcentēja, ka atbalsts NATO Latvijas sabiedrībā ir augsts — vairāk nekā 60 procenti — un šim drošības garantam valstij nav alternatīvas. Viņa augstu novērtēja ASV lomu aliansē.

Prezidente runāja par Latvijas sekmēm un augsto pozīciju ES sarunās, atzīmējot, ka līdz Dānijas prezidentūras laikam, kurš sāksies jūlijā un kura noslēgumā Latvija cer saņemt iestāšanās uzaicinājumu, būs atlicis noslēgt tikai trīs sadaļas. “Mēs esam praktiski jau saskaņojuši savu likumdošanu ar mūsdienīgas Eiropas vajadzībām, un arī mūsu Satversme tūlīt pēc valsts neatkarības iegūšanas bija savam laikam ļoti progresīva, atjaunotā valstiskuma laikā tajā vēl esam pievienojuši sadaļu par cilvēka tiesībām,” CNN žurnālistam stāstīja Latvijas prezidente.

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, saņemot Makgila universitātes goda doktora grādu Monreālā 14.jūnijā (attēlā pa labi); Vaira Vīķe–Freiberga, tiekoties ar rakstnieci Keriju Modinu Ņujorkā 16.jūnijā (augšējā attēlā pa kreisi); Vaira Vīķe–Freiberga un Imants Freibergs, tiekoties ar latviešu kopienu pārstāvjiem Čikāgā 17.jūnijā (apakšējā attēlā pa kreisi) Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Valsts prezidenta preses dienests

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Runa Makgila universitātes goda doktora grāda saņemšanā Monreālā 2002. gada 14. jūnijā

Ierasties tur, tas ir nolemts tev.

Bet nesteidzini pats sevi.

Labāk, lai paiet gadi, un tu būsi vecs,

kad sasniegsi salu,

bagāts ar to, kas iegūts pa ceļam.

K.P. Kavafi “Itaka”

Jūs, kas esat šodien šeit sapulcējušies, gatavojaties doties katrs savā ceļā. Neviens no jums nezina, ne cik tālu tas vedīs, ne arī, kas būs tā galamērķis. Vai jūs klejosit cauri gadiem netraucēti? Vai dusmīgais Poseidons uzsūtīs jums vētras, novirzīs no uzņemtā kursa un sūtīs briesmoņus jūsu ceļā?

Vienīgais, ar ko jūs varat rēķināties šajā ceļā, ir apziņa par to, kas jūs esat un kāds jūs esat kā cilvēks. Tikai daži no mums jau no dzimšanas zina, ka viņu liktenis ir sēdēt tronī. Neviens no mums iepriekš nezina, vai tiks ievēlēts par valsts prezidentu, vai pārdos apdrošināšanas polises, kļūs par rokzvaigzni vai mājsaimnieci, miljonāru vai tikai par vienkāršu pilsoni, kas ar grūtībām nomaksā nodokļus. Pat tie, kas dzimuši, kā saka sakāmvārds, ar sudraba karoti mutē, nevar būt pārliecināti ne par ko. Karš, revolūcija, finansiālā krīze, nelaime ģimenē var atņemt tiem visu un atstāt viņus tikpat kailus un aplaupītus kā jebkuru citu.

Latvijā ir zināms stāsts par kādu spožu sabiedrības dāmu, trīsdesmito gadu preses karalieni, kas sadusmoja kādu čigānu, slavenu gaišreģi. Viņš viņai pateica, ka nevajag būt tik lepnai un augstprātīgai, jo viņa nomirs badā un viņa rokās. Tā arī notika, pēc dažiem gadiem viņa nomira Sibīrijā, uz kurieni viņi abi tika deportēti pēc tam, kad 1940. gadā Padomju Savienība okupēja Latviju.

Šodien, 14. jūnijā, Latvijā ir sēru diena, pieminot 1941. gada deportācijas, kas bija par iemeslu minētās dāmas un tik daudzu citu — bagāto un nabago, intelektuāļu un zemnieku, latviešu, čigānu, vāciešu un ebreju, vīriešu un sieviešu, zīdaiņu, bērnu, pusaudžu, grūtnieču, kam drīz bija jālaiž pasaulē viņu mazuļi, sirmgalvju ar spieķīti un vecu cilvēku, kas atradās uz nāves gultas, — bojāejai. Viņi nakts vidū tika piecelti no gultas, un viņiem tika dota pusstunda, lai sakravātu savas mantas, tad tos ielādēja lopu vagonos, tas bija pirmais no daudzajiem masu deportāciju viļņiem staļiniskā režīma laikā.

1918. gadā, kad Latvija ieguva neatkarību, mana vectēva paaudze domāja, ka beidzot viņiem pieder nākotne. Pēc daudziem svešzemnieku valdīšanas gadsimtiem pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados latviešiem beidzot bija pavērusies iespēja pašiem veidot savu likteni un sajust, ka viņi var smagi strādāt — ne citu labā, bet paši savas un savu bērnu nākotnes labā.

Bet tā tam nebija lemts notikt. Hitlers un Staļins noslēdza slepenu paktu, sadalot ietekmes sfēras Eiropā, Otrais pasaules karš sākās ar divām okupācijām — vispirms padomju un tad nacistu ar holokausta šausmām, Latvijas zeme mirka nevainīgu civiliedzīvotāju asinīs. Pēc tam sekoja pusgadsimts aiz dzelzs priekškara, pusgadsimtu ilga okupācija un vardarbīga iekļaušana Padomju Savienībā.

Jauna nācija, kas tik varonīgi bija cīnījusies par savu brīvību, izzuda no kartes, un šķita, ka ir maz cerību, ka tā kādreiz atgūs neatkarību un suverenitāti.

Mani un mana dzīvesbiedra vecāki bija starp tiem, kas izvēlējās doties trimdā. Lai gan tas nozīmēja zaudēt visu, kas viņiem bija dārgs, viņi juta, ka trimdā vismaz būs iespējams palikt uzticīgiem savai pārliecībai, vērtībām un ideāliem. Viņi nekad nepārstāja ticēt brīvai un neatkarīgai Latvijai, viņi centās saglabāt savu identitāti, savu valodu un savu kultūru, neskatoties uz to, ka liktenis viņus mētāja no viena kontinenta uz otru, no vienas valsts uz citu. Kanādā viņi atrada patvērumu, vietu, kur viņi smagi strādāja, taču spēja atjaunot mājas prom no mājām. Tāpēc viņi izvēlējās Kanādu, nevis Latviju par savu atdusas vietu, jo viņi bija iemīlējuši šo valsti, kas tos bija pieņēmusi kā savējos.

Pieaugot es izjutu kā smagu nastu to, ka man ir tāds mantojums. Dažkārt es jutu aizvainojumu pret savu likteni. Tas man bija nolaupījis tik daudz no tā, kas tiek uzskatīts par “normālu”, tas bija licis manā ceļā tik daudz pārbaudījumu un grūtību. Pusaudža gados es dažreiz izjutu žēlumu pret sevi un skaudību par to, kas citiem bija un man ne. Bet sirds dziļumos es vienmēr zināju, ka man piederēja kaut kas tāds, kā nebija citiem — mana pieredze. Paejot gadiem, es pieņēmu to, ka mana dzīve ir bijusi tāda, kādai tai bija jābūt, ar priekiem un bēdām. Nebija nekā ko nožēlot. “Es esmu daļa no visa, kas ar mani ir noticis,” un viss, kas ar mani ir noticis, ir kļuvis par daļu no manis.

Mēs visi nākam pasaulē kaili, mūsu vienīgais mantojums ir mūsu gēni. Tad mēs uzņemam sevī kultūru, mūs ietekmē ģimene un vide, un mēs dodamies ceļā, ņemot sev līdzi sava rakstura stingrību un iekšējo bagātību, kuru veido audzināšana, izglītība un profesionālā apmācība.

Neviens no mums nezina, kad liktenis liks mums ciest un kad svinēt uzvaru. Dažreiz mūsu lielākā uzvara nozīmēs vienkārši izturēt. Vai mums tas patīk vai ne, mēs iepazīsim sāpes, ciešanas, bēdas, zaudējumus, pazemojumus un neveiksmes, bet mēs iepazīsim arī panākumus un gandarījumu, līksmību, mīlestību, draudzību, smieklus, brīnumus, atklājumus un prieku.

Katram cilvēkam uz zemes ir savs vienreizējs liktenis. Katram cilvēkam uz zemes ir unikāla misija, kas jāizpilda. Mūsu dzīves uzdevums ir noskaidrot, kas ir mūsu misija, mūsu rokās ir izlemt savu dzīves ceļu. Tas ir mūsu rokās, un vienīgi mūsu, piešķirt jēgu un nozīmi savai dzīvei neatkarīgi no apstākļiem, kaut arī likteņa vēji cenšas aizputināt ceļu.

Šodien jūs, Makgila universitātes absolventi, esat sapulcējušies šeit, kur arī es reiz stāvēju, tāpat kā mans dzīvesbiedrs Imants, mans dēls Kārlis un mana meita Indra. Mēs visi esam dziļi pateicīgi izcilai mācību iestādei, pasaules līmeņa modernas zinātnes centram, augstākās izglītības centram, saprāta, kultūras un humānisma ceļa zvaigznei pasaulē, kas cīnās pret zināšanu trūkumu, aizspriedumiem, vardarbību un haosu. Mums ir laimējies iegūt vislabāko izglītību, kādu vien var vēlēties. Jums ir laimējies tikt sagatavotiem pasaulei, cik vien tas iespējams, un es jūtos īpaši pagodināta un pateicīga šodien, saņemot savas Alma Mater goda doktora grādu.

Es pati pēc gara ceļa esmu sapratusi, ka mans liktenis, kuru es uzskatīju par cietsirdīgu, ir bijis laipns pret mani. Man tika dota iespēja atgriezties dzimtās jūras krastos. Mani ievēlēja par manas dzimtenes prezidenti, dzimtenes, kas atkal ir neatkarīga, valsts, kas ir atjaunojusi savas demokrātiskās institūcijas, pilsonisku sabiedrību, brīvu tirgus ekonomiku un atvērtību pasaulei. Tā ir īpaša privilēģija atrasties pie tās stūresrata izšķirošu vēsturisku pārmaiņu laikā, vēstures pagrieziena punktā, kas padarīs Eiropu varenāku, nekā tā jebkad bijusi tās vēsturē. Latvija ir gatava tikt uzaicināta iestāties NATO aliansē un Eiropas Savienībā 2002. gada beigās. Latvija ir gatava smagi strādāt tās nākotnes labā, sacensties ar labākajiem un sadarboties ar visiem, kam ir tās pašas vērtības, ideāli un centieni.

Daži no jums, kas šodien te sapulcējušies, paliks Kanādā, citi izklīdīs pa visu pasauli. Visi no jums paņems līdzi lielu sacensības garu, godīgumu un atbildības sajūtu, kas manā skatījumā ir Makgila universitātes sniegtās izglītības būtība. Jums, kas dodaties ceļā, es sūtu savus vislabākos novēlējumus un sirsnīgus apsveikumus. Lai jūsu dzīve ir laimīga jums pašiem un tiem, kuru labā jūs strādāsit. Lai jūs visi atrastu savu galamērķi, bet visvairāk — lai jūs atcerētos, ka jau pats ceļš ir galamērķis, ka katra jūsu dzīves diena ir patiesi jūsu, lai to izbaudītu, izmantotu un par to priecātos. Lai Dievs jūs svētī!

“LV” (Ivonna Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas