Starptautiskajā konferencē Rīgā 2002.gada 13.–14.jūnijā

Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944. – 1959. gadā: politika un tās sekas

 

Padomju okupācijas ilglaika demogrāfiskās sekas

Dr.habil.oec. (demogr.) Pārsla Eglīte, LZA Ekonomikas institūts

Referāts starptautiskajā konferencē “Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.–1959. gadā: politika un tās sekas” Rīgā 2002. gada 14. jūnijā

Pagājības norišu tiešo un netiešo seku izzināšana un vērtējums ir svarīgs priekšnosacījums, lai atrastu katras valsts īpatnībām atbilstošāko tagadnes praktisko uzdevumu risinājumu, kas novērstu pagātnē sakņoto sarežģījumu un to attālo seku saglabāšanos. Tieši tādā nolūkā veikta analīze par padomju okupācijas laikā notikušās kolonizācijas lomu pašreizējā Latvijas iedzīvotāju sastāva, demogrāfiskās situācijas un valodu lietojuma īpatnību tapšanā. Izpētē izmantoti 20. gadsimta otrajā pusē atklāti publicētie un tolaik tikai dienesta lietošanai atļautie statistikas dati.

Kolonizācijas loma iedzīvotāju sastāva pastiprinātā novecošanā

Kā zināms, Otrā pasaules kara gaitā, kā arī padomju un nacistu veikto represiju rezultātā Latvija uz laiku zaudēja aptuveni trešo daļu iedzīvotāju [Strods ... 1989; Zvidriņš ... 1992: 23., 24. u.c.]. Pat pēc bēgļu un izdzīvojušo politiski represēto atgriešanās neatgriezeniskie iedzīvotāju skaita zudumi pārsniedza 17% no viņu skaita pirms teritorijas okupācijas [Eglīte ... 2002: 100].

Šos iedzīvotāju skaita zudumus ar uzviju kompensēja kolonisti. Līdz ar karadarbības beigām Latvijas teritorijā sāka ierasties bēgļi no citiem — vairāk izpostītiem — toreizējās PSRS apgabaliem, atvaļinātie padomju armijas karavīri, totalitārā režīma varas īstenotāji, jaunveidojamo rūpnīcu strādnieki, labākas dzīves meklētāji jeb visām pasaules migrantu plūsmām raksturīgie ekonomiskie migranti. Visā 45 gadu ilgajā otrās padomju okupācijas laikā migrācijas pieaugums sistemātiski pārsniedza iedzīvotāju dabiskā pieauguma apjomu (1. attēls). Līdz ar to migrantu sastāva un uzvedības īpatnībām bija izšķirošā nozīme ne vien šai laikposmā notikušajās iedzīvotāju skaita, bet arī to struktūras pārmaiņās.

Visos laikos uz citām zemēm ar labākas dzīves cerībām mēdz pārceļot galvenokārt jauni cilvēki, kurus dzimtajā pusē vēl nesaista labi apmaksāta darba vieta, sava ģimene un ērts mājoklis. Padomju režīma apstākļos to vidū bija arī lauku jaunieši, kas bēga no dzimtbūšanai līdzīgajiem dzīves apstākļiem kolhozā, izbraucot uz mācībām kādā pilsētā vai arī pēc obligātā dienesta armijā neatgriežoties vecajā vietā. Tāpēc 50.–80. gados ikgadējā migrācijas pieaugumā 16–29 gadu vecu jauniešu bija 48–60%, turpretī pastāvīgo iedzīvotāju sastāvā — 21–25% (1. tab.). Migrantu vecumsastāva īpatnības radīja kā tūlītējas, tā ilglaika sekas.

Gados jauno migrantu papildinājums sākotnēji atjaunina iedzīvotāju sastāvu un līdz ar to sekmē dzimušo skaita un dabiskā pieauguma kāpumu. Taču neredzēti straujais migrantu pieplūdums, kāds tas bija padomju okupācijas gados Latvijā, neizbēgami noveda pie dzīvokļu krīzes, īpaši pilsētās, kur apmetās vairākums ieceļotāju. Savukārt mājokļu šaurība un pat to trūkums daudzas ģimenes spieda ierobežot bērnu skaitu, kas noveda pie dzimstības līmeņa mazināšanās (att.).

Papildu iemesls Latvijā bija auglības līmeņa atšķirības latviešu un cittautiešu vidū, kuru sastāvā dominēja nesenie iebraucēji. 70.-80. gados viszemākā dzimstība izrādījās krieviem pilsētās (2. tab.), kur viņu īpatsvars okupācijas pēdējos gados sasniedza vidēji 40,7% iedzīvotāju, bet visu cittautiešu — 56% [1989. ... 1992: 105]. Domājams, ka niecīgais bērnu skaits viņu ģimenēs izskaidrojams ne vien ar lielas viņu daļas dzīvi kopmītnēs pat 10 gadus pēc iebraukšanas, bet arī ar migrantiem raksturīgo vērtību orientāciju. Tajā, atšķirībā no vietējiem iedzīvotājiem, materiālajai labklājībai izrādījās augstāka vieta nekā ģimeniskām vērtībām [Eglīte, Markausa ... 1987: 251].

Samērā zemākas dzimstības dēļ Latvijā dzimušās cittautiešu paaudzes izrādījās skaitliski mazākas par savu vecāku paaudzēm un nespēj kompensēt kādreizējo jauno kolonistu sastāva novecošanos, kas notiek straujāk nekā pamattautības pārstāvjiem. Padomju okupācijas un imigrācijas beigās 1989. gadā darbaspējīgo vecākajā paaudzē cittautiešu īpatsvars izrādījās lielāks nekā jaunākajās paaudzēs (1. tab.). Tādējādi vairāku gadu desmitu laikā imigrācijas sākotnējais atjauninošais efekts tiek zaudēts un pārvēršas savā pretstatā, novedot pie straujākas visu iedzīvotāju sastāva novecošanās. Dabiski, ka, iedzīvotāju sastāvam novecojot, arvien lielāku ienākumu daļu nākas atvēlēt pensijām, kas kavē kopējo labklājības pieaugumu. Neizbēgami pieaug arī mirstība un attiecīgi mazinās dabiskais pieaugums (1. att.). It īpaši šīs norises pastiprinās, jauno migrantu plūsmām beidzoties.

Latvijas bēdīgā pieredze varētu būt noderīga tiem Eiropas Savienības politiķiem, kas apspriež iespējas mazināt savu valstu iedzīvotāju sastāva neizbēgamo novecošanos ar migrācijas palīdzību [piemēram, Suessmuth ... 2001: 195.-200.]. Protams, migrācijas nevēlamo ietekmi uz iedzīvotāju sastāva novecošanos var mazināt, saglabājot nemainīgu imigrantu plūsmas intensitāti. Taču tas ar laiku rada paliekošas izmaiņas iedzīvotāju etniskajā sastāvā un valodu lietojumā ar atbilstošu sarežģījumu un pat konfliktu iespējamību.

Etniskā sastāva pārmaiņu ietekme uz valodu lietojumu

Latvijas iedzīvotāju sastāvam 45 gadus papildinoties galvenokārt ar kolonistiem un viņu pēcnācējiem, cittautiešu īpatsvars valstī palielinājās no 23% 1935. gadā līdz 48% 1989. gadā [Latvijas 2000. ... 2002: 13]. Pilsētās tas sasniedza 56% un Rīgā vēl vairāk — 63,5% [1989. ... 1992: 105]. Kaut arī cittautiešu sastāvā bija vai visu toreizējās PSRS tautu pārstāvji, krievi viņu vidū bija pārsvarā (1989. g. 70,8%) un krievu valodu arī daudzi citu tautību pārstāvji atzina par savu dzimto (3. tab.).

Tāds stāvoklis bija izveidojies totalitārā režīma izdarīto masveida deportāciju rezultātā 30.–40. gados, kuru dēļ daudzu mazāko tautu pārstāvjiem nācās dzīvot svešā etniskā vidē, lietojot skaitliski lielākās PSRS tautas valodu. To pašu nācās darīt skaitliski mazāko tautu pārstāvjiem, ieceļojot Latvijā, jo katras citas valodas lietotāju atsevišķās apdzīvotās vietās un darba kolektīvos bija pārāk maz, lai veidotu etniskas kopības, atrastu savas tautības dzīvesbiedru un bērni ģimenē varētu apgūt atbilstošu dzimto valodu. Savukārt ieceļojušie krievi, varbūt atskaitot dažus lauku apvidus, gribot vai negribot atradās pietiekami lielā savu tautiešu vai vismaz krievu valodas pratēju vidū. Tādā vidē varēja iztikt bez citām valodām, bet lielākās pilsētās, kā arī rūpniecībā, transportā vai pārvaldes iestādēs, kur vairums strādājošo bija nesenie migranti, pat veidojās visai ierobežotas iespējas apgūt latviešu valodu.

Tādējādi intensīvas kolonistu ieceļošanas dēļ par minoritāti ne vien visas PSRS mērogā, bet arī Latvijā kļuva tieši latviešu valodas lietotāji. Minoritātes valodai raksturīgo lietojuma sfēras sašaurināšanos līdz atbilstošās tautas kultūras izpausmēm un savstarpējai saskarsmei sadzīvē vien tautiešu vidū noteica ne tikai cittautiešu skaitliskais pārsvars minētajās nozarēs strādājošo vidū un oficiāla pāreja uz visā PSRS vienu valodu. Notikušo masu represiju dēļ liela daļa latviešu bija tik iebaidīti, ka runāja krieviski ne vien ar latviešu valodas nepratējiem, bet paši sāka sarunas krieviski ar pārdevējiem vai ceļabiedriem neatkarīgi no viņu tautības un valodu prasmes. Līdz ar to pat labvēlīgi noskaņotiem cittautiešiem tika mazinātas iespējas pilnveidot savu latviešu valodas prasmi.

Savukārt vairākums totalitārā režīma speciāli sūtīto un ekonomiski atbalstīto kolonistu atšķirībā no Eiropas valstīs ieceļojošiem bēgļiem un ekonomiskajiem migrantiem varēja justies kā stāvokļa noteicēji, kam nav jārēķinās ar vietējo valodu, ieražām un tikumiem. Šādos apstākļos latviešu un cittautiešu savstarpējās attiecības tolaik veidojās ne tik daudz kā līdzvērtīgu tautu pārstāvjiem, bet kā iekarotājiem un pakļautajiem. Tas veido pamatu divkopienu sabiedrībai un rada labvēlīgu augsni etniskas spriedzes provocēšanai.

Tā kā vēl 11 gadus pēc neatkarības atjaunošanas latviešu un krievu valodas lietotāju vidū pārsvarā ir tie paši padomju režīma apstākļos augušie cilvēki un arī viņu skaitliskais samērs līdz gadsimtu mijai nav būtiski mainījies, kā vieniem, tā otriem ir saglabājusies arī attieksme pret valodu lietojumu, to prasme un gatavība mācīties. 1989. gada tautas skaitīšanā latviešu valodu, pēc pašu atzinuma, prata 22% Latvijā dzīvojošo krievu un 10-64% citu tautību pārstāvju [Eglīte ... 1991: 31]. Jaunajā tautskaitē 2000. gadā latviešu valodas pratēju skaits, piemēram, krievu vidū pieaudzis jau līdz 52% jeb apmēram 2,5 reizes (3. tab.). Tai pašā laikā daļa cittautiešu, žēlodamies par nodarbinātības iespēju ierobežojumiem valsts valodas nepratējiem, acīmredzot pat domās nepieļauj iespēju, ka tie atkristu, ja apgūtu šo valodu [piem., Kurova ... 2000: 34]. Šo procesu bremzē arī minētais krievu valodas pratēju pietiekami lielais skaits, lai iztiktu bez valsts valodas, daļas latviešu vēl arvien dzīvais ieradums runāt ar cittautiešiem tikai krieviski un arī minoritāšu tiesību aizstāvju vienpusīgā darbība, iestājoties vien par krievu valodas lietojumu valsts iestādēs un skolās, bet pat nepieminot ukraiņu, baltkrievu, poļu un čigānu iespējamās līdzīgās prasības.

Pastāvot vēl arvien zemam valsts valodas pratēju īpatsvaram cittautiešu vidū, šķiet pāragri runāt par sabiedrības integrāciju un multikulturālas sabiedrības veidošanos. Tā būtu iespējama, ja visi valsts iedzīvotājiem apgūtu valsts valodu un vēl kādas mazākumtautības valodu, kas ir priekšnosacījums citas kultūras iepazīšanai, papildus savai dzimtajai. Domājams, ka šāda savstarpēji ieinteresēta un labvēlīga attieksme kļūs par valdošo tikai pēc totalitārajā režīmā augušo paaudžu aiziešanas no aktīvas sabiedriskās darbības un viņu īpatsvara kardināla samazinājuma iedzīvotāju sastāvā, respektīvi, vēl pēc dažiem gadu desmitiem. Par tādu varbūtību liecina latviešu valodas pratēju īpatsvara atšķirības vecāko un jaunāko paaudžu vidū. Kā liecina Baltijas datu nama 1997./98. gadā veiktais pētījums „Ceļā uz Latvijas pilsonisku sabiedrību”, valsts valodas prasme izplatījusies galvenokārt jaunāko paaudžu vidū. Latviešu valodu augstākajā un vidējā pakāpē aptaujas laikā prata vidēji 44,3% krievu, 15-30 gadus veco vidū — 56% [Latvijas Vēstnesis, 1998. g. 8. maijs: 6]. Tas ļauj cerēt, ka paaudžu maiņas gaitā valsts valodas pratēju īpatsvara pieaugums paātrināsies.

Latvijas pagaidām neveiksmīgā pieredze integrētas sabiedrības veidošanā un tās cēloņi arī būtu paturami prātā Eiropas politiķiem, veidojot savu valstu imigrācijas politiku. Nodrošinot imigrantiem iespēju saglabāt dzimtās valodas prasmi un sadzīves ieražu saglabāšanu, viņu skaita pieaugumam būtu jānoteic tāda pakāpenība, lai ieceļotāji būtu ieinteresēti un tiem būtu visas iespējas apgūt vietējo valodu pamattautas vairākuma apstākļos. Liela ieceļotāju koncentrācija, pirms tie iekļāvušies vietējā vidē, var novest pie šo kopienu norobežošanās un vietējās kultūras izpausmju ierobežojumiem, kā tas ir noticis Latvijā, vai pat savstarpējām sadursmēm, kā tas jau gadījies dažās ES valstīs.

Secinājumi

Padomju režīma īstenotā Latvijas kolonizācija ir radījusi ilglaika sekas valsts iedzīvotāju sastāvā, kas ietekmē valsts demogrāfisko un valodas situāciju vēl pēc okupācijas formālas izbeigšanās 1991. gadā.

Visā okupācijas laikā migrācijas pieaugums pārsniedza dabisko, bet ieceļotāju sastāvā darbspējīgā vecuma cilvēku īpatsvars caurmērā par 1/4 pārsniedza šīs grupas īpatsvaru pastāvīgo iedzīvotāju vidū. Saprotams, ka šie vidējā vecuma iedzīvotāji agrāk sasniedz pensijas vecumu nekā iedzīvotāju dabiskais papildinājums ar jaundzimušajiem. Turklāt ieceļotājiem dzimstība izrādījās zemāka nekā pamatiedzīvotājiem, un tā nespēja kompensēt kolonistu sastāva novecošanos: 20. gs. beigās cittautiešu vidējais vecums — 40-44 gadi — pirmo reizi pārsniedza latviešu vidējo vecumu — 36,8 gadi [Latvijas 2000. gada ... 2002: 166.-167. lpp.]. Tādējādi toreizējā intensīvā kolonizācija pasliktina pašreizējo demogrāfisko situāciju.

Cittautiešu skaita un īpatsvara nepieredzēti straujais pieaugums radīja viņiem iespēju dzīvot un strādāt savā vidē bez nepieciešamības apgūt pamatiedzīvotāju latviešu valodu. Tā kā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas iedzīvotāju etniskais sastāvs valstī nav būtiski mainījies, vēl 10 gadus pēc okupācijas izbeigšanās 50,2% cittautiešu jeb 21,0% visu iedzīvotāju neprot valsts valodu [t.p. 145.-147.]. Tas neizbēgami apgrūtina sabiedrības integrāciju.

Empīriskie novērojumi un publikācijas presē vedina domāt, ka daļas cittautiešu nevēlēšanās apgūt valsts valodu un daļas latviešu gatavība runāt krieviski bez vajadzības sakņojas okupācijas varas pārstāvju un pakļauto iedzīvotāju kādreizējās attiecībās. Tā laika masu terora radītās bailes vieniem un pārākuma apziņa otriem ir radījušas visai noturīgas sekas gan iedzīvotāju pašapziņā, gan attieksmē pret citu tautību pārstāvjiem. Lai novērtētu šo parādību patieso izplatību dažādu paaudžu vidū un galu galā novērstu šīs, kā kādreiz teica, pagātnes paliekas, acīmredzot ir nepieciešama okupācijas garīgo seku izpēte ar dažādu nozaru speciālistu dalību.

 

Attēls

Latvijas iedzīvotāju skaita pieauguma avoti pēc Otrā pasaules kara

1. tabula

Latvijas iedzīvotāju un migrācijas pieauguma vecumsastāvs, %

					Iedzīvotāju	sastāvs	Latviešu	īpatsvars
Vecums	Migrācijas pieaugums1)
	1959	1970	1978	1988	1959	1989	1959	1989
0–4	30,72)	19,42)	19,22)	24,22)	7,8	7,8	56,3	54,9
5–9					7,3	7,1	54,2	53,5
10-14					6,9	6,5	57,6	54,3
15–19	-14,33)	-28,73)	-56,83)	13,63)	8,0	6,9	65,3	54,0
20–24	62,4	74,9	102,0	21,7	8,2	6,9	56,8	49,7
25–29		10,8	14,8	12,7	8,5	7,8	57,2	47,2
30–34	7,9	5,8	4,4	5,6	8,2	7,5	53,4	44,6
35–39		5,2	3,8	4,8	6,3	6,9	54,0	42,9
40–44	3,5	5,5	7,1	7,0	5,1	5,9	54,9	48,4
45–49					6,6	6,7	62,9	56,7
50–59	6,2	2,7	2,0	4,2	6,5	6,5	69,2	51,9
55–59					5,6	6,1	73,3	54,6
60+	3,6	4,4	3,5	6,2	15,0	17,4	77,2	57,0

 

Численность, состав, естественное и механическое движение населения Латвийской СС&#10
56;. Рига: ЦСУ ЛатвССР, 1961, 311 стр. ДСП (dienesta lietošanai).

Естественное и механическое движение населения Латвийской ССР в 1971 году. Рига: ЦСУ, 1972, 148, 150 стр. ДСП (dienesta lietošanai).

Естественное движение и миграция населения ЛатвССР в 1978 ... 1988 году. Рига: ЦСУ, 1980 ... 1989, ДСП (dienesta lietošanai).

Всесоюзная перепись населения 1959 (1979 г.). Распределение населения отдельных национально
стей по полу и возрасту, ДСП.

1) Izvēlēti gadi pirms kārtējām tautskaitēm un, kur tādi nebija pieejami, to norises gads

2) 0-15

3) 16-19

 

2. tabula

Summārais dzimstības koeficients Latvijā pēc tautībām

		Summārais	tai skaitā		Īpatsvars
	Gads	dzimstības	pilsētās	laukos	no iedzī-	no dzi-
		koeficients			votājiem	mušiem
Vidēji	1970	1,98	1,79	2,60	100,0	100,0
	1979	1,86	1,67	2,50	100,0	100,0
	1989	2,05	1,83	2,68	100,0	100,0
tai skaitā:
Latvieši	1970	1,98	1,79	2,29	56,8	54,9
	1979	2,05	1,71	2,45	53,7	50,3
	1989	2,25	1,98	2,73	52,0	53,9
Krievi	1970	1,71	..	..	29,8	28,6
	1979	1,70	1,55	2,35	32,8	33,4
	1989	1,86	1,74	2,63	34,0	30,0

1970. un 1979. gada dati pēc Z.Gošas aprēķiniem

Iedzīvotāju dabiskā kustība un migrācija Latvijas Republikā 1989. g. Rīga: Latvijas Valsts statistikas komiteja,1990, 79 lpp.

 

 

3. tabula

Atsevišķu tautību pārstāvju dzimtā valoda

un izplatītāko vietējo valodu prasme Latvijā 2000. g., %

Tautība	Skaits, tūkst.	Latviešu		Krievu		Savas tautas kā dzimto
		dzimtā	prot	dzimtā	prot
Latvieši	1370,7	95,6	2,3	3,5	67,2	x
Krievi	703,2	4,4	47,8	94,5	3,0	x
Baltkrievi	97,2	6,5	43,5	72,8	23,6	18,8
Ukraiņi	63,6	3,6	43,2	67,8	27,8	27,2
Poļi	59,5	19,7	42,1	57,7	35,1	19,4
Lietuvieši	33,4	42,5	43,3	16,3	63,2	39,4
Ebreji	10,4	8,8	41,7	79,1	10,3	7,9
Čigāni	8,2	20,4	46,0	7,0	53,2	68,7
Pārējie	31,2	11,8	32,1	51,4	27,7	26,2
Kopā	2377,4	58,2	20,8	37,5	43,7	24,7

 

Latvijas 2000. gada tautas skaitīšanas rezultāti. Rīga: LR Centrālā statistikas pārvalde, 2002: 142., 147.

 

Avoti

Ceļā uz Latvijas pilsonisku sabiedrību. Latvijas Vēstnesis, 1998. g. 8. maijs

Eglīte P. Iedzīvotāju ataudzes etniskie aspekti Latvijā. LPSR ZA Vēstis, 1991. — Nr.2 (523). — 23.–33. lpp.

Eglīte P. Latvijas iedzīvotāju skaita un etniskā sastāva veidošanās 20. gs. Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata 2001 „Nācija gūstā”. Rīga, Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, 2002, 94.–110. lpp.

Eglīte P., Markausa I. Vairākumtautību demogrāfiskā uzvedība Latvijas PSR 70.-80. gados // Sociālie procesi un nacionālās attiecības Padomju Latvijā. Rīga, 1987. — 251 lpp.

Kurova T. Latvia. Resource Book for Working Against Trafficking in Women and Girls. Baltic Sea Region, Kvinnoforum, Stokholm, 2002, 33–36 pp.

Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2000. Rīga, 2000, 206 lpp.

Strods H. 7. pļauja. Lauku Avīze, 1989. g. 20. janv.

1989. gada tautas skaitīšanas rezultāti Latvijā. Rīga: Latvijas Valsts statistikas komiteja, 1992, 305 lpp.

Zvidriņš P., Vanovska I. Latvieši. Statistiski demogrāfisks portretējums. Rīga: Zinātne, 1992, 23.–24. lpp.

Suesmuth R. Immigration Aspects of European Enlargement. In: Labor, Employment and Social Policies in the EU Enlargement Process. 2001, The World Bank, Washington, D.C., 195-200 pp.

 

 

Baltijas valstu okupācija: izpēte, terminoloģija, periodizācija

Dr. habil. hist., prof. Heinrihs Strods, Latvijas Okupācijas muzejs

Referāts starptautiskajā konferencē “Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.–1959. gadā: politika un tās sekas” Rīgā 2002. gada 13. jūnijā

Baltijas valstu totalitārās okupācijas terminoloģijas, periodizācijas un izpētes jautājumi ir atsevišķu starptautisku zinātnisko sesiju vai referātu tēmas. Tāpēc šo jautājumu risināšanai referātā izteiktas tikai dažas domas, kaut gan vēsturiskos notikumus lietišķi var interpretēt tikai pēc ilgāka laika. Starptautiski atzītajam vēsturiskajam faktam, ka trīs Baltijas valstis ir bijušas komunistiskās Padomju Savienības okupētas kolonijas (1940—1991), līdz šim ir trīs galvenie vērtējumi.

1) Baltijas valstis nekad nav bijušas okupētas, jo tās brīvprātīgi iestājās PSRS. Šo uzskatu pārstāv galvenokārt bijušās koloniālvalsts aizstāvji. 2) Baltijas valstis ar vairākkārtīgu spēku tika okupētas un vēlāk kolonizētas. Šo uzskatu pieņem Baltijas valstu pilsoņu un starptautiskās demokrātiskās sabiedrības lielākā daļa. 3) Baltijas valstu vēsture 20. gadsimta otrajā pusē ir nesvarīga, un, lai to uzsvērtu, vispirms jālieto okupācijas varas noteiktie oficiālie parādību nosaukumi un periodizācija.

Minēsim dažas iezīmes pēckara vēstures periodizācijā okupācijas laika historiogrāfijā. Atbilstoši okupētājvalsts pieņemtajiem vēsturiskā materiālisma principiem okupācijas laikā šeit par vienīgi pareizo uzskatīja vēstures periodizāciju piecās sabiedriski ekonomiskās formācijās: pirmatnējā kopsabiedrība, verdzība, feodālisms, kapitālisms un komunisms. Padomju Savienībā komunisma vēsturei tika veltīta daudz lielāka vērība nekā citās valstīs, jo šī vēsture bija intelektuālā imperiālisma būtiska sastāvdaļa un komunistiskā optimisma zinātniskais pamatojums. PSRS vēstures periodizāciju 1940. gadā okupētajā Baltijā noteica VK(b)P (PSKP) 19.—27. kongresu un CK plēnumu lēmumi. Atkarībā no kompartijas t. s. ģenerālās līnijas maiņas tika izmainīta PSRS un arī Baltijas republiku vēstures periodizācija. Baltijas valstu okupācijas vēstures periodizācijā var izšķirt trīs galvenos no PSKP noteiktos periodizācijas posmus. Pirmajā posmā dominēja un līdz PSKP 22. kongresam 1961. gadā pastāvēja trīsdalījums: 1) Sociālistiskās revolūcijas uzvara. Sociālistiskās celtniecības sākums (1940. gada 21. jūlijs – 1941. gada 22. jūnijs); 2) Lielais Tēvijas karš (1941—1945); 3) Sociālisma uzvara (1945—1959).² Kaut arī Ņ. Hruščova (1894—1971) slepenā runa slēgtajā PSKP 20. kongresa sēdē 1956. gadā lika šaubīties par “sociālisma uzvaru 1940.–1950. gadā, kompartija sāka komunisma celtniecības forsēšanu uz papīra, kas veidoja Baltijas republiku periodizācijas otro posmu. 1955. gadā periodizācijā ieviesta nodaļa, kas stāstīja par “plašas komunisma celtniecības sākumu”.³ Arī PSKP 22. kongress 1961. gadā pasludināja sevi par komunisma cēlāju kongresu un paredzēja divdesmit gadu laikā, t. i., līdz 1981. gadam, uzcelt komunismu. Jau 1962. gadā laika posms pēc 1945. gada dēvēts par “sociālisma celtniecības un pakāpeniskas pārejas no sociālisma uz komunismu posmu.”⁴ Parādījās nodaļa “Padomju cilvēki ceļ komunismu”.⁵ Arī L. Brežņeva (1907—1982) vadībā PSKP 23. kongress 1966. gadā paredzēja sociālisma celtniecības nobeigšanas un komunisma celtniecības posmu.⁶ Šajā pašā gadā izdotajā Latvijas PSR vēstures mācību grāmatā, kā arī Latvijas PSR vēstures saīsinātajā kursā ir nodaļa “Plašas komunisma celtniecības sākums”.⁷

Trešais posms okupācijas vēstures periodizācijā sākās pēc PSKP 26. kongresa 1981. gadā, kad civilizētajā pasaulē bija iestājies postindustriālais laikmets, PSRS cietusi sakāvi aukstajā karā. PSKP ieslēdza atpakaļgaitu un ieviesa jaunu terminu — attīstītais sociālisms. Latvijas PSR vēstures akadēmiskajā kursā 80. gados komunisma celtniecība nozudusi, bet parādījušās nodaļas “Sociālisma pilnveidošanās” (12.—17. nod.) un “Paātrināšanas posms” (18. nod.)⁸ un “Sociālisma attīstības posmi”.⁹ Tā Baltijas nāciju okupācijas vēstures pētīšanu okupācijas gados veidoja VK(b)P (PSKP) lēmumi. Balstoties uz tiem, izstrādāja skolu mācību grāmatas, un tikai pēc tam ķērās pie monogrāfiskiem pētījumiem, cenšoties pierādīt kompartijas lēmumu pareizību. Okupācijas vēstures uzdevums bija zinātniski nostiprināt kompartijas lēmumus, un to veica sevišķi uzticami vēsturnieki. PSRS okupācijas vēstures pavēlnieki bija komunistu līderi, bet okupācijas laika pētnieki — viņu ideju kalpi. Okupācijas laika vēsturniekus toreiz vērtēja pēc tā, cik precīzi, papagailiski un skaļi viņi atkārtoja kompartijas lēmumus.

Tā Padomju Savienībā nepastāvēja zinātniskas t. s. sociālisma laikmeta izpētes, bet bija novērojamas antivēstures izpausmes. Tas notika tāpēc, ka viens no totalitārā komunisma diktatūras patiesības monopola balstiem PSRS bija sociālisma vēstures skaidrošanas monopols. Latvijas Okupācijas muzejs, cerams, publicēs okupācijas laikā lietoto svarīgāko jēdzienu īsu skaidrotājvārdnīcu, tāpēc šeit izteikšu atsevišķas domas tikai par dažiem toreiz izplatītajiem terminiem, kuru drupas sevišķi uzkrītošas šodien. Komunistiskā totalitārā diktatūra noteica arī valodas semantisko saturu. Okupācijas gados lietotie jēdzieni nereti patiesībā nozīmēja pretējo nekā demokrātiskās sabiedrības dzīvē. Šīs komunistu melu metodes analīzi visai spilgti sniedz Čehijas Republikas prezidents Vāclavs Havels savā darbā “Atklātās vēstules: Rakstu izlase” Vāclavs Havels raksta: “Strādnieku šķira tiek verdzināta strādnieku šķiras vārdā. Indivīda totālā degradēšana tiek dēvēta par visaugstākās pakāpes atbrīvošanu. Informācijas liegšanu sauc par tās pieejamību visiem. .. Varas pielietošanu sauc .. par likumību. Kultūras apspiešanu dēvē par tās attīstību. Smieklīgās vēlēšanas kļūst par demokrātijas viscēlāko paveidu. .. Militārā okupācija top par brālīgu palīdzību. .. Tā vilto pagātni. Tā vilto tagadni. Un tā vilto nākotni. Tā vilto statistiku. .. Tā izliekas, ka ir visvarena. Tā izliekas, ka tā neizliekas.”¹⁰

Strādnieku un zemnieku deputātu padomes Krievijā pastāvēja kopš 1905. gada. Pēc komunistu infiltrācijas padomēs Krievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas 8. kongress Ļeņina vadībā jau 1919. gada martā atzina, ka turpmāk “savus lēmumus partijai nepieciešams īstenot caur padomju orgāniem padomju konstitūcijas ietvaros. Partija cenšas vadīt padomju darbību, bet nevis tās nomākt”. Kopš 1923. gada Krievijas komunistiskās partijas 12. kongresa PSRS pastāvēja kreiso radikāļu boļševiku totalitārā diktatūra, bet padomju varai nekādas varas nebija, izņemot to, ko piešķīra komunisti. “Padome (kopš 1917. gada),” teikts Vebstera skaidrojošā vārdnīcā, “ir pārvaldes iestāde komunistu zemē.”¹² Pastāvot neierobežotam PSKP varas monopolam, padomes nekad neizteica savu gribu principiālos jautājumos, bet īstenoja augstāko un zemāko kompartijas organizāciju pieņemtos lēmumus. 1977. gadā PSRS Konstitūcijā parādījās agrāk slepenais 6. pants, kurā atzīts, ka “komunistiskā partija ir padomju sabiedrības vadošais un virzošais spēks”, tādējādi atklāti pasakot, kam pieder vara. Tā PSRS vēstures viltošana sākās jau ar PSRS nosaukumu. Runājot par Vācu nācijas Svēto Romas impēriju (962—1806), izcilais franču 18. gs. filozofs Voltērs (1694—1778) teica, ka tā nebija ne vācu nācijas, ne svētā, ne Romas, ne impērija. Tas pats jāsaka par Padomju Sociālistisko Republiku Savienību. Tā nebija ne padomju, ne sociālistiska, ne republiku, ne savienība, bet gan totalitāra komunistu radikāļu koloniāla impērija. Krievijā demokrātiskie vēsturnieki atmet šo liekulīgo komunistu propagandas izveidoto padomju jēdzienu bez tā satura skaidrojuma. ¹³

Diezgan noturīgs izrādījies staļinisma jēdziens. Jaunākajās enciklopēdijās teikts: “Staļinisms ir komunistiskās valdīšanas sistēmas deformācija”, ¹⁴ komunisma teorija un prakse. Saprotams, ka šo komunistiskās valdīšanas deformāciju izveidoja komunistiskā partija. Tikai līdz 1950. gadam ar kompartijas gādību Staļina darbi izdoti 101 valodā un izplatīti 539 miljonos eksemplāru.¹⁵ Tā saucamās “vadoņu krīzes” laikā PSKP 20. kongresā 1956. gadā, atklājot totalitārās sistēmas noziedzību, bet uzveļot visu vainu mirušajam diktatoram Staļinam, patiesībā tika pieņemta Ļeņina un Krievijas tipa sociālisma bezvainības prezumpcija.

Ļeņina bezvainības prezumpcija vēl šodien saglabājusies arī Baltijā, izpaužoties komunistiskā radikālisma noziegumu pierakstīšanā Staļinam, pat aizmirstot, ka arī Baltijas valstu kolonizācija tā pa īstam sākās tikai pēc Staļina nāves.

Turpretī Vācijas Federatīvās Republikas 12. sasaukuma Bundestāgā izveidoja “Sociālistiskās vienotības partijas (SED) diktatūras vēstures un seku izpētes komisiju”,¹⁶ kas uzsāka darbu jau 1992. gada pavasarī un darba rezultātus apkopoja deviņos sējumos ar nosaukumu “Vācijas Bundestāga “Aptaujas komisijas Sociālistiskās vienības partijas diktatūras vēsture un sekas Vācijā””. ¹⁷

Čehijas Republikas 1993. gada 9. jūlija likums “Par komunistiskā režīma pretlikumību un par pretošanos šim režīmam” pasludināja tā laika Čehoslovākijas komunistisko partiju par noziedzīgu un nīstamu organizāciju (2.§), bet personas, kuras īstenoja šo režīmu, — par sodāmām, turklāt noteica, ka izdarītajiem noziegumiem nav noilguma (5. §).¹⁸

Baltijas vēsturnieku uzdevums ir atkārtoti skaidrot komunistu izdomāto visu terminu patieso būtību. Runājot par periodizāciju, vispirms jāsaka, ka periods, kura vārds parādījies ap 1530. gadu, “ir nobeigts notikumu cikls, sērija, akcija”.¹⁹ Okupācijas vēstures periodizācija var notikt paralēli impērijas un tās Baltijas koloniju patieso iekšējo un ārējo procesu atklāšanai. Lai PSRS vēsturi pēckara gados veidotu atbilstoši šīs lielvalsts iekšējiem procesiem, šodien rietumu historiogrāfijā, sekojot impēriju vēstures dalījumam pēc imperatoriem, ķeizariem, karaļiem, PSRS vēsturi nereti iedala Staļina, Hruščova, Brežņeva un Gorbačova ērās. Taču šāds dalījums patiesībā neiztur kritiku, jo šajos posmos tika īstenoti daži oligarhiski totalitārās diktatūras varianti, kuri pēc būtības nekā nemainīja, bet impērija sabruka Gorbačova reformu rezultātā. Tāpēc visa komunistiskā totalitārā diktatūra ar valsts varas obligātu pakļaušanu valsts partijas diktatūrai pašreizējā atziņu līmenī uzskatāms par vienu periodu. Baltijas valstu okupācijas vēstures periodizācija ir okupācijas izmaiņas procesu atdalīšana kvalitatīvi citu no cita atšķirīgos periodos. Nolūkā izolēt Baltijas valstis, tāpat kā 1920.—1930. gados, arī pēckara okupācijas gados politiskajos procesos (“atkusnis”, politiskās elites “tīrīšanas”, kolonizācija u. c.) šeit vērojamas formu un apjomu atšķirības. Taču korelācija starp Baltijas valstu vēsturi un PSRS vēsturi bija ļoti cieša, jo Baltijas valstis pārvaldīja kā tiešie Maskavas emisāri, tā vietējie Maskavas kolaboranti. Komunistu totalitārās okupācijas laikam visā tā pastāvēšanas laikā ir nemainīgas tā pamatpazīmes (varmācība, kolonizācija, pārkrievošana, garīga apspiešana u.c.). Tāpēc viss tā pastāvēšanas laiks ir analizējams kopumā — no 1945. gada līdz 1991. gadam.

Trimdā izdotajās atsevišķu Baltijas valstu un kopējās Baltijas valstu vēsturēs nebija noteiktas okupācijas laika periodizācijas. Taču atsevišķu paragrāfu nosaukumos lietots jēdziens “okupācija”. ²⁰

Jāpiekrīt LU docentam Jānim Taurēnam, ka Baltijas valstīs pašreiz vadošie vēsturnieki pēcpadomju laikā radikāli noliedza okupācijas laika historiogrāfijas tradīcijas. Taču jāpiebilst — noraidīja bez šo darbu analīzes. Viņi savos darbos enerģiski turpināja trimdas historiogrāfijas tradīcijas, vienlaikus atrodoties lielā Rietumu historiogrāfijas ietekmē.

 

Turpmāk — vēl

Atsauces

1 Alberts Varslavāns. Ievads vēstures zinātnē. — Rīga, 2001. — 122.–123. lpp.; Периодизация истории//Советская историческая энциклопедия - Т.11. - Москва, 1968 — 40–41. sleja.

2 Latvijas PSR vēsture. — III sējums. — Rīga, 1959. — 373.–587. lpp.

3 История Латвийской ССР. - Рига, 1959. — 588.–608. lpp.

4 Latvijas PSR vēsture vidusskolām. — Rīga, 1962. — 193.–208. lpp.

5 Dzimtenes vēsture IV klasei. — Rīga, 1965. — 126.–142. lpp.

6 PSKP XXIII kongresa rezolūcija par PSKP CK pārskata referātu. — Rīga, 1966. — 3. lpp.

7 I. Šteinbergs, M. Šteinberga. Latvijas PSR vēstures materiāli. — II daļa. — Rīga, 1966. — 75.–79. lpp.; Latvijas PSR vēsture. Saīsināts kurss. — Otrais izdevums. — Rīga, 1962. — 625.–638. lpp.

8 Latvijas PSR vēsture. 2. sējums. — Rīga, 1986. — 314.–526. lpp.

9 Latvijas PSR vēsture vidusskolām. — Rīga, 1988. — 244.–280. lpp.

10 Havel Vaclav. Open Letters: Seleacted Writtings. 1965 — 1990. — New York, 1991. — 136. lpp.

11 КПСС в резолюциях и решениях. - 8-е изд. - Т.2 - Москва, 1970. — 77.lpp.

12 Webster’s Collegiate Dictionary. Tenth Edition. — Springfield (USA), 1994. — 1125. lpp.

13 Справочник школьника. История Росии.ХХ век. - Москва, 1998. — 7.lpp.

14 Meyers kleines Lexicon. Geschichte. 2., durchgeschene Auflage. — Mannenheim — Leipzig — Wien-Z?rich, 1991. — 401. lpp.; Webster’s Collegiate Dictionary. Tenth Edition. — Springfield (USA), 1944. — 1114. lpp.

15 Universal — Lexicon in zwei Bänden. — Zweite Bänd. — Köln. — 1742. lpp.

16 Ausarbeitung von Geschichte und Folgen der SED — Diktatur in Deutschland.

17 Die Enquete–Kommision “Ausfarbeitunf von Geschichte und Folgen der SED — Diktatur in Deutschland” im Deutschen Bundestag. — Bd. 1. — Ebner Ulm, 1995.

18 Sbirka zakoni Českē republiku (Čehijas Republikas 1993. gada 30. jūnija likumu krājums, 51. daļa, 198. punkts).

19 Webster’s Collegiate Dictionary. Tenth Edition. — Springfield (USA), 1944. — 834. lpp.

20 Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture. Skolām un pašmācībai. — Linkoln — Nebraska, 1980. — 289.–331., 299., 305., 324. lpp.

 

 

Nobeiguma dokuments

Starptautiskās konferences “Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.–1959. gadā: politika un tās sekas” nobeiguma dokumenta pēdējā daļa — pilnībā:

Historiogrāfiski atzinumi

Pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas ir sākusies šo valstu vēstures un historiogrāfijas pārvērtēšana, attīstot jaunus pētniecības virzienus, iesaistot zinātniskajā apritē jaunus vēstures avotus.

• 20. gadsimta Latvijas vēstures pētniecībā, it sevišķi laika periodā līdz 1956. gadam, veiksmīgi iekļāvušās ne vien pētniecības iestādes, bet arī arhīvi, muzeji un jaundibinātās augstskolas.

• Konferences dalībnieki uzskata, ka ir ļoti vēlams Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē izveidot profesūru laikmetam pēc 1945. gada, t. i., profesūru nesenās Latvijas vēstures pētīšanai starptautiskā kontekstā.

• Konferences tematikas ietvaros pētnieku uzmanība līdz šim galvenokārt bijusi pievērsta okupācijas varas ekonomiskajai un sociālajai politikai, komunistiskā režīma represijām un to upuriem, bruņotās pretošanās kustībai. Tapuši nozīmīgi pētījumi, izstrādāti laikmeta izpētei nepieciešami datu bāzu projekti un uzsākta šo datu bāzu veidošana.

• Konferences dalībnieki uzskata, ka jāveicina zinātniskas diskusijas par 20. gadsimta Baltijas vēstures terminoloģijas, metodoloģijas, hronoloģijas un avotpētniecības problēmām.

• Konferences dalībnieki uzsvēra nepieciešamību turpināt 20. gadsimta totalitāro režīmu īstenotās represīvās politikas pētījumus un paplašināt citu aspektu detalizētu izpēti visā Baltijas valstu okupācijas laikposmā (līdz 1991. gada augustam), izstrādāt konkrētus zinātniskās izpētes projektus, datu bāzes un nostiprināt starptautisko sadarbību un koordināciju šajā jomā, publicēt uz arhīvu dokumentiem un datu bāzu analīzes balstītus apkopojošus pētījumus un iepazīstināt ar tiem Baltijas, kā arī citu valstu sabiedrību.

• Konferences dalībnieki aicina zinātniskās pētniecības iestādes un augstskolas aktīvāk veicināt jaunās paaudzes pētnieku iesaistīšanu 20. gadsimta totalitāro režīmu politikas zinātniskās izpētes projektos.