Par svara bumbu pie Rietumvācijas kājām

Dr. oec. Georgs Lībermanis, valsts emeritētais zinātnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Vācijas Demokrātisko Republiku (VDR) agrāk brīžiem dēvēja par sociālistiskās impērijas reklāmas izkārtni. Šo rindiņu autors, kas vairākkārt strādājis Rostokā, Austrumberlīnē, Leipcigā, Drēzdenē, Hallē, bez pavadoņiem uzraugiem apbraukājis VDR, var apliecināt, ka šī padomju armijas okupētā valsts pozitīvi atšķīrās no Latvijas PSR, jau nemaz nerunājot par Krievijas iekšējām padomju guberņām. VDR bija krietni augstāks dzīves līmenis un kvalitāte, lauksaimniecības kooperatīvi visumā strādāja sekmīgi, rūpniecībā bija krietns skaits ražotņu, kas mums, neziņām, likās modernā līmenī, šosejas, sevišķi autostrādes, bija labākas nekā Lietuvas ceļi, preču izvēle relatīvi liela, darba ražīgums augstāks nekā Latvijas PSR.

Taču atlika ziņkārības pēc ieskatīties veikalos, kur par brīvi konvertējamo valūtu, galvenokārt ASV dolāriem un Rietumvācijas markām, varēja pirkt vienīgi Rietumu preces, lai sociālistiskās Vācijas plusi strauji nobālētu: tur preču kvalitāte bija krietni augstāka, izvēle plašāka, dažas preces mēs vispār nepazinām. Kad krita mūris, kas Vāciju bija sadalījis divās valstīs — sociālā tirgus saimniecības valstībā, kas bija integrēta Eiropas Kopienā, un sociālisma komandekonomikas zemē —, izveidojās vienota Vācija.

Satraucoši pašiem sevī

Šķita, ka vairs nekas nespēj stāties ceļā Austrumvācijas straujai augšupejai — investīcijas no rietumiem uz austrumiem plūda kā no pārpilnības raga. Tomēr izrādījās, ka Austrumvācijā nebija pienācīgas infrastruktūras, lai ekonomiski panāktu Rietumvāciju. Ceļu kvalitāte un to tīkla biezība ievērojami atpalika no Rietumvācijas standartiem. Sakaru tīkls bija visai iegrožots. Enerģētika neatbilda modernām prasībām. Pārkārtojumi infrastruktūrā prasīja miljardus Rietumvācijas marku. Tās pazuda kā mucā bez dibena. Notika sociālo nosacījumu vienādošana ar Rietumiem. Visuaptverošais valsts īpašums pārgāja speciālas organizācijas “Treu hand” rokās, kas strauji īstenoja plaši izvērstu privatizāciju. Daudzus uzņēmumus to tehniskās atpalicības dēļ nācās likvidēt. Citus pārdeva par 1 marku ar norunu, ka pircējs investēs miljonus, lai par simbolisku cenu nopirkto rūpnīcu pārvērstu modernai tehnoloģijai atbilstošā uzņēmumā. Investoru no rietumiem it kā netrūka, bet iejaucās konkurence. Eiropas Savienības un vispār Rietumu tirgus bija pārpilns ar kvalitatīvām precēm un aktīviem konkurentiem arī bez Austrumvācijas zemju produkcijas.

Vairāk nekā viens biljons eiro, kas tika ieguldīts Austrumvācijā, sākumā deva labu ražu. Kopš 1991. gada reālais iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju pieauga par 50%. Bet atpalicība no Rietumvācijas netika pārvarēta. Tikko minētais rādītājs veido tikai 62% no Rietumvācijas līmeņa. Kopš 1997. gada ir iestājies nepārprotams saimniecības augšupejas apsīkums. Eksperti sāka runāt par kollapsu, saimniecisku krīzi Vācijas Federatīvās Republikas jaunajās zemēs.

Kādi ir Vācijas austrumzemju pēdējā laika ekonomiskie un sociālie rādītāji?

Pirmkārt, bezdarba līmenis sasniedz 19,2% — tas ir 2,3 reizes augstāks nekā Vācijas rietumu daļā (8,2%).

Otrkārt, ekonomiskais pieaugums svārstās ap nulli. 90. gadu pirmās puses pieauguma dinamika — ik gadu pat līdz plus 12% IKP pieaugums, patlaban ir nerealizējams sapnis.

Treškārt, darba ražīgums ir tikai divas trešdaļas no tā, kas tiek stabili īstenots Vācijas rietumu zemēs. Šī atstarpe katru gadu samazinās ne vairāk par 5%.

Ceturtkārt, tikai nedaudzas austrumzemju firmas ir spējīgas ražot produkciju ar augstu pievienoto vērtību un strādāt ar visjaunāko konkurētspējīgo tehnoloģiju. Līdz ar to kvalificētā darbaspēka vietu ir pamaz.

Piektkārt, darba alga, strādājošo ienākumi ir vismaz par 20% zemāki nekā rietumos.

Sestkārt, atbilstoši darba ražīgumam zemākā līmenī ir pensijas un bezdarbnieku pabalsti.

Septītkārt, rietumu speciālisti, zinātnes darbinieki, augstskolu pasniedzēji, kas būtībā mobilizācijas kārtībā ir nosūtīti uz austrumu zemēm, saņem rietumu līmenim atbilstošu atalgojumu, radot noteiktu spriedzi darba kolektīvos.

Astotkārt, pretruna starp austrumniekiem un rietumniekiem ir reāla, tās pamats ir austrumzemju un rietumzemju sociāli ekonomiskās atšķirības. Īpašs nodoklis austrumu attīstībai tikai stiprina rietumnieku naidu pret it kā slinkajiem austrumniekiem.

Devītkārt, infrastruktūras nepārprotama pārfinansēšana rada tās nepilnīgu, neefektīvu izmantošanu, ražošanas izmaksu pieaugumu.

Desmitkārt, bažas rada speciālistu emigrācija uz rietumiem.

Var secināt, ka Austrumvācijas piecu zemju krietni sliktākie rādītāji velk uz leju un pasliktina visas Vācijas ekonomisko ainu. Līdz ar to tās ir kā svara bumbas, kas palēnina Vācijas kopējo soli.

Tiecoties uz Rietumiem

Hitleriskās Vācijas ļaudīm mēģināja iepotēt centienu “Drang nach Osten”. Vēstures ironija, ka sociālistiskās Vācijas grūti pārvaramais mantojums izraisījis “Drang nach Westen”. Tā ir parādība, kas augtin aug. Ikgadēji no austrumiem uz rietumiem pēdējos gados pārceļo vairāk nekā 200 000 darbaspējīgo vāciešu. Šīs Iekšvācijas emigrācijas pamatā ir centieni pēc kvalificētāka darba, augstāka atalgojuma, avansēšanās iespējām, labāk nodrošinātām vecumdienām, tieksme nodrošināt rietumcilvēkam raksturīgu dzīves standartu. Kopš 1989. gada Austrumvācijas zemju iedzīvotāju skaits samazinājies vismaz par miljonu. Demogrāfi aprēķinājuši, ka, saglabājoties tagadējam pārceļošanas tempam uz rietumiem, no pašlaik Austrumvācijas zemēs dzīvojošiem 15 miljoniem cilvēku 2050. gadā paliks tikai 10 miljoni. Vācijas varas augstākos ešelonos šai pārceļošanai ir savi aizstāvji. Labāka, piemērotāka darba meklējumi esot pozitīvs process, jo vairojot Vācijas kopējo ražena darba potenciālu.

Uz rietumiem pārceļo ar visām ģimenēm, līdzi ņemot gan bērnus zīdaiņa vecumā, gan darbaspējīgus jauniešus, kam jau vairāk par 18 gadiem. Tā Austrumvācija draud palikt bez jaunās paaudzes, kas, attiecīgi izglītota, spētu piecas jaunās Vācijas zemes soli pa solim pacelt līdz Rietumvācijas līmenim. Turpinoties pašreizējām emigrācijas pieauguma tendencēm, Austrumvāciju gaida straujā iedzīvotāju novecošanās, nākotnē tā var kļūt par pensionāru zemi, kas neko neražo, bet tikai ierobežoti patērē.

Politiķi, zinātnieki, visdažādākie eksperti ir vienisprātis: tā turpināties nedrīkst, jārada lūzums.

Iespējas tikt uz zaļa zara

Cik ekspertu — tik dažādu viedokļu un ieteikumu. Tomēr kādā jautājumā ir vienots uzskats: Austrumvācijā nevar mehāniski bez diferenciācijas likt lietā Rietumvācijas saimniecisko mehānismuu. Pieejai jābūt selektīvai, ievērojot sociālisma ekonomiskās un psiholoģiskās atliekas, to pārvarēšanas specifiku. Ir eksperti, kas labprāt redzētu Vācijas austrumzemes bez rūpniecības uzņēmumiem. Viņuprāt, Austrumvācijai ir jāpārvēršas par tūrisma paradīzi. Nedrīkst šķiest miljonus vispārīgai infrastruktūras attīstībai, tā jāattīsta īpaši izraudzītos tūrisma centros un maršrutos. Nebūt vēl nav apgūta Baltijas jūras piekraste. Celtniekiem būs darba atliku likām, būvējot ērtus kempingus un trīs, četru un pieczvaigžņu viesnīcas. Būs nepieciešams svešvalodas zinošs plašs tūrisma apkalpes personāls. Tūrisma aprūpes darba vietas attiecīgi jāizveido un teicamā līmenī jāuztur.

Īpaša vieta šajos plānos ierādīta Austrumberlīnei kā Vācijas galvaspilsētas daļai. Valsts iestāžu celtniecība un ierēdņu prasībām atbilstošu komfortablu dzīvokļu celtniecība vēl ilgs gadiem, nodrošinot ne mazumu darba vietu. Austrumberlīnes apkārtnē ir daudz atraktīvu tūrisma objektu, piemēram, Potsdama, kas gaida, lai to labiekārtotu, būvētu modernas viesnīcas.

Islāmistu radikāļu terora draudi ASV, Āfrikā, Āzijā piespiedīs arvien lielāku skaitu vāciešu atvaļinājumus pavadīt dzimtajā zemē. Tas ir nozīmīgs tūrisma avots.

Lauksaimniecība jāpakļauj ekoloģiski tīrās produkcijas ražošanai, lai to pārdotu tūristiem. Mājamatniecība būtu darbalauks suvenīru ražošanai. Nelieli rūpniecības uzņēmumi varētu ražot atraktīvu apģērbu, vieglus apavus, kas atbilst tūristu gaumei.

Citi eksperti uzsver, ka galvenais ir radīt labvēlīgus apstākļus privātiem uzņēmējiem. Investīcijas infrastruktūrā ir noteikti būtisks faktors uzņēmējdarbības attīstībai. Bet tā ir tikai problēmas viena daļa. Privātais kapitāls dodas uz turieni, kur pelņas norma ir augstāka. Austrumvācijai ir kāda priekšrocība: zemākas darba izmaksas, tās kļūst par būtisku nosacījumu cenu konkurencē pasaules tirgos. Nedrīkst īstenot lozungu “Vienāda samaksa par vienādu darbu”. Tas tikai atbaidīs uzņēmējus, kas gatavi investēt, radīt jaunas darba vietas Austrumvācijā. Par nozīmīgu stimulu var kļūt zemākās ienākumu nodokļu likmes. Bīstami maldīgs ir uzskats, ka tās mazinās valsts budžeta ieņēmumus. Tieši otrādi! Veicinot jaunu ražošanas vai pakalpojumu uzņēmumu izveidi, zemākās nodokļu likmes vairos valsts budžeta ieņēmumus, bet jaunu darba vietu izveide atbrīvos valsti no nepieciešamības maksāt kaut daļu no bezdarbnieku pabalstiem.

Citi eksperti atgādina aicinājumu “Vairāk tirgus, mazāk valsts”. Maksimāli jāiegrožo birokrātisms, ierēdņu patvaļa. Liberāla pieeja sekmēs to, ka uzņēmēji ar valsts radītiem labvēlīgiem nosacījumiem paši atradīs izdevīgas konkurencspējīgas investīciju ieguldījumu sfēras un bez vietējo ierēdņu un Briseles eirokrātu starpniecības, visādām kvotām noteiks ražojumu un pakalpojumu apjomu un kā īsti brīvi saimnieki būs ieinteresēti Austrumvācijas ekonomikas atspirgšanai. Būtu lietderīgi, lai valsts zināmu laiku izsniegtu mērķa dotācijas algām, tā mazinot ražošanas izmaksas.

Cita ekspertu grupa pievērš uzmanību arodizglītības un augstākās izglītības pilnveidošanai, kā arī strādājošo pārkvalifikācijai. Pretēji liberāļiem, kas iestājas par brīvu aroda izvēli, izglītības eksperti iebilst pret līdzekļu šķiešanu brīvai izglītībai un aicina koncentrēt līdzekļus tajos izglītības un pārkvalificēšanas virzienos, kuriem Austrumvācijā ir nepārprotamas perspektīvas.

Plašāku un konkrētāku programmu izstrādājuši tie eksperti, kas Austrumvācijas izaugsmi saista ar principiālu struktūras izmaiņu no dezindustrializācijas uz reindustrializāciju. Ekonomikas starpmērķis būtu tuvākos 10 gados dzīves līmeni Austrumvācijā pacelt līdz 80% no Rietumvācijas līmeņa. Runa ir ne tikai par algām, bet par visu pasākumu kompleksu, arī sociāliem nosacījumiem, kas kopā veido dzīves līmeni un kvalitāti.

Straujākos tempos jābeidz modernās infrastruktūras izveide kā privāto investīciju piesaistes obligātais faktors. 45 miljardi eiro, kas paredzēti infrastruktūras pilnveidošanai no 2011. līdz 2019. gadam, jāīsteno ne vēlāk kā līdz 2010. gadam. Jāpāriet uz saimniecības augšanas smagumpolu izveidi. Sevišķi svarīgi izvērst lieluzņēmumu celtniecību. Tie pievilks reģionā piegādes uzņēmumus, veidosies jaunas darba vietas — galvenais līdzeklis cīņā ar bezdarbu un darbaspēka aizplūšanu uz rietumiem. Svarīgs uzdevums — uzlabot vienotību starp ģimeni, bērniem un arodu, aktīvi cīnīties pret kriminalitāti un labējo ekstrēmismu, radot sabiedrībā lielāku savstarpējo uzticību.

Neraugoties uz ievērojamām principiālām atšķirībām starp Latvijas un Austrumvācijas saimnieciskās augšupejas nosacījumiem, abām ir arī daudz kopēju problēmu. Domu apmaiņa kopējās konferencēs, simpozijos, ekspertu apspriedēs, zinātnisko iestāžu un augstskolu kopējās pētījumu programmās būtu svētīga, tā atnestu jaunas ierosmes abām pusēm.