Par savu aizmirsto tekstilrūpniecību

Tekstilrūpniecībai Latvijā ir senas tradīcijas. Pirmā tekstilfabrika tika nodibināta jau 1793. gadā, un tajā izgatavoja vilnas šineļu audumu Krievijas armijai.

Vēlāk šī nozare attīstījās samērā strauji, jo 1938. gadā Rīgā tekstilizstrādājumus, apavus un šūtos izstrādājumus izgatavoja 407 uzņēmumi, kas ražoja produkciju 113,7 miljonu latu vērtībā, un tā bija ceturtā daļa no kopējā ražošanas apjoma.

Arī patlaban šīs nozares uzņēmumi ir vieni no lielākajiem eksportētājiem, un jo īpaši patīkami ir tas, ka to saražotā produkcija vairāk tiek eksportēta, nekā līdzīga tiek ievesta no citām valstīm. Nozares uzņēmumi gan ražošanas, gan eksporta apjomus pēdējos gados ir palielinājuši. Īpašs lēciens bijis pagājušajā gadā, tāpēc šogad, kā jau tas nereti pēc šādiem straujiem izrāvieniem gadās, gaidāms pavisam neliels – 2–3% – pieaugums. Lai arī no malas šķiet, ka tekstilrūpniecībā strādājošajiem strādāt ir viegli, patiesībā tā nemaz nav, jo viss panākts tikai pašu spēkiem.

Uz lūgumu ierindas iedzīvotājam nosaukt Latvijas tekstilmateriālu un tekstilpreču ražotājus, diez vai vairāk par skaitli, ko veido vienas rokas pirksti, sanāks. Taču patiesībā Latvijā šajā nozarē nodarbināta gandrīz sestā daļa strādājošo, tā ir otra lielākā eksportpreču nozare un kopumā valstij dod aptuveni 14% no visas eksportēto preču vērtības. Diez vai zinām, ka tekstilpreču un koksnes un tās izstrādājumu ražošana ir divas vienīgās nozares, kur eksports pārsniedz importu.

Par tekstilrūpniekiem varam arī teikt – tie ir mūsējie, jo šajā nozarē vietējās investīcijas pārsniedz ārvalstu. Vienkārši sakot – laba nozare, taču, runājot ar cilvēkiem, kas nozarē strādā, jāsecina, ka viss, kas panākts, ir panākts tikai un vienīgi pašu – nozarē strādājošo uzņēmīgo cilvēku – spēkiem. Valdībai rūp citas, daudz svarīgākas lietas, citas nozares un citi uzņēmumi.

“NEATKARĪGĀS RĪTA AVĪZES”  pielikums “BIZNESA LAIKS”