Par Latviju labvēlīga vācieša acīm

Apjausma bijusi acumirklīga. Maincas universitātes vēstures students Markuss Lukss, pirms astoņiem gadiem ieradies Rīgā, ceļā uz centru ieraudzījis Nacionālo teātri un uzreiz it kā būtu kāds teicis: “Tu vēl te atgriezīsies!” Jā – sākumā vasarās. Tad uz gadu, lai pētītu Liepājas ostas vēsturi. Gads iestiepās – viņš kļuva par Roberta Boša fonda, pēc tam par Vācijas akadēmiskās apmaiņas dienesta lektoru Latvijas augstskolās, pēdējos trīs gadus – Liepājas pedagoģiskajā akadēmijā.

Liepājā Markusu Luksu kāds esot nosaucis par vācu tanku – “labā nozīmē, es domāju,” piebilst Markuss. Šobrīd viņš ir divēju jūtu pārņemts – mazliet skumji, jo pēc sešiem skaistiem gadiem viņš atgriežas Vācijā. Bet tagad sāksies jauna dzīve, jo aizbraukdams viņš līdzi paņems vienu kurzemnieci, savu jauno sievu Evu. “Mēs ceram atgriezties – pēc pieciem, desmit vai 20 gadiem.”

“Ah, tas noteikti ir rātsnams,” Markuss nodomājis, pirmoreiz ieraugot Liepājas augstskolu. Monumentālā ēka pilsētas centrā tikai desmit minūšu gājienā no jūras likusi domāt, ka Liepāja ir īsta izglītības un studiju pilsēta. Markuss aizraujas un pat iekarst līdz sirds dziļumiem: akadēmija ir “gandrīz vienīgais” Liepājas un pat Dienvidkurzemes intelektuālais un radošais spēks, līdz šim pienācīgi nenovērtēts pilsētas kapitāls tāpat kā Karosta.

Markuss nāk no Hesenes galvaspilsētas Visbādenes, kas esot ierēdņu un pansionāru pilsēta, bagāta parkiem un jūgendstila arhitektūru, un kurā rit “pilnīgi normāla, garlaicīga dzīve”. Bērnībā viņu interesējusi vēsture un māksla. Naudu studijām Maincā Markuss nopelnījis, strādādams televīzijas arhīvā.

Lai gan Latvijā Markuss jūtas kā mājās un vismīļākā vieta viņam ir Karosta (“kā Dali māksla!”) un latviskā un pašapzinīgā Aizpute – tomēr šeit viņš vienmēr būšot ārzemnieks. “Esmu no Rietumvācijas, man nav komunistiskā laika pieredzes. Esmu un palikšu tipisks vācietis, diemžēl jā–jā–jā! Tipisks, tas ir, ļoti kritisks pret savu valsti un vienmēr grib palīdzēt visiem. Mums ir tas teiciens – am Deutschen Wesen soll die Welt genesen – vācu raksturā ir mainīt pasauli. Tas ir tipiski, un tāds es esmu! Bet mani vēl arvien pārsteidz, ka es šeit varu runāt ar cilvēkiem – par valsti, politiķiem, domi – un ka latvieši ir gatavi diskutēt ar mani. Es esmu pateicīgs par to.

“DIENA”