Par nepieciešamību konsolidēties

Vidzemes augstskolas asoc.prof., LCESC pētnieks Dr.sc.pol. Artis Pabriks:

Latvijas valsts vēsture, tāpat kā pati tās esība, ir paradoksu pilna. Pirmkārt, Latvijas vēsturē atšķirībā no kalendāra 17.jūnijs ir pirms 14.jūnija. Otrkārt, jāpiekrīt igauņu politologa Reina Tāgaperas reiz teiktajam, ka Baltijas valstis ir kā kamenes – tās lido, spītējot vispārpieņemtajiem aerodinamikas likumiem, kas apgalvo ka tām nav jābūt pat spējīgām pacelties gaisā, kur nu vēl lidot. Bet Baltijas valstis, līdzīgi kamenēm, dzīvo pretēji reālpolitikas likumsakarībām. Proti, mūsu valstij nevajadzētu pastāvēt, ja ticam tādiem valdniekiem un politiķiem kā jau aizgājušie Pēteris I, Hitlers un Staļins. Mēs īsti neiederamies arī daudzu mūsdienu rietumu un austrumu politiķu un politologu iedomātajās ģeogrāfijas kartēs. Tomēr, spītējot šiem mirušajiem un dzīvajiem, mūsu valsts ir spējusi dzimt un atdzimt. Vēl vairāk, līdzīgi kamenītei, mēs ne tikai lidojam ne sliktāk par citiem – mēs to darām, spītīgi un dūšīgi dūcot paši savā latviešu valodā.

Tomēr par spīti mūsu veiksmes stāstam mūsu nākotne vēl nav tik droša. Mūsu valsts neatkarība un drošība nav akmenī iecirsta, un mūsu katra pienākums ir rūpēties, lai 17.jūnija notikumi vairs nekad neatkārtotos. Lai mūsu bērniem nenāktos sākt visu no nulles, kā tas ir bijis visām Latvijas XX gs. paaudzēm. Pēdējā laikā ir iegājies diskutēt, vai mūsu valstī pastāv divas kopienas un vai ir vajadzīga integrācijas politika. Runājot par attieksmi pret 17.jūnija notikumiem, Latvijā noteikti ir divas kopienas. Tiešs pierādījums tam ir 14.jūnijs, kad pie Brīvības pieminekļa iet vadošās labējās partijas un mūsu rietumu sabiedroto pārstāvji, bet neparādās krieviskie PCTVL un Krievijas vēstnieks. Bieži arī dzirdam no ārpasaules, ka mūsu valsti šķeļ etniskās un minoritāšu problēmas. Taču patiesībā tieši mūsu politiskā leģitimitāte, nevis valodas vai pilsonības jautājumi visvairāk šķeļ Latvijā dzīvojošos cilvēkus un apdraud mūsu valsts un līdz ar to mūsu visu brīvu eksistenci. Latvijā dzīvojošos latviešus un krievus ne tik daudz šķir valodas, kurās runājam, cik viedokļu atšķirības par mūsu valstiskumu.

Latvijas sabiedrība, ko veido aptuveni 1,8 miljoni pilsoņu un aptuveni 0,5 milj. padomju laika ieceļotāju, nespēs tālāk konsolidēties, kamēr sabiedrība Latvijā un ārpus tās tik atšķirīgi vērtēs 1940.gada 17.jūnija notikumus. Tas nav jautājums par atsevišķiem faktiem, bet gan par konceptuālu pieeju pagātnei. Tikai konceptuāla vienošanās un nepārprotama starptautiska nostāja Baltijas valstu leģitimitātes jautājumā spēs veidot vienotu platformu Latvijas sabiedrības, Latvijas pilsoņu un nepilsoņu savstarpējam izlīgumam un konsolidācijai.

Gan Latvijas pilsoņiem, gan nepilsoņiem, gan latviešiem, gan krieviem ir jāsaprot – ja mēs gribam dzīvot mierā un pārticībā, mums ir jāvienojas un jālegalizē šī kopdzīve par spīti tās nelegālajam sākumam. Cita ceļa nav.

“DIENA”