Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Grozījumi likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu”

Izdarīt likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1997, 22.nr.; 1998, 15.nr.; 1999, 24.nr.; 2001, 15.,17.nr.) šādus grozījumus:

1. 1.pantā:

izteikt 2.punkta “a” apakšpunktu šādā redakcijā:

“a) persona, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbu darba devēja vadībā,”;

izslēgt 2.punkta “f” apakšpunktā vārdus “(ierēdņa kandidāts)”;

papildināt 3.punktu ar “l” apakšpunktu šādā redakcijā:

“l) individuālais komersants;”.

2. Papildināt 5.panta pirmo daļu pēc vārdiem “obligātā aktīvā militārā dienesta karavīri” ar vārdiem “alternatīvā dienesta veicēji”;

3. 6.pantā:

izteikt otro un trešo daļu šādā redakcijā:

“(2) Darba ņēmēji, kuri sasnieguši vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, ir pakļauti pensiju apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un darba negadījumu apdrošināšanai. Darba ņēmēji, kuri ir I un II grupas invalīdi, ir pakļauti pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un darba negadījumu apdrošināšanai.

(3) Pašnodarbinātie, kuru ienākumi sasniedz Ministru kabineta noteikto obligāto iemaksu objekta minimālo apmēru, ir pakļauti pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai, bet pašnodarbinātie, kuri sasnieguši vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, ir pakļauti pensiju apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai.”;

papildināt ceturtās daļas 1.punktu ar vārdiem “un alternatīvā dienesta veicēji”;

papildināt piektās daļas 1.punktu ar vārdiem “un alternatīvā dienesta veicēji”;

izteikt devīto daļu šādā redakcijā:

“(9) Iekšzemes darba ņēmēji pie darba devēja — ārvalstnieka, kuri sasnieguši vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, ir pakļauti pensiju apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai. Iekšzemes darba ņēmēji pie darba devēja — ārvalstnieka, kuri ir I vai II grupas invalīdi, ir pakļauti pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai.”;

aizstāt vienpadsmitajā un divpadsmitajā daļā vārdus “saimnieciskajā darbā” ar vārdiem “saimnieciskajā darbībā”;

papildināt pantu ar četrpadsmito, piecpadsmito un sešpadsmito daļu šādā redakcijā:

“(14) Personai, kura ir darba ņēmējs un vienlaikus saņem arī autor-atlīdzību, ir tiesības izvēlēties: vai nu no autoratlīdzības ienākuma neveikt sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, vai no autoratlīdzības ienākuma veikt sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas atbilstoši pašnodarbinātajiem noteiktajai likmei un kārtībai.

(15) Persona, kas, gūstot vienu un to pašu ienākumu, vienlaikus atbilst vairākiem sociāli apdrošināmās personas statusiem, sociālajai apdrošināšanai ir pakļauta kā darba ņēmējs vai iekšzemes darba ņēmējs pie darba devēja — ārvalstnieka.

(16) Ārvalstu darba ņēmējs pie darba devēja — ārvalstnieka, kas, gūstot vienu un to pašu ienākumu, vienlaikus atbilst vairākiem sociāli apdrošināmās personas statusiem, sociālajai apdrošināšanai ir pakļauts kā ārvalstu darba ņēmējs pie darba devēja — ārvalstnieka.”

4. Aizstāt 9.panta otrajā daļā vārdus “saskaņā ar likumu “Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam”” ar vārdiem “saskaņā ar likumu “Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam””.

5. Izteikt 14.panta septīto daļu šādā redakcijā:

“(7) Šā panta pirmajā daļā noteiktajā obligāto iemaksu objektā netiek ietvertas darba ņēmēja labā veiktās darba devēja iemaksas privātajos pensiju fondos atbilstoši licencētajiem pensiju plāniem un iemaksātās dzīvības apdrošināšanas (ar līdzekļu uzkrāšanu) prēmiju summas, kas kopā nepārsniedz 10 procentus no darba ņēmējam aprēķinātās bruto darba samaksas kārtējā kalendāra gadā, un iemaksātās dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas prēmiju summas, kas kopā nepārsniedz piecas Ministru kabineta noteiktās minimālās darba algas kārtējā kalendāra gadā, ja:

1) dzīvības apdrošināšanas līguma (ar līdzekļu uzkrāšanu) termiņš nav īsāks par pieciem gadiem;

2) dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas līguma termiņš nav īsāks par vienu gadu;

3) dzīvības, veselības vai nelaimes gadījumu apdrošināšanas līguma noteikumi paredz, ka apdrošināšanas atlīdzību par apdrošināšanas gadījumu izmaksā apdrošinātajai personai (vai tās labuma guvējam), citas summas, kas saistītas ar līguma darbību vai tā pārtraukšanu, izmaksā darba devējam, un neparedz aizdevumu izsniegšanu apdrošinātajām personām;

4) darba devējam pēctaksācijas perioda otrā mēneša pirmajā datumā nav nodokļu parādu par iepriekšējiem periodiem.”

6. Papildināt 16.¹ pantu ar piekto daļu šādā redakcijā:

“(5) Ja šā likuma 1.panta 2.punkta “a” apakšpunktā minētajām personām darba devējs aprēķinājis obligātās iemaksas no darba algas, kas ir mazāka par Ministru kabineta noteikto minimālo darba algu, un nav attaisnojoša dokumenta, kas to apstiprina, nodokļu administrācija piedzen no darba devēja obligātās iemaksas un soda naudu obligāto iemaksu apmērā no summas, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajam minimālās darba algas apmēram.”

7. Izteikt 18.panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Obligāto iemaksu likme, ja darba ņēmējs tiek apdrošināts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, ir 33 procenti, no kuriem 24 procentus maksā darba devējs un 9 procentus — darba ņēmējs. Šajā likmē neieskaita darba negadījumu apdrošināšanas obligāto iemaksu likmi.”

8. 20.pantā:

izteikt trešo un ceturto daļu šādā redakcijā:

“(3) Darba devējs aprēķina obligāto iemaksu, kas jāveic par katru darba ņēmēju, kurš:

1) sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, reizinot iemaksu objektu ar obligāto iemaksu likmi, kāda noteikta darba devējam valsts pensiju apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un darba negadījumu apdrošināšanai;

2) ir I vai II grupas invalīds, reizinot iemaksu objektu ar obligāto iemaksu likmi, kāda noteikta darba devējam valsts pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un darba negadījumu apdrošināšanai.

(4) Darba devējs aprēķina obligāto iemaksu, kas jāveic darba ņēmējam, kurš:

1) sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, reizinot iemaksu objektu ar obligāto iemaksu likmi, kāda noteikta darba ņēmējam valsts pensiju apdrošināšanai un maternitātes un slimības apdrošināšanai;

2) ir I vai II grupas invalīds, reizinot iemaksu objektu ar obligāto iemaksu likmi, kāda noteikta darba ņēmējam valsts pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai un maternitātes un slimības apdrošināšanai.”;

izteikt septīto daļu šādā redakcijā:

“(7) Iekšzemes darba ņēmējs pie darba devēja — ārvalstnieka:

1) aprēķina obligāto iemaksu, reizinot obligāto iemaksu objektu ar šā likuma 18.pantā noteikto obligāto iemaksu likmi, izņemot likmi, kāda noteikta darba negadījumu apdrošināšanai;

2) ja šis darba ņēmējs sasniedzis vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju, aprēķina obligāto iemaksu, reizinot obligāto iemaksu objektu ar šā likuma 18.pantā noteikto obligāto iemaksu likmi, izņemot likmi, kāda noteikta darba negadījumu apdrošināšanai, apdrošināšanai pret bezdarbu un invaliditātes apdrošināšanai;

3) ja šis darba ņēmējs ir I vai II grupas invalīds, aprēķina obligāto iemaksu, reizinot obligāto iemaksu objektu ar šā likuma 18.pantā noteikto obligāto iemaksu likmi, izņemot likmi, kāda noteikta darba negadījumu apdrošināšanai un apdrošināšanai pret bezdarbu.”

9. Papildināt pārejas noteikumus ar 21., 22. un 23.punktu šādā redakcijā:

“21. Grozījumi 5.panta pirmajā daļā, 6.panta ceturtās daļas 1.punktā un piektās daļas 1.punktā attiecībā uz alternatīvā dienesta veicējiem, kā arī 6.panta piecpadsmitā un sešpadsmitā daļa stājas spēkā 2002.gada 1.jūlijā.

22. 1.panta 3.punkta “l” apakšpunkts un 6.panta četrpadsmitā daļa, kā arī grozījumi 14.panta septītajā daļā piemērojami no 2002.gada 1.janvāra.

23. Grozījumi 6.panta otrajā daļā attiecībā uz darba ņēmēju — I vai II grupas invalīdu pakļaušanu invaliditātes apdrošināšanai, 6.panta trešajā daļā attiecībā uz pašnodarbināto — I vai II grupas invalīdu pakļaušanu invaliditātes apdrošināšanai, 6.panta devītajā daļā attiecībā uz iekšzemes darba ņēmēju pie darba devēja — ārvalstnieka — I vai II grupas invalīdu pakļaušanu invaliditātes apdrošināšanai, kā arī 20.panta trešajā, ceturtajā un septītajā daļā attiecībā uz darba ņēmēju un iekšzemes darba ņēmēju pie darba devēja — ārvalstnieka — I vai II grupas invalīdu pakļaušanu invaliditātes apdrošināšanai stājas spēkā 2003.gada 1.janvārī.”

Likums Saeimā pieņemts 2002.gada 6.jūnijā.

Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga

Rīgā 2002.gada 21.jūnijā