UNESCO programmas “Cilvēks un biosfēra” Latvijas Nacionālā komiteja

Paziņojums Latvijas sabiedrībai un valdībai

Ilgtspējīgas attīstības koncepcijas būtību veido atziņa, ka sociālā atbildība, tautsaimniecības spēja un dabiskās apkārtējās vides aizsardzība ir nešķirami saistītas. Šie trīs cilvēku dzīves robežnosacījumi — sociālie, ekonomiskie un ekoloģiskie — iezīmē to darbības sfēru, kurā daba ir uzkrājusi pietiekamus resursus dzīvības attīstībai, un tikai šajā sfērā ir iespējama ilgstoša ekonomiskā attīstība un labklājība. Vai Latvija jau dzīvo ilgtspējīgā sabiedrībā, vai Latvija ir vēl tikai ceļā uz to? Kur mēs atrodamies, salīdzinot ar citām valstīm? Kādas prasības mūsu sabiedrībai izvirza ilgtspējīgas attīstības stratēģija? Kādi ir novērtēšanas kritēriji un instrumenti, ar kuriem mērām šo kritēriju izpildi? Kā plānojam Latvijas ilgtspējīgu attīstību? Šo jautājumu zinātniska analīze konferencē Latvijas Universitātē šā gada 7.jūnijā bija pakārtota Latvijas Republikas Nacionālā ziņojuma sagatavošanai un valsts delegācijas līdzdalībai vispasaules konferencē Johannesburgā par ilgtspējīgu planētas attīstību šā gada augustā–septembrī. Uzskatot, ka Latvijas attīstības un globālo procesu savstarpēji saistīta un zinātniska analīze ir nepieciešamais priekšnoteikums gan valsts sekmīgai attīstībai, gan līdzdalībai vispasaules konferencē, sniedzam Latvijas sabiedrībai un valdībai 7.jūnija konferencē izteikto vērtējumu un ieteikumu apkopojumu.

Ilgtspējīgas attīstības politikā Latvijā pēdējo 10 gadu laikā dominējusi vides politika, kas uzskatāma par salīdzinoši veiksmīgu. Ir veikti būtiski uzlabojumi dabas aizsardzībā, gaisa un ūdens kvalitātes uzlabošanā, sekmīgi ir uzsākta starptautiski salīdzināmas un atzīstamas vides politikas veidošana, tiek pilnveidota Latvijas vides likumdošana, vides pārvaldība un vides izglītība. Pateicoties galvenokārt šiem risinājumiem, Latvija starptautiskajā vides stāvokļa vērtējumā (ESI 2002 — vides ilgtspējības indekss) pacēlusies uz augsto desmito vietu. Tomēr Latvijā ir būtiski un neatliekami risināmi uzdevumi, pastāv nevēlamas tendences attīstībā. Līdzšinējo 10 neatkarības gadu attīstība ir veicinājusi sabiedrības novecošanos un sociālo eroziju lauku vidē, nacionālās kultūrvides degradāciju un identitātes zudumu, jaunatnes un intelektuālā kapitāla aizplūšanu no laukiem. Ar pašiniciatīvu un motivāciju vien vairs nevar izrauties no līdzšinējā attīstības veida, kas draud ieiet beigu fāzē, kuras būtiskākā iezīme var būt Latvijas tradicionālās lauku ainavas, kultūras un dzīvesveida neatgriezenisks zudums. Pastāvot trūcīgiem kapitālieguldījumiem un lielam brīvo zemju īpatsvaram, dominējošais kļūst ekstensīvais saimniekošanas veids, lauksaimniecisko zemju un ainavas degradācija, bezdarba un nabadzības paplašināšanās. Tas neatbilst valsts ilgtspējīgai attīstībai. Nepietiekami tiek risināti ilgtspējību veidojošie sociālie un ekonomiskie jautājumi. Līdz ar to valstu attīstības salīdzinājumā Latvijas augstā 10. vieta ir sasniegta pārsvarā pasīvas darbības rezultātā. Latvijas specifiskā situācija — rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas krasa samazināšanās, ilgstoši neapstrādāto lauksaimniecisko zemju dabiska transformēšanās atmatās un krūmājos, krasi izteikta valsts iedzīvotāju skaita samazināšanās, valsts ārkārtīgi niecīgais atbalsts zinātnes un inovatīvo tehnoloģiju attīstībai, kultūridentitātes un kultūrvides uzturēšanai — drīzāk uzrāda valsts būtisku atpalicību no ilgtspējīgas attīstības modeļa. Turpmākajā Latvijas attīstībā reāli iespējami divi scenāriji. Pirmais — turpinām kā līdzšinējos 10 gadus un valsts neizbēgami tuvinās trešās pasaules valstu attīstības modelim; otrais — precīzi uzrādot nozīmīgākos problēmsektorus un to savstarpēji koordinētas attīstības konkrētās rīcības, tuvināmies industriāli attīstīto valstu modelim.

Arvien spēcīgāk sevi Latvijā piesaka jaunas jeb industriāli attīstīto valstu attīstībai raksturīgās tendences, to dzīvesveida un tautsaimniecības virzības kopēšana un ekspansija Latvijā. Šis veids nebūt nav ilgtspējīgs, tas izpaužas kā arvien pieaugošs resursu patēriņš un to pavadošā atkritumu plūsma, kā potenciālie apdraudējumi sabiedrības drošībai un veselībai, vides veselībai, kā nabadzības un sociālās izstumtības pieaugums, kā nepietiekama valsts intelektuālā kapitāla attīstība. Tendences skaidri norāda attīstību nevēlamā virzienā: resursu patēriņš uz vienu producēto vienību vai sniegto pakalpojumu turpina pieaugt, tautsaimniecības un komercdarbības ētika ir visai apšaubāma, sabiedrības tikumiskā kvalitāte zema, jaunatnes psihiskā un fiziskā veselība apdraudēta. Vai un kā ir iespējama ilgtspējīga attīstība, saimnieciskā izaugsme Latvijā, ja ilgtspējība nozīmē vienlaicīgu saimniecisko izaugsmi un tai izmantoto dabas resursu pastāvīgu samazinājumu? Kā Latvijā saskaņot un saistīt rīcībspējīgā valsts politikā visos tās sektoros ilgtspējības trīs balstus — vides, ekonomiskos un sociālpolitiskos mērķus? Šo jautājumu pamatotai izpētei un risinājumu sagatavošanai arvien vēl nepietiekami tiek izmantots Latvijas augstskolu un zinātnes potenciāls, ilgtspējīga attīstība netiek veidota kā inovatīva attīstība, tā nav balstīta uz Latvijas valsts intelektuālo potenciālu. Problēmu padziļina valsts un reģionu attīstības plānošanas vājā saikne ar izglītību un zinātni, tradicionālo prognozēšanas metožu izmantošana attīstības plānošanā un izvairīšanās no attīstības scenāriju kompleksās analīzes.

Zinātniskā konference atzīst, ka, veidojot Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, nepieciešams koncentrēties uz neliela skaita neatliekamu uzdevumu risinājumu, kas būtu katalizators pārmaiņām un gūtu atbalstu sabiedrībā. Ilga termiņa — 30 gadu perspektīvas ietvaros — ir jāveido īstermiņa stratēģija “Latvijas ilgtspējīga attīstība — 2004”, kuras konkrēto pamatuzdevumu izstrādei ievērot šādas vadlīnijas to prioritārā secībā:

1) tautsaimniecības attīstība — ekonomika un tās konkurētspēja;

2) finansu politika;

3) izglītība, zinātne, pētījumi un tehnoloģijas;

4) sabiedrības konsolidācija;

5) veselība, demogrāfija;

6) reģionālā attīstība un dzīves apstākļu uzlabošana lauku vidē;

7) vide un resursi;

8) pārrobežu sadarbība, partnerība.

Ilgtspējīgas attīstības vadlīniju īstenošanas atbilstīgie sektori:

1) tirgus saimniecības liberalizācija, ievērojot savstarpēji saskaņotus un saistītus sociālos un ekoloģiskos nosacījumus; vides politiku un dabas aizsardzību saistīt ar ienākumu, inflācijas un nodarbinātības analīzi, veikt vides politikas makroekonomisko analīzi;

2) finansu politiku orientēt uz ilgtspējīgu valsts attīstību;

3) plaši iesaistīt un būtiski atbalstīt izglītību, zinātni, pētījumus un tehnoloģijas to jautājumu risināšanā, kas saistīti ar ilgtspējīgu attīstību;

4) nodrošināt sabiedrības konsolidācijas iespējas;

5) nodrošināt kvalitatīvu un pieejamu veselības aprūpi, nodrošināt demogrāfiskai attīstībai labvēlīgus sociālos un ekonomiskos apstākļus, būtiski samazināt bērnu mirstību;

6) izstrādāt integrētu lauku vides attīstības programmu, attīstot laukos multifunkcionālu saimniecību, reģionālo ekonomiku un mārketingu. Atbalstīt īpašu programmu lauku kultūrvides vēsturisko vērtību saglabāšanai un latviskas kultūrvides attīstībai;

7) līdzsvarot vides un attīstības nosacījumus, veidot vides resursu bilances, integrēt vides auditu un vides menedžmentu resursu pārvaldes plānošanā, vides pētījumos un izglītībā;

8) starptautiskās sadarbības (ECONET u.c.) ietvaros attīstīt partnerību un Eiropas svarīgāko dzīves telpu satīklojumu; formulēt kopējas prioritātes lauku vidē un kombinēt dabas aizsardzības mērķus ar peļņas iespējām laukos.

Latvijai ir nepieciešama jauna attīstības stratēģija, kas līdzsvarotu vides un attīstības nosacījumus, novērstu potenciālos apdraudējumus sabiedrības drošībai, veselībai un vides kvalitātei. Ir nepieciešama stratēģija, kas valsts ekonomisko izaugsmi tik cieši nesaistītu ar pieaugošu vides resursu patēriņu, lai dabas ekoloģisko vērtību aizsardzība nekļūtu par sociālo izstumtību un nabadzību veicinošu faktoru.

LZA akadēmiķis, profesors Pēteris Cimdiņš

LZA akadēmiķis, profesors Māris Kļaviņš