Par Ukrainas eirointegrācijas prioritātēm

Viktors Mihailovskis, Ukrainas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā, — “Latvijas Vēstneša” galvenajam redaktoram Oskaram Gertam

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Karsts, šī vārda politiskajā nozīmē, bijis ne tikai šis laiks, bet arī gada pirmie mēneši vienā no Eiropas lielvalstīm — Ukrainā. 31.martā te notika valsts parlamenta jaunā sastāva vēlēšanas, kuras ritēja pēc jauktās sistēmas. Par 450 deputātu vietām cīnījās vairāk nekā 30 politiskās partijas un apvienības un pāri par 7000 kandidātiem apgabalos, kur vēlēšanas noritēja pēc mažoritārās sistēmas. Tas daudziem likās saistoši, un vēlēšanu gaitai sekoja līdzi vairāk nekā 1000 ārvalstu pārstāvju, kuru vidū bija arī trīs Latvijas Republikas Saeimas deputāti.

Un tā pēc vētrainas politiskās cīņas tikai piecas politiskās partijas un apvienības ieguva 225 deputātu vietas, bet otru pusi — tie, kas kandidēja apgabalos, kur vēlēšanas noritēja pēc mažoritārās sistēmas. Un pirms mēneša,18.maijā, tika atklāta Augstākās Radas jaunā sasaukuma pirmā sēde, kurā tautas ievēlētie deputāti deva zvērestu, solot uzticīgi kalpot Ukrainai un tās tautai, un apsprieda organizatoriskos jautājumus.

— Jūsu ekselence, vēstnieka kungs, lūdzu, kādi ir Ukrainas Augstākās Radas jaunā sastāva pirmie darba rezultāti?

— Būtībā Ukrainas parlamenta jaunais sastāvs ir pabeidzis pirmo un ļoti atbildīgu darba posmu. Ar to domāju organizatorisko darbu. Ir ievēlēta Augstākās Radas vadība — priekšsēdētājs, viņa pirmais vietnieks un vietnieks. Apstiprināts komiteju saraksts, tagad tās kopskaitā būs 24, kā arī komiteju vadība un personālsastāvs. Vēlos pievērst uzmanību faktam, ka pirmo reizi mūsu parlamentā ir izveidota Eirointegrācijas jautājumu komiteja. Un tagad Augstāko Radu gaida konkrēts likumrades darbs.

— Kā zināms, Ukrainas prezidents Leonīds Kučma ir vērsies pie jaunievēlētā parlamenta ar Aicinājumu un Vēstījumu. Kāds ir to galvenais saturs?

— Prezidenta aicinājumi un vēstījumi jau kļuvuši par savdabīgu tradīciju Ukrainas politikā, un tas atbilst valsts vadītāja konstitucionālajām pilnvarām. Prezidentāli parlamentārā valstī, kāda ir Ukraina, šādā dokumentā tiek izklāstīti galvenie nākotnes uzdevumi, varētu pat teikt, veidojas valsts ideoloģija. Šajā Vēstījumā L.Kučma, pamatojot Ukrainas ekonomiskās un sociālās attīstības stratēģijas konceptuālos principus laikam no 2002. līdz 2011.gadam, ir uzsvēris valsts eiropeisko izvēli. Īpaši nozīmīgs šis dokuments ir tāpēc, ka tajā skaidri un konkrēti norādīti mūsu veicamie darbi eirointegrācijas jomā. Piemēram, līdz 2011.gadam jānodrošina tādi apstākļi, lai Ukraina varētu kļūt par Eiropas Savienības locekli. Taču, lai sasniegtu šo mērķi, mums jāīsteno vesela virkne citu svarīgu uzdevumu: jākļūst par Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) locekli, jāiegūst ES asociētās locekles statuss, prioritārajās nozarēs jāsakārto Ukrainas likumdošana atbilstoši ES prasībām un vēl daudz kas cits.

— Ko tad Ukraina gaida no rietumu partneriem?

— Mūsu nostāja ir skaidra, godīga, caurskatāma un izsvērta. Mēs arī ceram uz to pašu savstarpējās attiecībās, ceram uz sapratni attieksmē pret mums kā pret valsti, kas pēdējo 300 gadu laikā būtībā pirmoreiz nostiprina savas valsts suverenitāti un neatkarību, veido tirgus ekonomikas pamatus un padziļina demokrātiskās pārmaiņas. Ņemot vērā šos apstākļus, mēs ceram uz pārrunu procesa aktivizēšanu, uz savstarpējiem meklējumiem, lai atrastu visefektīvākos veidus un mehānismus integrācijas plānu īstenošanai.

— Taču, lai to sasniegtu, nepieciešamas arī nopietnas reformas valsts iekšējā dzīvē.

— Pilnīgi pareizi. Ukraina skaidri apzinās, ka tai jāuzņemas augstas saistības, lai īstenotu eirointegrācijas kursu, tas ir, likumu un demokrātiju garantējošo institūciju stabilitāti, likuma augstāko spēku, cilvēktiesību nodrošināšanu. Tā ir arī tirgus ekonomikas nostiprināšana, spēja izturēt konkurenci Eiropas Savienības ietvaros, spēja uzņemties pienākumus, ko uzliek līdzdalība Eiropas Savienībā, tajā skaitā atzīstot arī mērķus, kas izriet no politiskās, ekonomiskās un valūtas savienības.

Mēs saprotam gaidāmās grūtības, nepārspīlējot savas iespējas un apzinoties, ka Ukrainas īpatsvars Eiropas Savienības ekonomikā nav nozīmīgs. Taču desmit gados jebkuras valsts tautsaimniecībā var notikt lielas pārmaiņas. Un tam vispirms nepieciešams koncentrēt spēkus. Ukraina tam ir gatava. Un, jāsaka tieši, valsts vadītāja piedāvātā “eiropeiskās izvēles” stratēģija vispirms ir orientēta uz valsts iekšējām reformām, to perspektīvām. Dokumentā ir noteikts sistēmiskas pārveides modelis mūsu pašu mājās.

— Vai šajā jomā Ukrainai būs noderīga Latvijas pieredze?

— Noteikti. Ukrainā ļoti rūpīgi tiek studēta Latvijas un arī citu Eiropas Savienības kandidātvalstu pieredze. Taču nebūtu pareizi akli kopēt citas valsts integrācijas modeli, neņemot vērā savas valsts īpatnības. Ukrainas stratēģijas modelī organiski apvienojas trīs pamatnostādnes. Pirmkārt, izstrādāt ekonomikas pārveides inovatīvu modeli. Otrkārt, veidot vidusslāni, jo no tā lielā mērā ir atkarīga sabiedrības stabilitāte un, kā zināms, vidusslānis ir arī eirointegrācijas kursa galvenā sociālā bāze. Treškārt, palielināt valsts kā eirointegrācijas procesa īstenošanas galvenā subjekta darbības spējas.