Mēs ļoti nopietni aizstāvam visas savas intereses

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes”

Intervija Latvijas Radio 20. jūnija raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Mūsu šīsdienas saruna ar Ministru prezidentu Andri Bērziņu nenotiek tiešajā ēterā, premjers ir devies uz Spāniju. Ko šajās karstajās zemēs jūs tur darāt?

Andris Bērziņš: — Seviljā ir plānots Eiropas Savienības kārtējais sammits, kur tiks runāts par paplašināšanos vispār un par ļoti konkrētām problēmām, kas saistītas ar paplašināšanos, tai skaitā par dažām sarunu sadaļām un par to, kā ir veicies tām un citām valstīm.

Mans uzdevums ir piedalīties šajās sarunās, precīzi paust Latvijas pozīciju, cīnīties par Latvijas nacionālajām interesēm vai aizstāvēt tās. Domāju, ka sarunas būs visaugtākajā līmenī, it īpaši par budžetu, par lauksaimniecību. Ir arī papildu lietas, jo tur būs visas Eiropas Savienības kandidātvalstis, tad, protams, ir svarīgi vēlreiz pārliecināties, ka visu kandidātvalstu vadītāji 5.—7. jūlijā atbrauks uz Rīgu, lai piedalītos NATO sammitā Rīgā.

— Runājot par Eiropas Savienību, Spānijas vēstniece Rīgā vakar ir izteikusies, ka Latvijai ir atlikušas trīs sarunu sadaļas, kas vēl nav slēgtas, bet nevarot jau simtprocentīgi pateikt, ka tās izdosies slēgt līdz gada beigām.

A.Bērziņš: — Visas šīs sadaļas pēc savas būtības ir tā sauktās horizontālās sadaļas, kur faktiski mums nekādas diskusijas īpaši nav nepieciešamas, ja neņem vērā sarunu sadaļu par lauksaimniecību.

Viena no tām ir par institūcijām — tas nozīmē, cik mums būs vietu Eiroparlamentā, cik mums būs komisāru, kāda mums būs pārstāvniecība Eiropas Savienībā — tas ir pirmais jautājums pirmajā horizontālajā (tas tāds Eiropas žargons, ko mēs te esam ieviesuši, burtiski tulkojot no angļu valodas) sadaļā, un faktiski jau Nicā Eiropas Savienības dalībvalstis ir vienojušās par to, kāda būs pārstāvniecība, tur sarunas nekādas nav, tikai vienkārši ir jāslēdz šī sadaļa. Mums jāpievienojas šiem nosacījumiem, un tie nosacījumi pēc būtības ir tie, uz kādiem mēs ienākam Eiropas Savienībā. Gadījumā, ja, teiksim, mēs ienākam Eiropas Savienībā un valstī referendumā tauta nobalso pozitīvi. Un otrs — par budžetu, kur arī tāda matemātiska skaitīšana, kur pamatā ir statistiskais vidējais ienākums valstī, iekšzemes kopprodukta apjoms, un uz tā pamata tiek izveidota formula un saskaitīts, cik konkrēti katrai valstij ir jāmaksā Eiropas Savienībā, cik lielu naudas summu šī valsts saņem no Eiropas Savienības dažādiem strukturāliem fondiem, un mums pat ar visminimālākiem ieņēmumiem tā bilance ir pozitīva, jo pirmajā gadā pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem mūsu pluss ir apmēram 144—147 miljoni eiro. Otrajā gadā — mēs tā prognozējam — pie budžeta mums varētu būt klāt apmēram 300 miljoni eiro, tas nozīmē, ka par to naudu mēs varēsim būvēt ceļus, varēsim remontēt skolas, iekārtot daudzas un dažādas infrastruktūras lietas atbilstoši tam, no kura fonda vai no kuras programmas mēs šos līdzekļus paņemam un kam mēs tos novirzām. Un trešā sadaļa ir lauksaimniecība, taču par lauksaimniecību pašas Eiropas Savienības dalībvalstis nav gatavas sākt diskutēt, tās gaida, kā beigsies vēlēšanas Vācijā pirmām kārtām, un atkarībā no tā arī būs daudzmaz skaidrs, vai esošā Eiropas Savienības lauksaimniecības atbalsta programma tiks kaut kādā veidā reorganizēta vai mainīta, vai tā saglabāsies tāda pati, kāda tā ir.

— Latvijas puses viedoklis, šīs sarunu sadaļas, ko mēs esam gatavi slēgt...?

A.Bērziņš: — Mēs ļoti nopietni aizstāvam visas savas intereses, kas saistītas ar laukiem. Mēs ļoti nopietni esam sagatavojuši argumentus un vēl turpinām strādāt pie tā, lai mums tiktu palielinātas piena ražošanas kvotas, mums ir laba argumentācija, un es, arī ar Eiropas komisāru Ferhoigena kungu tiekoties, par šo tēmu esmu runājis. Bez tam mums ir jādabū cukura ražošanas kvotas, tā ir mūsu lielā atšķirība, salīdzinot, piemēram, ar Igauniju, kurai nav nevienas cukurfabrikas un kurai līdz ar to jautājums par cukura kvotām vai par cukura ražošanu vispār nepastāv. Tad ir jārunā arī par tā sauktajiem strukturālajiem instrumentiem, uz kādiem nosacījumiem mēs tos saņemsim. Un tad jautājums — cik lielai ir jābūt mūsu līdzdalības daļai, ja mēs gribam pretendēt uz Eiropas naudu. Eiropas Savienībā šī norma ir dalīta tā: 50 procenti tava nauda, otrus 50 procentus naudas tev iedod Eiropas Savienība. Mēs gribam panākt, ka mums pašiem vajadzētu tikai 20 procentus naudas maksāt un 80 procentus mēs varētu saņemt no Eiropas, tā varētu būt zināma kompensācija par to nelīdztiesīgumu, ar kādu mēs ieejam Eiropas Savienībā un ar kādu mēs saņemam šos tiešos maksājumus, pārejas periodā mazākus, nekā tos saņem šobrīd Eiropā.

— Tāds kompromiss varētu iet...?

A.Bērziņš: — Tās ir tikai tādas pieejas šim kompromisam. Mēs, protams, runājam par to, ka tiešajiem maksājumiem, ko mēs saņemsim, vajadzētu pieaugt citādi, nekā to šobrīd ir ieplānojusi Eiropas Savienība; ka tiem vajadzētu augt aptuveni vismaz 10 procenti gadā. Tad, ja pirmajā gadā mums ir 25 procenti, nākošajā gadā mums vajadzētu saņemt, teiksim, 35 procentus, un tā pakāpeniski izlīdzināt šos saņemamos tiešos maksājumus. Bet tai pašā laikā, protams, visiem ļoti loģiski ir jāapzinās, ka tajā piedāvājumā, kuru neviens nav parakstījis, bet kurš vienkārši ir iedots apspriešanai, ir uzrādīts, ka tā nauda ir 3,6 reizes lielāka, nekā šobrīd valsts budžets palīdz zemniekiem. Tā ir gandrīz četras reizes lielāka nauda. Tātad mums šādā veidā ir ļoti uzmanīgi jāskaita, visas lietas jāskata un ļoti precīzi jāstrādā, lai mēs savas intereses aizstāvētu, un mēs tās aizstāvēsim.

— Runājot tieši par laukiem — finansu ministrs ir izteicies ļoti kritiski par Eiropas Savienību, ka Eiropas Savienība var zaudēt savu jēgu un būtību un noriets esot sācies Savienībai.

A.Bērziņš: — Man ir grūti kaut ko komentēt. Es gribētu teikt, ka finansu ministrs droši vien priekšvēlēšanu kampaņas iespaidā tā ir izteicies, taču — no otras puses — ir pilnīgi skaidrs, ka Eiropas Savienība nav nekāda labdarības iestāde, kur visi mūs gaida paplestām rokām. Tur mums katra pozīcija ļoti sīvi un stingri jāizcīna; katrā pozīcijā mums jāpierāda savas tiesības; mums jāpierāda ar argumentiem savas pozīcijas. Protams, tur būs jākonkurē.

— Šķēles kungs ir apstiprinājis tādu Tautas partijas saukli: Eiropas Savienība — jā, bet — ne par katru cenu. Vai jums šis sauklis ir pieņemams un jūs piekrītat tam arī šajā kontekstā?

A.Bērziņš: — Latvija, 1995.gadā vai 1996.gadā izšķiroties par to, ka tā sāk virzīties uz Eiropas Savienību, ir izvērtējusi, kas notiek apkārt Latvijai. Un mums jau nav sevišķi daudz izvēļu. Mums ir trīs izvēles pēc savas būtības. Mēs varam palikt tā sauktajā pelēkajā zonā, kur ir tās valstis, kas nav izšķīrušās, ar ko kopā būt — ar bagātākajām, attīstītākajām valstīm vai tām, kurās attīstība nav tik strauja. Otra iespēja mums ir būt kopā ar bagātākajām valstīm, izmantot to potenciālu, to palīdzību un pašiem ļoti strauji kļūt bagātiem, pie tam bagātiem tādā izpratnē, ka ļoti līdzsvaroti attīstītā un sakārtotā valstī katrs cilvēks reāli sajūt šo labklājības pieaugumu. Un trešā iespēja ir no šīs pelēkās zonas, no tās vidējās attīstības zonas, iekrist to valstu grupā, kuras Apvienotās Nācijas pieskaita pie nabadzīgām valstīm jeb jaunattīstības valstīm, un ilgstoši tur turēties. Izvērtējot visas šīs lietas, Latvijā parlaments tolaik izšķīrās par pievienošanos Eiropas Savienībai. Es jau arī nesaku, ka Eiropas Savienība ir labdarības iestāde, kur mūs kāds gaida, lai mums ko iedotu. Nebūt ne. Taču tā ir ļoti apzināta izvēle, tas ir, pēc manām domām, tas labākais, ko Latvija var iegūt, un Latvijai ir vajadzīga ļoti vienkārša lieta — Latvijai ir vajadzīga stabilitāte ilgākā termiņā, jo nepieciešama drošība un iespējas biznesa attīstībai. Un Eiropas Savienības vienotais tirgus, pie tam aizstāvētais, aizsargātais tirgus, no ārpuses aizsargātais tirgus, ir tieši tas, kas dotu iespējas mūsu uzņēmējiem, mūsu zemniekiem, visiem, kas šeit dzīvo un strādā, iespējas strauji un ātri attīstīt sevi, attīstīt valsti, kļūt turīgiem.

— Jūsuprāt, pašreizējie procesi Eiropas Savienībā neliecina par to, ka sākas norieta laiks, kā sacīja Bērziņa kungs?

A.Bērziņš: — Nu, ja paplašināšanos uzskata par norietu, tad...

— Strīdi ap paplašināšanos?

A.Bērziņš: — Strīdi ap paplašināšanos ir ļoti loģiska un normāla lieta. Eiropas Savienības dalībvalstis šobrīd it kā negrib maksāt kopējā budžetā, jo tās saprot, ka tā nauda palielinās paplašinoties... Un tā ir tā lielā izšķiršanās: no vienas puses, politiski visi ir pateikuši “jā” Eiropas Savienībai, “jā”, paplašināšanai, mēs paplašināsimies. No otras puses, pragmatiskā daļa saka — jā, bet cik tas mums maksās, un tad ir jautājums vairāk par politisko gribu. Un man liekas, ka šī politiskā griba ir diezgan precīzi pausta, man liekas, ka pat Spānijas prezidentūra to noteikti atkārtos no jauna vai vismaz nākamā prezidentūra, tā, kas būs no 1.jūlija — Dānijas prezidentūra Eiropas Savienības valstīs —, ir pateikusi, ka paplašināšanās viņiem ir absolūti pirmā prioritāte un ka faktiski pats paplašināšanās process sākās ar to, ka Kopenhāgenā tika nodēvēti tā sauktie Kopenhāgenas kritēriji, tāpēc paplašināšanai Kopenhāgenā arī vajadzētu beigties. Dāņi to uzskata par ļoti lielu izaicinājumu sev; un, zinot to, ka dāņi vienmēr atbalstījuši Baltijas valstis un it sevišķi Latviju, domāju, ka rezultāts būs pozitīvs.

— No jūsu sacītā es drīzāk dzirdu nevis norietu, bet uzplaukumu?

A.Bērziņš: — Diskusijas par to, kā paplašināties, nekādā gadījumā neliecina par kādu norietu. Tās drīzāk ir definējamas kā augšanas grūtības, jebkuras augšanas un attīstības grūtības pastāv jebkurā vietā. Tā ka tiksim ar šīm grūtībām galā un izdarīsim tā, lai ilgākā termiņā šeit būtu stabilitāte, drošība katram cilvēkam.

— Vēl pāris lietu, kas attiecas uz notikumiem tepat Latvijā. Rīgas mērs ir aicinājis jūs vienreiz izšķirties par Eirovīzijas konkursa rīkošanas vietu un arī par hokeja halles celtniecību, jo stagnācija šajā vietā, viņaprāt, radītu bažas par to, cik tad Latvija ir atbilstoša.

A.Bērziņš: — Nu, Rīgas mēra tiesības un iespējas ir ātri vienoties gan ar radio un televīziju, pareizāk sakot, ar televīziju, kura ir izcīnījusi Eirovīzijas konkursu, gan arī ar Hokeja federāciju par to, kurā vietā būs šī halle, iznomāt viņiem zemi un sākt visus nepieciešamos priekšdarbus.

— Neprasot neko jums?

A.Bērziņš: — Neprasot neko no valdības. Tātad — ja to var izdarīt bez valdības līdzdalības, tas būtu vislabāk. Katrā gadījumā abas šīs organizācijas, kuras ir izcīnījušas tiesības rīkot šos pasākumus Latvijā, uzņemas atbildību, tās nāk pie valdības gadījumā, ja ir nepieciešama valdības palīdzība. Pagaidām es esmu dzirdējis, ka radio un televīzija vēlētos zināmus līdzekļus sev tehnikas atjaunošanai, dažādu kameru nomaiņai un tā tālāk, valdība jau ir devusi viņiem garantiju, ka būs līdzekļi, lai varētu noorganizēt šo festivālu. Savukārt attiecībā uz Hokeja federāciju valdība ir iemaksājusi vienu miljonu Šveices franku kā garantiju tam, ka Hokeja federācija ar šiem jautājumiem tiks galā. Pagaidām neviena no šīm organizācijām valdībā nav griezusies ar sūdzībām, ka kaut kā pietrūktu.

— Tā ka valdība nemaz pagaidām negrasās?

A.Bērziņš: — Valdība katrā gadījumā nebūs tā, kas noteiks kādas vietas. Atrašanās vietu noteiks paši organizatori, un nomas vai kādu citu līgumu slēgs konkrētie zemes īpašnieki. Šai gadījumā Rīgā ir divas vietas un abas — Rīgas domes īpašums, tātad Rīgas dome var iznomāt šo zemi.

— Jūs nespējāt vienoties par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju. Vismaz sākās...?

A.Bērziņš: — Mēs konstatējām, ka neviens no tiem četriem pretendentiem, kuri kvalificējās konkursa otrajai kārtai, nav ieguvis šīs novērtēšanas komisijas vairākuma atbalstu. Tā ir tāda ļoti interesanta indikācija, šī novērtēšanas komisija, man liekas, ir izveidota tāda, kāda Latvijā nekad vēl nav bijusi, — tajā ir ģenerālprokurors, ir SAB direktora vietnieks, ir valsts kontrolieris, pilnībā brīvi tajā piedalās Ārvalstu investoru padome, visas korupciju apkarojošās sabiedriskās organizācijas, un rezultāts, ko mēs ieguvām no šīs padomes darba, bija tāds, ka faktiski padome bija precīzi pateikusi, ka otrajā kārtā, tad, kad šie pretendenti ir izgājuši intervijas, neviens no viņiem pilnībā neatbilda likuma prasībām. Citiem vārdiem — valdība nemaz nedrīkstēja citādi izšķirties. Valdībai ir jāievēro Saeimas izdotie likumi un jārīkojas atbilstoši likumu prasībām. Tā ka... Bet es šos četrus cilvēkus, kas piedalījās konkursā, varu tikai uzslavēt par viņu drosmi un par vēlēšanos uzņemties šādu darbu pildīt. Un tas ir labi. Vienīgi tas, ko es kādreiz esmu teicis un ko man savulaik tēvs teica, kad viņš vēl bija dzīvs, — jāmācās valodas.

— Līgo svētki. Kur jūs līgosit?

A.Bērziņš: — Vēl neesmu par to izšķīries. Droši vien jau mājās. Katrā gadījumā es atgriežos no Seviljas tieši Jāņu vakarā ap pulksten sešiem, tā ka man būs vēl kādas trīs četras stundas, lai izšķirtos par to, kur un ar ko līgot. Bet ar mašīnu nebraukšu tajā vakarā un aicinu arī visus pārējos pēc tam, kad viņi būs iedzēruši kādu alu, nekur nekustēt un atslēgas jau laikus atdot vai nu sievām, vai vecāmmātēm, vai sievasmātēm — tur ir ļoti droši atslēgām glabāties.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā