Cauri gadiem un laikmetiem ir gājis cilvēks ar savām rokām, prātu un sirdi

Par Eiropas Arheoloģisko brīvdabas muzeju apvienības semināru Cēsis 7. un 8. jūnijā

Eiropas Arheoloģisko brīvdabas muzeju un citu eksperimentālajā arheoloģijā iesaistīto institūciju apvienība (angliski “European EXchange on Archaeological Research and Communication” — EXARC) ir jauna starptautiska organizācija. Tās dibināšanas sēdē Vācijas pilsētā Erlinghauzenā 2001. gada februārī bija aicināti piedalīties arī Āraišu ezerpils fonda vadītāji. Sākotnēji EXARC apvienoja 6, bet pašlaik jau 12 valstis. Pagājušajā vasarā Nīderlandē notika pirmais darba seminārs, kurā par nākamās tikšanās vietu tika izraudzīta Latvija. Pie semināra rīkošanas ķērās Āraišu ezerpils fonds ar arheologiem Zigrīdu un Jāni Apaliem priekšgalā. Labi sabiedrotie bija Latvijas Vēstures institūts un Latvijas Vēstures muzejs, Cēsu muzejnieki un pilsētas dome. Organizatoriskās rūpes uzņēmās Āraišu ezerpils fonda izpilddirektore Anda Vilka, saimnieciskās lietas palīdzēja kārtot Latvijas Kultūrkapitāla fonda finansiālais atbalsts. Semināra temats — “Senais apģērbs un koka celtniecība: izpēte, rekonstrukcija un izmantošanas veidi”.

Semināra darbu vadīja starptautiskās apvienības EXARC priekšsēdētājs Tomass Johansons un sekretārs Rūlands Pandekūpers, pieredzē dalījās apvienības pārstāvji no Šveices, Zviedrijas, Somijas un Vācijas. No Baltijas valstīm pagaidām apvienībā uzņemta tikai Latvija, taču par eksperimentālo arheoloģiju tāpat interesējas mūsu kaimiņi. Lietuviešu arheologi uz semināru bija deleģējuši trīs pārstāvjus. Ar ļoti lielu interesi semināra darbam sekoja mūsu pašu muzejnieki no Rīgas, Jēkabpils, Balviem un citiem novadiem.

Tās bija divas piepildītas, bagātas dienas. Sākums Rīgā — iepazīšanās ar tematisku izstādi Latvijas Vēstures muzejā, kas var lepoties ar Eiropā lielāko Baltijas arheoloģisko tērpu oriģinālmateriālu kolekciju, un pastaiga pa vecpilsētu. Turpinājums — Cēsīs un Āraišos. Programmā — četri pašmāju pētnieku un četri viesu referāti, videomateriālu demonstrējumi un arheoloģisko tērpu skate, diskusijas un sarunas, ekskursijas un izbraukumi, atpūta pie ugunskura un nakts maltīte ar receptēm no akmens laikmeta. Lieku reizi pierādījās, ka sūrs darbs patiesi nes saldus augļus. Vispirms jau lielais pētnieciskais darbs daudzu gadu garumā, kurš kā leduskalna neredzamā daļa droši balstīja apskatei un apbrīnai izceltos zinātniski precīzos seno tērpu un rotu atdarinājumus un no tūkstošgadu aizmirstības modināto ezerpili.

Arheoloģes Annas Zariņas ilgu gadu pētījumi par apģērbu senajās latgaļu un lībiešu teritorijās apkopoti trīs monogrāfijās. Pieredzē viņa dalījusies arī ar ārzemju kolēģiem, piedaloties starptautiskā arheoloģisko tekstiliju pētniecības centra rīkotajos semināros un simpozijos Vācijā, Dānijā un Zviedrijā. Pētījumi rāda, ka tekstiliju darināšanas tehnika Ziemeļeiropas zemēs ir līdzīga. Dānijā lielā reģionā bijusi tradīcija savus mirušos guldīt purvā, tālab tur arheoloģiskās tekstilijas vairāk nāk no purvu atradumiem. Tās ir labi saglabājušās un dod lielisku iespēju visās sīkdaļās pētīt tehniku. Mums savukārt bijusi bagāta bronzas rotājumu kultūra. Bronzas gredzentiņi, spirālītes un citi rotājumi darbojušies kā konservanti, tāpēc senajos kapulaukos atrodami labi saglabājušies audumu fragmenti. Arheoloģisko tērpu teorētiskie risinājumi un grafiskās rekonstrukcijas, kas atrodamas Annas Zariņas grāmatās, ir labs pamats arī seno tērpu atdarinājumu veidošanai. Semināra dalībnieki varēja ne vien apbrīnot izstādē eksponētos izrakumu materiālus un arheoloģisko tērpu atdarinājumus, bet arī aprunāties ar desmit dzīviem modeļiem — pašu darinātos arheoloģisko tērpu atdarinājumus rādīja Senās vides darbnīcas jaunieši, mākslas audēja Dagnija Kupče un viņas skolnieki.

Caur tautasdziesmu prizmu seno latgaļu kultūras mantojumam tuvojies Daumants Kalniņš, kas rotkaļa darba iemaņas apguvis pie Brīvības pieminekļa zvaigžņu kalēja metālmākslinieka Arnolda Naikas, bet eksperimentālās arheoloģijas zinībās skolojies pie Āraišu ezerpils gaismā saucēja Jāņa Apala. Arheologu atradumi palīdzējuši rast atbildi uz jautājumu, kāda izskatījusies seno latgaļu rotu kalēja darbnīca, ar kādiem darbarīkiem un tehnoloģijām viņš strādājis. Piedaloties folkloras kustībā, nostiprinājusies pārliecība, ka eksperimentālā arheoloģija ir organiskā saskaņā ar dzīvo dzīvi. Savu rotkaļa pieredzi un atziņas Daumants Kalniņš apkopojis grāmatā “Aiz Daugavas vara dārzs”, kas iznāca 1995. gadā. Šajā seminārā viņš referēja tikai par vienu atzaru — par seno latgaļu spirālgredzenu attīstību. Ciemiņiem bija iespēja iegriezties arī viņa seno rotu darbnīcā, aprunāties ar meistaru gan par praktiskām, gan filozofiskām lietām. Un visi bija vienisprātis, ka tieši prasme pulcināt ap sevi skolniekus un raisīt sabiedrībā interesi par mūsu tālajiem senčiem un viņu dzīvesveidu ved uz eksperimentālo arheoloģiju.

Ievadot diskusiju, par sabiedrības izglītošanas darba lielo nozīmi runāja Tomass Johansons:

— Ar eksperimentālo arheoloģiju cilvēki parasti saprot seno būvju vai priekšmetu rekonstrukciju, izmantojot tās pašas metodes, materiālus un darbarīkus, kas lietoti senatnē. Šis process sākas ar arheoloģiskiem izrakumiem un materiālu izpēti, kas ļauj izvirzīt zinātniskas hipotēzes. Seko praktisks darbs — iespējamo darbarīku un palīgierīču izgatavošana. Atkarībā no sākotnējo teorētisko atzinumu pareizības tiek radīti vairāk vai mazāk veiksmīgi atdarinājumi. Arheoloģisko muzeju apmeklētājiem tos nevajadzētu uztvert kā absolūto patiesību, jo katra rekonstrukcija ir tikai viens no iespējamiem variantiem. Svarīgs ir pastāvīgais dialogs starp zinātni, amatniecību un izglītību. Nozīmīgi ir visi šie komponenti, bet īpaša vieta jāierāda izglītošanas darbam.

Šo domu savā referātā akcentēja arī Unteruldigenas ezermītnes muzeja direktors vēstures doktors Ginters Šēbels. Šo muzeju, kas atrodas pie skaistā Konstances ezera netālu no Vācijas un Šveices robežas, 1922. gadā izveidojusi privātpersonu apvienība, kas to joprojām pārvalda. Muzejā ir 15 rekonstruētas neolīta un bronzas laikmeta ēkas (4000. līdz 850. gads pirms mūsu ēras). Pašlaik ar Eiropas Savienības programmas “Raphael” atbalstu tiek rekonstruētas vēl piecas ēkas. Turpinās izrakumi Federszē, kas ļaus papildināt informāciju par vēlā bronzas laikmeta ēku uzbūvi. Ir iecere nākotnē izveidot vēlā bronzas laikmeta ciemu ar apmēram 70 rekonstruētām ēkām. Iesaistoties dažādos projektos, pēdējos gados te uzceltas divas ēkas. Celtniecības gaita kopīgi ar vācu bērnu televīziju dokumentēta filmā, ko noskatījušies miljoniem bērnu. Kopā ar Austrijas un Itālijas muzejiem Eiropas Savienības projektam pieteiktas trīs dažādas plašai auditorijai domātas senās vēstures apguves programmas. Unteruldigenas muzejs rosīgi izvērš darbu visos mūsdienu arheoloģijas virzienos — no zemūdens izpētes un arheoloģiskajiem izrakumiem līdz izglītojošai materiālu eksponēšanai. Referents to arī uzskatāmi parādīja, demonstrēdams lieliskus videoierakstus.

Lielu praktisku interesi izraisīja dendrohronoloģijas speciālista Tomasa Sailes (Getingenes universitāte) referāts par ģeomagnētiskās metodes izmantošanu agrā neolīta ēku pētniecībā. Viņš stāstīja par pētījumiem arheologiem labi pazīstamā teritorijā uz austrumiem no Dīmardenes, kas saistāma ar auklas keramikas kultūru. Dažādos izrakumos savrupatradumi te tika atrasti apmēram 14 hektāru platībā, taču pēc vairākkārtējām apmetnes virsmas apsekošanām neolīta ciema iekšējā struktūra bija palikusi nezināma. Ģeomagnētiskā metode, kas pamatojas uz seno konstrukciju palieku magnetizēšanās spēju, ļauj iegūt informatīvi bagātas magnētainas. Izmantojot četrkanālu magnetometru, šajā objektā izpētīta apmēram 4,5 hektārus liela platība un iegūti attēli ar apbrīnojamu visu detaļu precizitāti. Pēdējos gados ģeofizikāli pētījumi notikuši arī citās apmetnēs. Salīdzinājumā ar tradicionālajām arheoloģiskajām lauka metodēm ģeomagnētiskie pētījumi ir daudz ātrāks process un ļauj panākt milzīgu laika ietaupījumu. Kā domā Jānis Apals, šo metodi labi varētu izmantot arī pētījumu turpināšanai Āraišu ezerā, jo ar magnetometru var strādāt arī uz ledus. Tikai viena nelaime — latviešu arheologiem tas pagaidām ir pārāk dārgs prieks.

Par naudas grūtībām un līdzekļu trūkumu šai reizē gan netika runāts. Ārzemnieki redzēja un augstu novērtēja to, ko latviešu arheologi paveikuši un sasnieguši. Un rādīta tika ne vien Āraišu ezerpils, par kuru Eiropas kolēģi jau bija labi informēti, bet arī vairāki citi objekti. Ciemiņi iepazina arī Cēsu mūra pili, kas 13. gadsimta sākumā celta kā Livonijas ordeņa atbalsta bāze Ziemeļlatvijas un Dienvidigaunijas iekarošanai, savu arhitektonisko veidolu mainījusi 16. gadsimta sākumā, kad sāka attīstīties uguns šaujamie ieroči, vislielākos postījumus piedzīvojusi 1577. gadā, kad Ivana Bargā karaspēks pēc piecu dienu apšaudes to ieņēma un nopostīja, un nav vairs tikusi apdzīvota pēc 1703. gada un Ziemeļu kara postījumiem. Kad 1974. gadā Zigrīdas Apalas vadībā te sākās sistemātiski izrakumi, visu pils apakšdaļu līdz pirmajiem logiem klāja pakrasta zeme. Izrakumu gaitā pils komplekss pacēlies ārā no gruvešiem un kļuvis redzams, ka tā ir konventa tipa pils ar četriem korpusiem. Neizpētīts palicis tikai pils pagalms. Pašlaik pilsētas dome veido pils nostiprināšanas projektu, lai šī skaistā un no Latvijas viduslaiku pilīm vislabāk saglabājusies pils varētu dzīvot vēl ilgu mūžu.

Kā vienu no senākajiem un vismazāk izpētītajiem pilskalniem Jānis Apals viesiem rādīja Tanīsa kalnu Raunā, stāstīdams ne vien par te notikušajiem izrakumiem, bet arī par pilskalna pētnieku Franča Baloža un Ādolfa Karnupa likteņiem. Izbraukuma maršruts veda arī uz Ģūģeru arheoloģisko kompleksu, kas semināra gaitā jau vairākkārt bija minēts. Piemēram, sakarā ar muzeja ekspozīcijā redzamo seno vīrieša tērpu, jo no visā Latvijas teritorijā atrastajiem četriem ar bronzu rotātajiem vīriešu svārkiem trīs nāk no šī kapulauka. Neaizmirstams bija Zigrīdas Apalas stāstījums notikuma vietā: “Te ir tāds nelāgs ceļa līkums, ko bija nolemts iztaisnot. Kad sāka noņemt augsnes virskārtu, atklājās ļoti interesanti atradumi, kas liecināja, ka te ir kāds nozīmīgs latgaļu kapulauks. Un tad bija brīdis — lielās ceļa mašīnas, visa smagā tehnika jau stāvēja, darbam gatava, bet mums, arheologiem, vajadzēja pateikt, ka te nedrīkst rakt. Parasti šādās reizēs sākas jautājumi — kas un kāpēc, bet šajā reizē ceļa darbinieki aizbrauca strādāt citā vietā, lai mēs varētu darīt savu darbu. Kad izrakumi jau bija notikuši un noteikta aizsardzības zona, ceļinieki atteicās no jaunās trases un izlēma tikai nedaudz paplašināt veco ceļu. Negribētos, ka ar automobiļiem brauks pāri senču elpas apdvestiem pakalniem, viņi teica. Kapulauks ir ļoti plašs. Izpētītajā daļā atrodas 160 apbedījumu, un daudzi no tiem ir ļoti bagāti. Neparasts ir arī lielais akmens, kas redzams atstatu no ceļa. Tas atradā pašā uzbēruma malā, un līdz ar ceļa paplašināšanu tas būtu ticis apbērts ar smiltīm. Bet ceļinieki bija ievērojuši, ka akmenim ir dīvains dobums, un sauca mūs apskatīt. Kad mazliet parakāmies, tur tika konstatētas oglītes un tāds ļoti niecīgs kultūras slānis, kas lika domāt, ka tas varbūt bijis kulta akmens. Vīri akmeni uzmanīgi pārvietoja tālāk lauka vidū, saglabājot tā agrāko orientāciju pret debespusēm. Un vēl šajā arheoloģisko pieminekļu kompleksā acīmredzot ietilpst arī avotiņš pie lielā ozola. Avotā ir ļoti dzidrs ūdens un visu laiku skalojas baltas smiltis. Tas ļāva uzminēt arī mīklu, no kurienes nākušas baltās smiltis, kas daudzos apbedījumos tika atrastas bedres dibenā. Ozols, kas te pašlaik aug, ir vēl jauneklis, labi ja kādus astoņdesmit gadus vecs, bet senatnē te varbūt bija arī svētkoks. Domājams, ka te atradusies Baltijas somu kopienas apdzīvota apmetne, kas 5. — 6. gadsimtā nezināmu apstākļu dēļ tikusi pamesta. Tās vietā ar 8. gadsimtu ticis ierīkots latgaļu līdzenais kapulauks.”

Ar divām darba dienām bija par maz, lai Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vadītāja vietniekam zinātniskajā darbā Mārtiņam Kuplajam izdotos viesiem izrādīt arī savu valstību. Taču viņa stāstījums par Kurzemes dzīvojamās ēkas rekonstrukciju izraisīja lielu interesi, jo ar zinātnisko rekonstrukciju saistītās problēmas pastāvīgi ir eksperimentālās arheoloģijas uzmanības lokā. Visu EXARC biedru vārdā sacīdams paldies par priekšzīmīgi organizēto semināra darbu, Tomass Johansons aicināja kolēģus uz turpmāku sadarbību un jaunu ceļu meklēšanu:

— Seminārs bija ļoti interesants un lietderīgs. Mēs esam daļa no arheoloģiskā procesa, kas turpinās. Vēl pirms trīsdesmit gadiem rekonstrukciju uzskatīja par kaut ko ļoti neparastu. Pat zīmējumu, kas parādīja ko vairāk par divām dimensijām, sauca par īpašu. Ņemot vērā mūsdienu atvērtās robežas, ceļošanas iespējas, jaunos komunikācijas līdzekļus utt., nav iespējams pat iedomāties, kas mūs sagaida nākamajos trīsdesmit gados. Lai mūsu informācijas telpa būtu labāk pārskatāma, internetā ir sagatavota pieejama eksperimentālās arheoloģijas bibliogrāfija, kas aptver 5000 rakstu.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Dr.hist. Anna Zariņa:

Senā tērpa ceļš no izrakumu vietas līdz mūsdienu sabiedrībai

No referāta starptautiskajā seminārā “Senais apģērbs un koka celtniecība: izpēte, rekonstrukcija un izmantošanas veidi” Cēsīs 2002.gada 7.jūnijā. Referāts sagatavots kopā ar arheoloģi Zigrīdu Apali

Apģērbs ir viens no nozīmīgākajiem tautas kultūras vēstures izziņas avotiem. Latvijas muzejos vecākie apģērbi saglabāti galvenokārt no 19. gadsimta. Senākās ziņas meklējamas aprakstos un attēlojumos. Jo tālāk senatnē, jo ziņu mazāk. Par 1. gadu tūkstoti vienīgais reālais izziņas avots par apģērbu ir tikai arheoloģiskie atradumi. Saglabājas parasti tās apģērba daļas, kuru rotāšanai izmantoti sīki bronzas elementi — gredzentiņi, spirālītes, riņķīši. Tradīcija iestrādāt audumā bronzas rotājumus 7.–13. gadsimtā Latvijas teritorijā veidojās baltu ciltīm, visplašāk — latgaļiem. Apģērba rotājums bagātīgāks sieviešu tērpiem, bet visgreznāk rotāta parasti ir villaine.

Detalizēti fiksētai rekonstrukcijai ir izvēlēta 11. gadsimta latgaļu villaine, kas iegūta Priekuļu Ģūģeru kapulauka 36. kapā. Šīs villaines rekonstrukcija ir pietiekoši pamatota, lai to rādītu kā pozitīvu piemēru. Ģūģeru kapulauks ticis izmantots laikā no 8. līdz 12. gadsimtam, un tā raksturīgākā iezīme ir liels skaits kapa piedevām bagātu apbedījumu, kas pieder tā laika rietumlatgaļu sabiedrības virsslānim. Vīriešu kapos atklāja divasmens zobenus, inkrustētus šķēpus, apkaltās ādas jostas un tirgotāju piederumus, arī reti sastopamos rotāto svārku atradumus.

Sieviešu kapus labi raksturo 36. kapa rotu komplekts (3 vainagi, 6 dažādas formas kaklagredzeni, pakavsakta un spirālgredzeni), kurā gan nebija parasti neiztrūkstošo aproču.

Augumam garenvirzienā bijusi pārsegta rotātā villaine. Viens tās gals sniedzās pāri galvai, otrs — 10–15 cm augšpus ceļgaliem. Ievērojot izmērus, ko nosaka auduma blīvums un rotājuma detaļas, zīmēta rotājuma shēma. Pēc rotājuma kompozīcijas tā pieder villaiņu veidam ar galos platāku, malās šaurāku pamatrotājumu, ko galos papildina sīks fona raksts no četru bronzas gredzentiņu grupām un lielāku figūru — zvaigžņu — rotājums stūros. Šādi rotātas villaines sastopamas tikai 11. gadsimtā, samērā īsā laika posmā. Stūru rotājuma zvaigznes ir līdzīgas lībiešu apģērba rotājumiem. Pēc izmēriem rekonstruētā villaine ir viena no šaurākajām — 55–60 cm plata, 100–110 cm gara, ar izteikti dekoratīvu nozīmi.

Pēc kapā atrastajiem citiem apģērba fragmentiem un rotu stāvokļa izveidota visa tērpa rekonstrukcija. Tā dod priekšstatu par tām svētku tērpa daļām, kādās saskaņā ar apbedīšanas tradīcijām ietērpta mirusī.

Uz villaines materiāla detalizētas izpētes un rotājumu izklājuma pamata tekstilmāksliniece Dagnija Kupče noauda precīzu atdarinājumu. Aušanas gaitā apstiprinājās oriģināla izpētes laikā gūtās atziņas — villaines pamatrotājuma bronzas gredzentiņi ielocīti audumā jau aužot, bet zvaigznes stūros veidotas jau noaustai villainei.

Bez sagatavošanas darbiem villaines rekonstrukcijas darināšanai kopumā bija nepieciešamas 232 stundas. Rotājumam izlietoti rotkaļa Daumanta Kalniņa darinātie 2317 bronzas gredzentiņi un 224 spirālītes. Izmēros rekonstruētā villaine ir nedaudz lielāka par oriģinālu; tā sver 1,680 kilogramu.

Sāk iezīmēties seno tērpu atdzimšana. Arheoloģiskās rekonstrukcijas “izkāpj” no zinātnisko pētījumu lappusēm, no muzeju krātuvēm, ekspozīcijām un atgriežas dzīvajā apritē. Un šajā ceļā svarīga loma ir eksperimentālajam darbam, pirmavotu izpētei, arheoloģiskā tērpa atdarinājuma detaļu atbilstībai savam laikmetam un etniskajam apgabalam.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Namatēva godā un pienākumos pamatoti:
vēstures doktors Jānis Apals

Savos nogrimušo piļu meklējumos pie Āraišu ezera apstājies pirms kādiem 40 gadiem. “Kad 1981. gadā te uzcēlām pirmo eksperimentālo ēku, tēšot būvkokus ar senajiem darbarīkiem, par mums ieinteresējās arī krievu, igauņu un lietuviešu arheologi, kas risināja seno ēku celtniecības problēmas. Toties Vēstures institūta vadība divas reizes “mazgāja galvu”, ka nodarbojos ar nezin ko un nerakstu disertāciju. Kaut kā tomēr noturējos un sevi par represēto neuzskatu.” Bijuši īsāki un garāki melnie brīži, kad pie lemšanas bijuši nespeciālisti un nācies sīvi aizstāvēt savas autora uzraudzības tiesības, līdz 1993. gadā izdevies izveidot Āraišu ezerpils fondu. Beidzot tikusi dota arī iespēja aizstāvēt ezerpils rekonstrukcijas projektu kā zinātnisku pētījumu un iegūt vēstures doktora grādu. Un 1995. gadā nākusi augstākā atzinība — Spīdolas balva. Kopš 1988. gada, kad pirmo reizi vērušās durvis uz pasauli, bijuši zinātniski komandējumi uz Zviedriju, Vāciju, Velsu, ASV un Kanādu. Vēl biežāk ārvalstu kolēģus nācies uzņemt pašu mājās.

Ar semināra norisi Jānis Apals ir apmierināts un kaļ jau turpmākos plānus: “Ar skubu jāveido Latvijas eksperimentālās arheoloģijas centrs, lai nezaudētu iestrādes, sasniegto līmeni un starptautisko atbalstu. Tas būtu liels stimuls arī izglītības un tūrisma attīstībai.”

Dr.hist. Jānis Apals:

Āraišu ezerpili lai redzam pirms tūkstoš gadiem un tagad

No referāta starptautiskajā seminārā “Senais apģērbs un koka celtniecība: izpēte, rekonstrukcija un izmantošanas veidi” Cēsis 2002.gada 7.jūnijā

Ezerpilis ir īpaša Latvijas arheoloģisko pieminekļu kategorija. No citām sava laikmeta dzīvesvietām tās atšķiras ar atrašanās vietu, labo saglabāšanos un ciešo saikni ar folkloru. Tās atklāja zemūdens arheoloģisko pieminekļu apzināšanas laikā pagājušā gadsimta vidū.

Pāri laipām — uz ezerpili

Ar seno darbarīku kopijām celta 9.gadsimta ēka. Uz būvkoku galiem gan redzamas arī seno cirvju zobu pēdas

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” Āraišu ezerpils stūris. Tāds tas varēja izskatīties toreiz, pirms tūkstoš gadiem

Latvijā pašlaik zināmas 10 ezerpilis. Tās lokalizējas ezeros ap Vidzemes centrālo augstieni dziļumā no 1,5 līdz 4 m. Līdz šim plašākie izpētes un rekonstrukcijas darbi veikti ezerpilī, kas atrodas Āraišu ezerā pie Cēsīm. Āraišu ezera saliņa kā arheoloģijas piemineklis ir pazīstama jau kopš 19.gs., kad Cēsu grāfs K.G.Zīverss un Berlīnes profesors R.Virhovs tur izdarīja nelielus izrakumus. Pirmais cerēja tur atrast akmens laikmeta pāļu būvi, otrs — uz guļkoku klāstiem celtu dzelzs laikmeta būvi. Īstenība noskaidrojās tikai pēc tam, kad tur izdarīja plašus izrakumus. Desmit izrakumu sezonu laikā (1965.–1969., 1975.–1979.g.) izpētīja trīs ceturtdaļas no 2500 m2 lielās ezerpils platības un 80 m garo ceļu uz krastu. Izrakumu laikā ezera līmeni pazemināja par 1 m. Darbs poldera apstākļos bija vienīgais veids, kā izpētīt koka celtņu paliekām, trauslām organiskas izcelsmes materiālu senlietām, kultūraugu stiebriem un sēklām pieblīvēto kultūras slāni.

Izrakumu gaitā tika izpētītas 150 dažādas funkcionālas nozīmes celtņu paliekas. Atrada 3500 senlietas, bezripas keramikas traukus un to lauskas, kā arī uzturā lietoto dzīvnieku kaulus. Šie materiāli pieder ezerpils piecām apbūves kārtām, kas slāņojušās cita uz citas bez hronoloģiska pārtraukuma. Pirmās apbūves absolūtais vecums, pēc 14C datējuma, ir 1120Ī50 gadu, bet iepriekšpēdējās, ceturtās — 1060Ī60 gadu. Celtnēs iebūvēto koku dendrohronoloģiskie datējumi rāda, ka pirmā apbūve celta ap 830.gadu. Minētie datējumi saskan ar senlietu tipoloģiskajiem datējumiem, un, kā rāda senlietu materiāla analīze, ezerpili cēluši un apdzīvojuši lielākās senlatviešu cilts — latgaļu — pārstāvji.

Ezerpils pamati, kaut deformēti, bija pilnīgi saglabājušies. Uz saliņas vispirms uzcelts 28x55m liels un 1,5m augsts pamatu režģogs, uz kura savukārt būvēja ēkas. Starp saliņas virsmu un pamatklāstu izveidojās brīva telpa, kas pasargāja apbūvi no ezera līmeņa svārstībām.

Kā izriet no apbūves pamatu risinājuma, Āraišu ezerpils konstruktīvi nav bijusi ne pāļu, ne klāstu mītne, kā to domāja 19.gs. Tā parāda vēl vienu variantu, kā ezeros varēja celt dzīvesvietas.

Āraišu ezerpils celtnes, sevišķi no pirmās apbūves, bija saglabājušās 2—7 sienu vainagu augstumā. Tas ļāva izpētīt ēku plāna, telpisko un konstruktīvo risinājumu. Bez tam kultūras slānī varēja atrast daudz būvdetaļu no pārbūvēto ēku augšdaļām. Salīdzinot atradumus ar Ziemeļaustrumeiropas tautu celtniecības pieminekļiem, noskaidrojās, ka ezerpilī atklāts kāds arhaisks guļbūves veids. Ēku sienas stūros bija savienotas t.s.jūgstūra konstrukcijā — sānsienas pieslēdzās gala sienām ar vertikālu saturkāršu un horizontālu savilču jeb jūgkoku palīdzību. Paralēli tam lietoja arī sānu savienojumu krusta paksī. Ēkas bija bezbēniņu celtnes, dūmistabas, kuras apsildīja māla kleķa krāsnis.

Tikpat nozīmīgus atradumus kā celtniecībā ezerpils deva arī seno latgaļu materiālās un garīgās kultūras izpratnei. Tādēļ jau 1966.gadā radās doma par ezerpils rekonstrukciju kā zinātnisku eksperimentu un reizē tūrisma objektu ar izglītojošām funkcijām.

Pirmo rekonstrukcijas projekta priekšlikumu jau 1967.gadā izstrādāja arhitekts Dzintars Driba. Viņš ierosināja izpētītajā daļā izveidot pārsegtu paviljonu ar baseinu, kurā eksponēt atsegto celtņu oriģinālus, bet līdzās, ezerā uz platformas, uzcelt šo ēku rekonstrukcijas no svaigiem kokiem. Priekšlikums bija pievilcīgs no metodiskā viedokļa, bet nebija realizējams tehniski. Tad Jānis Apals un Dzintars Driba ierosināja ezerpili rekonstruēt kā brīvdabas modeli mērogā 1:1. Rekonstrukcijas koncepcija bija šāda: apbūves kompleksa celtņu apakšējās daļas atjaunot kā izrakumos atsegto celtņu kopijas, bet augšdaļas veidot kā konstruktīvo turpinājumu, par paraugiem izmantojot kultūras slānī atrastās būvdetaļas, kā arī etnogrāfiskās paralēles. Tādējādi rekonstrukcijai tika radīts stingri zinātnisks pamatojums.

1980.gadā izstrādāja rekonstrukcijas pirmo kārtu — būvpamatni, bet 1985.gadā otro kārtu — apbūves ēkas. Lai pasargātu ezerpils vēl neizpētīto daļu, rekonstrukciju nobīdīja par 9 m uz krastu. Atbilstoši tā laika prasībai apaļkoku pamatu režģogu aizvietoja ar dzelzsbetona pāļiem un režģogu, kas paslēpti zem koku pamatklāsta un nav pamanāmi. Atsevišķo ēku izmēri, plānojums un uzejas vieta pilnīgi atbilst oriģinālam.

Lai pārliecinātos par zinātnisko secinājumu pareizību un rekonstrukcijas iespējām, jau 1981. gadā uzcēla pirmo eksperimentālo 9. gadsimta ēku. To 45 dienu laikā, strādājot ar ezerpilī atrasto darbarīku kopijām, uzcēla pieci arhitektūras studenti. Šajā ēkā iebūvēja dažādā laikā — ziemā un vasarā — cirstos būvkokus, arī ar visu mizu.

Rekonstrukcijas plašāka celtniecība sākās 1990. gadā. Ir uzcelti pamati, pamatklāsts un 16 dzīvojamās ēkas. Ēkas ceļ būvlaukumā ezera krastā, tad izjauc, piesūcina ar konservantu, pārvieto uz ezerpili un samontē. Tā strādājot, ezeru pasargā no piesārņojuma. Celtniecības laikā tiek fiksēts dažādo darba operāciju apjoms, laiks un materiāla patēriņš.

Ezerpils rekonstruētā platforma un daļa ēku nostāvējušas jau 10 gadus. Tām vērojamas zināmas izmaiņas, sevišķi celtnes apakšējā daļā. Radies dabīgais apaļkoku klāsta nodilums, sakarā ar apmeklētāju radīto mehānisko slodzi. Mitruma dēļ koku apakšdaļas sāk pārklāties ar aļģēm un ir pakļautas mīkstās trupes sēņu iedarbībai.

Uz ezerpils rekonstrukcijas bāzes Āraišos veidojas arheoloģiskais brīvdabas muzejs, kas kļūst ne vien par līdzekli sabiedrības izglītošanai, bet arī par saturīgu atpūtas vietu. Beidzamajos gados ezerpili apmeklē 32 līdz 35 tūkstoši cilvēku gadā, puse no tiem ir skolēni. Tiek rīkoti arī tematiski sarīkojumi ar zinātniskiem lasījumiem un teatralizētiem uzvedumiem.

Ir pamats domāt, ka Āraišu ezerpils rekonstrukcija atbilst pašreizējam zinātnes līmenim un laikmeta prasībām. Sabiedrībā Āraišu ezerpilij jau izveidojies savs tēls — to uztver kā latviešu identitāti raksturojošu un ainaviski skaistu atpūtas vietu.

Latvijas Vēstures muzeja speciāliste Irita Žeiere:

Arheoloģisko tērpu rekonstrukcija, tik grūta un interesanta lieta

Foto: Raitis Ābelnieks — “Latvijas Vēstnesim”

No referāta starptautiskajā seminārā “Senais apģērbs un koka celtniecība: izpēte, rekonstrukcija un izmantošanas veidi” Cēsis 2002.gada 7.jūnijā

Latvijas Vēstures muzejs, kura pirmsākumi saistāmi ar 1869. gadu, pirmais Latvijā aizsāka tērpu rekonstrukciju izgatavošanu, pamatojoties uz arheoloģiskajiem atradumiem. Pirmie mēģinājumi zīmējumu veidā interpretēt seno audumu paraugus zināmi jau kopš pirmajiem arheoloģiskajiem atradumiem Latvijā 19. gs. 60. gados. Muzeja vajadzībām pirmos seno celaiņu paraugus 20. gs. 20. gados izgatavoja etnogrāfe Alma Biŗģele–Paegle. Darbs ar pārtraukumiem turpinājies, tāpēc var apgalvot, ka muzeja pieredze rekonstrukciju izgatavošanā mērāma 80 gadu garumā. Sevišķi nopelni te muzeja direktoram arheologam Voldemāram Ģinteram. Viņš izstrādāja pirmās zinātniski pamatotās atsevišķu tērpa daļu rekonstrukcijas, kas deva iespēju izgatavot reālus atdarinājumus. Daudzi no tiem līdz pat mūsdienām tiek eksponēti muzejos un izstādēs. Lielu ieguldījumu šo jautājumu risināšanā pēckara gados devusi tekstilpētniece Anna Zariņa.

Lai turpinātu muzeja aizsāktās tekstiliju pētniecības tradīcijas un sekmētu to saglabāšanos un popularizēšanu, 1990. gadā Latvijas Vēstures muzejā tika izveidota Zinātniskās izpētes un atdarinājumu nodaļa, par vienu no tās darbības virzieniem nosakot jaunu, zinātniski pamatotu tērpu atdarinājumu izgatavošanu muzeja ekspozīcijām un izstāžu vajadzībām. Līdz šim izgatavotas vairāk nekā 10 atsevišķas tērpu daļas un 15 tērpu komplekti, no kuriem daļa apskatāma izstādē. Nodaļas darbā tiek izmantota noteikta shēma — izvēles motivācija, materiāla izpēte, rekonstrukcijas izstrāde, materiālu iegāde, kurai seko konkrētais darbs.

Latvijas Vēstures muzejs ir centrālais valsts muzejs, kurā apmeklētāji akadēmiskā veidā tiek iepazīstināti ar Latvijas vēsturi no vissenākajiem laikiem līdz pat mūsdienām. Atbilstoši muzeja specifikai tiek organizēts nodaļas darbs, par svarīgāko uzdevumu izvirzot seno tērpu vizuālā kopiespaida radīšanu, balstoties uz reāliem, pietiekami plašiem un zinātniski pamatotiem materiāliem, akcentējot to raksturīgākās iezīmes. Gatavojot rekonstrukcijas, jārēķinās gan ar šāda tipa muzeja specifiskajām eksponēšanas iespējām — vitrīnās, uz manekeniem, pie ilgstoša mākslīgā apgaismojuma, gan arī termiņiem un materiālajām iespējām, jo šādu rekonstrukciju gatavošana ir ne tikai ilgstošs, bet arī dārgs process, tāpēc tas iespējami jāvienkāršo. Ņemot to vērā, tiek izmantoti mūsdienu darbarīki un materiāli — horizontālās stelles, rūpnieciski vērpti, piemēroti pavedieni un ķīmiskās krāsvielas, tomēr iespēju robežās izmantojot senās tehnikas un apstrādes paņēmienus atbilstoši oriģināliem.

Dažādas gatavošanas nianses un detaļas ir interesantas un svarīgas nedaudzajiem šīs jomas speciālistiem, bet ne vienmēr tās saskata un novērtē tradicionālie muzeja apmeklētāji.

Ļoti būtiska rekonstrukcijās ir visu tērpu sastāvdaļu un rotu atbilstība vienam noteiktam laika posmam un atraduma vietai. Arheoloģiskā materiāla fragmentāruma dēļ jebkura tērpa rekonstrukcija tomēr jāuzskata par nosacītu, jo trūkstošie fakti ir jāpapildina un tam nepieciešama gan radoša pieeja, gan plašas attiecīgā materiāla zināšanas. Neskatoties uz plašo tekstilatradumu skaitu Latvijā, reālas tērpu rekonstrukciju ispējas tomēr ir ierobežotas hronoloģiski un teritoriāli. Rekonstrukcijas process vienmēr ir eksperiments, kura rezultāts lielā mērā ir atkarīgs gan no izmantotajiem materiāliem un gatavošanas paņēmieniem, gan no gatavotāja attieksmes, prasmes, pieredzes un gaumes. Starp citām tērpu rekonstrukciju gaitā sastopamajām problēmām nodaļas darbībā minama piemērota un atbilstoša izejmateriālu sagāde, zinošu un varošu speciālistu piesaiste un ieinteresēšana, kas lielā mērā iespaido darba rezultātu. Darbu organizēšanu, pārraudzību un gatavošanu ļoti apgrūtina tas, ka pagaidām nav piemēroptas darbnīcas, kas atrastos muzeja telpās un tādējādi ļautu novērst dažas kļūdas vai neprecizitātes, jo jebkurā brīdī varētu salīdzināt gatavoto audumu ar oriģinālu un kopīgi vienoties par labāko risinājuma variantu.

Redzot, kā pēdējā laikā pieaugusi dažādu tērpu rekonstrukciju gatavošana, jāsecina, ka muzeja veiktais darbs seno tērpu popularizēšanā un eksponēšanā nav bijis veltīgs. Kaut gan muzeja iespējas ir visai ierobežotas, senajam apģērbam un tā gatavošanai tiek ierādīta visai liela loma. Pašlaik muzejā eksponēti 10 arheoloģisko tērpu atdarinājumi, atsevišķu apģērba daļu paraugi un to gatavošanas rīki.

Domājams, ka seno tērpu rekonstrukciju jomā Latvijā vēl ir daudz iespēju. Gatavojot jaunas rekonstrukcijas, nevajadzētu atkārtoties, izgatavojot jau izstrādātos tērpus, bet veidot jaunas, konkrētam reģionam, apstākļiem un situācijai piemērotas rekonstrukcijas.

Rotkalis Daumants Kalniņš:

Seno latgaļu spirālgredzeni laiku lokos un mūsu laikā

Teatralizēts uzvedums “Laikmetu grieži Āraišos” sākas ar ekskursiju ezerpilī un gājienu uz mūrapili, un beidzas ar akmens laikmeta spēli “Meitu saliņa”. Sezonas laikā to apmeklē vairāki simti cilvēku

No referāta starptautiskajā seminārā “Senais apģērbs un koka celtniecība: izpēte, rekonstrukcija un izmantošanas veidi” Cēsis 2002.gada 7.jūnijā

Gredzeni pieder tiem senlietu atradumiem, kas līdz mūsdienām ne vien ir saglabājušies paši par sevi kā priekšmeti, bet nav zaudējuši arī savu simbolisko nozīmi. Gredzeni latviešu tautas dziesmās ir minēti ap 3000 reižu dažādos svarīgos cilvēku dzīves notikumos no šūpuļa līdz pat kapam. Tautas dziesmās minēti zelta, sudraba, vaska un pat dzintara gredzeni. Arheoloģiskie atradumi apstiprina tautas dziesmās teikto par meitenes roku pirkstiem, kas ir pilni ar vītiem gredzeniem. Latgaļu kapos atrod līdz pat 10 gredzeniem vienā kapā. Latviešu teikās bieži min gredzenu, kam piemīt maģiskas spējas un nesātājs iegūst pārdabiskas spējas, savu uzdevumu veikšanai.

Agrajā dzelzs laikmetā ir zināmi tikai daži šo gredzenu atradumi. Tie izgatavoti no griezumā trijstūrveida stieples, un tos var attiecināt uz senākajā spirālgredzenu formām.

Vieglāk ir izsekot gredzenu attīstību vidējā dzelzs laikmetā. Metālu izmantošanas sākotnējā periodā galvenā gredzenu izgatavošanas metode bija liešana. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka no 5. gadsimta amatnieki sāka izmantot gan metāla kalšanu, gan liešanu. Kaltās rotas ir plastiskākas un vieglākas. Rotkaļi mēdz teikt, ka neviens nelej tos priekšmetus, kurus ir iespējams izkalt. Kalšana prasa arī mazāk laika un materiāla patēriņa. Ir jāpieņem, ka gan kalšana, gan liešana ir izmantota bagātīgās latgaļu rotu kolekcijas izgatavošanai. Mums ir jāiztēlojas veids, kā tika izgatavotas trijstūrveida stieples, ko bieži izmantoja rotu izgatavošanai. Amatnieks prata izliet stiepli gan atvērtā, gan slēgtā formā. Viņam bija jābūt labai prasmei lietot āmuru, lai iegūtu plānu stiepli, bet pēc tam kaļot gropē jāpiešķir stieplei trijstūrveida forma. Šādas stieples tika izmantotas važiņu izgatavošanai, ar šādu stiepli bieži tika notīts arī kaklariņķu loks. Mēs varam būt pārliecināti, ka lielākā daļa spirālgredzenu tika izgatavota ar šo metodi.

Ienākot metālapstrādē jaunām tehnoloģijām, radās arī jaunas iespējas latgaļu gredzenu formu izveidē. Gredzenu šķērsgriezumi kļuva segmentveida vai pusapaļi. Ieviešot ierīci stiepļu tīšanai, vienkāršākie spirālgredzeni tika uztīti no apmēram 2 mm biezas stieples. Daži gredzeni tika izgatavoti, sapinot kopā vairākas stieples. Skaistākie gredzeni dažkārt tika rotāti ar nelieliem piekariņiem. Senie latgaļi neprata sakausēt gredzenu galus, tādēļ tie tika aizlocīti. Galvenā latgaļu gredzenu atšķirība ir tā, ka gredzenu gali tika kalti garāki un tie tika aizlocīti tā, ka tie pārklājās.

Vēlajā dzelzs laikmetā bija izplatīti spirālgredzeni ar vidusplāksni, kuru izgatavošanā tika lietoti spirālgredzeniem raksturīgie paņēmieni. Uz šiem gredzeniem rotājumā var redzēt pasaules uzbūves motīvu — saulītes, kuras no abām pusēm norobežo imitēta vijuma rotājums — iespējams, čūskas motīvs.

Tiek uzdoti daudzi jautājumi par rotu valkāšanas tradīcijām, to nozīmi un praktisko izgatavošanu. Šodien par vislatviskāko gredzenu tiek uzskatīts t.s. Nameja gredzens, kurš savu nosaukumu ir ieguvis no zemgaļu vecākā — Nameja — vārda. Par šo virsaiti pēdējās ziņas mēs iegūstam no 1281. gada, kad viņš ir piedalījies cīņās Prūsijā. Neviens nezina, kur viņš ir apglabāts un kāda veida gredzenus viņš nēsājis. Ideja par šo gredzenu latvisko raksturu Latvijā tika radīta un attīstīta pēc Pirmā un Otrā pasaules kara, padomju okupācijas laikā un klaida latviešu vidū. Salīdzinot Nameja gredzenu un citu, latgaļiem raksturīgu, gredzenu izgatavošanas metodes, ir jāsecina, ka sākotnēji tie nav radušies latgaļu apdzīvotajās teritorijās.

Var vērot vēl kādu citu leģendu rašanās veidu, kas ir izplatīts to mūsdienu amatnieku vidū, kuri veido seno gredzenu imitācijas. Latgaļu gredzeniem piekariņi tika piestiprināti ar dubultāķīšu palīdzību, kas, domājams, simbolizēja auglību. Lai padarītu procesu ātrāku un vienkāršāku, tagad amatnieki tos piestiprina vienkārši ar riņķīšiem. Piekariņu virsmu dažkārt rotā ar iespiestu ornamentu, kādu nav iespējams atrast seno latgaļu darinātos paraugos.

Neviens nezina pateikt kopējo bronzas svaru visiem atradumiem, kas iegūti izpētītajos latgaļu apbedījumos. Tāpat neviens nezina, cik to joprojām glabājas zemē. Taču jau līdzšinējie atradumi liecina par plaši attīstīto tirdzniecību latgaļu zemē. Mēs varam apbrīnot latgaļu rotu greznību un varam gūt arī praktisku labumu no arheologu un to amatnieku kopdarba, kuru aicinājums ir veidot seno priekšmetu atdarinājumus.

Mūsdienu komunikāciju laikmetā ir vērojama tradicionālo kultūras vērtību nozīmes mazināšanās. Lai gan pasaules kultūras politika paralēli dzīves modernizācijai jau tagad strādā pie nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanas un popularizēšanas.

Viena no šādām popularizēšanas metodēm ir eksperimentālā arheoloģija. Gan zinātniskā izpēte, gan pedagoģijas metodes ir saistītas ar praktisku darbību un reāliem rezultātiem. Eksperiments palīdz atdzīvināt pagātnes ainas šodienas pasaules procesu kontekstā, lai atdzīvinātu muzeju akadēmisko gaisotni.

Seno rotu kalves mērķis ir iepazīstināt jauniešus ar seno rotu kultūru. Katru gadu kalvi apmeklē ap 2000 interesentu, kuru lielākā daļa ir bērni. Kalvē ir iespējams ne vien apskatīt senās rotas, bet arī pamēģināt to kalšanu. To varētu saukt arī par vēstures mācīšanos ar pirkstu palīdzību. Šo apmeklējumu rezultātā:

1) laiks tiek pavadīts lietderīgi, iegūstot vērtīgu informāciju;

2) katrs izgatavotais priekšmets ceļ pašapziņu par apmeklētāja spējām;

3) praktiskie kalšanas vingrinājumi veicina pirkstu veiklības, prasmju un mākslinieciskās gaumes attīstību;

4) iepazīšanās ar seno rotu kultūru rosina interesi par vēsturi, arheoloģiju un tautas tradīcijām;

5) saskarsme ar kultūras mantojumu stiprina nacionālo identitāti jauniešu vidū.