Par Latvijas
Administratīvo pārkāpumu kodeksa 279.panta otrās daļas un
280.panta pirmās daļas 4.punkta daļā, kas nosaka, ka tiesas
spriedums lietā par amatpersonas lēmumu par administratīvā soda
uzlikšanu ir galīgs, un Latvijas Civilprocesa kodeksa 239.panta
ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89., 91.
un 92. pantam, kā arī 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka
tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantam
Latvijas Republikas
Satversmes tiesas spriedums
Latvijas Republikas
vārdā
Lietā Nr. 2001–17–0106
Latvijas Republikas Satversmes
tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš,
tiesneši Romāns Apsītis, Ilma Čepāne, Juris Jelāgins, Andrejs
Lepse un Ilze Skultāne,
pamatojoties uz Latvijas
Republikas Satversmes 85.pantu, Satversmes tiesas likuma 16.panta
1.punktu, 17.panta pirmās daļas 11.punktu un 28.1 pantu,
pēc Vlada Vaitoņa konstitucionālās
sūdzības un Tatjanas Šneveles konstitucionālās sūdzības
rakstveida procesā izskatīja
lietu
“Par Latvijas Administratīvo
pārkāpumu kodeksa 279.panta otrās daļas un 280.panta pirmās daļas
4.punkta daļā, kas nosaka, ka tiesas spriedums lietā par
amatpersonas lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu ir galīgs,
un Latvijas Civilprocesa kodeksa 239.panta ceturtās daļas
atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89., 91. un 92. pantam,
kā arī 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un
pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantam”.
Konstatējošā daļa
1. 1963.gada 27.decembrī Latvijas
PSR Augstākā padome pieņēma Latvijas Civilprocesa kodeksu
(turpmāk — CPK), kurš zaudējis spēku ar 1999.gada 1.martu, bet
joprojām ir spēkā šā kodeksa sadaļa “Tiesvedība lietās, kas rodas
no administratīvi tiesiskajām attiecībām”. Spēkā esošās sadaļas
239.panta ceturtā daļa noteic, ka rajona (pilsētas) tiesas
spriedums sakarā ar sūdzību par lēmumu administratīvā pārkāpuma
lietā ir galīgs.
2. 1984.gada 7.decembrī Latvijas
PSR Augstākā padome pieņēma Latvijas Administratīvo pārkāpumu
kodeksu (turpmāk — APK). Tā 279.panta otrajā daļā noteikts, ka
rajona (pilsētas) tiesas tiesneša lēmums par administratīvā soda
uzlikšanu ir galīgs un administratīvo pārkāpumu lietām noteiktās
lietvedības kārtībā nav pārsūdzams, izņemot likumdošanas aktos
paredzētos gadījumus. Savukārt APK 280.panta pirmā daļa noteic:
“Administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu var pārsūdzēt: 1)
administratīvās komisijas lēmumu — rajona (pilsētas) tiesai,
kuras spriedums ir galīgs; 2) (izslēgts ar 1997.gada 28.maija
likumu); 3) rajona, pilsētas un pagasta padomes
priekšsēdētāja un viņa vietnieku, kā arī pašvaldības direktora
lēmumus — rajona (pilsētas) tiesai, kuras spriedums ir galīgs; 4)
citas institūcijas (amatpersonas) lēmumu par administratīvā soda
uzlikšanu naudas soda veidā — augstākai institūcijai (augstākai
amatpersonai) vai rajona (pilsētas) tiesai, kuras spriedums ir
galīgs; lēmumu par cita administratīvā soda uzlikšanu — augstākai
institūcijai (augstākai amatpersonai), bet pēc tam sūdzību var
iesniegt rajona (pilsētas) tiesai, kuras spriedums ir
galīgs.”
3. 1997.gada 4.jūnijā Saeima ar
likumu “Par 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un
pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un
11.protokolu” ratificēja Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību
aizsardzības konvenciju (turpmāk — Konvencija) un tās 1., 2., 4.,
7. un 11.protokolu. Konvencijas 6.panta pirmajā daļā noteikts, ka
ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai
viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību, uz taisnīgu un atklātu
lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā
noteiktā tiesā. Savukārt Konvencijas 7.protokola 2.pants noteic:
“1. Ikvienam, kuru tiesa ir atzinusi par vainīgu
kriminālnoziegumā, ir tiesības uz vainas pierādījuma vai
sprieduma pārskatīšanu augstākā instancē. Šo tiesību izmantošanu,
ieskaitot pamatu, nosaka likums. 2. Šīs tiesības ir pakļautas
izņēmumiem attiecībā uz vieglāka rakstura pārkāpumiem, kurus
nosaka likums, vai gadījumos, kad attiecīgā persona pirmajā
instancē ir tiesāta augstākas tiesas instancē vai kad šī persona
ir tiesāta pēc lūguma par lietas izbeigšanu iesniegšanas.”
4. Konstitucionālās sūdzības
iesniedzējs Vlads Vaitonis apstrīd APK 279.panta otrās daļas
atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk — Satversme)
91. un 92.pantam, kā arī Konvencijas 6.panta pirmajai daļai.
V.Vaitonis uzskata, ka APK 279.panta otrā daļa esot pretrunā ar
Satversmes 91.pantā noteikto, ka visi cilvēki Latvijā ir
vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, un 92.pantā noteikto, ka
ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses
taisnīgā tiesā. Iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā tiesību norma
personai liedzot tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumu vismaz divās
tiesas instancēs.
Konstitucionālajā sūdzībā
V.Vaitonis apraksta lietas faktiskos apstākļus. 2001.gada
27.jūlijā Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesnesis
atzina iesniedzēju par vainīgu administratīvā pārkāpuma
izdarīšanā un sodīja ar transportlīdzekļu vadīšanas tiesību
atņemšanu uz divdesmit četriem mēnešiem. Tiesneša lēmumā par
saukšanu pie administratīvās atbildības norādīts, ka tas ir
galīgs un nav pārsūdzams. Nepiekrītot šādam tiesneša nolēmumam,
V.Vaitonis 2001.gada 14.augustā lūdzis Rīgas autotransporta
prokuratūru izvērtēt lietas apstākļus un iesniegt par to
protestu. Rīgas autotransporta prokuratūra minēto nolēmumu neesot
noprotestējusi. V.Vaitonis uzskata, ka tiesiskā valstī taisnīga
tiesa neesot iedomājama bez personas procesuālajām tiesībām
pārsūdzēt jebkuru tiesas nolēmumu vēl vismaz vienā tiesas
instancē. Lietas izskatīšana augstākā tiesas instancē nodrošinot
ne tikai cilvēktiesību pamatprincipu aizsardzību, bet arī tiesu
prakses veidošanu, kas esot mūsdienu tiesiskas valsts neatņemama
sastāvdaļa. Viņš norāda, ka kopš apstrīdētās tiesību normas spēkā
stāšanās tajā esot izdarīti tikai gramatiska rakstura grozījumi
un līdz ar to neesot ņemta vērā politiskās iekārtas un tiesiskās
sistēmas maiņa valstī, kad tikusi ieviesta apelācijas tiesvedība.
V.Vaitonis esot izmantojis visas likumā paredzētās iespējas
aizstāvēt savas aizskartās pamattiesības ar vispārējiem tiesību
aizsardzības līdzekļiem, tas ir, iesniedzis sūdzību augstākai
institūcijai.
V.Vaitonis uzskata, ka jēdziens
“taisnīga tiesa” ietverot pārsūdzēšanas principa elementus un ka
apstrīdētā tiesību norma aizskarot viņam Satversmē garantētās
cilvēktiesības — aizstāvēt savas aizskartās tiesības un
likumiskās intereses taisnīgā tiesā.
5.Konstitucionālās sūdzības
iesniedzēja Tatjana Šnevele apstrīd APK 280.panta pirmās
daļas 4.punktu daļā, kas noteic, ka tiesas spriedums lietā par
amatpersonas lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu ir galīgs,
un CPK 239.panta ceturtās daļas atbilstību Satversmes 89. un 92.
pantam, kā arī Konvencijas 6.pantam. Viņa uzskata, ka APK
280.panta pirmās daļas 4.punkta norma, kas noteic, ka tiesas
spriedums lietā par amatpersonas lēmumu par administratīvā soda
uzlikšanu ir galīgs, un CPK 239.panta ceturtā daļa esot pretrunā
ar Satversmes 89.pantu, kas noteic: “Valsts atzīst un aizsargā
cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un
Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem”, un 92.pantu, kā
arī Konvencijas 6.pantu. T.Šnevele uzskata, ka viņas apstrīdētās
tiesību normas liedzot iespēju vēlreiz izskatīt lietu neatkarīgā
un objektīvā tiesā, ja lieta jau skatīta pirmās instances
tiesā.
Konstitucionālajā sūdzībā
T.Šnevele apraksta lietas faktiskos apstākļus. 2000.gada
12.februārī Valsts ieņēmumu dienesta Ludzas rajona nodaļas muitas
punktā “Zilupe” viņai sastādīts administratīvā pārkāpuma
protokols un mantu un dokumentu apskates un izņemšanas protokols
administratīvā pārkāpuma lietā. Viņai nepamatoti esot izņemti
seši pārtikas bagātinātāju komplekti, kurus muitas darbinieki
esot nepareizi kvalificējuši kā medikamentus. 2000.gada
25.februārī T.Šnevele pārsūdzējusi lēmumu administratīvā
pārkāpuma lietā Ludzas rajona tiesā. Tā 2000.gada 18.septembrī
pieņēmusi spriedumu, ar kuru apstrīdētais lēmums atstāts
negrozīts un viņas sūdzība par lēmumu administratīvā pārkāpuma
lietā noraidīta. Spriedumā ir norāde, ka tas nav pārsūdzams.
T.Šnevele uzskata, ka Ludzas rajona tiesa, izskatot lietu pēc
būtības, esot pieļāvusi procesuālo normu pārkāpumus.
Konstitucionālās sūdzības
precizējumos T.Šnevele izsaka viedokli, ka taisnīga tiesa tiekot
nodrošināta tikai tad, ja cilvēkam dota iespēja aizstāvēt
likumiskās intereses gan pirmās instances tiesā, gan arī
apelācijas un kasācijas kārtībā. Tiesību normas, kuras viņa
apstrīd, liedzot tiesības uz taisnīgu tiesu.
6. Institūcija, kas izdevusi
apstrīdētos tiesību aktus, —Saeima — atbildes rakstā par
V.Vaitoņa konstitucionālo sūdzību norāda, ka Satversmes 92.pantā
tiesības pārsūdzēt spriedumu netiekot īpaši nodalītas kā tiesību
uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa. Satversmē ietvertās cilvēktiesību
normas saturs šaubu gadījumā esot tulkojams pēc iespējas
atbilstoši interpretācijai, kāda tiekot lietota starptautisko
cilvēktiesību normu piemērošanas praksē. Saeima uzskata, ka
Satversmes 92.pants tulkojams, ņemot vērā Konvencijas 6.panta
interpretāciju Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk —
Cilvēktiesību tiesa). Tā spriedumos Delcourt pret Beļģiju
[Delcourt v. Belgium (1970)] un Beļģijas valodniecības
lietā[Belgian Linguistic case (1968)] Cilvēktiesību
tiesa esot atzinusi, ka tiesības pārsūdzēt tiesas spriedumu
neesot ietvertas Konvencijas 6.pantā. Īpaši tiesības pārsūdzēt
tiesas spriedumu esot noteiktas Konvencijas 7.protokola 2.pantā,
pie tam tikai attiecībā uz krimināllietām. Tāpat esot tulkojams
Satversmes 92.pants, jo V.Vaitonim neesot aizskartas
kriminālprocesuālās tiesības. Ierobežojums personai pašai
pārsūdzēt tiesas spriedumu šajā gadījumā neesot uzskatāms par
neatbilstošu Satversmes 92.pantam.
Saeima norāda, ka APK normas tomēr
paredzot iespēju pārbaudīt tiesas nolēmuma administratīvā
pārkāpuma lietā likumību un pamatotību. APK 287.panta pirmajā
daļā esot noteikts, ka tiesneša lēmumu lietās par
administratīvajiem pārkāpumiem varot atcelt vai grozīt pēc
prokurora protesta pats tiesnesis, kā arī neatkarīgi no prokurora
protesta — augstākas tiesas priekšsēdētājs.
Saeima uzskata, ka ar tiesību
normu, kuru apstrīd V.Vaitonis, netiekot pārkāptas Satversmes
91.pantā nostiprinātās personas tiesības uz vienlīdzību likuma un
tiesas priekšā, jo apstrīdētā tiesību norma nesaturot atšķirīgu
regulējumu, bet tiekot piemērota visām personām vienādi.
7. Atbildes rakstā uz T.Šneveles
konstitucionālo sūdzību Saeima norāda, ka jēdziens “aizstāvēt”
Satversmes 92.panta izpratnē nozīmējot nevis tiesības uz
bezgalīgu tiesas procesu, bet, gluži otrādi, uz procesu, kuram
saprātīgā laikā esot jānoslēdzas ar spēkā stājušos stabilu
spriedumu. Viens no nosacījumiem personas pieejai tiesai esot šīs
pieejamības efektivitāte, kas ietverot arī lietas ātru
izskatīšanu. T.Šneveles apstrīdētās tiesību normas esot veidotas,
ievērojot šo mērķi. Tiesa pieņemot lēmumu pēc tam, kad juridiski
izvērtējusi un pēc būtības pārskatījusi administratīvās iestādes
lēmumu. Tādējādi, ņemot vērā konkrētās tiesiskās attiecības,
atbilstoši Satversmes 92.pantam tiekot nodrošinātas tiesības uz
taisnīgu tiesu.
Saeima norāda, ka saskaņā ar APK
280.panta pirmās daļas 4.punktu iesniedzējai bijušas tiesības
lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu pārsūdzēt augstākai
institūcijai. Šīs tiesības viņa neesot izmantojusi, bet uzreiz
pārsūdzējusi lēmumu tiesā. Tāpat virknē APK normu esot paredzētas
arī citas garantijas lietas taisnīgai izlemšanai un personas
tiesību ievērošanai: prokurora uzraudzība pār likumu izpildi
administratīvo pārkāpumu lietā (242.pants), administratīvās
aizturēšanas, personas apskates, mantu un dokumentu apskates un
izņemšanas pārsūdzēšana (259.pants), personas, kuru sauc pie
administratīvās atbildības, tiesības izmantot advokāta palīdzību
(260.pants), lēmuma izpildes apturēšana sakarā ar sūdzības vai
protesta iesniegšanu (283.pants), kā arī prokurora protesta
iesniegšana par lēmumu, kas pieņemts sakarā ar sūdzību par
administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu (288.pants).
Saeima uzskata, ka tiesību normas,
kuras apstrīd T.Šnevele, ir atbilstošas Satversmes 89.pantam un
Konvencijas 6.pantam. Apstrīdētās tiesību normas paredzot
personai tiesības pārsūdzēt administratīvā pārkāpuma lietā
pieņemtu lēmumu tiesā. Līdz ar to pilnībā tiekot īstenotas
garantijas, kas ietvertas tiesībās uz taisnīgu tiesu.
Secinājumu daļa
1. Dažādās valstīs
administratīvais process tiek regulētsatšķirīgi, pie tam
administratīvo pārkāpumu lietas atsevišķās tiesību sistēmās var
atšķirties pēc satura un apjoma. Tāpēc, lai izvērtētu apstrīdēto
tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām,
nepieciešams izanalizēt Latvijā spēkā esošo administratīvo
pārkāpumu lietu procesuālo kārtību.
Latvijā, tāpat kā vairumā
postsociālisma valstu, administratīvajam procesam atšķirībā no
civilprocesa un kriminālprocesa piemīt vispārēja īpatnība, ka
tiesas (tiesneša) nolēmums administratīvā pārkāpuma lietā ir
galīgs un nav pārsūdzams augstākas instances tiesā. Nolēmumi par
administratīvā soda uzlikšanu, kā arī spriedumi, kas taisīti,
izskatot sūdzību par lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā,
stājas spēkā un tiek nodoti izpildei nekavējoties.
Latvijā administratīvo pārkāpumu
lietās noteikta dažāda lietu izskatīšanas procesuālā kārtība: tās
tiek skatītas konkrētās institūcijās vai uzreiz tiesā. Pie tam
tas rada atšķirīgas tiesiskās sekas, arī attiecībā uz pārsūdzības
kārtību.
1.1. APK deleģē izskatīt
administratīvo pārkāpumu lietas, pirmkārt, noteiktām iestādēm,
amatpersonām, pašvaldību administratīvajām komisijām, otrkārt,
rajona (pilsētas) tiesu tiesnešiem. Abos gadījumos administratīvā
pārkāpuma lieta tiek izskatīta, pamatojoties uz APK normām, un
visi minētie subjekti saskaņā ar likumā noteikto kompetenci ir
tiesīgi uzlikt administratīvo sodu.
Tomēr šajos gadījumos noteikts
atšķirīgs pārsūdzības tiesību apjoms: 1) institūcijas,
amatpersonas vai pašvaldību administratīvās komisijas lēmumu
administratīvā pārkāpuma lietā ieinteresētā persona var pārsūdzēt
tiesā, kuras spriedums ir galīgs; 2) ja administratīvo pārkāpumu
izskata tiesnesis, tad nav paredzētas ieinteresētās personas
tiesības uz pārsūdzību.
Tādējādi abos gadījumos tiesas
nolēmums administratīvā pārkāpuma lietā ir galīgs un nav
pārsūdzams.
1.2. Savukārt, administratīvā
pārkāpuma lietu izskatot tiesā, administratīvais process arī tiek
regulēts divējādi. Pirmkārt, administratīvo pārkāpumu lietas
izskata tiesnesis, pamatojoties uz APK normām. Šajā gadījumā
process tiesā tiek realizēts kā personas publiski tiesisko
pienākumu vai tiesību noskaidrošana. Otrkārt, darbojas
administratīvā soda pārsūdzēšanas vispārīgais princips: vispirms
sūdzība augstākā institūcijā vai augstākai amatpersonai, pēc tam
— sūdzība rajona (pilsētas) tiesā. Šajā gadījumā process tiek
realizēts kā tiesas kontrole pār iestādes izdota administratīvā
akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu un pamatotību.
Izņēmums noteikts vienīgi gadījumā, ja administratīvā pārkāpuma
lietā piemērotā sankcija ir naudas sods. Tad pastāv alternatīva
izvēles iespēja — sūdzība augstākai institūcijai (amatpersonai)
vai uzreiz rajona (pilsētas) tiesai. Ja tiesa izskata sūdzību par
lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, tā pamatojas arī uz
Civilprocesa likuma vispārīgajiem noteikumiem un vēl spēkā esošās
Civilprocesa kodeksa sadaļas normām.
Kaut arī abos iztiesāšanas veidos
ir atšķirīgs procesuālo tiesību apjoms atkarībā no personas
tiesiskā statusa, tomēr abos gadījumos personai ir liegtas
tiesības pārsūdzēt tiesas vai tiesneša nolēmumu. Pie tam
neatkarīgi no tā, kādā veidā tiek realizēta tiesvedība: vai nu
tiesai (tiesnesim) uzliekot administratīvo sodu, vai arī tiesai
taisot spriedumu, izskatot personas sūdzību par institūcijas
(amatpersonas) lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā.
2. Konvencijas 6.pants nav
kategorisks un stingri nenosaka, ka, tikai vēršoties tiesā, ir
iespējams realizēt tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas
izskatīšanu. Administratīvo pārkāpumu lietas kā pirmā instance
varētu skatīt ne tikai tiesa, bet arī speciāli šim nolūkam
izveidotas neatkarīgas un lietas iznākumā neieinteresētas
institūcijas, kurām šādas tiesības būtu deleģētas ar likumu un
kuras spētu nodrošināt objektīvu un atklātu procesu.
Ja tiesa administratīvo lietu
izskata jau kā augstāka instance, to varētu uzskatīt par
pārsūdzības procesu tikai tādā gadījumā, ja lieta zemākā instancē
būtu izskatīta objektīvā, lietas iznākumā neieinteresētā
institūcijā. Latvijā šāda alternatīva institūcija nav izveidota.
Valsts pārvaldes iestādes vai augstākas amatpersonas, kas Latvijā
saskaņā ar administratīvo procesu izskata personu sūdzības par
uzlikto administratīvo sodu, nevar uzskatīt par objektīvām
institūcijām vai amatpersonām Konvencijas 6.panta izpratnē, jo
tās ir vairāk vai mazāk ieinteresētas attiecīgās lietas iznākumā.
Pēc būtības šāda kārtība ir iestādes paškontroles mehānisms. Līdz
ar to administratīvajā procesā paredzētā sūdzība augstākai
amatpersonai vai institūcijai ir pārsūdzība lietas iznākumā
ieinteresētai amatpersonai vai institūcijai. Šāda sistēma
attaisno sevi tikai tādos gadījumos, ja tiek pieņemts personai
labvēlīgs nolēmums. Taču, ja tiek pieņemts personai nelabvēlīgs
nolēmums, tad nevar uzskatīt, ka tai tiek dotas iespējas
aizstāvēt savas aizskartās tiesības un likumiskās intereses
objektīvā institūcijā. Tādējādi personai nelabvēlīga lēmuma
gadījumā šī sistēma ir nepilnīga un personas tiesības tiek
nepamatoti ierobežotas.
Kaut arī administratīvā pārkāpuma
lietas izskatīšanā, ja to veic noteikta institūcija
(amatpersona), indivīda procesuālās tiesības ir plašākas nekā
gadījumā, ja administratīvā pārkāpuma lietu izskata tiesnesis,
tomēr šī atšķirība neizslēdz nepieciešamību nodrošināt personai
pārsūdzības tiesības augstākas instances tiesā.
3. Pēdējo gadu prakse liecina, ka
postsociālisma valstīs ar administratīvā procesa noregulēšanu
saistītās problēmas tiek risinātas atbilstoši demokrātiskas
valsts un cilvēktiesību principiem, tostarp arī paplašinot
pārsūdzības apjomu. Dažas valstis jau pieņēmušas jaunus
administratīvā procesa likumus vai arī gatavojas to darīt.
Savukārt citur šīs problēmas tiek risinātas konstitucionālajās
tiesās, izvērtējot cilvēktiesību pārkāpumus.
Vairāku valstu konstitucionālās
tiesas jau atzinušas, ka pārsūdzība garantējama arī
administratīvo pārkāpumu lietās. Tā Krievijas Federācijas
Konstitucionālā tiesa 1999.gada 28.maija spriedumā par
administratīvo pārkāpumu lietām pēc vairāku pilsoņu sūdzībām
atzina par konstitūcijai neatbilstošām normas, kuras liedz
pārskatīt tiesas spriedumu administratīvo pārkāpumu lietās, lai
pēc pilsoņu sūdzībām pārbaudītu tiesas sprieduma likumību un
pamatotību vismaz vēl vienā tiesas instancē. Arī Azerbaidžānas
Republikas Konstitucionālā tiesa ar 1999.gada 8.jūlija spriedumu
atzina par spēku zaudējušām normas, kuras liedz pārsūdzēt tiesas
spriedumu administratīvo pārkāpumu lietās. Abu valstu
konstitucionālās tiesas izvērtēja un atzina par neatbilstošām
augstāka juridiska spēka tiesību normām vienāda satura normas,
kas liedza pārsūdzēt tiesas nolēmumu administratīvo pārkāpumu
lietā augstākas instances tiesā. Satversmes tiesā apstrīdētās
tiesību normas ir analoģiskas. Turklāt neatbilstība tika atzīta
līdzīgām normām, kuras ietvertas gan Krievijas Federācijas, gan
Azerbaidžānas Republikas konstitūcijā un kuras garantē personas
tiesības uz tiesas aizsardzību. Arī Satversmes tiesai jāizvērtē
apstrīdēto tiesību normu atbilstība tāda paša satura Satversmes
normām.
Lietuvas Republikā 1999.gada
14.janvārī tika pieņemts Administratīvā procesa likums, kurš
stājās spēkā jau tā paša gada 1.maijā. Šis jaunais likums,
ieviešot demokrātiskas valsts tiesību principus, ir izmainījis
līdz tam pastāvējušo procesuālo kārtību administratīvo pārkāpumu
lietu izskatīšanā un paredz atsevišķu tiesu instanču sistēmu
tieši administratīvajām lietām. Lietuvā ir izveidoti apgabala
administratīvie tribunāli un Augstākais administratīvais
tribunāls. Šīs divas instances aptver visas valsts jurisdikciju
administratīvajā procesā, nosakot paplašinātas tiesības uz
pārsūdzību.
Arī Latvijā likumdevējs jau
paplašinājis pārsūdzības tiesības administratīvo pārkāpumu
lietās. Proti, 2001.gada 25.oktobrī Saeima pieņēma Administratīvā
procesa likumu, kurš stāsies spēkā 2003.gada 1.jūlijā. Tas paredz
administratīvā procesa dalībniekam tiesības uz pārsūdzību
augstākas instances tiesā ikvienā administratīvā pārkāpuma lietā.
Tomēr jāņem vērā, ka šā likuma spēkā stāšanās tiks noteikta ar
speciālu likumu. Tā, jau apspriežot likumprojektu pirmajā
lasījumā, atzīts, ka šā likuma ieviešanai tiks noteikts pārejas
periods, kas ievilksies vairāku gadu garumā, jo prasīs diezgan
lielus valsts budžeta līdzekļus. (Sk. Latvijas Republikas
7.Saeimas pavasara sesijas 1999.gada 10.jūnija sēdes
stenogrammu.) Tomēr apstāklis, ka šādas garantijas tiks
nodrošinātas nākotnē, neattaisno cilvēktiesību pārkāpšanu ar
šobrīd piemērojamām tiesību normām.
4. Tiesas sprieduma pārsūdzēšana
apelācijas kārtībā ir sūdzības iesniegšana par spriedumu, kas nav
stājies likumīgā spēkā. Pārsūdzības mērķis ir pārbaudīt tiesas
nolēmuma tiesiskumu un pamatotību, kā arī novērst kļūdas, ko,
iespējams, pieļāvusi zemākas instances tiesa, izskatot lietas par
aizskartām personas tiesībām un ar likumu aizsargātām interesēm.
Sūdzību ir tiesīgas iesniegt lietā ieinteresētās personas, kuras
uzskata, ka pirmās instances tiesas spriedums, izskatot lietu pēc
būtības, bijis kļūdains. Likumā paredzēta arī iespēja iesniegt
blakus sūdzību par dažādiem tiesvedībā pieņemtiem lēmumiem, kas
nav stājušies spēkā.
Latvijā sprieduma pārsūdzība ir
noteikta krimināllietās un daļā civillietu, taču administratīvo
pārkāpumu lietās tiesas nolēmuma pārsūdzība augstākā tiesu
instancē tiek liegta.
Nevar piekrist Saeimas izteiktajam
argumentam, ka pārsūdzība administratīvo pārkāpumu lietās tomēr
tiek paredzēta, realizējot likumā noteiktās tiesības atcelt vai
grozīt tiesneša lēmumu lietās par administratīvajiem pārkāpumiem
pašam tiesnesim pēc prokurora protesta vai augstākas tiesas
priekšsēdētājam neatkarīgi no prokurora protesta. Prokurora
uzraudzība ir no sociālistiskajām tiesībām saglabājies elements,
kas raksturīgs dažu postsociālisma valstu tiesībām, bet netiek
praktizēts demokrātisko valstu tiesību sistēmās. Pēc savas
būtības prokurora protests uzskatāms par diskrecionāro
(discretionary) varu, bet ne par efektīvu tiesību
aizsardzības līdzekli Konvencijas izpratnē. [Sk. Eiropas
Cilvēktiesību tiesas nolēmumu lietā “Tumilovich against Russia”
(1999).] Diskrecionārā vara ir amatpersonas vai institūcijas
tiesība rīkoties pēc saviem ieskatiem (sk.: Svešvārdu
vārdnīca. Rīga: Jumava, 1999, 160.lpp.).
Arī augstākas tiesas
priekšsēdētāja tiesības atcelt vai grozīt tiesneša lēmumu nav no
lietas dalībnieka gribas atkarīgs tiesību aizsardzības līdzeklis.
Tā kā administratīvajā procesā pieņemtais nolēmums stājas spēkā
nekavējoties, abos šajos gadījumos iespējams ietekmēt tikai jau
likumīgā spēkā stājušos nolēmumu. Administratīvi sodītās personas
vēršanās pie prokurora vai augstākas tiesas priekšsēdētāja nerada
tādas juridiskas sekas kā obligāta tiesas pārbaude pēc sūdzības
administratīvā pārkāpuma lietā. Personas sūdzība minētajām
amatpersonām neuzliek pienākumu pārskatīt likumīgā spēkā stājušos
tiesas (tiesneša) nolēmumu.
Tāpat Saeimas atbildes rakstā
minētās garantijas personas tiesību aizsardzībai (prokurora
uzraudzība, ieinteresētās personas tiesības pārsūdzēt
administratīvo aizturēšanu, personas apskati, mantu apskati un
mantu un dokumentu izņemšanu, tiesības izmantot advokāta
palīdzību, lēmuma izpildes apturēšana sakarā ar sūdzības vai
protesta iesniegšanu, par sūdzību pieņemtā lēmuma protestēšana)
pēc to rakstura nav saistītas ar tiesas nolēmuma pārsūdzību. Lai
realizētu lietas taisnīgu izlemšanu un personas tiesību
ievērošanu, ieinteresētajai personai ir jādod iespēja pašai pēc
savas iniciatīvas lūgt pārskatīt pieņemto nolēmumu augstākas
instances tiesā.
5. Satversmes 92.pants noteic
iespēju ikvienam aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses
taisnīgā tiesā. Lai izvērtētu apstrīdēto tiesību normu atbilstību
šai augstāka juridiska spēka tiesību normai, nepieciešams
noskaidrot, vai jēdziens “taisnīga tiesa” ietver arī tiesības
pārsūdzēt tiesas spriedumu administratīvā pārkāpuma lietā.
Satversmes 92.pants to tieši nenosaka.
Lai konstatētu, vai Satversmes
92.pants ietver tiesības ikvienā gadījumā nolēmumu administratīvā
pārkāpuma lietā pārsūdzēt augstākas instances tiesā, no vienas
puses, ir jāanalizē Konvencija, kurā noteikts taisnīgas tiesas
jēdzienā ietvertais pārsūdzības tiesību minimums dalībvalstīm, un
Konvencijas interpretācija Cilvēktiesību tiesas praksē. No otras
puses, jāievēro Satversmes 92.pantā ietvertās paplašinātās
pārsūdzības tiesības.
Saeimas atbildes rakstā pamatoti
minēts, ka Cilvēktiesību tiesa vairākos spriedumos ir atzinusi,
ka Konvencijas 6.pantā nav tieši norādītas tiesības uz apelācijas
pieejamību un vienīgais precīzi formulētais nosacījums par
apelāciju ietverts Konvencijas 7.protokola 2.pantā, kas garantē
minētās tiesības tikai kriminālās tiesvedības gadījumos [sk.
Human Rights. The 1998 Act and the European Convention. Sweet
& Maxwell, London, 2000, p.231, un Cilvēktiesību tiesas
spriedumus lietās “Delcourt v. Belgium” (1970) un “Belgian
Linguistic case” (1968)]. Līdz ar to Cilvēktiesību tiesa ir
atzinusi, ka Konvencijas 6.pants neuzliek valstīm par pienākumu
visos gadījumos ieviest apelācijas tiesu sistēmu un valsts pati
var noteikt pārsūdzības principa apjomu saskaņā ar savu tiesību
sistēmu. Ieviešot apelācijas tiesu sistēmu, valsts savā likumā
var noteikt lietu kategorijas, kurām pārsūdzība apelācijas
instancē nav paredzēta. Latvijā ir paplašināts pārsūdzības
tiesību apjoms, ieviešot pārsūdzību arī civillietās, kuras
izspriežamas prasības tiesvedības kārtībā, tas ir, kurās ir
strīds par tiesībām. (Sk. Satversmes tiesas 2002.gada
17.janvāra spriedumu lietā Nr.2001–08–01.)
Tādējādi ne Konvencijas normas, ne
Satversmes 92.pants neietver obligātu prasību nodrošināt iespēju
izskatīt ikvienu administratīvā pārkāpuma lietu augstākas
instances tiesā un jēdziens “taisnīga tiesa” negarantē tiesības
ikvienu šādu lietu pārsūdzēt apelācijas instancē.
6. Lai konstatētu, vai tiesības uz
pārsūdzību administratīvo pārkāpumu lietās ietvertas Satversmē un
Konvencijā, jāizvērtē APK regulēto administratīvo pārkāpumu lietu
raksturs. Tātad jānoskaidro, vai administratīvo pārkāpumu lietas,
uz kurām attiecas apstrīdētās tiesību normas, nesatur
krimināllietas vai tādas civillietas pazīmes, kurā ir paredzētas
pārsūdzības tiesības.
Administratīvo pārkāpumu lietas
nosacīti var iedalīt tādās, kuras: 1) pielīdzināmas
krimināllietām, 2) pielīdzināmas civillietām, 3) nesatur
kritērijus, pēc kuriem tās varētu pielīdzināt citai lietu
kategorijai. No šā izvērtējuma arī ir atkarīgs, vai konkrētajā
administratīvā pārkāpuma lietā pārsūdzība augstākas instances
tiesā ir Satversmes 92.pantā garantēta tiesība.
6.1. Konvencijas 7.protokola
2.pantā ietvertais minimālais standarts pieļauj izņēmumus
pārsūdzības tiesībās vieglāka rakstura kriminālās tiesvedības
lietās, tomēr Latvijā pārsūdzība augstākas instances tiesā tiek
garantēta ikvienā krimināllietā. Tādējādi, ņemot vērā, ka Latvijā
likumdevējs noteicis paplašinātas tiesības uz pārsūdzību
kriminālās tiesvedības lietās, ir lietderīgi pētīt Cilvēktiesību
tiesas praksi, salīdzinot pārsūdzības tiesības krimināllietās un
administratīvo pārkāpumu lietās.
Cilvēktiesību tiesa vairākos
spriedumos ir atzinusi, ka Konvencijas 6.pants attiecas arī uz
administratīvajām lietām. Šajā gadījumā noteicošā ir lietas
būtība, nevis tas, kā to klasificējis nacionālais likums. Pie
tam, ja tiek konstatēts apstāklis, ka konkrētā gadījumā
administratīvajā procesā regulētai lietai tiek piemērots
Konvencijas 6.pants saistībā ar Konvencijas 7.protokola 2.pantu,
tas nebūt nenozīmē, ka šī lieta jāattiecina uz kriminālprocesu.
Attiecīgo pazīmju konstatēšana tikai dod pamatu šādai lietai
piemērot Konvencijas 6.panta garantijas.(Sk. Theory and
Practice of the European Convention on Human Rights. Third
edition by P.van Dijk, G.J.H.van Hoof. Kluwer Law International,
The Hague – London – Boston, 1998, p.410.)
Cilvēktiesību tiesa ir noteikusi
trīs alternatīvus kritērijus, pēc kuriem var konstatēt, vai
administratīvā pārkāpuma lietai ir krimināllietas pazīmes. Šie
kritēriji ir: 1) konkrētā tiesību pārkāpuma klasifikācija
nacionālajā tiesību sistēmā, saistot šo pārkāpumu vai nu tikai ar
krimināltiesībām, vai tikai ar administratīvajām tiesībām, vai
arī ar abām kopā; 2) pārkāpuma raksturs; 3) sankcijas atbilstība
vai neatbilstība kriminālsfērai. Lai pārkāpumu atzītu par
kriminālpārkāpumu Konvencijas izpratnē, pietiek, ja kaut viens no
uzskaitītajiem kritērijiem atbilst tā pazīmēm. [Sk. Eiropas
Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā “Engel v.Netherlands”
(1976).]
Analizējot APK regulētās
administratīvo pārkāpumu lietas, redzams, ka daļā no tām kā
sankcija ir paredzēts naudas sods vai arests. Gan naudas sodam,
gan arestam piemīt kriminālsfēras sankcijai raksturīgais sodošais
raksturs, līdz ar to šīs sankcijas atbilst krimināllietas
sankcijai. Konvencijas mērķis prasa, lai tik nopietnas sankcijas
tiktu aizsargātas ar Konvencijas 6.pantu un tās 7.protokola
2.pantu.
Tāpat daļu no administratīvo
pārkāpumu lietām, piemēram, transportlīdzekļa vadīšanu
alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo un citu apreibinošu
vielu iespaidā, kā arī vairumu pārkāpumu pret dabas vidi, valsts
tiesību sistēma attiecina gan uz administratīvo tiesību, gan
krimināltiesību sfēru, jo, ja gada laikā izdarīts otrs šāda veida
pārkāpums (noziedzīgs nodarījums), iestājas kriminālatbildība.
Tādējādi arī minētajos gadījumos par attiecīgu administratīvu
pārkāpumu sodītas personas tiesības tiek aizsargātas ar
Konvencijas 6.pantu un Konvencijas 7.protokola 2.pantu.
Līdz ar to secināms, ka arī
Satversmes 92.pants ietver garantētas pārsūdzības tiesības
administratīvo pārkāpumu lietās, ja tās pēc kāda iepriekš minētā
vai cita kritērija atbilst krimināllietas pazīmēm.
6.2. Daļai administratīvo
pārkāpumu lietu piemīt arī civillietas pazīmes. Cilvēktiesību
tiesa secinājusi, ka administratīvā pārkāpuma lieta pēc sava
rakstura atzīstama par civillietu, ja tajā konstatējamas
privāttiesiskas pazīmes: piemēram, saistība ar biznesa
aktivitātēm, peļņas gūšana, līgumattiecības ar klientiem. [Sk.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā “Pudas v.Sweden”
(1987).] Līdz ar to apstāklis, ka valsts regulē kādas
publiskas tiesības, neizslēdz arī civilo tiesību esamību
konkrētajā gadījumā Konvencijas izpratnē. Ja administratīvā
pārkāpuma lietai piemīt civillietas pazīmes, tādā gadījumā
jāievēro nacionālajā likumā paplašinātās pārsūdzības
tiesības.
6.3. Savukārt publiska rakstura
lietas, kurās priekšroka ir sabiedrībasinteresēm, nevar uzskatīt
par civiltiesiskām lietām Konvencijas izpratnē. Piemēram, lēmumi,
kas saistīti ar nodokļiem, imigrāciju un emigrāciju, vīzas
izsniegšanu vai vēlēšanu tiesībām. Tāpat APK ietvertie tiesību
pārkāpumi pret tiesisko kārtību, kam nepiemīt krimināltiesību
sfērai raksturīgās pazīmes, netiek aptverti ar Konvencijas
6.pantu un tās 7.protokola 2.pantu. Tādējādi nacionālais likums
var paredzēt tādas administratīvo pārkāpumu lietu kategorijas,
kuras nav pārsūdzamas.
Tomēr APK procesuāli vienkopus
regulē dažāda rakstura administratīvo pārkāpumu lietas —
gan ar privāttiesisku, gan publiski tiesisku raksturu. Lietas nav
grupētas tā, lai pēc administratīvā pārkāpuma rakstura un pazīmēm
noteiktu atšķirīgu pārsūdzības kārtību.
Līdz ar to apstrīdētās tiesību
normas neatbilst Satversmē un Konvencijā ietvertajam taisnīgas
tiesas jēdzienam un ir pretrunā ar Satversmes 89. un 92.pantu, kā
arī ar Konvencijas 6.pantu un 7.protokola 2.pantu.
7. Ja tiesību normas atzītas par
neatbilstošām kaut vienai augstāka juridiska spēka tiesību
normai, nav nepieciešams izvērtēt apstrīdēto tiesību normu
atbilstību arī Satversmes 91.pantam.
8. Spriedumā izvērtētas
administratīvo pārkāpumu lietu kategorijas, kurās pārsūdzību
augstākas instances tiesā ierobežo APK 280.panta tiesību normas.
Satversmes tiesa secina, ka ne tikai apstrīdētās, bet arī
neapstrīdētās minētā panta normas, kas noteic, ka tiesas
spriedums par administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu ir
galīgs, neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām.
9. Tā kā apstrīdētās tiesību
normas ir pretrunā ar augstāka juridiska spēka tiesību normām un
ņemot vērā, ka procesuālā kārtība pārsūdzībai administratīvo
pārkāpumu lietās līdz attiecīgo Administratīvā procesa likuma
tiesību normu spēkā stāšanās brīdim nav noteikta, ieinteresēto
personu sūdzības par administratīvo pārkāpumu lietām jāizskata
vispārējās jurisdikcijas tiesām pēc procesuālās analoģijas
principa, uzskatot šīs pārsūdzības iespējas par jaunatklātu
apstākli lietā.
10. Saskaņā ar Satversmes tiesas
likuma 32.panta trešo daļu tiesību normas, kuras Satversmes tiesa
atzinusi par neatbilstošām augstāka juridiska spēka tiesību
normām, uzskatāmas par spēkā neesošām no Satversmes tiesas
sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi
citādi. Ņemot vērā, ka ar apstrīdētajām tiesību normām ir
aizskartas sūdzību iesniedzēju cilvēktiesības un šīs personas
savas aizskartās tiesības lūgušas izvērtēt konstitucionālajā
tiesā, jānodrošina šo personu pārsūdzības tiesību aizsardzība ar
atpakaļejošu likuma spēku. Tādējādi gan V.Vaitoņa, gan T.Šneveles
sūdzības par administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtu nolēmumu ir
pārsūdzamas augstākas instances tiesā, izskatot attiecīgās lietas
vēlreiz pēc būtības.
Nolēmumu daļa
Pamatojoties uz Satversmes tiesas
likuma 30.—32. pantu, Satversmes tiesa
nosprieda:
1. Atzīt Latvijas Civilprocesa
kodeksa 239.panta ceturto daļu un Latvijas Administratīvo
pārkāpumu kodeksa 279.panta otro daļu un 280.panta normas, kas
nosaka, ka tiesas spriedums par administratīvā pārkāpuma lietā
pieņemto lēmumu ir galīgs, par neatbilstošām Latvijas Republikas
Satversmes 89. un 92.pantam un par spēkā neesošām no sprieduma
publicēšanas dienas.
2. Attiecībā uz konstitucionālās
sūdzības iesniedzēju V.Vaitoni atzīt par spēkā neesošu Latvijas
Administratīvo pārkāpumu kodeksa 279.panta otro daļu no 2001.gada
27.jūlija.
3. Attiecībā uz konstitucionālās
sūdzības iesniedzēju T.Šneveli atzīt par spēkā neesošu Latvijas
Administratīvo pārkāpumu kodeksa 280.panta pirmās daļas 4.punkta
normu, kas noteic, ka tiesas spriedums lietā par amatpersonas
lēmumu par administratīvā soda uzlikšanu ir galīgs, un Latvijas
Civilprocesa kodeksa 239.panta ceturto daļu no 2001.gada
18.septembra.
Spriedums stājas spēkā tā
publicēšanas dienā. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
Tiesas sēdes priekšsēdētājs
A.Endziņš
