Par globalizāciju un mūsu pamatiem

Ojārs Celle:

Globalizācija Baltijai tuvojas arī ar NATO un Eiropas Savienību. Pirmajā sastāv visas G–7 valstis, izņemot Japānu. Bet otrajā – četras. Šo valstu interesēs ir iegūt kontroli par Austrumeiropas tirgiem. Pacelt šeit dzīves standartu un regulēt konkurenci tā, kā viņas to vēlas. Protams, jaunās valstis, kas abām organizācijām vēlas pievienoties, vēl ilgi nebūs vienlīdzīgas partneres Rietumiem.

No kā Rietumiem ir bailes? No tā, ka sāksies nekontrolēta cilvēku plūsma no nabadzīgajām kandidātzemēm Rietumu virzienā. Kā kontrolēt šo plūsmu, ir viena no ES lielajām rūpēm. Pagaidām varam vērot, ka Vācija un Austrija jau ir sākušas runāt par kustības ierobežojumiem, par kaut ko līdzīgu “dzelzs priekškaraam”. Iecerētajā pasaules kārtībā patērētāji Austrumos paliks uz vietas un šīs zemes uzplauks ar pabalstiem un preču plūsmu uz Austrumiem. Par to, lai preču plūsma pārāk strauji nesāktos pretējā virzienā, gādās ES uzspiestās kvotas.

Varam nopietni bažīties par to, ka šāds ES modelis veicina nevienlīdzību un savienības degradēšanos. Kas, piemēram, ir noticis Austrumvācijas pavalstīs, agrākajā VDR? Pēc neskaitāmu miljardu iepludināšanas no Rietumvācijas un visaptverošas integrācijas 12 gadu pūlēm šī Vācijas daļa vēl arvien nav sasniegusi paritāti. Vairāki miljoni iedzīvotāju ir pārcēlušies uz rietumu dalu, bet palikušie dzīvo zemākā dzīves standartā, kam vajadzēs vēl gadu desmitus, līdz paaudžu maiņā Vācija atkal kļūs viena nācija.

Vērojot šo modeli kā biedu nākotnei, ES ir piesardzīga. Pati Savienība arī ir neskaidrībā, kāds izveidosies nāciju kopības modelis. Vācija un dažas kaimiņvalstis uzskata, ka cieša federācija ir ideālā forma, kurā katras individuālās nācijas intereses ir stingri pakļautas kopības noteikumiem. Galīgā formā šāda Eiropas Savienība sāktu līdzināties Amerikas Savienotajām Valstīm. Federalizētās savienības modelim nepiekrīt tās nācijas, kas uzskata, ka ES nedrīkst pārvērsties par homogēnu eiropiešu sabiedrību, jo tādai trūkst nepieciešamās izejvielas – homogēnā eiropieša. Viņa vietā gan redzam individuālus cilvēkus, kas veido tautas, kuras kopīgi var veidot vienīgi nacionālo tautu ūniju, bez saplūšanas vienā masā, jo kura Eiropas tauta vēlēsies ziedot savu individuālismu kaut kādas neskaidras nākotnes vārdā? Saprotams, arī šāda veida savienībā ir iespējama brīva tirdzniecība, tiekšanās uz globālismu, bet tikai ar noteikumu, ka ES ir līdzvērtīga partnere ASV un citiem konkurentiem. Divpadsmit valstu apvienošanās Eiro valūtas ūnijā jau ir pieteikums uz cīņu pret dolāra dominanci globalizētā komercpasaulē.

Ap zemeslodi joņojošiem rīkojumiem, kas pārliek miljardus no vienas bankas citā, pērk un pārdod naftas kravas, kas milzīgu kuģu tilpnēs ceļo pa okeāniem no ražotāja pie patērētāja, un citām globāla rakstura komercaktivitātēm ir ļoti mazs sakars ar Latviju. Mūsu bankās ir tikai 3,5 miljardi latu – daudz par maz, lai spēlētu līdzi šajā tirgus spēlē. Mēs pat jūtamies bezspēcīgi varenā kapitālisma priekšā, kas, ja gribētu, spētu bez grūtībām pārņemt mūsu zemi savā varā. Kaut kas no tā jau ir noticis, jo lielākā daļa vērienīgo Latvijas uzņēmumu ir pārgājuši ārzemnieku kontrolē. Pašreiz strīdas, vai atļaut viņiem nopirkt arī zemi, uz kuras mēs dzīvojam. Ja mēs vēl esam samērā neatkarīgi, tas drīzāk ir izskaidrojams ar to, ka pašreiz neesam nevienam vajadzīgi, jo Latvijas valdība un Saeima nav līdz šim ieviesusi nekādus likumīgus mehānismus, kas mūs no svešām interesēm pasargātu.

Bieži vien spriešana un pārrunas par to, vai globalizācija ir mūsu zemei vēlama vai ne, balstās uz kļūdainiem pieņēmumiem, ka kaut kādā veidā Latvija varētu atgriezties 30. gadu gaisotnē. Tas diemžēl nevar vairs notikt, jo pasaule ir aizgājusi tālus ceļus. Mēs nevaram deklarēt neitralitāti un dzīvot savrup no pasaules. Šajos laikos mums pašiem ir jābūt kādam saimnieciskā spēka centram (kas mēs neesam) vai jāpievienojas plašākai valstu organizācijai (ko mēs mēģinām darīt). Stāvot malā, mēs neizbēgsim no tā, ka kāds mūs aprīs, tikai neaizsargāti mēs nespēsim izvēlēties, kura vēderā nonāksim. Pašreiz izvēle ir ES, un citas mums praktiski nav. Šī izvēle nemaz nav slikta. Mēs, un tāpat arī mūsu mazie kaimiņi, esam izkļuvuši no okupācijas žņaugiem brīvībā, bet attīstības ziņā esam atpalikušas valstis, bez resursiem un iespējām pašiem uz savu roku atkopties un noķert Rietumu nācijas.

Šī nespēja nav tikai kapitāla un resursu trūkums. Mēs neprotam moderni un veiksmīgi saimniekot, jo mūsu turīgo slāni iznīcināja vai izklīdināja komunisma terors. Prasme saimniekot nav māka, ko varēja iemācīties padomju diktatūras komandekonomikas sistēmā. Šīs prasmes trūkums mums spiež izvēlēties tikai vienu ceļu – to jau esam sākuši iet.

Līdzšinējā ES pieredze rāda, ka savienība tiešām spēj palīdzēt mazāk attīstītām valstīm augt un veidoties ātrāk, visai savienībai tuvoties vienam kopsaucējam. Tas ir lēns un pakāpenisks process, nekas nenotiek īsā laika sprīdī. Vai arī Austrumeiropa spēs augt un attīstīties tāpat, kā agrāk iesaistītās zemes to spēja? Vai komunistiskā pagātnes pieredze, organizētā noziedzība, padomju nomenklatūras bagāža, cilvēku neuzņēmība un personiskās iniciatīvas trūkums utt., utt. nav dzirnakmeņi mūsu kaklā, ar kuriem nodarboties ES ekspertiem nav nekādas pieredzes un tāpēc sekmes varētu būt apšaubāmas? Šaubas un neziņa nomāc daļu no mums un arī kādu daļu no ES.

Tomēr ES ekonomiskā bagātība var šo eksperimentu atļauties. Tā vismaz materiāli spēj mūs sagatavot tālākajam – cīņai lielajā globalizācijas arēnā, kurā tad visi iziesim vienoti un varbūt ar vairāk izlīdzinātām iespējām.

Kā mēs izjutīsim globalizāciju, jau būdami Eiropas Savienībā? Tikai ārpusēji, jo pati savienība iekšēji nav brīvs tirgus veidojums, tā sastāv no kvotām, kontrolēm, birokrātiskiem priekšrakstiem, kas stingri nosaka ES iekšējās attiecības. Uz ārpusi katrai valstij ir visumā neierobežotas iespējas cīnīties par tirgiem un par savu nišu pasaulē. ES pa daļai mūs pasargās no ārējā spiediena, jo kā nekā mēs būsim pasaules lielākās ekonomiskās un politiskās kopības valsts. Šīs aizsardzības dēļ jau mēs tiecamies uz drīzu iestāšanos.

Vai globalizācija un tai blakus eiropeizācija pakāpeniski asimilēs mūs un pārvērtīs vispirms par latviskas izcelsmes eiropiešiem, bet pēc tam par pasaules cilvēkiem, kas runās kādu kopvalodu un blakus tai, ja vēlēsies, varēs paturēt savu tautisko mantojumu? Garākā laika posmā tas tiešām varētu notikt ne tikai ar mums vien, bet ar visām pasaules tautām. Pašreizējais kopsaucējs, iespējams, būtu angļu valoda.

Ir arī otra iespēja, un tā šķiet daudz pieņemamāka – ka paralēli pasaules attīstībai visas tautas, kuru kultūra un valoda pašreiz parāda dzīvotspēju, tādas arī paliks nākotnē. Izglītības līmenim ceļoties, prast vairākas valodas būs normāli un vajadzīgi. Dzīvošana izvērsīsies vismaz divos līmeņos – savā tautā un globalizētajā pasaulē. Varbūt līmeņi būs vairāk nekā divi, savs latviskais, eiropeiskais un globālais.

Lai arī kādas pārmaiņas nākotne nestu, mūsu latviskie pamati būs jāveido un jāsargā mums pašiem. Šos centienus katra demokrātiska cilvēces kopība respektēs un veicinās. Ar tādām cerībām lai tad soļojam uz ES, uz NATO, paļāvībā uz savām spējām izdzīvot, pastāvēt, zelt, arī ja būs jāpieņem globalizācija.

“KAROGS”