Par mūsu svētkoka skaudro likteni

Jau XIII gadsimtā, attīstoties kuģniecībai, sākās ozolu audžu izciršana. Visvairāk cirta Kurzemē. Tā laika hronikās par Latvijas mežu platību un sastāvu nav precīzu ziņu. Visi Livonijas vēstures aprakstītāji apgalvo, ka senatnē šo apvidu sedza neizmērojami meži, taču nekad netiek minēti informācijas pirmavoti. Sākoties pilsētu un ostu būvniecībai, ozolus izmantoja arvien vairāk. Slaidi un bezzaraini stumbri līdz 40 cm diametrā lietoti Rīdzenes upes un ostas krastmalas nostiprināšanai. Tirdzniecības attīstība vēl vairāk ietekmēja platlapju koku un it īpaši ozolu izciršanu. Kopš XIII gadsimta notika arī pakāpeniska kulta koku un svētbiržu izciršana. Nīdējot pagānismu, mācītāji lika izcirst un nodedzināt daudzas ražīgas liepu un ozolu audzes. Tomēr izskaust tradīcijas nevedās tik viegli. Vēl XV gadsimta sākumā kuršiem bijusi paraža mirušos sadedzināt svētbirzī ozolu sārtā.

Ozolu izciršana līdumu ierīkošanai, kuģu būvei un tirdzniecībai turpinājās un arvien pieauga. Pēc vēsturiskām ziņām, XXVII–XVIII gs. tikai Ventspils kuģu būvētavā vien tapuši 79 tirdzniecības kuģi un 44 karakuģi. Aprēķināts, ka vairākmastu buriniekam bija nepieciešams vismaz 2000 slaidu ozolu. Vienam angļu flotes kuģim bijis nepieciešams ap 4000 Baltijas ozolu.

Krievija impērijas laikā daudz ozolu tika izcirsts un nosūtīts uz Pēterburgas un citām kuģu būvētavām. Nepieciešamās koksnes trūkums bija jau tik liels, ka ozolu gādāšanā iesaistīja pat flotes virsniekus. Ozolu meklējumos tie devās pat uz Sāmsalu. XIX gadsimtā Kurzemes guberņas mežu likums paredzēja kuģu būvei piemērotu mežaudžu apzināšanu, izciršanu un nosūtīšanu uz Sanktpēterburgu. Tādi ozolu meži vēl auga pie Dignājas un Rucavas. Daudz dižozolu bija pie Kokneses, arī dažās Vidzemes muižās – pie Straupes, Cēsīm, Valmieras, dažviet ar apkārtmēru pat līdz 8,5 m.

Lai gan XX gadsimta sākumā Latvija bija viena no mežiem bagātākajām Eiropas valstīm, tomēr mežainums turpināja strauji sarukt. To ietekmēja ne tikai koksnes vērtības celšanās, bet, tāpat kā iepriekšējos gadsimtos, karadarbības sekas bija arī muižu mežu ļoti nesaimnieciska izciršana.

Apzīmējumu “dižkoks” pagājušā gadsimta 60. gados ieviesa mežzinātnieks Saliņš. Viņš ieteica par pamatkritēriju pieņemt stumbra apkārtmēru 1,3 m augstumā no zemes. Latvijā par dižkokiem tiek dēvēti sevišķi veci un resni koki, kam ir zinātniska, kultūrvēsturiska un estētiska nozīme. Uzskata, ka Latvijas dižkokiem maksimālais vecums varētu būt ap 500 gadu. Ņemot vērā aprakstīto ozolu izciršanu, svētkoku nīdēšanu jau kopš XIII gadsimta un dižozolu spridzināšanu, indēšanu un applūdināšanu padomju varas gados, ir pārsteidzoši, ka Latvijā vēl arvien katru gadu atklāj resnus un labi saglabājušos ozolus. Dižkoku saraksts mainās katru gadu. Tomēr tā galvgalī vienmēr ir ozoli. Resnākais no tiem ir Kaives dižozols ar 10 metru apkārtmēru.

“DIENAS” pielikums “SESTDIENA”