Par Valsts valodas centra vietu un lomu

Šodien, 26. jūnijā, Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē tautā tiek laists buklets “Valodas politikas īstenošana Latvijā: Valsts valodas centrs 1992—2002”, kas reizē ir atskats uz Valsts valodas centra pirmajiem desmit darba gadiem.

Izdevumā atspoguļota valodas politika un etnodemogrāfiskie procesi, kas Latvijā risinājušies 20. gadsimtā un būtiski ietekmē arī pašreizējo valodas politiku, raksturoti valodas politikas pamatprincipi Valsts valodas likuma un saskarīgo likumu aspektā un iezīmēta Valsts valodas centra struktūra, funkcijas un darbības virzieni.

Filoloģijas doktore Dzintra Hirša, kas visus desmit gadus bijusi centra direktore, bukleta ievadā izsaka cerību, ka šajā pārskatā ietvertā akūto problēmu analīze un secinājumi papildinās apritē esošo informāciju par valsts valodas situācijas attīstību, noderēs valodas politikas praktisko jautājumu risināšanā un veicinās savstarpēju izpratni un toleranci. Valsts valodas centra vārdā Dzintra Hirša saka paldies gan tiem, kas ar stipra pleca izjūtu stāvējuši līdzās centra tapšanas sākumposmā, gan tiem, kas ar savām ierosmēm un radošu līdzdarbību sekmējuši daudzas centra aktivitātes: “Tikai ciešā sadarbība deva iespēju skaidrāk sadzirdēt latviešu valodu mūsu pašu zemē. Arī turpmāk tikai vienota nostāja dos mums iespēju kādu laiku vēl atrasties savā latviskā patībā un aktīvi uzturēt latviešu tiesības uz savas valodas lietošanu. 21. gadsimts — globalizācijas un standartizācijas laikmets — ir aktīvas valodu konkurences laiks. Šis buklets ir par valodu konkurenci pagātnē un tagadnē. Vai pratīsim šo pieredzi izmantot nākotnē, vai pratīsim savu patību — mantojumu no 20. gadsimta — saglabāt arī 21. gadsimtā?”

Vēsturiskajā atskatā uz valodas politikas veidošanos Latvijā parādītas iedzīvotāju nacionālā sastāva pārmaiņas laikā no 1935. līdz 1989. gadam, sniegta tabula ar Eiropas nacionālo valstu sagrupējumu pēc ieceļotāju un lingvistisko minoritāšu īpatsvara iedzīvotāju vidū, raksturots ceļš uz valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai, kas sākās Latvijas radošo savienību plēnumā 1988. gada jūnijā. Analizējot tā laika situāciju, bukleta autori raksta: “Reālās divvalodības apstākļos latviešu valoda pilnvērtīgi funkcionēja tikai kultūrā, ģimenē un daļēji izglītībā. Tādējādi tika iedragāta Latvijas kā nacionālas valsts eksistence.”

Valsts valodas centrs tika nodibināts 1992. gada februārī. Pašlaik tajā strādā 21 darbinieks, realizējot valsts pamatbudžeta programmu “Valsts valodas funkciju atjaunošana un saglabāšana”. Bukletā detalizēti izklāstītas centra darbības prioritātes laika posmā no 1992. līdz 2002. gadam. Un galvenās no tām ir šādas: līdzdalība valsts valodas juridiskās un lingvistiskās normatīvās bāzes izstrāde, valsts valodas prasmes atestācijas vadība, latviešu valodas lietošanas reglamentēšana sabiedriskās dzīves sfērās, latviešu valodas apguves sekmēšana, Latvijas valodas politikas pamatprincipu skaidrošana un Eiropas valstu valodas politikas pieredzes apgūšana.

Bukleta atvēršanas svētkos paredzēta neformāla diskusija par Valsts valodas centra vietu un lomu Latvijas sabiedrībā.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Valoda un valodas politika Latvijā: pirmie desmit pieredzes un atziņas gadi

No izdevuma “Valodas politikas īstenošana Latvijā: Valsts valodas centrs 1992–2002”

Valsts valodas centra devums latviešu valodas statusa nostiprināšanā veido nelielu, taču būtisku daļu to juridisko, pedagoģisko un lingvistisko pasākumu kopumā, ko īsteno daudzās institūcijas — Saeima, Ministru kabinets, Izglītības un zinātnes ministrija, Naturalizācijas pārvalde, Valsts nodarbinātības dienests, pašvaldības, LZA Terminoloģijas komisija, LU Latviešu valodas institūts, LU Matemātikas un informātikas institūts, Latviešu valodas apguves valsts programma, Sorosa fonds–Latvija, nevalstiskās organizācijas, mācību iestādes — no pirmsskolas līdz augstskolām un daudzi citi. Tas viss kopā, kā arī lielas cittautiešu iedzīvotāju daļas lojālā attieksme pret valsti un valodu rada pozitīvas tendences Latvijas lingvistiskajā situācijā, dodot pamatu valodu hierarhijas maiņai, proti:

1. Ir nostiprināts latviešu valodas kā valsts valodas juridiskais statuss Satversmē, tas iestrādāts daudzos likumos un citos normatīvajos aktos, tostarp Valsts valodas likumā un tam pakārtotajos Ministru kabineta noteikumos, kas konkrētāk regulē valodas lietojumu noteiktās sociolingvistiskās sfērās.

2. Mainās cittautiešu attieksme pret latviešu valodu kā valsts valodu un pieaug latviešu valodas pratēju skaits. Daudzu cittautiešu attieksme pret latviešu valodas apguvi kļūst arvien lietišķāka, un viņu vērtējumā pieaug latviešu valodas nozīmīgums personības pilnveidošanā, darba karjeras veidošanā un ikdienas saskarsmē.

3. Palielinās sabiedrības prasības izglītībai. Prasībās tiek skaidri izteikta vēlēšanās vairāk un kvalitatīvāk mācīt latviešu valodu. Tas rada priekšnoteikumus pakāpeniskai pārejai uz tādu izglītību, kas nodrošinātu jaunajai paaudzei iespēju vienlīdz kvalitatīvi apgūt savu dzimto valodu un latviešu valodu kā otro valodu. Apmēram divas trešdaļas skolotāju, skolēnu vecāku un skolēnu šobrīd uzskata, ka tieši bilingvālā izglītība ir tas izglītības modelis, kas gan palielinās jaunās paaudzes iespējas turpināt izglītību Latvijas augstskolās, ļaus konkurēt darba tirgū, gan arī sekmēs integrāciju Latvijas sabiedrībā.

4. Pakāpeniski atjaunojas latviešu valodas sociolingvistiskās funkcijas.

5. Palielinās latviešu valodas loma valstī dzīvojošo etnosu savstarpējās saprašanās un sadarbības veicināšanā.

Pieaugot latviešu valodas pratēju skaitam, latviešiem mazinās apdraudētības sajūta par latviešu valodas un kultūras izdzīvošanu, bet cittautiešiem valsts valodas prasme dod iespēju brīvi iesaistīties valsts politiskajā, sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē. Tātad valsts valoda sāk kalpot kā vienots starpetnosu saziņas līdzeklis, sekmējot etnisko saskaņu, nodrošinot valsts iekšējo stabilitāti, kas ir būtisks priekšnoteikums turpmākai tautas attīstībai.

Latviešu valodas atdzimšanu sekmē arī tās augstā lingvistiskā kvalitāte, jo tā ir vecrakstu valoda ar bagātu kultūras mantojumu, plašu iespiestās literatūras klāstu. Kā zināms, 2002. gads ir latviešu valodā iespiestās grāmatas 477. gads. Latviešu valodas kā dzimtās valodas runātāju skaits visā pasaulē ir apmēram 1,8 miljoni (1,4 miljoni Latvijā). No 6000—8000 (pēc dažādiem vērtējumiem) šobrīd pasaulē runāto valodu tikai 250 valodām runātāju skaits pārsniedz miljonu. Tātad uz pasaules valodu fona latviešu valoda pieder pie lielajām, relatīvi neapdraudētajām valodām.

Taču reāli latviešu valoda pašlaik funkcionē nelabvēlīgā situācijā, jo tai jāiztur konkurence nevienlīdzīgā sacensībā ar angļu un krievu valodu. Abas šīs valodas pieder pie valodām ar vislielāko pirmās valodas runātāju skaitu: angļu valodai ~ 322 miljoni, krievu ~ 170 miljoni. Šo valodu ekonomiskā jeb tirgus vērtība ir ļoti augsta, un tām piemīt lielas lingvistiskās asimilācijas spējas. Turklāt angļu valodas īpatsvars Latvijas lingvistiskajā telpā strauji pieaug sakarā ar jauno tehnoloģiju ieviešanu un angļu valodā izmantojamās informācijas apjoma straujo palielināšanos. Savukārt krievu valoda Latvijā vēl arvien turpina funkcionēt gandrīz visās sociolingvistiskajās sfērās, izņemot vienīgi valsts pārvaldi, un to sekmē arī valstī esošais krievvalodīgo kolektīvs ar pašpietiekamības iezīmēm, jo Latvijā vēl joprojām raksturīga augsta latviešu divvalodība un liela cittautiešu vienvalodība. Acīmredzot tieši tas bija pamatā opozīcijas un krievvalodīgās preses pretestībai Valsts valodas likuma un tā īstenošanu regulējošo noteikumu izstrādes un apspriešanas laikā, kad iedzīvotāji pat tika aicināti sākt nevardarbīgas pretošanās kampaņu.

Arī šodien opozīcija un tās līderi prasa ieviest krievu valodu kā otru valsts valodu. Jāuzsver, ka arī Krievijas Ārlietu ministrija turpina aizstāvēt viedokli, ka valstī, kur trešdaļa iedzīvotāju ir krievi, krievu valodai piešķirams otrās valsts valodas vai vismaz oficiālās valodas statuss. (Ārpus Krievijas gan vēl tikai trijās bijušās PSRS republikās — Latvijā, Igaunijā un Kazahstānā — krievu kopiena veido trešdaļu no iedzīvotāju kopskaita.) Te vietā piebilst, ka Kirgizstānas parlaments jau pieņēmis lēmumu piešķirt krievu valodai valsts valodas statusu. Savukārt Moldovā norit diskusija par ierosināto likumdošanas iniciatīvu — līdzās moldāvu valodai piešķirt valsts valodas statusu arī krievu valodai. Tāpēc šādos apstākļos ir jārūpējas ne tikai par valsts valodas juridiskās aizsardzības līdzekļiem, bet jāveicina arī latviešu valodas lietošana un tās sociālā nozīmīguma paaugstināšana, padarot to par konkurētspējīgu valodu.

Tā kā Latvijā latviešu valoda ir ne tikai sazināšanās valoda, bet arī nācijas identitātes pamats un tai ir ļoti nozīmīga loma tautas kultūras uzturēšanā un sociāli politiskajā integrācijā, Latvijas un Eiropas Savienības lingvistisko tiesībaktu saskaņošana, kā arī Valsts valodas likuma un tam pakārtoto Ministru kabineta noteikumu īstenošana jābalsta, mūsuprāt, uz šādām valodas politikas pamatnostādnēm:

• Pamatprincips valodu koeksistencei Latvijā ir valsts valodas un minoritāšu valodu funkciju nošķiršana, kas balstās uz to, ka, ja valsts valodas runātājs var lietot savu valodu visās sociolingvistiskajās sfērās un minoritātes valodas runātājam pieejama literatūra, masu informācijas līdzekļi, kultūras pasākumi, pamatizglītība dzimtajā valodā un, protams, valodas brīva izvēle ģimenē un neformālajos kontaktos, tad minēto valodu tiesības un šo valodu runātāju lingvistiskās cilvēktiesības ir ievērotas.

• Valsts valoda ir latviešu valoda. Tā jāprot visiem sociāli un ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem un ir lietojama arī saskarē ar valsts institūcijām, tādējādi sekmējot krievu valodas pašpietiekamības pakāpenisku pārtraukšanu un latviešu valodas lietošanas sfēras paplašināšanos.

• Minoritāšu valodu lietošanas tiesības ģimenē un neformālajos kontaktos, kā arī izglītībā un kultūrā (ietverot iespieddarbus) garantē valsts.

• Izglītības sistēma garantē tiesības iegūt izglītību valsts valodā, bet minoritātēm paredz iespējas iegūt pamatizglītību savā dzimtajā valodā, vienlaikus nodrošinot apstākļus pilnvērtīgai latviešu valodas apguvei.

• Latvijas sabiedrības lingvistiskās integrācijas instruments ir latviešu valoda, tāpēc aktuāli ir sekmēt tās apguvi, vienlaikus veicinot izpratni par valodas prasmes lomu sapratnes un tolerances veicināšanā un savstarpējā bagātināšanā.

• Latvijas kultūrvidē latviešu valodai ir dominējošā loma, jo tā ir valsts kultūrmantojuma sastāvdaļa. Arī minoritāšu valodas organiski iederas valsts kultūrvidē, bet tikai tādā mērā, kādā tas attiecīgajās jomās ir nepieciešams vai kādu to nosaka starptautiskās tradīcijas, taču tās nevar pretendēt uz neadekvātu nozīmību resp. visām sociolingvistiskajām funkcijām. Valstī eksistējošo valodu daudzveidība ir kultūras bagātība, un valodas vide lielā mērā sekmē Latvijas tēla veidošanu.

• Mūžizglītība valodu, tostarp svešvalodu, apguvē ir stimulējama un atbalstāma. Valodu zināšanas ir personības vispārējās kultūras un erudīcijas mērs, kas cilvēku bagātina, paaugstina viņa pašapziņu, kā arī nodrošina plašāku informācijas pieejamību, spēju konkurēt pasaules darba tirgū un aktīvi iesaistīties Eiropas demokrātijas procesos.

• Sabiedrības sociolingvistiskā izglītība balstās uz informatīvo nodrošinājumu par Latvijas valodas politikas pamatprincipiem un tendencēm valodas situācijā, kā arī par latviešu valodas lomu sabiedrības integrācijā un ir vērsta uz plašāku sabiedrības iesaistīšanu valodas politikas īstenošanā.

Latvijas valodas politikā ir bijis un būs daudz grūti risināmu jautājumu, it īpaši laikā, kad valsts gatavojas iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Jāapzinās, ka globalizācijas un standartizācijas apstākļos latviešu valodas funkcionēšana Eiropas telpā līdzās valodām, kas ieguvušas starptautiskas saziņas valodas statusu (angļu, vācu, franču, krievu un spāņu), saistās ar tās lingvistiskās kvalitātes paaugstināšanu, vienotu terminoloģisko nodrošinājumu, kā arī latviešu valodas ieviešanu modernajās informācijas tehnoloģijās. Bet pats galvenais — ar motivācijas radīšanu to lietot vispirms savā valstī valodas eksistencei svarīgākajās sociolingvistiskajās funkcijās. Tāpēc ir vēl mērķtiecīgāk jātuvina abu lielo valodu kolektīvu izpratne un nostāja par latviešu valodas statusa nostiprināšanas stratēģiju, kā arī par apstākļu radīšanu mazākumtautību valodu attīstībai, tā sekmējot valodiskās vides sakārtošanu un saliedētas pilsoniskas sabiedrības veidošanu.