“Es Jānīti pavadīju / Līdz viņami kalniņam...”

Visi latvieši vienā dziesmā:
Vidzemes zosēnieši, ministrs zemgalietis, visi mēs

Režisors Guntis Gailītis stāsta un rāda, kāds ar laiku izskatīsies Skrāģu krogs un kā te iederēsies “Baņutas” muzejs; Zosēnu saimnieka Roberta Ruķa vēlējums Atim Slakterim: “Ilgu mūžu zemkopības ministra amatā! Mums, zemniekiem, nepavisam nepatīk, ka ministri tik bieži mainās.” Foto: Juris Logins

Namatēvs Roberts Ruķis ciemiņus sagaidīja pie kuplā ozola, kas iezīmē pagasta robežu. Un te pirmais stāsts: “Agrāk te auga divi ozoli — katrs savā ceļa pusē. Man mazam tēvs stāstīja, ka Pirmā pasaules kara laikā tos kāds vīrs iestādījis saviem diviem dēliem, kas aizgājuši zaldātos. Viens ozols nezināmos apstākļos ticis nozāģēts, bet šis zaro un zaļo par diviem. Kad vajadzēja noteikt, kur atradīsies pagasta robeža, mēs Zosēnu ceļazīmi bez liekas domāšanas likām te.”

Pēdējos gados Zosēni kļuvuši slaveni ar operas “Baņuta” brīvdabas uzvedumu un pārnovadu Līgovakariem, kuru viešņa jau vairākkārt bijusi arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Bet Atis Slakteris tika sagaidīts kā pirmais zemkopības ministrs, kas apmeklējis šo pagastu. Tāpēc rādītas tika gan piemiņas zīmes, kas liecina par zosēniešu slavenajiem radurakstiem, gan jaunsaimnieku iekoptais upeņu lauks ar lielražošanas solījumu nākotnē, gan objekti, kas tiek celti ar Eiropas Savienības programmas SAPARD līdzfinansējumu. Tie vīri, kas no brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiku” lappusēm mums pazīstami kā Ķencis un Pāvuls, abi dzīvojuši tepat Zosēnos, un 1999. gadā, kad te notika Piebalgas novada kultūras svētki, pie viņu mājām uzstādīti akmeņi ar novadnieka Jāņa Strupuļa darinātiem bronzas bareljefiem. Robertam Ruķim ir kluss sapnis pie kādreizējām Pāvula mājām izveidot laukumu, kur varētu rīkot “Mērnieku laiku” brīvdabas uzvedumu. Bet īpaši lepns viņš ir par piemiņas akmeni slavenajam kartupeļu selekcionāram Vilim Gaujeram (1911—1986), ap kuru veidojas novada agronomu stādīto ozoliņu birzs.

“Pie Ķenča akmens ziedus neviens neliek. Viņš piedzīvojis četras sievas, bijis kašķīgs vecis. Kad naudas vairs nav bijis, reiz uz krogu aizstiepis auzu maišeli. To nodzēris, bet znots nav mājās laidis iekšā — lai guļot uz nozagtā auzu maisa. Galīgi pārsalis, Ķencis gājis pie Pāvula naktsmāju meklēt. Tas piespiedis sievu tuvāk gultas malai un ņēmis kaimiņu blakus — nevar tak ļaut cilvēkam nosalt.”		Nāc, Jānīti, citu gadu, Paņem līdzi subsīdijas, Es tev došu biezu putru, Saldu alu nodzerties. Es Jānīti pavadīju Līdz viņami kalniņam, Lai pavada ciema meitas Līdz pašai Eiropai.
Foto: Juris Logins Ministrs atbildēja uz zemnieku jautājumiem, kopā ar labākajiem pļāvējiem gāja siena vālā un iestādīja vēl vienu ozoliņu dižkokiem svētītajā Zosēnu zemē

Ai vareni Rīgas kungi,

Nepeļat bāleliņus,

Īsu brīdi varas groži,

Mūžam zemes arājiņš.

Ar jautru un “eiropeisku” apdziedāšanos ciemiņus pie Skrāģu kroga sagaidīja līgotāji un līgotājas ne vien no Zosēniem, bet arī kaimiņu pagastiem. Tepat aiz lielajiem ošiem un ozoliem atrodas arī “Baņutas” brīvdabas izrādes un līgošanas vieta, jo tieši Skrāģu krogā trešā kursa arhitektūras students Artūrs Krūmiņš 1903. gadā uzrakstīja libretu pirmajai latviešu operai, kas ar Alfrēda Kalniņa komponēto mūziku piedzīvojusi bagātu jo bagātu skatuves mūžu un nākamgad varēs svinēt jau simtgadi. Varbūt Artūra Krūmiņa vārds būtu palicis tikai kultūrvēsturnieku zināšanai, ja viņa brāļa mazdēls Guntis Gailītis jau studiju gados nebūtu par to dziļāk ieinteresējies. Daudzi atceras koncertuzvedumu par “Baņutu” laikmetu griežos, ko viņš vēl konservatorijā sagatavoja kā savu diplomdarbu. Atguvis dzimtas īpašumus, kas viņa mātes senčiem piederējuši paaudžu paaudzēs, Guntis Gailītis — nu jau kā Latvijas Nacionālās operas režisors — 1999. gadā sagatavoja “Baņutas” brīvdabas izrādi, bet pašlaik Skrāģu krogā top “Baņutas” muzejs. Priekšā vēl lieli darbi, jo padomju laikos kādreizējā kroga telpās atradusies kūts, taču esot milzumdaudz materiālu par visiem “Baņutas” iestudējumiem un grēks būtu tos nerādīt tautai. Pati Skrāģu kroga apkārtne un visa daba devusi ierosmi “Baņutas” libretam: tepat netālu atrodas senkapi, leģendām apvīta ir svētbirzs. Šajos Jāņos tiek iesvētīta Māras baznīcas vieta Svētezera krastā, kur kādreiz atradusies koka baznīciņa. Mūsdienu leģendas saistās ar Valsts prezidentes klātbūtni Līgonaktī. Te visi vēl atceras viņas uzrunu jaunās tūkstošgades pirmajos Jāņos, kad uz prezidentes jautājumu, no kurienes nākuši jāņubērni, atsaukušies visi Latvijas novadi un arī ļaudis no Austrālijas, Amerikas un citām zemēm.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore