Ja jautājumu ir vairāk nekā atbilžu

Dr. oec. Raita Karnīte, Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore

Runa konferencē “Latvijas uzņēmējs Eiropas ekonomiskajā telpā” 2002. gada 18. jūnijā Rīgā

Mūsu lielais jautājums ir: kā Latvijas uzņēmumi pārvarēs Eiropas tirgus spēku un konkurences spiedienu? Es vēlētos pārfrāzēt šo jautājumu uz: kā Latvijas uzņēmumi pārvarēs Eiropas Savienības tirgus regulāciju un ierobežojumu spiedienu?

Kāpēc šāds jautājums? Tāpēc, ka ierobežojumi un regulācijas vairāk nekā tirgus spēki un godīga konkurence traucē uzņēmumu darbību. Tas sevišķi jūtams tādās valstīs kā Latvija, kas meklē savu vietu tirgū, kam neapšaubāmi, vismaz pagaidām, ir konkurences priekšrocības un kuru ekonomiskais potenciāls vēl nav pilnībā īstenots.

Brīvas konkurences apstākļos tirgus darbību ir iespējams prognozēt, turpretī administratīvus regulējumus prognozēt ir grūtāk. Ir zināms, ka tirgus regulācijas mērķis ir aizsargāt un saglabāt tās nozares, kurās tirgus spēku ietekmē veidojas nelabvēlīgi ekonomiskie nosacījumi. Parasti tās ir nozares, kurās draud pārprodukcija, kas savukārt izsauc cenu pazemināšanos, uzņēmēju peļņas samazināšanos un, iespējams, izputēšanu. Peļņas saglabāšana ir regulāciju slēptais, bet būtiskākais mērķis. Tāpēc sistēmai kopumā tirgus regulācija un ierobežojumi, iespējams, ir izdevīgi, bet valstīm, nozarēm un uzņēmumiem — ne vienmēr.

Regulācijas skar uzņēmumus tieši, ja tiek ieviestas tirdzniecības vai pat ražošanas kvotas, vai netieši, ja tiek noteikti tik stingri produkcijas standarti, ka daļa uzņēmumu tos nevar nodrošināt un ir spiesti atstāt tirgu.

Loģiski, ka tirdzniecības kvotu noteikšanas pamats ir uzrādītais produkcijas ražošanas vai pārdošanas apjoms. Arī produkcijas standartu noteikšanas brīdī situācija nozarēs ir zināma. Regulējumi ir vispārīgi un attiecas uz visiem, tomēr tie parasti ir sāpīgāki mazām valstīm, un īpaši sāpīgi tie ir pārejas valstīm, arī Latvijai. Ja uzņēmuma vai nozares ekonomiskais potenciāls vēl nav izsmelts, kā tas šajās valstīs parasti ir, tad tirdzniecības vai ražošanas ierobežojumi būtiskos tirgos, protams, apgrūtina to tālāku attīstību.

Latvija ir maza valsts, tai raksturīga daudznozaru tautsaimniecības struktūra. Divpadsmit gadu laikā tirgus spēku ietekmē sāk iezīmēties nozares un uzņēmumi, kuru pastāvēšana Latvijas apstākļos varētu būt iespējama. Tomēr raksturīgi, ka dzīvotspējīgās nozarēs parasti darbojas viens vai nedaudz uzņēmumu, kas konkurē globālajā tirgū. Notikumi, kas skar šos uzņēmumus, ietekmē visu nozari.

2002. gada pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar 2001. gada pirmo ceturksni, rūpniecības produkcijas realizācijas apjoms faktiskajās cenās ir nedaudz palielinājies. Kaut gan salīdzināmās cenās konstatēts neliels samazinājums (–1,2%), tomēr rūpniecībā ir vērojamas dažas pozitīvas tendences. 2002. gada 1. ceturksnī apstrādes rūpniecībā realizācijas apjoms bija 99,77% no ražošanas apjoma, 41,2% realizācijas apjoma pārdots ārējos tirgos. Saņemto jauno pasūtījumu indekss 2002. gada 1. ceturksnī, salīdzinot ar 2001. gada atbilstošo periodu, bija 3,8% janvārī, 7,7% februārī, 13,3% martā, kas periodā kopā veido pieaugumu 6,4%. Tai skaitā pasūtījumu pieaugums eksportam bija 9,8% janvārī, 15,1% februārī un 24,6% martā vai 13% kopā periodā.

Eksporta pasūtījumi 2002. gada martā pieauguši:

• tekstilizstrādājumu ražošanā (nozares pieaugums pret iepriekšējā gada I ceturksni 4,3%, nozares īpatsvars rūpniecības produkcijas kopapjomā 4,5%, nodarbina 8866 strādājošos),

• apģērbu ražošanā (nozares pieaugums pret iepriekšējā gada I ceturksni — 2,6%, nozares īpatsvars rūpniecības produkcijas kopapjomā 2,8%, nodarbina 10 936 strādājošos),

• ķīmisko vielu, to izstrādājumu, ķīmisko šķiedru ražošanā (nozares pieaugums pret iepriekšējā gada I ceturksni 8,6%, nozares īpatsvars rūpniecības produkcijas kopapjomā 2,9%, nodarbina 3198 strādājošos),

• metālu un gatavo metālizstrādājumu ražošanā (nozares raksturotāji statistikā nav uzrādīti),

• transportlīdzekļu (kuģu) ražošana — eksporta pasūtījumu pieaugums par 97%.

2002. gada I ceturksnī pieaugums konstatēts arī pārtikas produktu un dzērienu ražošanā (1,4%, 23% rūpniecības produkcijas kopapjomā, 26 514 strādājošo), koka celtniecības un galdniecības izstrādājumu ražošanā (4,8%, nozares īpatsvars neliels), mēbeļu ražošanā (un vēl citās nozarēs). Lauksaimniecībā pamazām palielinās piena un olu ražošana.

Skaitļi ir iepriecinoši, tie liecina, ka Latvijas rūpniecība ir spējusi pārvarēt krīzes ietekmi un attīstības perspektīvas ir labas. Nozaru attīstība balstās uz eksporta produkcijas ražošanu. Tekstilizstrādājumu nozarē 86% produkcijas tiek pārdota ārējā tirgū, apģērbu ražošanā 0–85%, ķīmisko vielu, to izstrādājumu un ķīmisko šķiedru nozarē — 72%, metālu ražošanā vairāk nekā 80%. Protams, ka Eiropas Savienības valstis Latvijai ir ērtākais ārējais tirgus, tāpēc ārējā tirdzniecībā ir augsts Eiropas Savienības valstu tirgu īpatsvars (2002. gada I ceturksnī 60,7% eksportā un 54,2% importā). Nevienā no nozarēm vēl nav sasniegts 1990. gada ražošanas apjoms, tātad to potenciāls vēl nav izsmelts. Dažās nozarēs, piemēram, tērauda ražošanā, ir neatbilstība starp izejvielu ražošanas un gatavās produkcijas izlaides jaudām, kas arī liecina par neizmantotu potenciālu.

Diemžēl gandrīz visas nosauktās nozares pieder pie tā sauktajām jutīgajām nozarēm, kurās tirgus jau tiek regulēts vai var tikt regulēts. Dažas nozares, piemēram, lauksaimniecību un pārtikas ražošanu, regulējumi skar dubulti — te darbojas gan kvotas, gan augsti produkcijas standarti. Kopā gandrīz puse Latvijas tautsaimniecības tirgus var kļūt regulēts.

Būtiskākās iespējamās tirgus ierobežojumu sekas Latvijā — uzņēmumi un nozares administratīvu regulējumu rezultātā nevarēs sasniegt tādu mērogu, kas nodrošina to patstāvīgu pastāvēšanu un konkurētspēju, kā tas, iespējams, varētu notikt brīvā tirgū. Šajos gadījumos ir divi turpmākās attīstības scenāriji: uzņēmumi un nozares izput, un tas rada sociālas sekas (tās dažkārt kompensē tirgus regulācijas mehānismu ietvaros), vai uzņēmumi un veselas nozares pāriet ārvalstu uzņēmēju rokās un lielais uzņēmums nosaka to tālāko attīstību. Kaut gan ārvalstu investīcijas ir labs stimuls tautsaimniecības attīstībai un tās neapšaubāmi nodrošina labas algas strādājošiem un tādā veidā paaugstina labklājību, to ietekmei nevajadzētu aptvert visas perspektīvākās nozares, un tās derētu sabalansēt ar Latvijas investīcijām ārvalstīs. Ja visi Latvijas lielākie uzņēmumi kļūst ārvalstu īpašums, tad par Latvijas interešu īstenošanu ārvalstīs var runāt tikai nosacīti.

Arī produkcijas standarti, kas it kā domāti patērētāju aizsardzībai, nav nemaz tik nekaitīgi. Produkcijas standarti, protams, ir vispārīgi, tomēr valstīs ar zemāku attīstības līmeni to iedarbība ir izteiktāka. Ja pieņemam, ka augstie kvalitātes standarti attiecas uz Eiropas Savienības tirgu, kamēr Latvija nav Eiropas Savienības dalībvalsts, tie attiecas tikai uz eksportam domātas produkcijas ražošanu. Kad pēc pāris gadiem Latvija kļūs Eiropas Savienības dalībvalsts, arī Latvijas zemnieka brokastu galds kļūs par Eiropas Savienības iekšējā tirgus sastāvdaļu, kuram produkciju vajadzēs sagatavot atbilstoši augstajiem standartiem. Cik zemnieku kūtiņas tad paliks tukšas, un ko darīs sīkie zemnieki, kad pēdējā govs būs aizvesta uz lopkautuvi. Vai kāds spēj atbildēt uz šo jautājumu? Ja nespēj, tad kāds labums būs no bagātīgajiem Eiropas Savienības strukturālajiem fondiem?

Cita starpā, arī Eiropas Savienības finansu palīdzība slēpj zemūdens akmeņus. Pirmkārt, tā ir saistīta ar prāvu birokrātiju, kas ir saprotama, jo lieta saistīta ar lieliem naudas līdzekļiem. Vairākās kandidātvalstīs jau izskanējušas bažas, ka struktūrfondu pamatošanai nepieciešamie stratēģiskie dokumenti dažkārt nonāk pretrunā ar valstī agrāk pieņemtajiem dokumentiem. Kā atrisināt šo problēmu? Bez tam nabadzīgai valstij, kāda ir Latvija, līdzfinansējuma nodrošināšanai tiks tērēta liela daļa, ja ne visi brīvie, investīcijām paredzētie līdzekļi. Latvijas pusei būs iespējams koriģēt lēmumus konkrētu projektu līmenī, bet fondu izlietošanas galvenie virzieni tiks apstiprināti Briselē un katru izmaiņu gadījumā saskaņoti.

Vai abi minētie fakti nenorāda, ka ir iespējama pārāk liela Briseles kontrole pār Latvijas tautsaimniecības attīstību. Kā interesēs tā tiks vadīta, ja ir zināms, ka Eiropas Savienība nav labdarības iestāde, bet ekonomisko interešu vadīta organizācija, kurā tomēr ir jūtama lielo valstu interešu ietekme.

Es nevēlos sabiezināt krāsas vai noskaņot pret iestāšanos Eiropas Savienībā. Tieši otrādi, it īpaši tagad manī pieaug pārliecība, ka iestāšanās Eiropas Savienībā ir Latvijai vitāli svarīga. Tomēr es aicinu redzīgākām acīm palūkoties uz īstenību, kas tuvojas un pēc pāris gadiem būs klāt, un reāli novērtēt tās ietekmi — gan labo, gan ne tik labo. Līdz šim ir izstrādāti stratēģiskie dokumenti par to, kā Latvijai kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti — un tie galvenokārt satur “kluba” uzdoto “mājas darbu” risinājumus. Tagad ir pienācis pēdējais laiks rakstīt stratēģiju par to, kā Latvija pastāvēs Eiropas Savienībā.

Integrācija Eiropas Savienībā ir labs tālākās attīstības scenārijs, ja Latvija spēs izmantot priekšrocības, ko integrācija dod, un neitralizēt iespējamās negatīvās sekas. Tas nozīmē, ka jau tagad ir jāgatavojas pilnvērtīgai un konkurētspējīgai darbībai Eiropas Savienības institūcijās. Lai tā notiktu, nepieciešams:

• apzināt Latvijas intereses un novērtēt kompromisu iespējas un sekas,

• apzināt Eiropas Savienības intereses un novērtēt iespējamos kompromisu piedāvājumus,

• izzināt Eiropas Savienības institucionālo sistēmu un iespējamo rīcību, kas sekmētu Latvijas interešu aizstāvību,

• darboties koalīcijās ar valstīm ar līdzīgām interesēm,

• labā nozīmē nodrošināt Latvijas lobiju Eiropas Savienībā,

• paaugstināt Latvijas amatpersonu spēju un gatavību sarunāties Eiropas Savienības institūcijās,

• nodrošināt sabiedrības atbalstu Latvijas valdības pozīcijai Eiropas Savienības institūcijās.

Vienkārši, zināmi, bet grūti izpildāmi uzdevumi. Latvijas puse pagaidām ir apmierināta ar savu darbību, tiek ziņots par panākumiem sadaļu slēgšanā, Latvijas delegācija spējusi izcelties Eiropas Konventā.

Vai ar to nepietiek? Vai sabiedrība ir informēta par kompromisiem, kādi bija nepieciešami sarunās?

Manuprāt, sevišķi Latvijas interešu apzināšanā ir pārāk liela paļāvība uz Briseles iestāstīto. Nu, piemēram, mums stāsta, ka Eiropas integrācija veicinās ārējo tirdzniecību. Tas ir pareizi, bet kādi būs nosacījumi? Vai nebūtu laiks, izmantojot Briseles piedāvājumu par asimetriskas tirdzniecības nosacījumiem (subsidēta produkcija pret nesubsidētu), noteikt saprātīgus tirgus aizsardzības pasākumus, kas palīdzētu atsperties dzīvību atguvušajām nozarēm?

Bieži dzirdams, ka integrācija veicināšot darba iespējas — Latvijas jaunie speciālisti varēšot strādāt Eiropas valstīs. Bet kurš strādās Latvijā? Vai tas ir mērķis — sagatavot darbaspēku Eiropas darba tirgum? Vai par to kāds maksā?

Kāda ir Latvijas attieksme pret bēgļiem un ieceļotājiem? Ja nespējām aizstāvēt savus principus pilsonības lietās, vai spēsim aizstāvēt imigrācijas jautājumos? Jo patiesībā, piekāpšanās, ko Latvijai nācās veikt, it kā lai novērstu vēsturiskā mantojuma radīto etnisko spriedzi, un līdz šim attiecās uz Latvijā dzīvojošiem pierastajiem cittautiešiem — galvenokārt krieviem —, nākotnē attieksies uz visiem cittautiešiem — vai ir zināms, kas ieradīsies Latvijā līdz ar ārvalstu investīcijām un kam mēs nākotnē mācīsim latviešu valodu?

Joprojām jautājumu ir ļoti daudz, un tas ir dabiski. Ja ir jautājumi, tiem jāmeklē atbildes, tikai tāds risinājums ir pieņemams.