Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr. 93, 20.06.2002.

Kims dēls Kima tēva vietā

Laikraksta “Daehan Daily Newspaper” galvenais redaktors Čoi Hununs un “Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktors Jānis Ūdris

“Kad 1994. gadā nomira Kims Irsens, tūkstošiem ziemeļkorejiešu raudāja, un es patiesi neņemos pateikt, cik procenti no viņiem raudāja no sirds un cik procenti izlikās. Bet domāju, ļoti daudziem ziemeļkorejiešiem tobrīd likās, ka pasaule sabrūk un debesis tūdaļ nogāzīsies pār viņiem”, teica Ārlietu un nacionālās drošības institūta profesors Kims Dukdžu. “Kims Čenirs aizpildīja šo pielūgsmes objekta nāves radīto vakuumu, un ziemeļkorejieši nomierinājās. Dzīve iegāja atkal ierastajā, kaut smagajā, ritmā. Ir totāls ārējās informācijas vakuums, kurā iespaidīgi darbojas Phenjanas oficiālā komunistiskā propaganda. Ziemeļkorejieši acīmredzot ir apmierināti ar savu dzīvi, jo viņiem gluži vienkārši nav priekšstata par to, ka dzīve varētu būt arī citāda.”

“Pēc Kima Irsena nāves 1994. gadā abu Korejas valstu trauslajās attiecībās iestājās pilnīgs vakuums,” teica Dienvidkorejas premjerministra Politikas koordinācijas biroja Plānošanas departamenta ģenerāldirektors Jū Džons. “Mēs nekādi nevarējām atrast Ziemeļkorejā sarunu vai sadarbības partneri, līdz beidzot varas pozīcijās nostiprinājās Kima Irsena dēls Kims Čenirs. Tagad viņš ir Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas (KTDR) prezidents un arī, kaut visai savdabīgi, cenšas ar mums uzturēt dialogu. Arī Kims Čenirs Korejas pussalas apvienošanos sauc par “Saulstaru politiku”. Viņam ir tāds slavens teiciens: “Man vajag austrumu saules starus un Sibīrijas vēju.” Mēs darām visu iespējamo, lai attīstītu kontaktus ar Ziemeļiem, taču rezultāts nav ne tuvu tik labs, kā cerējām pirms diviem gadiem, kad Phenjanā tikās abu Korejas valstu līderi. Es personīgi arī domāju, ka Kims Čenirs joprojām meklē adekvātu veidu, kā reaģēt uz straujo ASV politikas maiņu, kas iezīmējās, prezidentam Bušam nomainot Klintonu.”

Daudz cerību korejiešu tautai atnesusi Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas līderu 2000. gada tikšanās Phenjanā. Sarunās izskanēja daudz labas gribas apliecinājumu, taču šai retorikai no Ziemeļkorejas puses bijis vājš reālo darbu segums. Tiesa, pirmajos mēnešos pēc Phenjanas tikšanās Ziemeļkorejas radio un televīzijas raidījumos komunistiskās propagandas frāzes daļēji nomainīja korejiešu tautasdziesmas, ar Phenjanas režīma atļauju notika arī epizodiska šķirto ģimeņu tikšanās. Vairāk nekā pussimt dienvidkorejiešu ģimenēm tika atļauts ierasties Phenjanā, tikpat liels skaits ziemeļkorejiešu ieradās Seulā. Taču abos gadījumos Phenjanas nosacījumi apmeklētājiem atļāva tikties tikai ar vistuvākajiem radiniekiem viesnīcas zālē ciešā Phenjanas pavadoņu uzraudzībā. Nomācoši vienāds bijis arī ziemeļkorejiešu ietērps Seulas apmeklējumā, identiskas — radiem vestās dāvanas: sievietes atvedušas rokām izšūtas sedziņas ar tautiskiem rakstiem, vīrieši — pa pudelei korejiešu tradicionālā degvīna sodžu.

Divas valstis — viena tauta un kopīga sāpe

Pārrunājot ar “Saulstaru politikas” profesionāļiem apvienošanās iespējas, radās pārliecība par dienvidkorejiešu līdzjūtību pret savu tautas brāļu likteni pussalas ziemeļos un arī par zināmu toleranci pret Phenjanas režīmu. Seulā gan stāstīja kādu anekdoti par Dienvidkorejas prezidentu, taču nevienu anekdoti vai nievu par Phenjanas režīmu. Nevienu joku par nabadzīgajiem tautas brāļiem ziemeļos no 38. paralēles un Imdžinas robežupes.

“Atklāti sakot, pārsteidza jūsu cilvēku visai trūcīgās zināšanas par Ziemeļkoreju”, teicu profesoram Kimam Dukdžu: “Vairums sastapto dienvidkorejiešu nespēja atbildēt uz daudziem jautājumiem par Ziemeļkoreju. Vai tad viņus nemaz neinteresē tautas brāļu dzīve ziemeļos? Arī no vienveidīgās komunistu propagandas klišejām taču varētu gūt kādu informāciju.”

Laikraksta “Daehan Daily Newspaper” galvenais redaktors Čoi Hununs savā darba kabinetā un kopā ar tipogrāfijas strādniekiem

Izrādās, ka Dienvidkorejā skatīties Phenjanas televīziju ir aizliegts. Līdzīgi ir arī ar Phenjanas radio raidījumiem.

Tiesa, institūtā ir īpaša nodaļa, kas analizē Ziemeļkorejas televīzijas raidījumus. Kad šī nodaļa tika nodibināta, gribētāju tur strādāt pieteicies ka biezs. Taču jau pēc pirmās darba nedēļas nākusi totāla vilšanās. Un tagad institūta darbinieki strīdas, kuram kārta skatīties Phenjanas televīzijas programmu, lai tikai izvairītos no garlaicīgās retorikas.

“Abas Korejas valstis ir kardināli atšķirīgas ne vien kvantitatīvajos, bet, pats galvenais, kvalitatīvajos parametros,” uzsvēra Dienvidkorejas premjerministra Politikas koordinācijas biroja Plānošanas departamenta ģenerāldirektors Džu Džonsans. “Kā redzat, pie mums Dienvidkorejā nav problēmu ar demokrātiju, kamēr Ziemeļkorejā tā ir vissvarīgākā problēma. Tur gluži vienkārši cilvēkiem nav izprotama šī jēdziena būtība. Un līdz cilvēka tiesību ievērošanai tur ir tālu. Milzu atšķirība ir arī cilvēku dzīves apstākļos abpus 38. paralēlei, un tā ir pagaidām vienīgā joma, kurā mēs varam palīdzēt saviem tautas brāļiem un cenšamies arī to darīt. Mēs Ziemeļkorejai piegādājam rīsus, minerālmēslus un citu nepieciešamo. Starp abām Korejas valstīm arī pastāv, kaut ierobežoti, ekonomiskie kontakti. Deviņdesmito gadu beigas Ziemeļkorejā iezīmēja spēcīgi plūdi, un trīs četrus gadus ziemeļos no 38. paralēles bija dramatiska situācija ar pārtiku. Mēs arī cenšamies ar Ziemeļkoreju uzturēt dialogu, lai gan tas nebūt nav viegli. Uz daudziem mūsu priekšlikumiem vai iniciatīvām Ziemeļkoreja vienkārši neatbild. Šī attieksme gan mainījās pirms abu Korejas valstu līderu tikšanās Phenjanā 2000. gada vasarā un turpinājās vēl kādu neilgu laiku pēc tās, bet tagad atkal viss iegājis vecajās sliedēs. Kopš Korejas kara beigām 1953. gadā daudzas ģimenes ir šķirtas un pat nezina, vai viņu tuvinieki vēl ir dzīvi. Sarakstīšanās nav iespējama, un ziemeļkorejiešiem jebkādi kontakti ar dienvidniekiem varētu būt ļoti bīstami. Pēc 2000. gada Phenjanas apspriedes notikušas četras ģimeņu tikšanās, taču tas arī viss.”

“Būtiskākais ir fakts, ka ikviens korejietis grib pieredzēt pussalas apvienošanos, taču neviens nevar pateikt, kad un kā tas notiks,” teica laikraksta “Daehan Daily Newspaper” galvenais redaktors Čoi Hununs: “Arī es to nezinu, taču ceru, ka man arī to vēl izdosies piedzīvot, kaut neesmu vairs nekāds jaunais. Taču es nudien nestādos priekšā, kā tas būs iespējams.”

“Varbūt arī Korejas pussalā varētu izmantot principu “viena valsts — divas sistēmas”, ko tik veiksmīgi pielietoja jūsu kaimiņvalsts Ķīna, pievienojot Honkongu?” pavaicāju.

“Nē, mūsu mērķis pašlaik ir izveidot nevis vienu valsti, bet valstu savienību,” brīdi padomājis, atbildēja Ārlietu un nacionālās drošības institūta profesors Kims Dukdžu: “Šī savienība varētu būt sākums tālākajam apvienošanās procesam.” Ārlietu un nacionālās drošības institūta profesors Kims Dukdžu iepazīstināja arī ar Korejas pašreizējo ekonomisko stāvokli. “Pašlaik Korejas Republika pēc ekonomiskajiem rādītājiem pasaules valstu hierarhijā ir apmēram no desmitās līdz divpadsmitajai vietai. Galvenā mūsu ekonomikas atšķirība no Ziemeļkorejas ir ne vien apjomos, bet arī eksportpreču struktūrā. Mēs pārdodam naftas un gāzes supertankkuģus, kuģu motorus, automašīnas un citas smagās rūpniecības preces, kā arī elektronikas preces un ķīmiskās rūpniecības ražojumus, turpretim Ziemeļkoreja eksportē ieročus.”

“Protams, arī mūsu laikraksts ļoti interesējas par Korejas pussalas nākotni, par apvienošanos,” apliecināja laikraksta “Daehan Daily Newspaper” galvenais redaktors Čoi Hununs: “Taču mēs nesteidzamies ar prognozēm un komentāriem, bet rūpīgi vērojam procesu. Runa jau nav par formālu divu valstu apvienošanos, bet integrāciju, un galvenais ir paredzēt šī eventuālā procesa sekas. Taču apvienošanās ir viens no mūsu laikraksta galvenajiem tematiem. Mūsu politikas nodaļai pat ir izstrādāta īpaša programma, kurā šis process nosaukts par iesaistīšanos vai arī par “Saulstaru politiku”. Taču, kā jau teicu, mēs nesteidzamies ar prognozēm, bet gaidām, kā attīstīsies notikumi Ziemeļkorejā. Mēs pilnībā atbalstām valdības politiku apvienošanās jautājumu risināšanā un, vērtējot valdības vai atsevišķu partiju, kā pozīcijas, tā opozīcijas politiku, vispirms vērojam un analizējam viņu attieksmi pret apvienošanos.

Likteņa trauslie pavērsieni

Dienvidkorejas premjerministra politikas koordinācijas biroja plānošanas departamenta ģenerāldirektors Jū Džons Foto: Jānis Ūdris

“Ziniet, arī es tikai gadījuma pēc tagad nedzīvoju Ziemeļkorejā,” teica Ārlietu un nacionālās drošības institūta profesors Kims Dukdžu. “Mans tēvs bērnībā, kas iekrita Korejas kara laikā, dzīvoja pussalas ziemeļos. Kad komunistiskais režīms sāka savā armijā mobilizēt arī pusaudžus, bargi izrēķinoties ar nepaklausīgajiem, tēvs kopā ar vecākiem aizbēga uz dienvidiem. Vēlāk viņš šeit sastapa manu māti, kas arī nākusi no ziemeļnieku bēgļu ģimenes. Sākumā tēvs Seulā pelnīja maizi ar kurpju tīrīšanu. Tad tēvocis viņu paņēma par palīgu savā aptiekā. Pēc piecpadsmit gadiem tēvs atvēra pats savu aptieku, bet mūža beigās bija parlamenta loceklis. Cik atceros, tēvs visu mūžu juta nostalģiju pēc dzimtajiem ziemeļiem. Varbūt arī tēva iespaidā veidojusies mana dziļā interese par Korejas pussalas apvienošanos.”

“Vai jūs kādreiz esat padomājis, kā būtu izveidojusies jūsu dzīve komunistiskajā Ziemeļkorejā?” pavaicāju.

“Labs jautājums!” jauneklīgais profesors ar smaidu atbildēja. “Tā īpaši es par to neesmu domājis, bet man tiešām patīk jūsu jautājums. Man ļoti patīk vēsture un politoloģija. Domāju, šī interese man ir ielikta jau gēnos, tātad līdzīgā virzienā tā būtu attīstījusies arī Ziemeļkorejā. Protams, komunistiskā režīma apstākļos man būtu daudz ierobežotākas iespējas piekļūt informācijai, mani uzskati droši vien būtu daudz plakanāki. Tad nu atliek secināt, ka es droši vien būtu visai aktīvs komunistisko ideju propagandists.”

Šo secinājumu sarunas biedrs izteica bez ironijas, vien ar tādu nedaudz skumju smaidu sejā, liekot saprast, cik būtībā trausls, vien no gadījuma atkarīgs bijis šī cilvēka, tāpat kā daudzu viņa tautas brāļu, liktenis šeit, Korejas pussalā. Abās pusēs 38.paralēle ar divu pasauļu robežu, ko arī man bija lemts kādu dienu skatīt.

Turpmāk — vēl