Arī mazai valstij lielas iespējas

Dr.oec, prof. Uldis Osis:

Runa konferencē “Latvijas uzņēmējs Eiropas ekonomiskajā telpā” 18. jūnijā Rīgā

Pagājušā gada aprīlī inteliģences konferencē man jau bija tas gods uzstāties ar līdzīgu referātu, proti, par jauno ekonomiku. Acīmredzot jautājums ir tik aktuāls, ka konferences organizētāji arī šogad ierosinājuši turpināt šo tēmu. Šī joma tiešām nav stāvējusi uz vietas, ir virkne lielāku vai mazāku notikumu, tālāk attīstījusies mūsu izpratne par to, kas tad ir jaunā ekonomika Latvijas apstākļos.

Viens no šādiem notikumiem ir tas, ka nupat ir pabeigts darbs pie Nacionālās inovāciju programmas izstrādes, kurā tika definēts, ko mēs saprotam ar inovācijām un inovatīvo ekonomiku un kas būtu praktiski jādara, lai arī Latvijas ekonomika būtu inovatīva.

Kas tad ir inovācijas un inovatīvā ekonomika? Šeit man būs jāatkārto tas, ko teicu jau pērn. Proti, mūsdienās ar inovāciju saprot vairs nevis pasīvu, evolūcijas vai difūzijas veida jauninājumu izplatīšanos, kā tas pasaulē bija apmēram līdz pagājušā, divdesmitā gadsimta, vidum.

Ar inovāciju tagad saprot organizētu, plānotu un apzināti vadītu procesu, kas aptver visas galvenās sabiedrības dzīves jomas. Un tas arī ir viens no galvenajiem jaunās ekonomikas pamatiem. Tādēļ precīzāk inovāciju varētu definēt kā procesu, kurā jaunas zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas sfēras izstrādnes un tehnoloģijas tiek īstenotas tirgū pieprasītā un konkurētspējīgā produktā vai pakalpojumā.

Rodas jautājums — cik lielā mērā Latvijas ekonomika ir inovatīva šobrīd? Varbūt daudzi to uzskatīs par pārspīlējumu, bet es teikšu, ka tā ir pat ļoti inovatīva. To ir ļoti viegli pierādīt, paanalizējot tos produktus un pakalpojumus, kas deviņdesmito gadu laikā parādījušies Latvijas tirgū un turpina to iekarot arī šobrīd. Kaut vai automašīnas, ciparu telefona līnijas, mobilie telefoni, datori, internets, kredītkartes, līzings, lielveikali, daudzveidīga un kvalitatīva pārtika, praktiski neierobežota iespēja ceļot pa pasauli un daudz kas cits, pie kā pa šiem gadiem esam jau tā pieraduši, ka uzskatām par ikdienas normu, lai gan vēl pirms 15 gadiem par vairumu no manis nosauktajām lietām nevarējām pat sapņot. Tas viss taču ir jaunās tehnoloģijas, produkti un pakalpojumi, kas patlaban arvien plašāk nonāk mūsu rīcībā. Kāds tad ir pamats apšaubīt, ka tās nebūtu inovācijas un Latvijas ekonomika nebūtu gana inovatīva.

Lai gan par to visu var tikai priecāties, tomēr ir jautājums, no kurienes rodas šis inovācijas birums? Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, jāatzīmē deviņdesmitajos gados veiktās plašās reformas praktiski visās sabiedrības dzīves jomās. Daudzas no šīm reformām joprojām nav novestas līdz galam, kā sociālajā sfērā, izglītībā un citur, bet neko jau nav iespējams pabeigt vienreiz un uz visiem laikiem. Tādēļ, lai gan arī patlaban esam ar daudz ko neapmierināti, iepriekšējās reformas pavēra ceļu cilvēku iniciatīvai un iespējai pašizpausties praktiski jebkurā jomā. Bet tas jau arī ir inovāciju galvenais priekšnoteikums.

Otrkārt, liberālā tirgus ekonomika, kas izveidojās šo reformu rezultātā, veicināja Latvijā strauju ārvalstu investīciju ieplūdi gan privātajā, gan arī sabiedriskajā sektorā. Līdz ar šīm investīcijām tad arī nāca lielākā daļa no manis minētajām inovācijām — jaunām tehnoloģijām, produktiem un pakalpojumiem.

Treškārt, padomju iekārta centās nepieļaut lai cilvēkiem piederētu kaut kas vairāk par lētām sapresētu zāģskaidu mēbelēm standarta trīsistabu dzīvoklī, dārza mājiņu vai, labākajā gadījumā, žiguli, no kura pēc gada braukšanas detaļas parasti sāk birt kā pupas no caura maisa. Tirgus, kas nomainīja plānveida ekonomiku, drīz vien atklāja, ka vairumam bijušo padomju strādnieku, zemnieku un inteliģentu nav gandrīz nekādu mantu, ne īpašumu. Tas, protams, ir slikti. Bet šinī situācijā bija arī kāda pavisam laba lieta — bijušajiem padomju ļaudīm praktiski nebija arī nekādu parādu. Tiem varēja aizdot naudu uzņēmuma dibināšanai, dzīvokļa remontam, mēbeļu un citu ilgtermiņa lietošanas preču iegādei vai pat mājas būvēšanai. Galvenais, lai viņiem būtu pastāvīgs darbs, tātad arī ieņēmumi, no kā atdot parādus. Tā kā nauda lielākās vai mazākās summās tādējādi sāka grozīties, cilvēkiem pamazām arvien vairāk pieauga pieprasījums citam pret citu pēc darbiem, pakalpojumiem un precēm. Pieprasījumam pretī jāstāv piedāvājumam — preču ražošanai un pakalpojumu sniegšanai, bet tās jau arī ir darba vietas. Tā arī radās pats sevi uzturošs tirgus līdzsvars, bet arvien pieaugošais pieprasījums arī veicināja arvien straujāku ekonomikas attīstību. Tādēļ pašreizējo ekonomikas attīstības posmu pamatoti var saukt galvenokārt par pieprasījuma virzītu ekonomiku.

Bet kā tad šī pieprasījuma ekonomika ir saistīta ar inovatīvo ekonomiku? Protams, tā, ka visvairāk pieprasīti ir inovatīvi produkti un pakalpojumi. Daudzus no tiem minēju pašā sākumā. Bet te nu nākas konstatēt, ka vairums šo produktu nāk no ārvalstīm. Mēs taču neražojam ne automobiļus, ne mobilos telefonus, ne datorus, labākajā gadījumā tos saliekam pēc tā sauktās skrūvgrieža tehnoloģijas, neražojam arī ne televizorus, ne ledusskapjus, ne videomagnetofonus, ne digitālos fotoaparātus, ne vairs veļas mazgājamās mašīnas, pat ne radioaparātus. Tātad gandrīz vairs neko, ko parasti saista ar inovatīvo ekonomiku vai vienkārši inovācijām.

Jā, mūsu pašu veikums pagaidām pārsvarā ir visai tradicionāla, vidēja tehniskā līmeņa produkcija un pakalpojumi — lauksaimniecības un pārtikas produkcija, kokapstrādes preces, tekstilpreces, transporta pakalpojumi utt. Šo produktu un pakalpojumu vērtība, kā zināms, ir stipri zemāka par tehniski un tehnoloģiski sarežģītajiem produktiem, ko minēju iepriekš. Starp citu, tas lielā mērā arī izskaidro Latvijas tirdzniecības bilances deficītu, kur importa apjoms krietni vien pārsniedz eksportu.

Šādam pašreizējam pieprasījuma ekonomikas modelim ir vēl viena nelaime. Tas neveicina zinātnes attīstību Latvijā, lai neteiktu, pat bremzē to. Tiešām, mūsu zinātnieki ir nopietni satraukušies, ka ne viņi paši, ne viņu pētījumi un izgudrojumi nevienam nav vajadzīgi. Un diemžēl tas tā arī ir. Bet padomāsim loģiski — jebkuram uzņēmumam vairumā gadījumu daudz vienkāršāk ir paņemt bankā kredītu un nopirkt jaunu ārvalstu tehnoloģiju, praksē jau aprobētas mašīnas vai iekārtas, nekā gadiem noņemties ar zinātniekiem, kur vēl nav zināms — izdosies viņiem vajadzīgo lietu izgudrot vai ne. Tiešām, kādēļ gan maksāt par velosipēda izgudrošanu, ja tas jau kaut kur ir? Atliek tikai attiecīgai firmai Eiropā, ASV, Japānā vai kur citur pa internetu aizsūtīt pieprasījumu un tā ne tikai piegādās un uzstādīs visu līdz pēdējai skrūvītei, bet pat sagādās kredītu. Tāds, lūk, nu ir serviss inovāciju laikmetā.

Tādēļ, lai gan mūsu ekonomiku var uzskatīt par inovatīvu, vairums ieviesto un joprojām ļoti aktīvi ieviešamo inovāciju nav pašmāju, bet ievestas, importētas. Mēs tās uzsūcam, absorbējam. Tas ir inovatīvi absorbējošs ekonomiskās attīstības modelis.

Bet varbūt tā arī ir labi? Kāda jēga par nodokļu maksātāju līdzekļiem uzturēt dārgo zinātni, gadiem ilgi gaidīt tās izstrādnes un varbūt tā arī nekad nesagaidīt, ja inovācijas var gluži vienkārši nopirkt pasaules tirgū. Jā, protams, ka tā var. Bet ne ilgi. Ilgtermiņā šāds ekonomikas modelis ir neizdevīgs. Tas nozīmē, ka mēs vienmēr kulsimies citām valstīm astē. Mums vienmēr būs tirdzniecības deficīts, mēs vienmēr pirksim dārgas preces, bet pārdosim lētas. Jā, mēs visu laiku absorbēsim inovācijas, bet tikai tad, kad citi, kas tās radījuši, treknāko krējumu no tām būs jau nosmēluši. Ar šādu ekonomikas modeli var dzīvot, bet tā nekad nebūs konkurētspējīga ekonomika. Patiesībā, tas ir tāds letarģisks trešās pasaules modelis. Šādu modeli parasti piekopj valstis, kas ir pietiekami bagātas ar dažāda veida dabas resursiem, kā, piemēram, mūsdienu Krievija. Latvijai šādas iespējas nav. Tādēļ augstie ekonomikas attīstības tempi, kurus vērojam pēdējos pāris gados, galvenokārt ir tāpēc, ka esam pārāk stipri atpalikuši. Ja grāvraci ar lāpstu aizvieto pat vecmodīgs ekskavators, efekts ir milzīgs. Bet veco mašīnu aizvietojot ar tāda paša tipa, bet modernāku, atšķirība efektivitātē vairs nebūs tik liela.

Tādēļ arī līdzšinējie ekonomiskās attīstības tempi Latvijā saglabāsies tikai tik ilgi, kamēr tautsaimniecības un sociālās sfēras piesātinājums ar dažāda veida importētām inovācijām nesasniegs zināmu pakāpi. Tad šie tempi var strauji kristies. Un tas var notikt samērā drīz. Lai tomēr saglabātu dinamisku attīstību, Latvijā jāveido savs konkurētspējīgs zinātniski tehniskais potenciāls. Tas ir arī galvenais, manis sākumā minētais, nacionālās inovāciju programmas mērķis. Turklāt ar PHARE finansiālu, kā arī Vācijas un Zviedrijas ekspertu atbalstu, nupat uzsākta vēl detalizētākas un konkrētākas programmas izstrādāšana un īstenošana praksē.

Kā galvenos šīs programmas stūrakmeņus var minēt Augstākās izglītības un zinātnes integrāciju, no vienas puses, zinātnes un uzņēmējdarbības integrāciju, no otras. Šī izglītības, zinātnes un uzņēmējdarbības izolētība vienai no otras ir viens no vājākajiem posmiem visā inovāciju procesā Latvijā. Tieši šajā integrētībā vai sasaistē jau arī rodas visvairāk inovāciju. Šo trīs sfēru tuvināšanos šobrīd traucē daudzi faktori. Tie ir finansējuma trūkums, bet nereti arī apņēmības trūkums lauzt daudzas iesīkstējušas padomju laika tradīcijas gan zinātnē, gan augstskolās, gan arī ierēdņu inertums. Arī biznesa jomā pagaidām vēl ir maz uzņēmumu, kas jau būtu sasnieguši tādu tehnoloģisko līmeni, ka tālāka to konkurētspējas nostiprināšana iespējama, tikai radot pilnīgi jaunus produktus vai pakalpojumus ar plašu zinātniskā potenciāla iesaistīšanu.

Izšķiroša loma inovāciju radīšanā tomēr ir valstij. It īpaši izglītības un fundamentālo zinātnisko pētījumu jomā. Tas nenozīmē, ka valstij būtu jāfinansē kādi konkrēti projekti vai tehnoloģijas. Runa drīzāk ir par inovācijām labvēlīgas vides radīšanu, sākot jau ar jaunu zinātnieku sagatavošanu augstskolās. Tieši tādēļ ļoti svarīga ir augstākās izglītības un zinātnes integrācija. Augstskolām jābūt nodrošinātām ar laboratorijām, kas aprīkotas ar mūsdienu izpētes un eksperimentālām iekārtām, bet studentiem jābūt aktīviem zinātnisko pētījumu dalībniekiem. Tikai tā var panākt, ka izglītība būs orientēta uz nākotni, nevis pagātni, vai, labākajā gadījumā, esošās situācijas aplūkošanu, kā tagad.

Tomēr, ar labu augstskolas un zinātnes tandēmu vēl ir par maz. Zinātnisko pētījumu rezultātiem jāpārvēršas tehnoloģijās, jaunās mašīnās un iekārtās, jeb, kā dažreiz saka, jāiemiesojas “dzelžos”. To nodrošina tehniskie centri, idustriālie parki un riska kapitāls. Šī ir joma, kur svarīga ir cieša sadarbība starp valsti un uzņēmējdarbības sektoru. Valsts loma arī šinī gadījumā ir attiecīgas infrastruktūras un labvēlīgas vides radīšana, tai skaitā ar nodokļu atvieglojumiem. Pārējo paveiks privātā iniciatīva un kapitāls, jo, ja zinātne būs spējīga dot reālus, konkrētus rezultātus, arī uzņēmējiem kļūs interesanti un izdevīgi ar to sadarboties.

Lūk, tikai dažas no pasākumu jomām, kuras gaida nopietnas reformas un ciešu visas sabiedrības uzmanību. Jo runa būtībā ir par Latvijas nākotni, par jaunu inovatīvu ekonomiku un jaunu sabiedrību.