Par latviešu Atmodas laika vienotību
Foto: A.F.I. |
Rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs:
Latvijas latviešu un citzemju latviešu saplūsme vienotībā bija neticama. Jo:
“Mēs bijām sev izveidojuši tik spēcīgu padomju čekas tēlu (“viss, kas notiek padomijā, var notikt vienīgi ar čekas piekrišanu”, un “čeka redz un zina visu”), ka tas pilnīgi paralizēja mūsu domāšanu un darbību sakaros ar latviešu tautu padomju cietumā.”
Tā Ričs Spuris, Čikāgas Latvijas Tautas frontes Atbalsta grupas pirmais priekšsēdis.
Gadu gadiem dzīvojām pretnostatījumos. Par to Dainis Īvāns savā grāmatā “Latvijas Tautas fronte Rietumos”:
“Nereti Latvijas okupāciju neatzinušo valstu politiķi sliecās uzskatīt, ka izkļūt no Padomju Savienības apskāvieniem grib emigrācijas saujiņa, nevis tautas “padomju republikās”. Viņiem tas bija pietiekami ērti, lai savās mājās koķetētu ar Baltijas trimdas sabiedrību, bet lielās politikas ģērbkambarī nekaitinātu Kremli.”
Taču vienotības uzbangojums un jūsma Latvijā bija tik sirdsšķīsta visās izpausmēs, ka ārzemju latvieši sāka noticēt nenoticamajam.
Toreiz lielum lielais latviešu vairākums visā pasaulē vienojās kopīgā redzējumā.
Vaira Vīķe–Freiberga Toronto un Gananokves konferencē sacīja:
“Mazai tautai, kā latviešiem, ir ārkārtīgi svarīgi nekad nezaudēt cerību. Vai vējš no muguras un mēs varam zēģelēt pilnām burām uz savu mērķi, vai vējš pasitas uz citu pusi un tik viegli vairs uz priekšu netiekam, mums nepieciešams saglabāt cerību.”
Būtu ideāli, ja mēs spētu vēlmi Latvijas varas koridoros vairāk redzēt Tautas frontes gara nesējus par realitāti darīt tādā pašā ciešumā, kādā toreiz vienotībā turējās vispasaules latvieši. Un tālab Daiņa Īvāna veikums – grāmata “Latvijas Tautas fronte Rietumos” ir jāatšķir un jāizlasa kā atgādne.
“KAROGS”