Par mūsu nākotnes Eiropas modeli

Eiropas Komisijas delegācijas  vadītājs Endrjū Rasbašs:

Man ir ļoti laimējies – dzīvoju vienā no skaistākajām Rīgas daļām, klusajā centrā, kur dzīve ir tāda pati kā jebkurā citā Ziemeļeiropas valstī. Bet tā nav Latvija. Tikai drusku tālāk jau ir pilnīgi cita dzīve. Esmu braucis uz mazpilsētām, un tur ir pavisam citādāk. Pat ienākumu līmenis, salīdzinot ar Rīgu, ir daudz zemāks.

Tā kā mans darbs nav pārstāvēt Eiropas Komisiju Rīgā, bet visā Latvijā, jau kopš janvāra, kad ceļi bija galīgi nepiemēroti ceļošanai, esmu braucis pa Latviju. Mans pirmais brauciens bija uz Daugavpili un Jēkabpili. Man ļoti patīk ceļot. Brīnišķīgas pilsētas ir Cēsis, Valmiera. Bet, ja man būtu jāizvēlas tikai viena vieta, lai parādītu šīs valsts vēstures sarežģītību, es izvēlētos Kuldīgu, brīnišķīgu pilsētu, kurai vairākus simtus gadus bija liela nozīme kā Kurlandes centram. Turklāt tur uz Ventas ir platākais ūdenskritums Eiropā, kā man stāstīja… Protams, esmu vedis savus viesus uz Rundāles pili. Tas ir ļoti neparasti – brauc pa laukiem un pēkšņi paveras tāds skats! Pēc tam Jelgavā apskatīju otru Rastrelli pili, kas arī ir ļoti skaista, bet tur atrodas Lauksaimniecības universitāte.

Atklāti sakot, arī es kādreiz īsti nesaprotu un pat apjūku, neizprotot, ko kura ES struktūra dara, jo tās ir ļoti komplicētas. Taču tas ir nepieciešams, lai varētu nonākt pie tik daudziem kompromisiem, kas atbilstu visu valstu interesēm. Tas savā ziņā ir unikāls veidojums – galīgi nav elegants, intelektuāli noslīpēts, bet visas šīs diskusijas un komisijas ir nepieciešamas, lai spētu saskaņot lielo un mazo, bagāto un nabago valstu intereses. Ir teiciens: kamielis ir zirgs, kuru kompromisu rezultātā izveidojusi Eiropas Komisija.

Interesanti, ka Latvijā visi politiķi ir par ES, bet pārējie iedzīvotāji ir daudz negatīvāk noskaņoti. Nedomāju, ka līdz Saeimas vēlēšanām šajā ziņā valdība daudz ko izdarīs, viņiem pašlaik ir citas prioritātes. Taču ar laiku viņiem būs jāizskaidro, ko Latvijas iedzīvotāji, atrodoties ES, iegūs. Tautas nobalsošanā katra cilvēka lēmums patiešām būs ļoti nozīmīgs. Ja Latvija pateiks “Nē”… Tas jau notika Norvēģijā 1972. gadā. Nākamais referendums notika tikai pēc 22 gadiem – 1994. gadā, kad viņi vēlreiz pateica “Nē”. Ja arī jūs tagad pateiksiet “Nē”, tad nākamā iespēja sekos tikai pēc kādiem gadiem 20. Šis “Nē” nozīmēs – stop! Tās būs lēmums vairs nevirzīties uz priekšu.

Mans personīgais viedoklis – iestāties ES ir Latvijas interesēs. Un te savs darbs jāpaveic politiķiem, lai izskaidrotu pilnīgi visas detaļas, kas ar to saistītas. Viss šis sagatavošanās process iestājai ES ir kā gatavošanās kāzām. Jāpārbauda, vai viss ir, vai ir pareizās drēbes, vai māja kārtībā, bet tas vēl nav galvenais. Ir jāapzinās, kas notiks tālāk, kas būs tad, ja iestāsieties ES. Un tas jāskaidro vienkāršiem vārdiem, nevis nolasot kādu paragrāfu no līguma vai noslēgtās sadaļas fragmentu. Svarīgi ir, ko zemnieks, mežinieks vēlas uzzināt tieši par savām problēmām.

Mazās valstis – Dānija, Zviedrija, Grieķija – Eiropas Savienībā ir aizsargātas, to kultūra arī tiek veicināta. Arī latviešu kultūra sekmīgāk tiks aizsargāta ES iekšienē nekā tad, ja tā paliktu ārpusē. Bet esmu novērojis – te jauni cilvēki labprāt grib lietot angļu valodu arī tad, ja iespējams runāt latviski.

Argumentus par kultūras daudzveidības aizsargāšanu ES svarīgi ir izmantot arī, runājot ar krievvalodīgajiem. ES valstīs dzīvo daudz minoritāšu, un arī Rīgā krievi tāpat varēs lasīt savus laikrakstus un runāt krieviski.

Tikai vēlos saprast: vai cilvēki Latvijā baidās no latviešu valodas izzušanas vai arī vēlas, lai latviešu kultūra tiek vairāk respektēta arī no vietējo krievvalodīgo puses? Redzu, ka krievi domā – Rīga ir liela krievu pilsēta, joprojām daļa no Krievijas impērijas. Viņiem ir grūti saprast, ka Latvija ir patstāvīga valsts. Rīgai Krievijas impērijā bijusi tik liela nozīme, ka daudziem pašreizējos procesus, Latvijas neatkarību ir grūti pieņemt.

Domāju, ka uz Austrumiem skatīties nemaz nav slikti. Pirms kara Latvija bija bagātāka par Somiju, par Dāniju, nu vairs tā nav. Ja tiks uzcelta milzīga siena, lai pilnībā noslēgtos no Austrumiem, man nešķiet, ka tas būtu īstais veids, kā panākt Latvijas saimniecības atdzimšanu.

Kādas Eiropas Savienības iekšienē būs attiecības starp piecām sešām lielajām un daudzajām mazajām valstīm, nākotnes Eiropas modelis ir svarīgs arī Latvijai. Arī latviešiem jāsāk domāt par to, kādai jābūt tai Eiropai, kuru vēlas Latvija, kurā tā vēlas iestāties un turpmāk dzīvot. Ja šīs idejas neradīsies un netiks izdiskutētas, tad atkal var izveidoties tāda situācija, ka lielās valstis sāks diktēt mazajām, tajā skaitā arī Latvijai. Uzskatu, ka patlaban šo problēmu atrisināt ir daudz svarīgāk nekā visu uzmanību pievērst tikai jautājumam par kvotām.

Tas, kas būs pēc desmit gadiem, atkarīgs no Eiropas Konventa darba, kurā piedalās arī Latvijas pārstāvji, no tā, kāda nākotnes Eiropas struktūra un lēmumu pieņemšanas mehānismi tiks izveidoti.

Pašlaik Latvijas politiķus nodarbina priekšvēlēšanu laika problēmas, bet Eiropas modelis – tas ir jautājums, par kuru domāt tālākā nākotnē.

“LAUKU AVĪZE”