Par trim baļķiem trešajai Usmas baznīcai

Usmas ezera rietumu krastā, Elkragā, jauna sieviete ar neparastu vārdu Harina un košu, nesen precoties iegūtu uzvārdu Brūklene jau piekto gadu būvē koka baznīcu. Kā pati atzīst, ar Dieva un ļaužu palīdzību, jo uzcelt pakalnā sava ciema ļaudīm evanģēliski luterisko baznīcu ir viņas mūža aicinājums.

«Kad pāri ezeram atskanēs šī dievnama zvans, baidos, ka mana sirds no laimes apstāsies,» pavisam nopietni sacīja Harina.

Usmā baznīcas un draudzes līdz šim nekad nav bijis. Senāk ļaudis, šķiet, laivās vai ragavās devušies uz trīssimt gadu veco dievnamu ezera pretējā krastā Rendas pagastā. Kad šī koka baznīca 1935. gadā pārvesta uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, vietā par valsts līdzekļiem uzbūvēta cita, izskatā līdzīga. Taču šīs baznīcas draudze pirms vairāk nekā 30 gadiem beigusi pastāvēt, un ēka faktiski atstāta lēnai iznīcībai.

Usmas pagasta jaundibinātajai draudzei sākotnēji bijis nodoms to glābt, pārvedot uz savu krastu. Pat atbilstošu izmēru pamati tai ielieti un iesvētīti. Harina tieši šajā vietā pirms diviem gadiem tikusi salaulāta ar Usmas mācītāju un Piltenes iecirkņa prāvestu Uģi Brūkleni. Par godu svinībām virs pamatiem toreiz uzslietas simboliskas durvis, no augusta ziediem darināts gobelēns un altāris.

Taču baznīcas pārvešanas un restaurācijas izdevumi aprēķinos milzuši tik lieli, ka prātīgāk šķitis trešo baznīcu ar Usmas vārdu būvēt no jauna. Jo vairāk tāpēc, ka apvidus bagāts ar mežiem un vietējie cilvēki atsaukušies Harinas aicinājumam, lai katrs, kas var, ziedo trīs baļķus savam dievnamam. Citi savukārt bijuši ar mieru tos apstrādāt, bet Ventspils arhitekte Svetlana Sizasa kopā ar kolēģiem no “Ventprojekta” bez maksas gatavojuši ēkas metus.

Ēkai jau uzslietas sienas un tornis, kura smaile no 14 metru augstuma pāri ūdenim raugās uz gandrīz ar roku aizsniedzamo, spico Kalvragu Moricsalā. Apkārt topošajam dievnamam pamazām sakuplo Harinas, Rīgā mācītas apģērbu modelētājas, pirms desmit gadiem izveidotā draudze. Kopā ar pieciem jūnijā uzņemtajiem tajā ir jau 32 cilvēki, bet sākotnēji draudzē bijuši tikai desmit. Harina apzinājusi amatniekus altāra darināšanai, tiek klaušināti sponsori un meistari zvana liešanai. Tagad steidzamākais uzlikt būvei jumtu, jo otro ziemu nostāvēt bez tā ēkai jau kļūtu bīstami.

Komunikablā, sportiskas stājas un ar humoru apveltītā usmeniece nekādi neatbilst stereotipam par ticības pārņemtu fanātiķi, kas dzelžaini iet uz mērķi, upurējot tam visu pasaulīgo. Maizes darbs viņai bijis mācīt bērniem zīmēšanu un ticības pamatus. Tad dibināta šūšanas darbnīca, kur arī tagad top krāšņi baznīcas apģērbi, altāra drānu izšuvumi, arī lepni kāzu un vakartērpi. «Mums ir liela piekrišana, pasūtījumi pusgadu uz priekšu,» gandarīti smaida modelētāja, bez nožēlas atzīstot, ka desmit gadus draudzes un topošās baznīcas dēļ tērējusi savus līdzekļus un tikai šogad sākusi saņemt gandrīz vai simbolisku algu.

Harina joprojām jūtas līdzatbildīga par savulaik savai draudzei uzcerēto Rendas pagasta Usmas baznīcu. Viņasprāt, vērtīgs bijis pagājušajā gadā izskanējušais Ventspils pilsētas domes priekšlikums pārvest šo baznīcu atjaunošanai Ventspils Piejūras muzejā. Tāds darbs izmaksātu daudzus desmitus tūkstošu latu.

“DIENA”