Lai Latvijas rītdiena mūs nepārsteigtu

Par konferenci “Latvijas uzņēmējs Eiropas ekonomiskajā telpā”

Latvijas Inteliģences apvienības 18. jūnijā rīkotajā 48. konferencē piedalīties bija aicināti valsts un pašvaldību vadītāji, politiķi, uzņēmēji, izglītības un zinātnes darbinieki un citi interesenti. Lai gan konferences tēma “Latvijas uzņēmējs Eiropas ekonomiskajā telpā” rosināja fokusēties uz jautājumiem, kas aktuāli uzņēmējiem un saistīti ar tautsaimniecības attīstības iespējām, referentu un diskusijas dalībnieku ievērības lokā bija Latvijas sabiedrību kopumā un katru tās iedzīvotāju atsevišķi interesējošas problēmas un to risinājumi.

Eiropas Komisijas delegācijas Latvijā vadītājs Endrū Rasbašs atzina, ka Latvijas ekonomiskā attīstība norit ļoti veiksmīgi un Latvija būs spējīga izturēt ES tirgus konkurenci, kļūstot par pilntiesīgu šī tirgus dalībnieci. Kā Latvijas veiksmes ceļā uz ES E. Rasbašs minēja ģeogrāfisko novietojumu blakus Krievijai, kas Latvijai, kļūstot par ES dalībvalsti, būs nepārprotams ieguvums. Augstu tika vērtēta arī Latvijas sekmīgā monetārā politika un makroekonomiskā attīstība. Bet kā trūkumus Latvijas integrācijas gaitā E. Rasbašs minēja visai slikto administratīvo vidi un augsto korupcijas līmeni, kā arī nevienmērīgo reģionālo attīstību valstī.

Visai problemātiska būtu situācija, ja Latvijas iedzīvotāji referendumā par pievienošanos ES nobalsotu pret.

Norvēģijas pieredze liecina, ka, nobalsojot pret pievienošanos ES, sarunas par iespējamo dalību nācās atlikt uz divdesmit gadiem. Latvijas gadījumā tas varētu izraisīt visai smagas ekonomiskās un sociālās problēmas.

Rīgas domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs atzina, ka Rīga kā pilsēta neapšaubāmi būs ieguvēja no Latvijas dalības ES, bet viens no nākotnes attīstības mērķiem saistībā ar integrāciju ES ir attīstīt Rīgas reģionu, aktīvi sadarbojoties ar pagastiem, kas izvietoti ap galvaspilsētu, un tādējādi paaugstināt Rīgas konkurētspēju Eiropas mērogā.

Kā nozīmīgu problēmu straujai Rīgas attīstībai G. Bojārs uzsvēra negatīvo demogrāfisko attīstību, kuras dēļ Rīgas iedzīvotāju skaits samazinājies jau līdz 800 tūkstošiem iedzīvotāju un paredzams, ka arī nākamajos gados tas turpinās kristies. Šāda situācija katrā ziņā neveicina ekonomiskās vides attīstību. G. Bojārs atzina: neraugoties uz to, ka Rīga ir lielākā pilsēta Baltijas valstīs, tā tomēr nekļūs par dominējošo Eiropā, bet mūsu spēkos ir darīt visu, lai tā nekļūtu par perifēriju.

SIA “Latvijas mobilais telefons” prezidents Juris Binde runāja par ES lomu pasaules ekonomikā un atzina, ka pēdējā laikā tā mazinājusies attiecībā pret diviem citiem ekonomiski attīstītajiem pasaules reģioniem — Ziemeļameriku (ASV un Kanādu) un Austrumāziju, kur dominē Japāna un milzīgs potenciāls piemīt Ķīnai. J. Binde atzina, ka Eiropas Savienībai kandidātvalstis vajadzīgas tikpat lielā mērā kā kandidātvalstīm ES: “Eiropa ir “aptaukojusies”, un tai ir strauji nepieciešamas jaunas asinis un smadzenes.”

J. Binde pauda viedokli, ka ES institūciju birokrātija nereti darbojas visai neefektīvi un atsevišķi regulējošie lēmumi neatbilst tirgus prasībām, tādēļ Latvijas valdībai, pārņemot ES prasības, vajadzētu rīkoties visai piesardzīgi un aizstāvēt vietējo uzņēmēju intereses.

Kā vienu no smagākajām Latvijas problēmām J. Binde minēja izglītības sistēmas efektivitātes trūkumu, kā rezultātā pašiem uzņēmējiem ir jāiegulda lieli resursi augstskolu beidzēju apmācībā. Lai šo problēmu efektīvi risinātu, valdībai ar dažādiem līdzekļiem būtu jāsekmē lielāko uzņēmumu vadītāju iesaiste izglītošanas procesā. J. Binde norādīja, ka šāda prakse ļoti aktīvi tiek īstenota Rietumeiropas valstu augstskolās un būtu efektīvi realizējama arī Latvijā, bet, lai to veicinātu, valdībai ir jānāk pretim uzņēmējiem un jāpiedāvā izdevīgi nosacījumi potenciālajiem lektoriem.

Latvijas starptautiskās autopārvadātāju asociācijas prezidents Valdis Trēziņš, līdzīgi kā pārējie konferencē pārstāvētie uzņēmēji, atzina, ka Latvijai nav citu alternatīvu kā iestāšanās ES, un par šo jautājumu autopārvadātāju asociācijas starptautiskā līmenī pat nediskutējot. Gadījumā, ja Latvija tomēr neiestāsies ES, tas neapšaubāmi radīs šķēršļus šī biznesa attīstībai Latvijā, kas būs ārpus vienotā ES tirgus. V. Trēziņš atzina arī to, ka atsevišķas ES dalībvalstis jau pašlaik ar dažādiem līdzekļiem aizsargā savu tirgu, autopārvadājumu jomā nosakot netiešus ierobežojumus un papildu prasības. Arī vairāki citi runātāji konferencē atzina, ka, neraugoties uz vienoto tirgu un vienotajiem nosacījumiem, ES dalībvalstu valdības tomēr ar dažādiem līdzekļiem aizstāv un lobē savus uzņēmējus. Tādēļ arī Latvijas politiķiem nevajadzētu tikai akli pārņemt ES prasības, bet rīkoties līdzīgi ES valstu kolēģiem un atbalstīt savus uzņēmējus.

Kā svarīgākās priekšrocības, ko Latvijai autopārvadājumu nozarē varētu dot dalība ES, V. Trēziņš minēja šādas: pirmkārt, tirgus paplašināšanās Eiropas mērogā, otrkārt, dīkstāves gadījumu un līdz ar to arī izmaksu strauja samazināšanās, jo starp ES valstīm nav robežkontroles. Kā zināms, šobrīd autopārvadātājiem, kas ved kravas no un uz Rietumeiropas valstīm, gandrīz regulāri nākas saskarties ar ilgām dīkstāvēm, galvenokārt uz Lietuvas un Polijas robežas, kur viena dīkstāves diena vienai automašīnai izmaksā aptuveni 100 latu. Trešais ieguvums būtu izmaksu samazināšanās vīzu pirkšanai un citu juridisko dokumentu kārtošanai.

V. Trēziņš atzina, ka valdība, pārņemot ES prasības, dažkārt rīkojas visai neapdomīgi un pārsteidzīgi, Latvijā bez pārejas perioda ieviešot prasības, kuras vēl pilnībā nav ieviestas atsevišķās ES dalībvalstīs. Tomēr kopumā autopārvadājumu bizness, Latvijai iestājoties ES, noteikti uzlabosies, secināja V. Trēziņš.

Konferences noslēgumā raisījās spraiga diskusija, kurā piedalījās Latvijas vadošo politisko organizāciju pārstāvji.

Finansu ministrs Gundars Bērziņš norādīja, ka ES ir viens no instrumentiem, kā veicināt Latvijas ekonomisko izaugsmi, bet nedrīkst aizmirst arī citus tirgus. Šāda pārliecība radusies, izpētot pēdējo piecu gadu statistikas datus, kas liecina, ka eksporta struktūra ir krasi mainījusies: 1997. gadā eksports uz NVS valstīm sasniedza 30% no kopapjoma, bet 2000. gadā Krievijas krīzes iespaidā tas nokritās līdz 8%. Tobrīd eksporta apjoms uz ES valstu tirgiem sasniedza 65%. Tomēr nevar nepamanīt, ka ar katru gadu strauji un stabili palielinās arī citu valstu kā eksporta partneru īpatsvars. Pērn, piemēram, eksporta apjoms divas un vairāk reizes palielinājās uz 35 valstīm, kas neietilpst ES sastāvā.

7. Saeimas deputāts Guntars Krasts motīvos, kas virzīja ES dalībvalstis uz savienības veidošanu, saskata līdzību ar pašreizējo situāciju, kad tiek apspriesta ES paplašināšanās un Latvijas pievienošanās tai. Tolaik pamatinterese bija pārvarēt tos postošos procesus, ko Eiropa bija piedzīvojusi 20. gadsimta pirmajā pusē un kas Eiropu bija sašķēluši ekonomiski, politiski, psiholoģiski un kultūras ziņā. Nacionālā norobežošanās liedza izmantot to potenciālu, kas bija Eiropai, un neizslēdza iespēju, ka negatīvie procesi nevarētu atkārtoties. Līdzīgi šobrīd ir ar ES paplašināšanos, ko nosaka tā pati nepieciešamība, kas radīja ideju par savienības izveidi. Aukstā kara beigas ne vien pavēra iespējas Austrumeiropas demokratizācijas procesam, bet radīja arī iespējamos satricinājumu draudus, par ko liecināja, piemēram, Balkānu krīze. Tāpēc ES valstis ir ne mazāk ieinteresētas, lai politiskā un ekonomiskā situācija Austrumeiropā būtu stabila, norādīja G. Krasts.

Latvijas tautsaimniecības mērogi ir nepietiekami lielu uzņēmumu tapšanai. Mūsu valsts ekonomikas attīstība ir atkarīga no ārējās tirdzniecības, no eksporta tirgu pieejamības, tāpēc brīva preču kustība, ko piedāvā ES, ir būtiska Latvijas tautsaimniecības izaugsmei, uzsvēra G. Krasts. Ģeogrāfiski tuvais un Latvijas uzņēmējiem pazīstamais tirgus atbaida ar savu nenoteiktību, tāpēc ir jābūt alternatīvām citos ģeogrāfiski netālajos tirgos. Latvijas uzņēmējdarbība Krievijā, startējot no ES pozīcijām, būs drošāka, uzskata politiķis. Tādas nozares kā metālrūpniecība un tekstilrūpniecība, kuru īpatsvars eksportā ir gandrīz ceturtā daļa, līdz ar lauksaimniecību ir pieskaitāmas pie tā sauktajām sociāli jutīgajām nozarēm. Pēdējos piecdesmit gados dažādās pasaules valstīs periodiski tikuši aizvērti tirgi šīm nozarēm. Latvijā pirmo divu minēto nozaru pastāvēšana un attīstība ir atkarīga no iekļaušanās ES kopējā tirgū, ir pārliecināts G. Krasts. Mūsu valsts uzņēmējiem, tajā skaitā lauksaimniekiem, ir svarīgi iekļauties ES eksporta subsīdiju programmā, kas veicina savienības dalībvalstu produktu realizāciju citu reģionu tirgos.

Latvijā, līdzīgi kā citās ES kandidātvalstīs, tirgus saimniecības un demokrātiskas politiskās sistēmas izveides procesi ir notikuši nesalīdzināmi kvalitatīvāk nekā citās pārejas ekonomikas valstīs. Tieši ES integrācijas process mūsu reformām ir piešķīris kvalitāti un bijis stabils orientieris attīstības virziena noteikšanai, ir pārliecināts G. Krasts.

7. Saeimas deputāts Ivars Godmanis uzsvēra, ka svarīgākais valdības uzdevums līdz šā gada beigām ir aizstāvēt Briselē Latvijas Nacionālo attīstības plānu, jo pretējā gadījumā ES struktūrfondu līdzekļu ieguves iespējas būs palaistas vējā.

Politiķis iztirzāja būtiskākos dažādās iestāšanās ES sarunu sadaļās ietvertos plusus un mīnusus, piemēram: Latvijai ir izdevies panākt 15 gadu ilgu pārejas periodu ūdens kvalitātes sistēmas uzlabošanai, turpretī nekādu pārejas periodu nebūs degvielai — tās kvalitātei jāatbilst ES standartiem no pirmās dienas pēc iestāšanās savienībā; Latvijā arī pēc iestāšanās ES saglabāsies visas brīvās ekonomiskās zonas; smagās mašīnas un autobusi bez attiecīgās ietaises, kas kontrolē ātruma ierobežojumus, pēc 2005. gada pa Latviju nevarēs braukt; visi diplomi būs derīgi, bet ir noteiktas četras profesijas — advokāti, arhitekti, ārsti un medmāsas, kuru pārstāvjiem būs jāuzrāda dokuments, ka attiecīgajā specialitātē ir strādāts vismaz trīs gadus. Runājot par kultūru, I. Godmanis atgādināja, ka līdz ar pievienošanos ES Latvijai saistoša būs tā dēvētā Franču direktīva, kurā noteikts, ka dalībvalstu televīzijām ir jāraida 25% ES izcelsmes produkcijas. Nav īpašu ES normu, kas attiektos uz dalībvalstu sociālo politiku, veselības aprūpi, naturalizācijas procesu un pilsonību, uzsvēra I. Godmanis.

Marika Līdaka, Artis Nīgals,  “LV” nozaru redaktori

Lai uzlabotu valsts konkurētspēju

Vaira Paegle, 7. Saeimas deputāte:

Runa LIA konferencē “Latvijas uzņēmējs Eiropas ekonomiskajā telpā” 2002. gada 18. jūnijā

Nesen laikraksta “Diena” Supertopsī es lasīju šādu rindu: “ekonomika aug, nabadzība pieaug”. Arī “Lauku Avīzes” slejā izskanēja brīdinājums: “Strukturālie fondi nepietiekami novirzīti cilvēkresursu attīstībai”. Savukārt SKDS dati rāda, ka 40% aptaujāto uzskata — Latvijas ekonomiskā labklājība ir vairāk atkarīga no Krievijas un citām NVS valstīm nekā no Eiropas Savienības (ES). Un vēl — uzstājoties EPPA sesijā Strasbūrā Luksemburgas hercogs uz jautājumu, kāpēc Luksemburga no visām ES valstīm ir turīgākā, lakoniski atbild: tāpēc, ka tā ir maza valsts ar daudzveidīgu ekonomiku un godprātīgu valsts pārvaldi.

Tomēr, neraugoties uz to, ka šie šķietami savstarpēji nesaistītie atzinumi raksturo problēmas Latvijas uzņēmēju vidē un augošo eiroskepsi valstī, tie arī sniedz dažas atbildes uz jautājumu, kur meklēt problēmu risinājumus.

Manuprāt, ar konkurētspēju saistītās problēmas var sadalīt divās grupās — psiholoģiskās un politiskās problēmas.

Psiholoģiskie šķēršļi konkurences spiediena pārvarēšanai galvenokārt ir saistīti ar nevēlēšanos mācīties no citu pieredzes konkurences jomā, nevēlēšanos pārgriezt ekonomisko “nabas saiti” ar Krieviju un pārvarēt padomju laika domāšanu: valsts ir tāpēc, lai no tās zagtu, nevis, lai tai ko dotu. Politiskās problēmas savukārt saistītas ar politiskās elites pārlieku nodarbošanos ar šauru ekonomisku interešu aizstāvību un negodīgu iekšējās konkurences manipulāciju.

Bet ritenis nav jāizgudro no jauna! Valsts prezidentes vīzītes laikā Īrijā šī valsts ir bijusi masu mediju redzeslokā un man nav šaubu, ka Īrijas pieredzi, integrējoties ES, varam izmantot arī Latvijā. Īrija samērā īsā laikā pārtapa no nabadzīga Eiropas nostūra par augstas attīstības valsti. Kā nozīmīgs priekšnoteikums veiksmīgai ekonomiskajai darbībai tiek uzsvērta nepieciešamība pēc kvalitatīvas izglītības, kas paaugstina valsts intelektuālo potenciālu un tādējādi nodrošina valsts labklājības celšanos. Ne mazāk svarīgi nosacījumi attīstībai mūsdienu globalizētajā laikmetā ir jaunāko tehnoloģiju ieviešana, valsts infrastruktūras attīstīšana un jaunu, perspektīvu ideju radīšana visās tautsaimniecības nozarēs. Vadoties pēc šiem principiem, Īrija lielāko daļu no ES strukturālo fondu līdzekļiem ir ieguldījusi savas valsts cilvēkresursu attīstībā un inovāciju ieviešanā valsts tautsaimniecībā.

Prinstonas universitātes profesors Viljams Baumols savā nesen izdotajā grāmatā “Brīvā tirgus inovāciju mašīna” (“The Free Market Innovation Machine”) norāda, ka, “konkurences tirgus apstākļu stimulētas inovācijas ir visnozīmīgākais priekšnoteikums pastāvīgam labklājības pieaugumam” (“innovation, spurred by competitive markets, is the most important condition for sustained increases in prosperity”). Pēdējā pusgadsimta laikā ir pierādījies, ka gūtās peļņas novirzīšana inovāciju ieviešanai sava uzņēmuma darbībā bagātīgi atmaksājas. Savukārt godīga konkurence uzņēmumu starpā veicina arvien jaunu tehnoloģiju attīstību, kuras par atbilstošu cenu var iegādāties arī citi uzņēmumi. Rezultātā ekonomiku bagātina jaunievedumi, vienlaikus uzņēmējiem nezaudējot motivāciju to radīšanai.

Latvijas situācija pētniecības ziņā ir nožēlojama. Kārtējā ES ziņojumā par uzņēmējdarbības vidi kandidātvalstīs Latviju kritizē par augsto korupcijas līmeni valstī un par niecīgo finansējumu inovācijām un tehnoloģiju attīstībai. Latvijas Nacionālajā attīstības plānā cilvēkresursu attīstība netiek uzskatīta par prioritāti, bet pētniecībai no valsts budžeta ir atvēlēti 0,2 % līdzekļu, kam tendence ir ar katru gadu samazināties. Ja vēlamies radīt ko jaunu, jāzina, kas strādās t.s. inovāciju centros, jo Latvijā studentu skaits tieši inženierzinātnēs, dabas zinātnēs, medicīnā un citās zinātņu nozarēs ir mazāks par 20% no studentu kopskaita. Somijā, kas skaitās inovācijām bagātākā valsts pasaulē, šo zinātnes nozaru studentu skaits sasniedz 68%. Mēs nespēsim piesaistīt investorus, ja augstskolās netiks sagatavots attiecīgs darbaspēks.

2001. gada oktobrī piecas Latvijas universitātes Ministru kabinetam iesniedza projektu par atbalstu pirmrindas cilvēkresursu kodola izaugsmei: trīs gadu laikā tiktu sagatavoti 5000 ekspertu sociālekonomiskajā pētniecībā, tehnoloģijas attīstībā un inovāciju pārņemšanā (innovation transfer). Finansējums nāktu no ES Kohēzijas fonda. Ar nožēlu jāsaka, ka līdz šim brīdim Ministru prezidents nav atbildējis uz iesniegumu.

Kā šķērslis mūsu konkurētspējai brīvajā tirgū ir arī tas, ka daudziem uzņēmējiem vēl arvien piemīt padomju laika domāšana, vai precīzāk sakot, banānu valsts domāšana, kas izpaužas kā uzņēmuma peļņas ieguldīšana nevis jaunu tehnoloģiju ieviešanā, bet gan greznu māju būvēšanā, vērienīgi aprīkotu automašīnu un jahtu iegādē vai nezināmos ofšoros. Daudzi uzņēmēji ar nostalģiju tīko pēc Krievijas kvalitātes standartu un produktu ziņā mazprasīgā tirgus. Tā ir bīstama tendence, jo paplašināšanās uz Austrumiem dos īstermiņa peļņu, taču mazinās Latvijas ilgtermiņa konkurētspēju ES ekonomiskajā zonā, jo trūks motivācijas uzlabot produkcijas kvalitāti un ieviest jaunas ražošanas metodes. Ne mazāk riskanta ir arī atgriešanās neprognozējamā kaimiņa ietekmē, kura ekonomisko sankciju draudi pret Latviju aktualizējas jau šodien, jo Krievijas politika pret tās kaimiņvalstīm ir atkarīga galvenokārt no pašas Krievijas iekšpolitiskajām norisēm.

Banānu valsts domāšana diemžēl dominē arī valsts līmenī. Viena likuma spēkā stāšanās atlikšana vai likuma pantu piemērošana šaurām ekonomiskajām interesēm rada lielāku kaitējumu valsts attīstībai nekā ES konkurences spiediens, jo jau tā ierobežotie valsts līdzekļi tiek novirzīti no pētniecības un cilvēkresursu attīstīšanas uz politisko partiju un ar to saistīto uzņēmumu kasēm. Piemēram, likumprojekts “Par iepirkumu valsts un pašvaldību vajadzībām”, visticamāk, tiks “nogremdēts” līdz 8.Saeimai, jo ir dāsns partiju finansēšanas avots, kamēr dažādi likumprojekti par akcīzes nodokli naftas produktiem, tabakas izstrādājumiem un azartspēlēm ir pierādījušies par prasmīgi izstrādātu shēmu, kuras mērķis ir līdzekļu piesaiste savtīgām politisko partiju un personīgām vajadzībām. Šis ir vistiešākais apliecinājums slēgtas un neleģitīmas rīcības politikas procesa negatīvajai ietekmei uz inovācijām bagātu ekonomikas attīstību.

Uzņēmējdarbības vides un konkurētspējas uzlabošanai ļoti būtiska ir godprātīga valsts pārvalde, kuras nozīmīgākais princips ir korupcijas neiespējamība tās darbā — noteikta pretestība jebkādiem varas kārdinājumiem un strikta tiekšanās pēc kopēja, nevis individuāla vai atsevišķas grupas labuma. Man bieži atgādina, ka korupcija un varas nelietīga izmantošana pastāv arī vecajās demokrātijās. Tomēr ASV mēroga lielvalsts spēj absorbēt sevī koruptīvu rīcību gan no politisko, gan ekonomisko seku viedokļa, bet jaunās demokrātijas to nespēj. Korupcija un šauru interešu īstenošana ietekmē ne tikai valsts spēju veidot demokrātiju, bet arī sabiedrības attīstību un ekonomisko konkurētspēju ilgstošā laika posmā. Balstīt Saeimā pārstāvēto partiju darbību uz šaurām personīgām interesēm, izmantojot valsti savtīgiem nolūkiem, nozīmē nodot to vēlētāju uzticību, kas devuši mums iespēju atrasties pie varas.

Rezumējot iepriekš minēto, man ar nožēlu jāsecina, ka ES konkurences spiediens, kurš ir atklāts un konkrēti definēts, nav galvenais drauds Latvijas uzņēmējdarbības attīstībai. Gluži pretēji, šādus draudus rada pašmāju ar politiku cieši saistītā ekonomisko darījumu kārtošana, kurā spēlētāji slēpjas aiz slepeniem banku kontiem, bet spēles noteikumi nav skaidri saprotami un mainās atkarībā no lielo spēlētāju interesēm. Skaidri saprotams ir vienīgi tas, ka pašmāju netīrie darījumi iznīcina veselas tautsaimniecības nozares.

Latvijas valsts valdības plauktos krājas koncepcijas, kuras atkārtoti norāda uz to, ka Latvijas tautas attīstībai un valsts ekonomiskās konkurētspējas palielināšanai visoptimālākais risinājums ir izglītības uzlabošana un augsto tehnoloģiju izmantošana. Skumjākais ir tas, ka vairākums no šīm koncepcijām nav tikušas finansiāli atbalstītas. Būdama politiķe, es jūtos atbildīga par to, ka neesmu spējusi novērst vai vismaz būtiski kavēt šos nelabvēlīgos procesus, jo acīmredzot mūsu domāšanai un ekonomiskajai NE-konkurētspējai ir jāsaņem “spēriens” no ārpuses, lai mēs sāktu reāli risināt jau sen zināmas problēmas. Ja izglītības un uzņēmējdarbības vides problēmas netiks risinātas nekavējoties, par valdības mazspēju celt mūsu uzņēmēju konkurētspēju un mazināt sabiedrības eiroskepsi 7. Saeimā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem jau tuvākajā laikā nāksies dārgi samaksāt. Tikai sabiedrības spiediens spēs mazināt politikas ietekmi Latvijas ekonomikā.

Noslēgumā es vēlos citēt ķīniešu sakāmvārdus:

    “Rūpējoties par tuvāko gadu, iesēj labību!

     Rūpējoties par tuvāko desmitgadi, iestādi koku!

     Rūpējoties par dzīvi, māci iemaņas un izglīto cilvēkus!”