Politiskām kaislībām būtu valsts jāvirza uz priekšu

Ministru prezidents Andris Bērziņš vakar intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes”

Intervija Latvijas Radio 27. jūnija raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.09. Vada žurnāliste Ingrīda Ābola

— Pēcjāņu nedēļa tāda ļoti īsa un saspringta, tā izskatās pēc jūsu darba grafika. Vislielāko uzmanību ir piesaistījusi “Latvijas kuģniecības” akciju izsole, un tiek apšaubīts tās godīgums. Jūs gan esat sacījis, ka tur nav ko apšaubīt. Vai pie tā paliekat arī šodien?

Andris Bērziņš: — Pirmkārt, es esmu gandarīts, ka beidzot ar ceturto piegājienu kuģniecība ir privatizēta. Un, atšķirībā no visām citām reizēm, šoreiz bija iespēja biržā brīvā izsolē visiem, kuri vēlējās iegādāties kuģniecības akcijas, tajā piedalīties, un nevar šeit vairs runāt ne par kādu valdības iejaukšanos vai mēģināšanu atdot kuģniecību tam vai citam investoram. Kā jūs zināt, iepriekšējie šāda veida mēģinājumi vienkārši izgāzās. Ja kādam varbūt ir iebildumi pret to, vai birža ir precīzi veikusi visus procedurālos soļus jeb precīzi ievērojusi procedūru, tad tas ir biržas jautājums. Biržas īpašnieki ir Latvijas bankas un investīciju fondi, tātad tās pašas ir definējušas to kārtību, kā biržā piedalīsies visas kompānijas izsolē, kas šīm kompānijām ir jādara; un, ja kāds nav ko izdarījis tā, kā vajag, tad viņam ir jāvēršas attiecīgajās institūcijās. Es gribētu teikt, ka tas, protams, ir ļoti liels pārbaudījums Latvijas Fondu biržai, un tur vienkārši ir jāskatās, bet es atturētos no jebkādiem komentāriem par to vai citu procedūras lietu. Katrā gadījumā valdība tur nepiedalījās.

— Bet vai tomēr jūsos neviesa pārdomas tā viena stunda vakar, ko nokavēja Kiprā reģistrētā kuģošanas sabiedrība, — viena stunda, un tie ir 10 miljoni?

A.Bērziņš: — Šeit būtu pareizi teikt — pēc cīņas vairs ar dūrēm nevicinās, jo tā kārtība, līdz kuram brīdim un kā bija kas jāieskaita, kas bija jāizdara attiecīgiem pretendentiem, tā kārtība, man liekas, bija ļoti sen zināma, tā bija publiski pieejama starptautiskās fondu biržās.

Tur pat tika veikta speciāla reklāmas kampaņa par to, ka šī kuģniecība tiks pārdota tieši tanī datumā, katram bija iespējas iepazīties. Ja kāds ko ir nokavējis, viņam jāvaino pašam sevi.

— Lai arī pēc cīņas dūres nevicina, kā jūs sacījāt, tomēr šis privatizācijas process saņem ļoti asu kritiku — Repše kritizējis, Šlesers kritizējis, arī investīciju firma, caur kuru Kiprā reģistrētā kuģošanas sabiedrība gribēja piedalīties, un es gribētu uzdot jums tādu jautājumu, kas arī šajās versijās figurēja: kā jūs atbildētu uz jautājumu, ka Šķēle un Lembergs turpina sadalīt Latviju?

A.Bērziņš: — Es pirmām kārtām gribētu teikt, ka uz visām šīm kritikām, protams, ir jāskatās ļoti konkrēti un distancēti. Ir tātad noteikta procedūra, šajā procedūrā ir jāiekļaujas katram, kurš grib piedalīties, un šī iespēja pilnīgi katram pretendentam, ja viņš to gribēja, bija dota. Kas attiecas uz to, ka uzņēmums “Ventspils nafta” ir piedalījies privatizācijā, tad tur saskaņā ar Latvijas likumdošanu nav nekādu pārkāpumu. Par privatizācijas subjektu var būt jebkurš Latvijas uzņēmums, kurā vismaz 25 procenti ir privātais kapitāls, savukārt, ja šajā uzņēmumā privātā kapitāla ir vairāk nekā 51 procents, nekāda citu akcionāru līdzdalība vai atļauja piedalīties šajā privatizācijas procesā nav jāprasa. Tā ka no šāda viedokļa Ventspils uzņēmumi ir pilnīgi precīzi rīkojušies un pirkuši, es negribētu vairs neko komentēt šajā sakarā.

— Pirms kāda laika bija informācija, ka arī jūs meklējat sarunas ar Aivaru Lembergu. Vai tas varētu vedināt uz domām par tālāku politiskās un ekonomiskās elites sadarbību Latvijas dalīšanā? Ja Šķēlem ir izdevies ļoti labi ar Lembergu dabūt kontaktu, vai jūs arī to meklējat?

A.Bērziņš: — Man personīgi nav nekādu attiecību ar Aivaru Lembergu, bet, ja runā par to, kādas attiecības ir bijušas partijai “Latvijas ceļš” ar Aivaru Lembergu, tad mums ir zināmas domstarpības — domstarpības par to, kādēļ “Latvijas ceļa” cilvēki piedalījās pašvaldību vēlēšanās Ventspilī, un tā tālāk. Es domāju, valstī jau šīm politiskajām kaislībām, protams, ir jābūt, bet tām vajadzētu būt tādām, kuras tomēr valsti virza uz priekšu valsts noteikto mērķu īstenošanai, un šeit es domāju stabilitāti, drošību, NATO, ekonomisko uzplaukumu.

— Tātad jūs uz manu jautājumu atbildējāt tā, ka tā nav tālāka politiskās un ekonomiskās sadarbības risināšana Latvijas dalīšanā, bet gan ar virzību uz labu — tā jūs to formulējāt?

A.Bērziņš: — Jūs tagad, protams, interpretējat savu jautājumu. Katrā gadījumā es gribu teikt tikai to, ka mēs ar Lemberga kungu neko neesam dalījuši un neko neesam mēģinājuši dalīt.

— Runāsim tagad par citām lietām, šim jautājumam mēs diezgan daudz pieskārāmies. Tūlīt pēc mūsu raidījuma jūs tieksities ar mazā un vidējā biznesa pārstāvjiem. Viņi grib ar jums tikties un uzzināt, ko valsts no savas puses un valdība varētu palīdzēt mazajam un vidējam biznesam, kam Latvijā tik viegli neklājas. Kādu atbalstu jūs viņiem piedāvāsit?

A.Bērziņš: — Mēs pārrunāsim iespējamās sadarbības formas, uzklausīsim viņu viedokļus. Šodien Latvijā ir četri pieci dažādi instrumenti, ar kuriem mēs jau palīdzam mazajam un vidējam uzņēmumam, mazajam un vidējam biznesam, piemēram, ir tāda programma, kur var ņemt mikrokredītus, un, ja šis kredīts tiek precīzi realizēts un izpildīts biznesa plānā noteiktais uzdevums, tad valsts, piemēram, trešo daļu šī kredīta vispār dzēš un trešā daļa nav atpakaļ jāatmaksā. Ir pašlaik dažādas iespējas piedalīties dažādās Eiropas Savienības finansētajās programmās, tai skaitā dažādos pirmsstrukturālajos instrumentos, PHARE naudā, Kohēzijas fonda naudā, kur var saņemt atbalstu, taču, protams, vienmēr ir ļoti interesanti uzklausīt mazo un vidējo uzņēmumu viedokli, un jāsaka, ka šī vēlme kaut kādā veidā saskaņot šos viedokļus jau nav nekas īpašs. Man liekas, ka pie tā ir ļoti nopietni jāstrādā, jo arī pret maziem un vidējiem uzņēmumiem Eiropas Savienībā ir ļoti īpaša un specifiska attieksme. Jāsaka gan, tā atšķirība ir nedaudz citāda, tur pamatā mazie un vidējie uzņēmumi veidojas ap lielajiem uzņēmumiem, sniedzot šiem lielajiem uzņēmumiem dažādus specifiskus, lielākus vai mazākus, pakalpojumus.

— Vai jūs Latvijā arī tādu perspektīvu redzat?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka jā.

— Tas vairāk garantētu drošību šiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem?

A.Bērziņš: — Protams, protams, tas jau ir tieši tas, kas šo drošību garantē, ja tie veidojas ap kādu lielāku uzņēmumu, kuram ir noteikts noieta tirgus, kuram regulāri ir vajadzīgi kādi pakalpojumi — tas jau ir tas, kas savā veidā faktiski nodrošina mazo uzņēmumu stabilitāti.

— Ja mēs runājam par tādiem maziem uzņēmumiem — tas gan ir mazliet no citas sfēras — ir klausītājas Neldas Kraukles vēstule no Jelgavas. Jūs pirms kāda laika bijāt aizbraucis arī uz Tērveti, iepazināties ar Tērvetes sanatoriju, gandrīz bija tāda runa, ka gada beigās varētu iet uz izputēšanu, un jūs teicāt, ka tas nevar notikt. Un tad klausītāja raksta jums tā: Ministru prezidenta kungs, jūs solījāt meklēt sanatorijai palīdzību naudas ziņā. Mūs interesē, cik tālu jūs esat savos meklējumos ticis. Nenokavējiet, ka tikai tur neprivatizē! Viņa raksta šo vēstulīti vairāku Jelgavas invalīdu vārdā.

A.Bērziņš: — Es gribētu nomierināt kundzi, ka nekāda privatizācija nav iespējama, pirms Ministru kabinets nav pieņēmis lēmumu, un šādi priekšlikumi arī nav nākuši no Labklājības ministrijas. Savukārt jaunajam ministram Viktoram Jaksonam ir uzdots mēneša laikā tikt skaidrībā ar šo jautājumu — kā pašas Labklājības ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esošā uzņēmumā, kurā administrāciju ieceļ Labklājības ministrija un kuru uzrauga Labklājības ministrijas iecelti pilnvarnieki, varēja gadīties, ka nav domāts par to, kā uzņēmumam tālāk dzīvot, teiksim, gada otro pusi. 1.jūlijā Viktors Jaksons nāks un stāstīs par saviem priekšlikumiem, un es ceru, ka viņš būs radis kādu iespēju atrisināt šo jautājumu, lai vismaz līdz jaunajai pakalpojumu izsolei sanatorija varētu funkcionēt. Es tiešām pats izstaigāju šo sanatoriju un gribētu teikt, ka tādu māju, ar tādām tradīcijām un ar tādu ārstu kolektīvu un tādu skaistu parku, un uzņēmīgiem cilvēkiem postā nedrīkstētu aizlaist.

— Bērziņa kungs, ja jūs esat studijā, es gribu izmantot iespēju arī jums pajautāt: bija sociālās rehabilitācijas nauda, gandrīz vai miljons, ko nedabūja ne Tērvete, ne viens cits, bet dabūja divas lielas Jūrmalas sanatorijas. Vai jūs aiz tā saskatījāt kādu lobēšanu?

A.Bērziņš: — Ir likumā noteiktā kārtībā veikts konkurss un, kā es saprotu, šajā konkursā “Tērvetei” nav veicies, taču pašos konkursa noteikumos droši vien vajadzētu ielikt iekšā kādu īpašu formulu ar aprēķinu, ka ir jābūt gan pakalpojumu kvalitātei, pakalpojumu apjomam, gan jānotiek arī šo pakalpojumu reģionalizācijai jeb daudzmaz reģionālai izvietošanai vienmērīgi pa visu Latviju, jo nav jau nekāds noslēpums, ka tās ir darba vietas, tā ir nodarbinātība, tie ir ieņēmumi, tas ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis, tas ir sociālais nodoklis, līdz ar to tie ir arī pašvaldību budžeti un tā tālāk. Tieši šādi būtu jāskatās attiecīgām ministrijām, gatavojot konkursa nolikumus, un tieši tā es ar Viktoru Jaksonu runāju tūlīt pēc viņa amatā stāšanās, uzdodot tikt skaidrībā ar šo sanatoriju.

— Jo konkursa jautājumus var sastādīt tā, ka tā kā caur sietu tos mazākos izsijā cauri.

A.Bērziņš: — Nu, “Tērvete” jau nav nekāds mazākais, bet viņu piedāvātā cena diemžēl šoreiz izrādījās sliktāka nekā... vai kas tur bija, bija kaut kādi nosacījumi, kas viņiem izrādījās nedaudz sliktāki nekā pārējiem.

— Jūrmalā ir tomēr tie lielie centri. Tagad par Nacionālo bibliotēku, tas arī šodien visus mūs satrauc — vakar un šodien, jo Rīgas dome, lūk, lēmusi atdot privatizācijai zemi zem tās lielākās mājas, kas paredzēta nojaukšanai. Askolds Rodins raksta “Dienā” tā: mazie riebēji no Rīgas domes, sadārdzinot Nacionālās bibliotēkas celtniecību, protams, ir ieriebuši valdībai. Nu tātad arī jums. Par cik lielu summu tad viņi ir ieriebuši?

A.Bērziņš: — Formāli Rīgas dome, protams, likumu nav pārkāpusi. Tai ir tādas tiesības nodot zemi privatizācijai, taču vēl kopš agrākiem laikiem, pirms es vēl atnācu uz Rīgas domi strādāt, šī zeme bija it kā rezervēta, gan bez speciāla domes lēmuma, bet rezervēta bibliotēkas būvniecībai, un šis zemes gabals bija ļoti smalki un sīki izpētīts — cik ģimeņu tur dzīvo, cik tur ir tādu mazāku privātzemes gabaliņu, kuri būs jāatpērk, un kā ar to rīkoties. Dome šajā gadījumā, formāli nepārkāpjot likumu, reāli ir radījusi zināmas problēmas. Tagad, protams, šī naudas summa, kura būtu bijusi jāmaksā tāpat, jo tur cilvēki atbilstoši likumam ir privatizējuši dzīvokļus ātrajā privatizācijā, bet viņu īpašumā šobrīd ir tikai dzīvoklis, nav kopā dzīvoklis un zeme, tas nosacīti domājamais zemes gabals, līdz ar to cena par šo dzīvokli būtu nesalīdzināmi mazāka, ja zeme nebūtu nodota privatizācijai. Tā ka šajā gadījumā runāt par kādām izmaksām ir pāragri, tas vēl nav izrēķināts, un to acīmredzot tik vienkārši arī nevar izrēķināt šobrīd, bet vēl nav zināms, kāda šī summa varētu būt tad, kad reāli sāks būvniecību un kad reāli jāsākas kādām darbībām, būvlaukuma attīrīšanai.

— Tomēr kā jūs vērtējat tādu soli, jo tas jau būs jāmaksā visiem nodokļu maksātājiem un bibliotēka — pats par sevi — taču ir katram vajadzīga?

A.Bērziņš: — Protams, tas būs jāsamaksā mums visiem, nodokļu maksātājiem, atbilstoši likumam, jo īpašuma tiesības ir svētas un nezūdošas, un būs jāmeklē iespējas izvietot šos cilvēkus. Protams, savā veidā tā ir apzināti aizlikta kāja priekšā bibliotēkas būvniecības projektam.

— Vai jūs meklēsit kādus ceļus? Arī kultūras ministre teica, ka varbūt būtu jāmeklē ceļi, lai Rīgas dome atceltu šo savu lēmumu.

A.Bērziņš: — Mūsu frakcija Rīgas domē ierosinās šo jautājumu. Kā jau es teicu, formāli tur nav pārkāpumu, bet reāli tur ir veiktas darbības pilnīgi pretēji tam, kā Saeimā ir nobalsojis vairākums deputātu par to, ka Nacionālā bibliotēka, mūsu Gaismas pils, ir jāceļ.

— Es gribu paspēt uzdot jums vēl pēdējo jautājumu. Pirms divām nedēļām Saeima pieņēma likumā grozījumus par akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem, un tur lēma, ka trīs procenti no šī nodokļa jāpiešķir Sporta spēļu atbalsta fondam. Toreiz jau protestēja pieci opozīcijas deputāti un arī no pozīcijas, un šodien arī desmit “Latvijas ceļa” deputāti iesniedza protestu, ka tomēr šie trīs procenti nav piešķirami Sporta spēļu atbalsta fondam, bet gan citām lietām — veselībai, kultūrai, nevis šim vienam fondam.

A.Bērziņš: — Faktiski te ir divas lietas. Pirms divām nedēļām nedaudz tika grozīts akcīzes nodoklī noteiktās akcīzes apjoms cigaretēm, tas ir saistīts ar to, ka mums, saskaņojot savu akcīzes apjomu ar Eiropas Savienības dalībvalstīm, vajadzētu pakāpeniski pietuvināties tiem spēles noteikumiem, ar kādiem strādā Eiropas Savienība; mums ir dots pakāpenisks pārejas periods, lai akcīzes apjomu izlīdzinātu. Visa šī nauda, kura ienāca šajā fondā, līdz šim dalījās divās daļās — puse aizgāja speciālajā budžetā sportam, otra puse aizgāja kultūrai Kultūrkapitāla fondā. Principā jau nav nekādas īpašas atšķirības, vai šo naudu sadala caur šo speciālo sporta budžetu jeb, kā ir šobrīd iezīmēts, Nacionālajai olimpiskajai komitejai, vai to sadala caur Sporta spēļu atbalsta fondu. Es esmu personīgi pret jebkuru jaunu speciālu budžetu radīšanu. Es esmu par to, ja kaut kas valstī ir jāfinansē, tad jāfinansē tieši caur budžetu, nepastarpināti ar dažādām budžeta programmām. Mana attieksme bija diezgan skaidra. Tā bija pašu deputātu iniciatīva, ar kuru Budžeta komisija nāca, un tāds balsojums, kāds Saeimā tur bija, tāds tas ir. Ja tagad deputāti taisās ko labot — nu lai viņiem veicas!

— Jums labpatiktu, ka viņi to labotu?

A.Bērziņš: — Es vēlreiz uzsveru, ka esmu pret jaunu speciālu budžetu veidošanu. Es domāju, ka esošie izveidotie speciālie budžeti ir pietiekami labi, tie tiek pietiekami precīzi vadīti, un mēs pilnībā varētu aprobežoties ar speciālas programmas ieviešanu esošajos budžetu ietvaros.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā