Vējdzirnavu zemē, melno brīnumtulpi meklējot

Turpinājums. Sākums

"LV"Nr. 148/150, 27.04.2000

"LV" ārpolitikas nozares redaktora Jāņa Ūdra vērojumi Nīderlandē

Foto: Jānis Ūdris, "LV"

Nīderlandē ar Eiropas Savienības atbalstu izdotā grāmata "Anne Franka. Vēstījums mūsdienām"

Annes Frankas muzeja Starptautisko attiecību departamenta vadītājs, Rīgas izstādes iniciators un iekārtotājs Norberts Hinterleitners

Par relatīvi mazo attālumu starp Latviju un Nīderlandi liek domāt arī šajās dienās Latvijas Kara muzejā atklātā Annes Frankas mājas muzeja ceļojošā ekspozīcija . Rīgā tā būs aplūkojama līdz 9. jūnijam. Pēc tam izstāde tiks pārvesta uz Kauņas IX fortu, kur nacistiskās okupācijas laikā bija fašistiskā terora upuru ieslodzījuma vieta. Septembrī Annes Frankas muzeja izstāde būs skatāma Daugavpilī, oktobrī — Rēzeknē, novembrī — Valkā, bet decembrī — Jelgavā, nākamā gada janvārī — Talsos, bet februārī — Liepājā.

Annes Frankas muzejs pārsteidz

Annes Frankas vārds manas, vidējās, paaudzes latviešiem ir pazīstams kaut vai no padomju okupācijas laikā Latvijā izdotās "Annas Frankas dienasgrāmatas", tomēr memoriālais muzejs Amsterdamā man sagādāja virkni pārsteigumu. Biju iztēlojies klusu kamerstila ekspozīciju un jutos pārsteigts, redzot, ka A.Frankas muzejs patiesībā ir vērienīga, stiklota celtne, bet apmeklētāju rinda, gar muzeja fasādi stiepjoties, aizlocījusies arī tālu šķērsielā. Pēc ilgākas gaidīšanas, beidzot nokļūstot ekspozīciju zālēs, muzeja viesi nonāk psiholoģiski precīzi pārdomātā, dokumentāli piesātinātā vidē. Ar plašu vēsturisko dokumentu, fotogrāfiju un dokumentālo kinokadru palīdzību parādīta ne vien miermīlīgās Vācijas ebreju Franku ģimenes dzīve līdz traģiskajai aresta dienai 1944. gadā, bet arī fašisma nākšana pie varas Vācijā un Nīderlandes okupācija 1940. gadā.

Man, tāpat kā laikam gan vairumam pirmās pēckara paaudzes pārstāvju, bērnībā lasot "Annas Frankas dienasgrāmatu", bija paslīdējis garām fakts, ka neparastās grāmatas autore nākusi no turīgām aprindām.

Anne Franka piedzima Vācijā 1929. gadā. Viņai bija četri gadi, kad valstī pie varas nāca fašisti, un meitenes tēvs, Vācijas ebreju biznesmenis, ar ģimeni emigrēja uz neitrālo Nīderlandi, kur iekārtojās tolaik visnotaļ prestižajā Mervēdes jaunbūvju rajonā Amsterdamā. Šeit Otto Franks kļuva par Nīderlandes marmelādes ražotājfirmas "Operta" direktoru. Vēlāk viņš izveidoja pats savu uzņēmumu, kas tirgojās ar pektīnu.

1940. gada maijā Nīderlandi okupēja fašistiskās Vācijas armija, vācu okupācijas režīma attieksme pret nīderlandiešiem sākumā bija visai toleranta, un arī ebreju stāvoklis okupācijas režīma pirmajos mēnešos bija daudz labāks nekā Vācijā. Taču pamazām nacistiskā režīma represijas pret ebrejiem pieauga arī Nīderlandē, un Otto Franks sāka pat rūpīgi gatavoties savas ģimenes pasargāšanai. 1942. gada 6. jūlijā Franku ģimene pārcēlās uz dzīvi slēptuvē — it kā tukšajā sētas mājā, līdz tam neizmantotā dzīvoklī ar cieši aizklātiem logiem. Vēlāk viņiem pievienojās arī van Pelsu ģimene un Fricis Pfefers. Astoņi cilvēki, tajā skaitā divi bērni — Anne ar pāris gadus vecāko māsu Margotu šajā sētas mājas slēptuvē pavadīja vairāk nekā divus gadus. Šeit arī tapa A.Frankas unikālā dienasgrāmata, kas apbrīnojamā kārtā saglabājās arī pēc Franku ģimenes aresta.

"Tas, ka nedrīkst iet laukā, nomāc mani smagāk, nekā es spēju izteikt, un man ir ļoti bail, ka mūs atradīs un nošaus. Protams, tās ir diezgan nepatīkamas izredzes, "Anne Franka rakstīja savā dienasgrāmatā. Taču tajā paša laikā šī pāragri nobriedusī un pieaugušu cilvēku problēmās ierautā pusaudze joprojām savā sirdī glabāja visām šī vecuma meitenēm raksturīgos sapņus un ilgas. Aizkustinoši ir skatīt Annes istabiņā uz sienas salīmētās kinozvaigznes, no žurnāliem un pastkartēm izgrieztas — šajā ziņā ne laiks, ne karš un slēpšanās neko nebija mainījuši.

"Ja kara laikā būtu pazinusi Anni, es viņu būtu apskaudusi. Viņai nevajadzēja klīst pa ielām, meklējot ko ēdamu vai vietu, kur patverties. Viņas slēptuve bija samērā droša. Kopā ar viņu bija viņas tēvs, un tāpēc es patiešām varēju izjust skaudību," pēc kara rakstīja Annes Frankas vienaudze no Polijas Janīna Baumane. Taču viņa palika dzīva.

1944. gada 1. augustā Anne Franka izdarīja pēdējo ierakstu savā dienasgrāmatā. 4. augustā Franku ģimenes slēpnī ielauzās četri holandiešu nacisti Austrijas nacista Karla Zilberbuma vadībā un Franku ģimeni arestēja. Anne nomira 1944. gada oktobrī Bergenbelzenes koncentrācijas nometnē.

Liktenis bija lēmis, ka Annes tēvs vienīgais piedzīvoja Otrā pasaules kara beigas. Pēc kara viņš pārcēlās uz Šveici, otrreiz apprecējās un nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Taču pārciestais nebija izdzēšams no atmiņas. Kad 1955. gadā iestudēja lugu par Franku ģimenes traģēdiju, Otto Franks pat negāja to skatīties — desmit gadus pēc kara dvēseles brūces vēl bija pārāk sāpīgas.

1958. gadā, Amsterdamai strauji attīstoties, liktenīgo namu — Franku ģimenes slēptuvi, bija paredzēts nojaukt, lai atbrīvotu vietu jaunai, modernai ēkai. Taču nīderlandiešu antifašisti rīkoja protesta kampaņu, vāca ziedojumus, un nams tika saglabāts. 1960. gadā mājā atvēra Annes Frankas mājas muzeju.

Pretrunu pasaule tuvplānā

Otto Franka tuvākie līdzstrādnieki slēpņa iemītniekiem piegādāja pārtiku un citas dzīvei nepieciešamās lietas. Nenovērtējama bija O. Franka bijušās sekretāres, holandietes Mīpes Gīsas palīdzība. "Mīpe ir apkrauta kā nastu nesējs ēzelis. Gandrīz katru dienu viņa kaut kur sadabū dārzeņus un atved tos uz sava velosipēda lielās tirgus somās. Viņa ir arī tā, kas katru sestdienu mums no bibliotēkas atved piecas grāmatas. Visu nedēļu mēs ilgojamies pēc sestdienas, jo tad varēs dabūt grāmatas. Gluži kā mazi bērni, kas saņem dāvanu. Parasti cilvēki nemaz nevar iedomāties, ko grāmatas nozīmē tam, kurš ir ieslēgts. Lasīšana, mācīšanās un radio klausīšanās ir mūsu vienīgā izklaide, " Anne Franka rakstīja savā dienasgrāmatā.

"Es neesmu varone, es esmu parasts cilvēks ," no dokumentālās videolentes muzeja apmeklētājiem saka Mīpe Gīsa. "Es tikai biju gatava darīt to, ko no manis lūdza un kas tajā brīdī likās vajadzīgs."

M. Gīsas klātbūtne sētas mājas muzejā jūtama joprojām. Ik stāvā, ik istabā, apmeklētājiem ienākot, iegaismojas ekrāns, un labsirdīgā Mīpe Gīsa stāsta, kas dramatiskajos slēpšanās gados noticis tieši šajā telpā. Tad, visintriģējošākajā vietā videostāsts apraujas un apmeklētāji dodas uz nākamo telpu.

Unikālais muzejs aizņem plašu un tam laikam visnotaļ modernu

30. gadu beigu dzīvokli, tas atklāj visnegaidītākās Franku ģimenes divu slēpšanās gadu nianses. Ko līdzēja dzīvokļa daudzie plašie logi, ja skatu uz pagalmu un gleznainajiem kastaņkokiem slēpa augu dienu nolaistie aptumšošanas aizkari. Ko līdzēja plašā virtuve, ja nedrīkstēja iekurt ērto plīti, lai dūmi skurstenī nenodotu slēptuvi. Visbeidzot — ko līdzēja greznā tualetes telpa ar skaisti apgleznoto klozetpodu, ja ūdens padeves važiņu drīkstēja paraut tikai naktī — slēpni varēja nodot pat ūdens šalkšana kanalizācijas caurulēs...

Muzejs rāda draudīgos slēpšanās gadus visā to ikdienišķajā, skarbajā realitātē. Un, izstaigājot muzeja trīs stāvus, bija jādomā par mūsu pašu tautasbrāļu Golgātas ceļa baisajām un bieži vien pazemojošajām peripētijām. Atceros, kad pirms dažiem gadiem mūsu tautas sēru dienā, — 14. jūnijā, pie Torņkalna stacijas apskatei uzstādīja atvērtu Staļina laiku lopu vagonu — vienu no tiem, kādos tūkstošiem latviešu tika aizsūtīti mocekļa ceļā uz Sibīriju, kāds bijušais izsūtītais bija ļoti sašutis, ka restaurētajā vagonā nav atstāts caurums grīdā — staļiniskā "tualete", kas varbūt visuzskatāmāk raksturojusi traģiski derdzīgo ceļu uz Sibīriju. Un kas vienlaikus bija arī spilgta liecība par "kultūru", ko mūsu tautai atnesa tumsonīgais okupācijas režīms.

Starptautiskā atbildības misija

Annes Frankas muzejs Amsterdamā izklīdina plaši izplatīto priekšstatu, ka šeit strādā galvenokārt ebreji. Patiesībā muzeja izpilddirektors Hanss Vestra ir holandietis, bet starptautisko attiecību departamenta vadītājs Norberts Hinterleitners — austrietis no Vīnes, kurš ar Annes Frankas dzīvesstāstu pirmoreiz saskāries pirms dažiem gadiem, kad ceļojošā izstāde bija iekārtota Vīnē. "Tad arī manī radās atbildības sajūta, nepieciešamība pašam piedalīties fašistisko režīmu noziegumu atspoguļošanā, lai nekad vairs neatkārtotos šādas fašisma briesmas, " mums Amsterdamā, muzeja kafejnīcā, teica Norberts Hinterleitners.

Hanss Vestra un Norberts Hinterleitners ar lielu interesi uzklausīja mūsu stāstījumu par divu fašistisku režīmu — staļiniskā un hitleriskā — represijām Latvijā. Īpaši Annes Frankas muzeja līdzstrādnieku ieinteresēja fakts, ka 1941. gada 14. jūnijā padomju režīma sarīkotajās deportācijās līdz ar tūkstošiem latviešu tika deportēti arī vairāki simti citu tautību cilvēku, ebreji bija otra lielākā deportēto etniskā grupa — tūdaļ aiz latviešiem (15 procenti no visiem deportētajiem).

Amsterdamas muzeja izpilddirektors pastāstīja, ka, vācot muzejam eksponātus, nīderlandieši pārliecinājušies: padomju impērijā vēl ilgi pēc Otrā pasaules kara bija vērojama visai liela atturība pret ebreju genocīda faktiem. Muzeja līdzstrādnieki pat bijuši pārsteigti, konstatējot, ka padomju okupācijas gados Latvijā izdota "Annas Frankas dienasgrāmata", šī grāmata līdz ar daudziem citiem izdevumiem visdažādākajās valodās redzama Amsterdamas muzeja ekspozīcijā.

"Mēs nevaram izmainīt notikušo," teicis Annes tēvs Otto. " Vienīgais, ko mēs varam, ir mācīties no pagātnes notikumiem un saprast, ko nozīmē nevainīgu cilvēku vajāšana."

Mazās amsterdamietes likteņstāsts Rīgā

Annes Frankas muzeja izstādes atklāšanas ceremoniju Rīgā, Latvijas Kara muzejā, ievadīja Nīderlandes Karalistes ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Ludoviks van Uldens:

"Es esmu dzimis 1940. gadā. Tādējādi tas notika arī manas dzīves laikā. Mana paaudze zina, ka mums šie notikumi jāatceras. Mums visiem jāatceras šīs melnās dienas un naktis, ko pasaulei atnesa fašisms. Jeruzalemē ebreji ir izveidojuši "Jad Vašem " piemiņas muzeju. Iznākot no šī muzeja, cilvēki redz "Pasaules Taisnīgo " aleju, kurā ik koks simbolizē kādu cilvēku, kurš tajos grūtajos laikos, pats riskējot ar dzīvību, glābis ebrejus. Šī aleja atgādina, ka tas bija ne vien vēl neredzētas cietsirdības, bet arī varonības un žēlsirdības laiks. Anne Franka mūs aicina neaizmirst šo laiku."

Latvijas Valsts prezidentes padomniece Elga Zālīte nolasīja Vairas Vīķes-Freibergas vēstījumu izstādes atklāšanas dienā, citējot Annes tēva Otto Franka aicinājumu cilvēkiem domāt par toleranci un demokrātiskumu.

A.Frankas muzeja Amsterdamas izstāde Latvijā papildināta ar Latvijas ebreju meitenes Šeinas Gramas dienasgrāmatas lappusēm un fotodokumentiem par Šeinas sešpadsmit mūža gadiem, kā arī viņas un citu ebreju gaitām Preiļos. Šeinu varētu saukt par Latvijas Anni Franku — kaut Dievs viņai bija lēmis dzīvot dažus gadus ilgāk (Šeina piedzima 1925. gadā trūcīgā Preiļu drēbnieka ģimenē un kopā ar visu savu ģimeni tika nošauta 1941. gada 9. augustā).

"Es negribu ne dzīvot, ne mirt," Šeina Grama rakstīja savā dienasgrāmatā dažas dienas pirms nāves, dokumentējot baiso patiesību par holokaustu. "Man aizvien tuvāk pienāk pats briesmīgākais," viņa rakstīja 1941. gada 8. augustā. Nākamajā dienā Šeinu līdz ar visu viņas ģimeni nogalināja.

Stāstot par Šeinu Gramu, muzeja "Ebreji Latvijā" līdzstrādniece Svetlana Bogojavļenska pastāstīja arī par gaišu cilvēcības paraugu hitleriskās okupācijas laikā Preiļos. Līdzīgi kā Žanis Lipke Rīgā, Preiļu iedzīvotājs Staņislava Vuškāns izglāba astoņus ebrejus, no tiem divus bērnus. Pavisam Pasaules taisnīgo alejā Jeruzalemē latviešiem — ebreju glābējiem — iestādīti vairāk nekā trīsdesmit koki. Bet pavisam ar Pasaules taisnīgo medaļu apbalvoti septiņdesmit deviņi Latvijas iedzīvotāji.

Svešais cirvis cērt un cērt

Annes Frankas izstāde Latvijas Kara muzejā sasaucas ar citu ekspozīciju turpat muzejā —izstādi " Svešais cirvis cērt un cērt" par latviešu tautas ciešanām un upuriem padomju, vācu un atkal padomju okupācijas laikā. Te redzami gan abu okupācijas režīmu izdotie latviešus diskriminējošie un nāvei lemjošie dokumenti, gan Centrālcietuma pagalmā izrakto, spīdzināšanās sakropļoto komunistiskā terora upuru fotogrāfijas. Turpat videozālē tiek demonstrēta filma par latviešu deportācijām uz Sibīriju un Vāciju, kā arī par latviešu karavīru dramatisko likteni divās okupantu armijās.

Arī šī ekspozīcija, līdzīgi kā Annes Frankas muzeja izstāde, brīdina par eventuālām fašisma atdzimšanas un jaunas mūsu zemes okupēšanas briesmām: līdzās fotoliecībām par padomju tanku iebraukšanu Rīgā 1940. gadā redzamas fotogrāfijas par padomju tanku spēka demonstrāciju Atmodas laika Rīgā 1991. gadā.

Muzejs Amsterdamā un izstādes Rīgā liek domāt arī par aplamo, zemisko okupācijas režīmu veidoto mūsu tautas tēlu, kas joprojām tiek kultivēts dažu ārvalstu plašsaziņas līdzekļos. Pēc statistikas datiem, Nīderlandē Otrā pasaules kara laikā no visām Rietumeiropas valstīm iznīcināts proporcionāli visvairāk ebreju. Taču nevienam, ne rietumos, ne austrumos, nenāk ne prātā uzspiest nīderlandiešiem ebreju nīdēja tēlu vai mest sejā apvainojumus par viņu valsts vai nācijas līdzdalību holokaustā. Kaut arī Nīderlandē, kā jebkurā okupētā teritorijā, atradās arī kolaboracionisti. Sarunās, muzeju eksponātos, mākslas darbos par holokausta faktiem Nīderlandē vērojama precīza izpratne, ka visi šie noziegumi notikuši fašistiskās Vācijas okupācijas laikā un apstākļos, kad nīderlandieši paši nebija lēmēji savā zemē. Bet Annes Frankas muzeja fenomenālā popularitāte veiksmīgi kalpo Nīderlandei demokrātiskas un dziļi humānas valsts tēla veidošanai. Tēla, kas patiesi atbilst šīs valsts un nācijas dziļākajai būtībai.

Sarunās par Otrā pasaules kara notikumiem Nīderlandē pārliecinājos, ka šīs valsts sabiedrība cieši saista savu un visu pārējo šajā zemē dzīvojušo cilvēku likteni Otrajā pasaules karā. Tāpēc arī nīderlandiešiem nebija tā īsti izprotams izstādes atklāšanas dienā Latvijas Kara muzejā kuluāros dzirdētais dalījums, ka vienā zālē nu redzamas ebreju tautas ciešanas, bet nākamajā zālē — latviešu traģēdija okupācijas gados. Būtībā šādai viesu attieksmei ir dziļš pamatojums. Gan Annes Frankas muzeja ekspozīcija, gan latviešu vēsturnieku sagatavotā izstāde "Svešais cirvis cērt un cērt" tiešām veido vienu veselumu, parādot divu fašistisku, totalitāru režīmu līdzību. Ideju un metožu kopību, kas, atceroties Otrā pasaules kara sākuma vēsturi, nemaz nav tik pārsteidzoša. Gan Nīderlande, gan Latvija tika okupētas atbilstoši Molotova-Ribentropa pakta nosacījumiem, un Otro pasaules karu hitleriskā Vācija un staļiniskā Padomju Savienība sāka kā sabiedrotās.

Latvietis, kurš izglābis visu cilvēci

Pārsteidzošā interese par Annes Frankas muzeju man atklāja arī vēl kādu mūsu neizmantotu iespēju un neizpildītu pienākumu. Pret mūsu tautasbrāli Žani Lipki — leģendāru personību, kurš izglābis piecdesmit piecus ebrejus. Pagāja vairāk nekā pusgadsimts, līdz uzzinājām šī varonīgā cilvēka vārdu. Padomju okupācijas režīms nebija ieinteresēts Žani Lipki godināt, jo viņš nebija cīnījies okupantu ideju vārdā. Bija rīkojies vien latvieša sirdsbalss mudināts.

Tikai nesen pie Žaņa Lipkes mājas Ķīpsalā tika atklāta piemiņas plāksne. Svinīgajā ceremonijā piedalījās arī mūsu Valsts prezidente Vaira Vīķe -Freiberga. Tagad ierosināts Žanim Lipkem uzcelt pieminekli. Bet arī ar to mēs paliksim parādnieki. Ne vien Žaņa Lipkes, galvenokārt vēsturiskā patiesīguma un Latvijas goda priekšā. Vai Ž. Lipkes unikālais varoņdarbs nav pelnījis, lai kluso Ķīpsalas namiņu pārvērstu muzejā? Lai fakti par Ž. Lipki papildinātu stāstu par latviešu stāju trīskāršas — padomju, vācu fašistu un atkal padomju — okupācijas gados gan Okupācijas, gan Kara un citos Latvijas muzejos. Visbeidzot, vai Žaņa Lipkes unikālais dzīvesstāsts nav īsts tīrradnis mūsu literātiem, dramaturgiem un kinoscenāristiem?

Vai nav dīvaini un skumji, ka ilgus gadus Žaņa Lipkes vārds bijis labāk pazīstams, viņa piemiņa vairāk godināta tālajā Izraēlā, nevis Latvijā, kur viņš dzimis un aizgājis mūžībā. Padomju okupācijas laikā, kad Ž. Lipkes vārds bija zināms vien radiem un tuvākajiem kaimiņiem, viņam liedza arī iespēju aizbraukt uz Izraēlu, lai saņemtu pelnītos pagodinājumus. Taču Ž. Lipkem laimējās dabūt atļauju apciemot dēlu Austrālijā. Un tā šis cilvēks ar Izraēlas vēstniecības gādību beidzot nokļuva arī Jeruzalemē, kur saņēma Pasaules taisnīgā medaļu un iestādīja savu koku Pasaules taisnīgo alejā.

Kad Žanis Lipke astoņdesmitajos gados nomira, Latvijas ebreju kopiena viņam uzstādīja pieminekli Rīgas Meža kapos. Vienu milzīgā, pāršķeltā laukakmens daļu. Tā otra puse uzstādīta Ebreju kapos Šmerlī — ar akmenī kaltiem pateicības vārdiem latvietim.

"Kas izglābis vienu dzīvību, izglābis visu cilvēci, " teikts Vecajā derībā. Žanis Lipke izglāba piecdesmit piecas dzīvības, kļūstot par Latviešu nācijas goda un sirdsapziņas simbolu.